Laika ziņas
Šodien
Migla

Pilna Latvijas asinsaina

"Lībiešu mantojumu joprojām var sastapt, dzirdēt, redzēt un piedzīvot," saka par lībiešu virsaiti dēvētais Valts Ernštreits

Lībiešu liktenis ir aizraujošs un iztēli rosinošs – ir tik baisi un līksmi ļauties domai, ka viena tauta var ņemt un pazust, asimilēties, izmirt, apklust. Kad nomirst cilvēks, citi par viņu skumst. Kad izmirst tauta, citas tautas par to raksta zinātniskus pētījumus, plēš jokus un – kāpēc gan ne? – raksta dzejoļus – tā rakstījis dzejnieks Kārlis Vērdiņš.

Tomēr lībieši nav izmiruši. Vēl pirms pāris gadiem dzejnieks, zinātnieks, Lībiešu institūta vadītājs un Latvijas Nacionālā nemateriālā kultūras mantojuma Lībiešu kultūrtelpa pieteicējs Valts Ernštreits Tartu lasīja lekcijas lībiešu valodā. Viņš ir arī pirmā lībiešu dzejnieka Jāņa Prinča mazmazmazdēls. Vēl šogad lībiešu mūsdienu dzejnieku bilingvālais krājums Trillium (Līvõ Kultūr sidām, 2018) saņēma Latvijas Literatūras gada balvas īpašo novērtējumu. Un vai tādu sulīgu un saulainu putnu saucamo balsi, kāda pieder Julgī Staltei, var nodēvēt par apklusušu?

Šogad 28. janvārī UNESCO galvenajā mītnē Parīzē 2019. gads oficiāli tika pasludināts par Starptautisko pirmiedzīvotāju valodu gadu. Latvijā tas nozīmē īpašu uzmanības pievēršanu lībiešu kultūrai, kuras statuss likumos ir pietiekami stabils, bet ielu intervijā droši vien ikviens paraustīs plecus, kā vaicāts par ledus laikmeta mamutiem.

Latvijas Republikas Satversmes preambulā skaidri teikts, ka Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas. Valsts valodas likums garantē, ka valsts nodrošina lībiešu valodas kā pirmiedzīvotāju valodas saglabāšanu, aizsardzību un attīstību. Lībieši ir piedalījušies latviešu etnosa veidošanā un stipri ietekmējuši latviešu valodu.

 

Estrāde un jāņtārpiņi

Kādu aprīļa rītu Latvijas lauku ceļotāja eksperts Juris Smaļinskis sēdināja žurnālistus autobusā un no saullēkta līdz saulrietam veda studēt Lībiešu krastu, kurā vēsturiski ietilpst 12 lībiešu ciemi no Lūžņas līdz Melnsilam, cieši piekodinādams ilgi nedzīvoties pa tankiem un būt laikā disciplinētiem, jo maršruts esot saplānots pa minūtēm.

Protams, lībiešu kultūrtelpā vislabāk ienirt uz vairākām dienām, ļauties mieram un pirmatnībai, bet iedvesmojoša ir arī šāda vienas dienas ekskursija. Šeit pat sev nav jāatbild uz jautājumu, kas tev patīk vairāk – mežs vai jūra. Šūpina un žūžo abi. Paskaties pa labi – kaiju armija vaktē, vai kas neatliks no zvejnieku loma, lūk, tikko traktoriņš ievilka jūrā dažas laivas, pa kreisi – mežā graciozi ieslīd stirna.

Gidu lomā žurnālistu grupu pavadīja jau pieminētais Valts Ernštreits un Līvu savienības vadītāja Ieva Ernštreite. Ar šo izglītojošo braucienu tika popularizētas un nostiprinātas tikko projektā Mazo etnisko kultūrtelpu attīstība un popularizēšana kā tūrisma galamērķis izdoto brošūru Pa Suitu zemi un Līvu krasts aicina! zināšanas. Bukleti izstrādāti sadarbībā ar Dundagas, Ventspils, Alsungas un Kuldīgas novada pašvaldību.

