Rakstot savu magnum opus – biogrāfisko romānu par Jāni Poruku Vendenes lotospuķe, rakstniece Inga Žolude daudz klausījās Vāgneru un latviešu mūziku. Rakstot dziļi personīgo stāstu par sarežģītajām attiecībām ar tēvu, Alcheimera dēļ viņš sāka zaudēt atmiņu un izpratni un attaisnoja Krievijas iebrukumu Ukrainā, Inga klausījās Borisu Grebenščikovu – kādreiz tēvam tuvo mūziku.
Grāmatā ir ievibrēti ļoti daudzi motīvi. Dažiem bijis iespējams tikai pieskarties kā šķirklim antoloģijā vai vārdnīcā. Katra dzīves pieredze atsauksies uz ko citu. Man personīgi visvērtīgākās ainas šajā grāmatā šķiet tās, kur Inga Žolude ar skopām, bet spēcīgām detaļām (svarīgi, ka darbībā, nevis konstatējumā) runā par bērna ciešanām, ko sagādā vecāku savstarpējie strīdi, skandāli, mīlestības trūkums un piespiešana nostāties kāda pusē. Un, protams, Šerloka Holmsa cepures pirkšana tēvam Londonas suvenīru veikalā, īsta drēbnieka darinājumu, un saudzīga nešana uz rokas cauri visam Londonas pūlim. Tēvs, saņēmis šo dāvanu, cepuri tā arī vairs nenoņem.
"Lasiet grāmatas, stāstiet savus stāstus! Stāsti padara mūs labākus un iejūtīgākus, jo tie palīdz mums saskatīt un novērtēt citādību citos cilvēkos, apzināties, ka mēs esam ļoti dažādi un tajā pašā laikā tik līdzīgi" – tā savu pēcvārdu grāmatai noslēdz vēsturnieks Kaspars Zellis.
Viens no spēcīgākajiem jauno grāmatu vākiem – neļķu jūra, kas atgādina konfekškasti. Spilgti atcerējos, cik nievāta puķe tā bija manā 70.–80. gadu bērnībā, neļķes nevienā normālā latviešu mājā nepirka un nevienam nedāvināja. Tava grāmata atgādināja absurdi traģisko situāciju, kā viens nevainīgs zieds var būt piesūcināts ar ideoloģisku spriedzi. Tu pati esot lūgusi māksliniekam Jānim Esītim izveidot šādu vāku?
Teksts vēl bija tapšanas stadijā, kad man bija pilnīgi skaidrs, kādam ir jābūt vākam. Vāki manām grāmatām man vienmēr daudz nozīmē. Vāks ir stāsta vizītkarte. Mūsu un vecākai paaudzei neļķes, protams, ir kā simbols. Jaunākajiem visdrīzāk vairs neraisās asociācijas, kāpēc uz vāka ir sarkanas neļķes. No vienas puses, tas ir skaists zieds, man ziedi ārkārtīgi patīk, no otras puses – tas skaistums sevī slēpj indes pilienu.
.jpg)
Inga Žolude Tēvs. Izdevniecība Dienas grāmata.
Vai nedaudz vikipēdiskie iestarpinājumi un padomju reāliju, ideoloģijas un dzīves stila koncentrēts pārskats vairāk ir domāts jaunajai paaudzei, kam šīs zināšanas nav ne empīriskas, ne pašsaprotamas? Vai tu domāji par auditoriju?