Nebūdama tūrisma žurnāliste, tomēr ļāvos kārdinājumam piedalīties šajā braucienā. Mans stāsts gan nebūs gluži par konkrētiem viesu namiem, kur dod brokastis un kur ne. Komforta ziņā pa lībiešu ciemiem var ceļot dažādi – sākot no askētiskiem kempingiem, beidzot ar brīnišķīgo brīvdienu māju Pizā netālu no Miķeļtorņa, kur lībiešu ainaviskās tradīcijas un kultūrvēsturiskā vide savienota ar mūsdienīga interjera prasībām. Bez ēdiena pieminēšanas arī gluži nevarēs, bez tā taču nav iedomājama nevienas tautas kultūra, un gan jau UN ESCO mantojuma eksperti būtu bijuši priecīgi ielocīt dvēseli sildošo laša zupiņu un Dundagas krēmu, ja ne gluži biezpienu ar siļķi (nu paši vainīgi!), kas ģimenes uzņēmuma – Kolkas vasaras kafejnīcas Divjūriņas – saimnieces Sigitas Grīnpukales izpildījumā šķiet gluži kā dievu ēdiens – īsts un nesagudrots. Pie pusdienu galda laimīgā kārtā iegados blakus Ievai Ernštreitei. Viņa atceras, ka bērnībā lašu ikru bijis tik daudz, ka tie doti cūkām. Valts savukārt atklāj, ka dabiska lībiešu virtuves parādība esot jaukt kopā zivis ar gaļu vienā ēdienā.

Rojā zvejnieku sētas Otra puse saimniece Zane Vaivode izrāda gan savu sētu, kas piedāvā ieskatu zvejniecības un latviskā dzīvesstila tradīcijās, gan turpat blakus topošo brīvdabas estrādi. Oho! Nepavisam nelīdzinās tai brīvdabas estrādei mazpilsētā (1969. gadā Rojai tika piešķirts pilsētciemata statuss), kurā ar vecmāmiņu savās bērnības vasarās esat skatījušies Trīnes grēkus vai kādu citu joku lugu ar cerēšanos un dabūšanos.

Estrādes skatītāju zonā būs 1000 sēdvietu un 1000 stāvvietu. Plānots, ka Rojas brīvdabas estrāde – vasaras koncertzāle – būs Ziemeļkurzemes kultūras pasākumu centrālā vieta vasaras sezonā, kurā uzstāsies gan profesionāļi, gan amatieri. Atklāšana notika 29. jūnijā ar Radio bigbenda veidoto programmu No The Beatles līdz EdSheeren. No vasaras programmas piedāvājuma kārdinošākais šķiet Pērkona koncerts 9. augustā.

"Rojnieku sapņi nekad nav bijuši mazi. Šis ir viens no lielākajiem mērķiem jaunajos laikos. Tad, kad padomju laikā mums bija bagātais kolhozs Banga, tapa visas mūsu grandiozākās būves, bet mūsdienās nekas tik liels šeit nav uzcelts," patriotiski palepojas saimniece.

Līdz ar jauno estrādi zvejnieku sēta var gatavoties uzņemt jaunus dižraušu un reņģēdāju dzīru interesentus. Ekstrēmā pārgājiena Kolka–Dubulti (136 km) dalībnieki ir tik pārguruši, ka nav nekādi ēdāji un negrasās tam tērēt dārgo laiku. «Redzu, nāk viņi te kā tādi jāņtārpiņi,» citu gadu piedzīvoto atceras saimniece, kura arī savus viesus priecājas redzēt mundrus un atsperīgus, tāpēc piedāvā pastaigām nūjas. Ļoti populāri šeit esot vācu velotūristi. Vecākajai kundzei, kurai, nokāpjot no riteņa, licies, ka nevarēs paiet, bijuši 92 gadi, bet ceļojusi viena pati.

 

Viņu spilgtās dusmas

Šogad 9. martā Kolkā durvis vēra jaunais Lībiešu saieta nams. Valts Ernštreits vērš uzmanību, ka "Kolkas pagasts ir vienīgais pagasts Latvijā, kur pie pagasta mājas plīvo ne tikai Latvijas, bet arī lībiešu karogs".

Ilze Iesalniece-Brukinga uzsver, ka jaunais Lībiešu saieta nams pirmkārt ir domāts saviem vietējiem cilvēkiem, ne tikai parādes ekskursijām vai ieklīdušiem ārzemniekiem. Namā ir iekārtota ekspozīciju zāle, tūrisma informācijas centrs, arī konferenču zāle. Pagalmā var apskatīt reņģu stāvvada modeli. Miniatūrais vienas istabas muzeja krājums glabā interesantus 30 gadu laikā savāktus eksponātus, sākot no Zojas Sīles ābeces, vārdnīcām un citiem izdevumiem lībiešu valodā, avīzes Līvlist komplekta, video un audio paraugiem, dažādiem zvejniecības piederumiem, kuriem īsto pielietojumu sākumā nav zinājušas pat pašas muzeja darbinieces, līdz ziedotām ģimenes relikvijām un kuģa pavāres no Āfrikas atvestai gliemežnīcai.

Kā senāko un vērtīgāko eksponātu krājuma glabātāja Mārīte Zandberga min Kolkas ragā izskaloto burinieka koka enkuru apmēram no XIV–XV gadsimta. "Mēs priecājamies par tām lietām, kas ir saglabājušās no lībiešu dzimtām un ko mums atnes. Gan šie priekšauti, gan izrakstītie dvieļi – tie visi ir atdoti līdz ar dzimtas koku un ierakstiem," stāsta Mārīte Zandberga. Viņa pati nav lībiete. Lībiešos ieprecējusies kā 19 gadu veca meitene un atsūtīta strādāt uz Kolkas pamatskolu, kur pavadījusi 51 gadu. "Vadīju skolā lībiešu interešu grupu, mācīju valodu. Es vēl esmu dzirdējusi lībiešu valodu, kā tēvi un mātes sarunājas." Mentalitātes atšķirības starp latviešiem un lībiešiem, viņasprāt, noteikti ir. "Lībieši nekad nav vienaldzīgi. Viņi ir ļoti emocionāli, ātri izpaužas viņu raksturs un spilgtās dusmas. Viņi nekad uzreiz nepiekritīs otra teiktajam." 

Kur mūsdienās lai ierauga dzīvu īstu lībieti? "Paskatieties spogulī," saka par "lībiešu virsaiti" dēvētais Valts Ernštreits, kurš, pats būdams lībiešu pēctecis, publiskajā telpā nenoguris rūpējas par dziļu un korektu informāciju. Tas par to spoguli nav domāts kā joks. Latviešu un lībiešu vēsturiskā sakušana ir gluži burtiska. Piemēram, teikumā: "Vai allaž vajag maksāt?" visi vārdi ir aizgūti no lībiešu valodas. Vēl lībiešiem varam teikt paldies par tādiem latviešu vārdiem kā puķe, kadiķis, kāzas, pīlādzis, puika, sēne, ķēve, vimba, paijāt un daudziem citiem.

Jā, it kā sliktā statistika, asimilācija, tomēr lībiešiem ir bijusi spēja saglabāties cauri laikiem. "Lībiešu mantojumu joprojām var sastapt, dzirdēt, redzēt un piedzīvot," uzsver Valts Ernštreits, lai gan "XX gadsimta laikā lībiešu piekraste trīs reizes tika iztukšota no cilvēkiem".

 

Triju gadu laikā uzber salu

Lībiešu novadpētniece, daudzu grāmatu autore Baiba Šuvcāne ir pārcēlusies atpakaļ uz Kolku un jau 13 gadu ir Kolkas pastāvīgā iedzīvotāja. Spicākajā vietā Latvijā satiekas Mazjūra (Piški mer) – Rīgas līcis, kas lībiešu valodā joprojām tiek saukts par Lībiešu līci, – un Lieljūra (Sūr mer) – atklātā Baltijas jūra. Te atrodas arī vecākais rezervāts un vēlāk nacionālais parks – Slītere. Daba Kolkā nav sentimentāli glīta, bet skaista savā neizskaistinātībā ar visiem asajiem kadiķiem. Jūrai pēc ledus laikmeta atkāpjoties, te veidojušies smilšu kangari (kāpas) un vigas (lejas), kas tagad apaugušas kokiem un krūmiem, tāpēc iziet šos mežus ir grūti, bet pa piekrastes ceļu, kas pirms dažiem gadiem noasfaltēts un ir taisns kā ar lineālu novilkts, visu var ērti izbraukāt un, protams, kājām izstaigāt gar piekrasti.