Konkrētas auditorijas man galvā nebija. Šķita – kam vispār tas stāsts var būt interesants, ja tas ir tik ļoti personīgs?! Mani ļoti pārsteidza, ka jau no grāmatas atklāšanas vakara es naktī sāku saņemt pirmās atsauksmes. Cilvēki jau mājās vienā piesēdienā bija izlasījuši. Ne par vienu manu grāmatu nav bijis tik daudz atsauksmju. Es ar to nebiju rēķinājusies un nevarēju paredzēt, cik ļoti daudzi dažādi cilvēki grāmatā atradīs kaut ko sev. Šīs dažādās tēmas cilvēkiem pieskaras: ideoloģiskais jautājums, ģimenes attiecības, jauktās ģimenes un divvalodība. Turklāt dažādas jauktās ģimenes, ne tikai krievu un latviešu. Mani uzrunāja arī cilvēki, kas ir auguši jauktā latviešu un vācu ģimenē, un sacīja, ka Vācijā jutušies tieši tāpat kā šajā grāmatā. Īstenībā es grāmatu nerakstīju tik daudz par padomju laiku. Tā vairāk ir saruna ar sevi. Tā vienkārši ir sagadījies, ka esam dzīvojuši tajā laikā. Tas nav tikai jaunākās paaudzes dēļ vien, kādēļ grāmatā vēlreiz atkārtoju ideoloģiskās pamatlietas. Līdz 2022. gadam, man šķiet, bija diezgan izteikts padomju laiku romantizēšanas kults – bija stilīgi nēsāt visādus krekliņus ar simboliku, taisīt ballītes padomju stilā. Pēc 2022. gada tas nav pieņemami. Man šķita svarīgi vēlreiz atgriezties pie šiem simboliem un atgādināt, ko nozīmē tā sarkanā neļķe, ka tā nav vienkārši tāda rotaļa. Arī tiem cilvēkiem, kas to piedzīvojuši, ir nevēlēšanās to atcerēties. Man liekas, ka bieži vien mēs apjūkam terminos. Tāpēc izvēlējos vienkāršu skaidrojumu: nu, tad saliekam pa plauktiem, kas ir kas, nevis visu laiku pinamies un paši nesaprotam, par ko runājam, jo šobrīd ir jābūt ļoti akurātiem un paviršības un nezināšanu nevaram atļauties.
Radiokolēģes Liegas Piešiņas intervijā sapratu, ka grāmatu Tēvs nemaz neesi iecerējusi kā romānu? Pastāsti, lūdzu, ko un kā tu gribēji uzrakstīt?
Kad sāku rakstīt, pat neatceros, vai tas bija iecerēts kā publicējams darbs vai sākotnēji bija domāts tikai man pašai kā kaut kas terapeitisks. Vienā brīdī nonācām līdz tam, ka darbs tiks publicēts. Man tas visu laiku ir bijis autobiogrāfisks darbs. Tur nav nekā sadomāta. Neesmu pat īpaši domājusi par dramaturģiju – par to, kā salikt epizodes, lai būtu interesanti, lai būtu kāpinājums un atrisinājums. Darbs intuitīvi un asociatīvi ir rakstījis pats sevi. Protams, beigās ir pieslēgts racionālais prāts un arī redaktors Arvis Kolmanis. Arī uz grāmatas vāka esmu uzrakstījusi, ka tas ir dzīves romāns. Es biju kategoriski pret to, ka kaut kur rakstītu, ka tas ir romāns. Tas nav romāns tradicionālā izpratnē. Žanra piederības aspektā man ir bijušas vairākas idejas, kā to saukt, – antropoloģisks romāns, autobiogrāfisks, dokumentāls u. tml. Tad, kad teksts nonāca pie redaktora un izdevniecībā, viņi teica – tas lasās kā romāns. Droši vien kaut kas mainās, ja Tēvu lasa kā romānu vai kā autobiogrāfisku darbu. Uz pēdējā vāka tas ir minēts, un arī vēsturnieks Kaspars Zellis pēcvārdā par to runā.
Daudzi cilvēki tā arī nesaņemas dzīves laikā ieskatīties vēlreiz acīs savām bērnības sāpēm un ģimenes, dzimtas neatšķetinātajiem ievainojumiem. Tikpat daudzi to dara terapijā. Tu uzrakstīji šo tekstu. Vai nebija pārāk sāpīgi iet tajā visā iekšā?