Stāvot pie tēlnieka Ģirta Burvja 1994. gadā veidotā pieminekļa Jūras paņemtiem, novadpētniece cieši piekodina pašā ragā nekad nepeldēties: "Sēklis ir ļoti bīstams arī mierīgā laikā." Lai tas paliek gulbim, kurš cēli izpeld mūsu skatienam kā noorganizēts. "Pēc speciālistu domām, laika gaitā šeit ir strandējuši ap 2000 kuģu. Šodien arī vēl pa kādam gadās, ja labi nepaskatās navigāciju," stāsta Baiba Šuvcāne. Tur, kur tagad ir bāka, trīs gadus ar laivām un ziemā ar zirgiem veda akmeņus. Arī viņas vectēvs. Par pirmo bāku 1885. gadā Ernsts Dinsberģis sacerējis deviņus pantus garu dzejoli. Ja paveicas, no Kolkas raga iespējams redzēt arī Roņu salu. Valtam Ernštreitam tas mūžā ir izdevies divas reizes.

 

Vasarās gandrīz neguļam

Pitraga Andris vaicā, vai paliksim pie žogiem vai dosimies tālāk sētā. Pie viņa ir apskatāmi ap 20 lībiešu sētām raksturīgu paša darinātu žogu veidu. Sezonas laikā var piedalīties bušu, vējzivju un brekšu degustācijā un uzzināt plašāk par piekrastes zvejniecības tradīcijām. "Mēs ar zivtiņām nodarbojamies jau 28. sezonu," viņš iepazīstina ar savu saimniecību. "Pamatzivs mums ir bute. Mēs to kūpinām divos veidos. Rekords, ko esmu varējis ielikt namiņā, ir 300 kilogramu." Andris kūpina pēc savas metodes, ne gluži pēc lībiešu sentēvu tradīcijām – tie zivis izkaltējuši, sabēruši maisos, pakarinājuši bēniņos un pie zivju zupas tikuši pat ziemā. Ir jāuzmana, lai uguns nepieķer koka namiņam. Tā jau reiz gadījies. Iegājis istabā uztaisīt kafiju, nācis atpakaļ, redz, smukas gaismiņas: "Pēc dabas esmu diezgan romantisks, man patīk visādas svecītes, gaismiņas. Dzeru kafiju un neaptveru, ka mans namiņš jau deg." Karstajā sezonā – jūlijā un augustā – zivis šeit kūpina piecas sešas reizes nedēļā. "Naktī patiesībā neguļam. Ja dienā pāris stundiņu varam nokrist, esam laimīgi. Ja ne, iztiekam līdz rudenim," Pitraga Andris iepazīstina ar amata pusi, kas vairs nav lampiņu romantika. Pagājušā vasarā, kad spēki jau sākuši izsīkt, viņam "paveicies" salauzt roku un ticis mazliet atpūsties. Pie Pitraga Andra var arī iemācīties, kā no vimbas dabūt laukā asakas. Galvenais, esot jāzina princips, kā asakas ir sakārtotas. "Divās rindās kā dakstiņi uz jumta. Pavelk ārā – nokož, pavelk ārā – nokož. Kad iemācās šo zivi pareizi baudīt, var to darīt pat tumsā, " meistars iedrošina.

 

Pirmie, kas aiziet

Ja kāds labāk vēlas nevis lasīt par lībiešiem, bet satikties un aprunāties, 2. augustā jādodas uz Mazirbi, kur notiks gadskārtējās Lībiešu kultūras dienas. To programmā ir priekšlasījumi un diskusijas par norisēm mūsdienu lībiešu kultūrtelpā – valodā, literatūrā, mākslā un mūzikā. Lībiešu kultūras dienas vadīs Lībiešu institūta darbinieki un Tartu Universitātes valodnieki un lībiešu kultūrvēstures pētnieki. Ārpus Lībiešu kultūras dienām uzmanības vērts apskates objekts ir Mazirbes Lībiešu tautas nams, kas uz mirkli rada sajūtu, ka atrodies kaut kur Somijā. Mazirbes Lībiešu tautas nams šogad atzīmēs savu 80. gadskārtu. Tas atklāts 1939. gada 6. augustā. Plāksne pie nama ieejas vēsta: "Šo namu ir lībieši cēluši ar savas tēvzemes Latvijas un ar savu radu tautu somu, igauņu un ungāru palīdzību." Tas ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Līvu savienība atguva namu savā īpašumā 2000. gadā. Atklāšanas ceremonijā Mazirbē 1939. gada 6. augustā vairāk nekā tūkstoš skatītāju priecājās par Mārtiņa Zīverta lugas Tīreļpurvs izrādi latviešu valodā un Alekša Kivi lugas Nakts un diena/Īe ja päva uzvedumu lībiešu valodā. Šī gada Lībiešu kultūras dienas noslēgumā 2. augustā notiks izrāde Pirmie, kas aiziet – unikāls notikums lībiešu kopienas dzīvē. Tas ir Latvijas un Igaunijas sadarbības projekts, kurā satikušies astoņi dažādu jomu igauņu un latviešu mākslinieki. Izrāde analizē, kā abu valstu politika ir atspoguļojusies lībiešu dzīvē un ko būt lībietim nozīmē šodien. Izrādes beigas rada diskomforta sajūtu, it kā tu justu zem pirkstiem pēdējā lībieša pulsu un, kad tu iziesi no zāles, tas izdzisīs. Sirdsapziņu nomierināt var, vienīgi kārtīgi apceļojot lībiešu vietas, kas, pēc Valta Ernštreita skaidrojuma, atrodas praktiski visā Latvijā.