Es nezināju, kas tur būs iekšā. Pēc mūsu sarunas kara sākumā (kurā rakstnieces tēvs attaisnoja Krievijas rīcību – U. A.) mani tas ļoti ilgi grauza. Sapratu, ka man tas nāk ārā visās sarunās ar cilvēkiem. Tas bija laiks, kad tikko bija sācies Krievijas pilna mēroga iebrukums. Tas bija karstais jautājums, un cilvēki agri vai vēlu sarunās pie tā nonāca. Tas joprojām ir aktuāli, bet jau citā plāksnē. Sāku pamanīt, ka man tas nāk ārā rakstītajos tekstos. Ir jābūt aklam, lai neredzētu, ka šī tēma laužas ārā. Pieņēmu lēmumu apsēsties un koncentrēties tikai uz šo un sāku to šķetināt. Darbs pats ar visām asociācijām veidojās un auga uz visām pusēm. Nezināju, kur tas mani aizvedīs. Daudzas atmiņas atklājās tikai rakstot. Dažas atnāca vēl pēc tam, kad grāmata jau bija salikumā. Protams, nevienā grāmatā nevar ielikt visu. Cik tas ir personīgi? Pirmais melnraksts bija ļoti atklāts. Tas, ko redzam tagad, ir vēl daudz atklātāks teksts. Man pašai visintīmākās lietas tur nav iekšā. Nevis tāpēc, ka neesmu gatava vai man nav drosmes par tām runāt, bet tāpēc, ka tā ir cita tēma, taču grāmatas nosaukums ir Tēvs, un šeit viss ir centrēts ap galveno tēmu.
Tāpēc praktiski nemaz neizvērsi, piemēram, māsas līniju, kur noteikti netrūkst spilgtu atmiņu? (Inga gāja latviešu skolā, savukārt māsa – krievu – U. A.)
Māsas tēls ir vismazāk izspēlētais nevis tāpēc, ka viņa nebūtu svarīga vai tur nebūtu stāstu, vienkārši šī grāmata nav par to. Es arī gribēju pasargāt viņu. Mums ir labas attiecības, māsa man ir mīļa.
Radiointervijā teici, ka viss iepriekšējais laiks rakstniecībā tevi ir novedis līdz šai grāmatai. Vairāk emocionālā ziņā vai arī tieši rakstīšanas meistarības ziņā?
Pilnīgi noteikti tā ir. Kad iznāca biogrāfiskais romāns par Jāni Poruku Vendenes lotospuķe, tas bija milzīgs pētījums un milzīgs darbs. Tajā bija ieguldīts ļoti daudz laika un enerģijas. Šķita, ka tas ir augstākais sasniegums – ko tad vēl var?! Porukam bija teiciens, ko viņš mīlēja lietot, – finis coronat opus (beigas vainago darbu – latīņu val.). Kad sāku rakstīt Tēvu, sākumā šķita, ka tas ir kaut kas ļoti vienkāršs, jo nevajag nekādas prasmes, lai uzrakstītu autobiogrāfisku darbu par sevi. Šķita, ka valoda var būt ļoti vienkārša un kaila. Vēlāk sapratu, ka nomest nost mākslu ir ļoti sarežģīti. Angļiem ir tāds teiciens – lielākā māksla ir iztikt bez mākslas. Nesamākslotība. Satiku uz ceļa Rvīnu Vardi, Tēvs vēl nebija iznācis, un viņš par to neko nezināja. Runājām par to, vai var iemācīt cilvēkiem rakstīt. Rvīns brīnījās – nu kā var rakstīt kaut ko, kas nav par sevi?! Tik grūti ir kaut ko izdomāt! Tik viegli ir rakstīt par sevi. Mums ar Vardi bija pilnīgi dažādas perspektīvas. Es viņam teicu – zini, ne visiem tā ir. Man ir 20 plus gadu pieredze, un visi iepriekšējie darbi ir bijuši literatūra, nevis par mani tiešā veidā. Varbūt visi iepriekšējie darbi ir bijuši sagatavošanās, apgūstot tehniku un saprotot, ka tev varbūt vairs nav vajadzīgs...
...mākslas spieķītis?
Tieši tā. Kā mākslas akadēmijā saka – sākumā iemācieties gleznot perspektīvā un tad varat to visu atmest. (Smejas.)
Vai tu piedzīvoji arī brīžus, kad pieķēri, ka atmiņa mēdz arī melot un maldināt? Varbūt, pārskatot fotogrāfijas un diapozitīvus, ieraudzīji kādus notikumus, attiecības, detaļas citā gaismā?
Atmiņas fenomens ir ļoti interesants, un grāmatā tam ir atvēlēta liela loma fizioloģiskās aizmiršanas dēļ, kas Alcheimera slimības iespaidā skar prātu. Mūs veido pieredze, mēs esam mūsu pieredze. Mūsu pieredze kļūst par atmiņām. Attēls vai atspulgs var mainīties, līdzīgi kā skatoties ezera ūdenī, tas saviļņojas, un attēls deformējas. Arī es kaut ko atcerējos vienā veidā, bet lietiskie pierādījumi liecina, ka ir bijis pilnīgi citādi. Tas ir ļoti interesanti un labi, ka es to pieredzēju un dabūju izlabot lielākas vai mazākas kļūdas savā uztveres filtrā. Daudz ko redzēju vispār pirmoreiz, jo agrāk nebiju tik dziļi interesējusies. Tas viss kaut kur bija, bet bērnībā tas manī neraisīja nekādu interesi. Tagad viss kļuva par dārgu materiālu, un es uz to skatījos ar dziļu pētniecisku interesi, lai visu apkārt izkaisīto saprastu un saliktu viengabalainā bildē. Ar gudru ziņu vairākus gadus, pirms bija radusies doma par šo darbu, es biju paglābusi no iznīcības ģimenes arhīvus, kas vienkārši pie manis stāvēja, nebija nekādas domas ar to kaut ko iesākt. Rakstot Tēvu, arhīvam pienāca zvaigžņu stunda. Liela daļa no tā nav grāmatā, bet arhīvs man pašai palīdzēja saprast daudzas kopsakarības. Arī mūsu ģimenes stāsts ir skatāms no dažādām perspektīvām. Nav tikai mana perspektīva. Tā kā es esmu jaunākā, tad no manis daudz ko slēpa, mēģinot pasargāt un klusēt par lietām. Bieži biju pārāk maza, lai to saprastu. Un tā tie noslēpumi ir iesakņojušies. Daudzas lietas jau neatceras vairs neviens, jo īstie zinātāji jau ir aizgājuši. Par laimi, pēdējos gados pirms omes aiziešanas mūžībā mūsu tikšanās reizēs biju pasākusi mūsu sarunas ierakstīt diktofonā. Viņa stāstīja par savu dzīvi un bērnību, par maniem vecvecvecākiem. Tas viss kļuva noderīgs.
Kā tu, augdama jauktā krievu un latviešu ģimenē, spēji izveidot savu identitāti? Par ko tu sevi uzskati tautības ziņā?
Man šķiet, ka jauktās ģimenes fenomens ir noklusēts un atstāts novārtā, un nevienu tas neinteresē. Tautas priekšstāvji uz to ir aizvēruši acis un paslaucījuši zem paklāja. Nav jau runa tikai par latviešu un krievu ģimenēm, agrāk – vācu, poļu utt. Mūsdienās ar atvērtajām robežām un globālo ceļošanu ir jauns jaukto ģimeņu vilnis, iemesli varbūt ir pilnīgi citi un izpausme ir citāda, bet fenomens te ir. Ir jāsāk tajā iedziļināties un domāt, kā šos cilvēkus integrēt. Mūsdienās pasē tautība vairs nav jāraksta, bet man lepni ir rakstīts – latviete. Es sevi vienmēr esmu tā izjutusi un pozicionējusi. Tur nav divu domu. Nevienam jau nekad nav interesējis, kas es esmu. Grāmatā mēģinu runāt par to, ka sabiedrība, kurā augu un kurā joprojām dzīvoju, ir tāda, kur neviens negaida, ka es nākšu un atklāšu savu identitāti. Nav radīti tādi apstākļi, lai mēs brīvi par to runātu. Tas ir jautājums, par ko vajadzētu aizdomāties. Saistībā arī ar integrācijas politiku, demogrāfiju utt. Tas viss ir savstarpēji saistīts.
Saviļņoja tavs formulējums "aiz aizvainojuma". Kad tēvs Alcheimera dēļ sāk zaudēt atmiņu, nekas cits neatliek kā sazināties ar viņu no šīs "aiz aizvainojuma" vietas.
Terapeiti saka, ka visi vecāki bērniem nodara kaut kādas traumas. Zinot vai nezinot. Apzināti – neapzināti. Tas droši vien ir jāpieņem. Tas pašam ir jāpieņem un ar to ir jāmācās sadzīvot. Arī es, visticamāk, esmu traumējusi savu bērnu. Ja šī sadzīvošana prasa nonākšanu aci pret aci ar ēnām no pagātnes, tad tas ir jādara. Tas skar mūsu mentālo veselību – kā es jūtos ar šiem aizvainojumiem. Tas ir jāpārstrādā. Mūsdienu sabiedrībā tas ir kļuvis par normālu, ikdienišķu lietu. Tas ir mūsu sabiedrības kopējā klimata jautājums.
5. februārī, kad KDi tiks publicēta šī intervija, galerijā Istaba notiks Latvijas Rakstnieču apvienībs dibināšanas lasījumi. Tā ir tēma atsevišķai intervijai, tomēr, būdama jaunradītās apvienības iniciatore, lūdzu, jau šobrīd ieskicē šādas apvienības izveidošanas nepieciešamības galvenos iemeslus un darbības mērķus.
Tā ir jauna platforma, kuru, salikušas galvas kopā, esam radījušas un atzinušas, ka mums tāda ir vajadzīga un vēlamies to veidot pašas sev tādu, kā mēs to gribam. Man šāda ideja bija jau vairākus gadus, bet tā vienmēr šķita absurda un neaktuāla, jo viss taču ir kārtībā – mēs dzīvojam XXI gadsimtā, ir līdztiesība un tā tālāk. Ideja mani nepameta. Tā krita auglīgā augsnē. Inga Gaile teica – brīnišķīga ideja, taisām augšā! Padevām ziņu riņķī apkārt citām autorēm. Atsaucība bija ļoti liela. Motīvi, problēmas, potenciālie risinājumi un vajadzības atšķiras arī mūsu apvienības iekšienē. Esam vienojušās, ka tā var būt, ka esam atšķirīgas un katrai ir savs saskares punkts ar šo tēmu, tieši caur dažādības pieņemšanu varam paust savstarpējo solidaritāti. Mēs sanākam kopā un mēģinām veidot tādu vidi un telpu, kurā varam paust savu viedokli un vienoti komunicēt to uz āru sabiedrībai. Esam iecerējušas veidot mentoru programmu, kur jaunākās kolēģes var vērsties pēc atbalsta pie pieredzējušākām. Būtiska iecere ir arī sieviešu rakstnieču balvas nodibināšana un ikvienam atvērts grāmatu klubs, kura fokusā būs sieviešu literatūra.
Neviena no pašreizējām profesionālajām literārajām apvienībām nepārstāv manas kā sievietes rakstnieces intereses. Tradicionāli literatūra ir bijusi vīriešu nodarbošanās un sievietes varēja ienākt šajā mākslas sfērā, tikai izliekoties par vīriešiem un pieņemot vīriešu pseidonīmus. Diemžēl šis patriarhālais nospiedums vēl joprojām nav uzsūcies, un nevienlīdzība turpina pastāvēt globālā mērogā, piemēram, no visiem Nobela prēmijas literatūrā laureātiem tikai 18 ir sievietes, bet pārējie 120 laureāti – vīrieši. Bukera balvu saņēmušas 18 sievietes un 36 vīrieši, Pulicera prēmiju – 31 sieviete un 66 vīrieši. Latvijā šķietami nav problēmu, jo vispār nav vākti dati un apkopota statistika... Mēs vēlamies rosināt to darīt.
Kāpēc ir tik svarīgi vilkt šo robežšķirtni starp dzimumiem? Vai nav interesantāk būt mijiedarbībā un auglīgāk, ja runā paši darbi? Sekojot, piemēram, Latvijas Literatūras gada balvas žūrijas lēmumiem, tiešām šķiet, ka sievietes rakstnieces būtu kaut kā apietas?
Šo apvienību vēlamies veidot kā drošu telpu, kur varam runāt par šiem jautājumiem, diemžēl daudzas autores izjutušas diskriminējošu vai noniecinošu attieksmi arī individuālā līmenī. Mums nemitīgi jāpierāda sevi un jāskaidro, kāpēc rakstām par izvēlētajām tēmām vai pieredzēm. Tas, ka Latvijā attiecībā uz rakstniecēm sievietēm viss ir kārtībā, ir stereotips.