Bet par latviešu un igauņu sadraudzību – to Lībiešu institūta atklāšanā labi raksturoja Igaunijas Republikas vēstnieks Latvijā Arti Hilpuss: "Viens no izcilākajiem lībiešu valodas un kultūras pētniekiem Oskars Loritss ir asprātīgi atzīmējis, ka tagad, kad lībieši ir gandrīz izkusuši latviešos, igauņi un latvieši ir daļēji kļuvuši par asinsbrāļiem. Tātad lībiešu kultūras mantojums ir Igaunijas un Latvijas kopējā daļa, kas abām tautām ir jāzina un jāpazīst."

P.S. Ceļojot prātīgi apdomājiet, kad un kur ēdīsit. Veikali šeit ir diezgan liels retums – gluži kā zilās govis. 

 

Lībiešu īsais CV

@ No senvēstures: XI gadsimtā Līvzemes vārds pirmo reizi pieminēts Trosas rūnakmenī (Zviedrijā, Sēdermanlandes lēnē), kas darināts par godu vikingam Barkviram, kurš noslīcis Līvzemē. Savukārt Kolkas rags (Domesnes, Tumisnis) ap to laiku ir pieminēts Mervalas rūnakmenī.

@ Senkrievu (t. s. Nestora) hronikā u. c. dokumentos lībieši kā tauta pirmoreiz pieminēti XII gadsimtā.

@ XI–XII gadsimtu uzskata par senās lībiešu kultūras uzplaukumu. No šī laika pazīstams Aizkraukles, Turaidas, Sateseles un Talsu pilskalns un apmetnes Mārtiņsalā, Salaspils Laukskolā, Doles Raušos un Ikšķilē.

@ Lībiešu valoda pieder pie urāliešu valodu saimes Baltijas jūras somu valodu grupas. Tai tuvākās radu valodas ir igauņu, somu un karēļu valoda, tālākās – sāmu, ungāru, mordviešu un citas urāliešu saimei piederīgās valodas.

@ Lībiešu valoda ir iekļauta UNESCO pasaules apdraudēto valodu atlantā kā kritiski apdraudēta.

@ Vēsturiski izšķir vairākus lībiešu valodas dialektus, no kuriem Kurzemes dialekts ir mūsdienu lībiešu valodas pamatā.

@ Lībiešu valodā – tāpat kā igauņu valodā – nav sieviešu un vīriešu dzimtes. Tai nav nākotnes formas un neatšķiras vienskaitļa pirmā un trešā persona. 

@ Saskaņā ar 2011. gada tautas skaitīšanas datiem Latvijā dzīvoja 250 lībiešu. 

@ XIX gadsimtā lībiski runāja ap 3000 cilvēku, XX gadsimta pirmajā pusē bija apmēram 1500 valodas pratēju, bet mūsdienās visā pasaulē labi sazināties lībiski spēj vismaz 30 valodas pratēju

*Avots – Lībiešu krasta ceļvedis Latvijā. Izdevis: Lauku ceļotājs, 2019

 

*Mediju brauciens notika Eiropas Reģionālās attīstības fonda projekta Mazo etnisko kultūrtelpu attīstība un popularizēšana kā tūrisma galamērķis Igaunijas un Latvijas programmas ietvaros.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja