Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains

Intuīcijas karte

Teorija ir tad, kad tu visu zini, bet nekas nestrādā. Prakse ir tad, kad viss strādā, bet neviens nezina, kāpēc.

Savienojot teoriju ar praksi, nekas nestrādā, un neviens nezina, kāpēc. Varbūt šo savienošanas procesu sauc pavisam vienkārši – par dzīvi. Varbūt derīgais ir tajā, ko nav iespējams savienot. Ko nav iespējams izskaidrot un notvert, bet par ko ir tikai ļoti jādomā un kas ļaujas aizmirsties. Nesen, kad vēlreiz noskatījos Sofijas Kopolas filmu Jaunavu pašnāvības/The Virgin Suicides, uzmanību visvairāk piesaistīja viena no fināla ainām, kurā pēc visu galveno varoņu nāves meiteņu paziņas un tuvinieki ierodas pilī uz kolektīvas aizmiršanas svinībām. Viņi dejo, sarunājas, klusē, piedzeras un atceras. Vienlaikus aizmirst un atcerēties nav iespējams.

Vienīgais, ko mēs varam atcerēties par to, kura vairs nav, ir atcerēties sevi tādu, kādi bijām, kad šis cilvēks vēl bija ar mums. Tāpēc Sofijas Kopolas filmas kolektīvās aizmiršanas aina ir tik piesaistoša – visi tajā esošie, izejot no svinību pils, mainīsies uz visiem laikiem. Daudzu atmiņu vientuļāki, kā atvadījušies paši no sevis, no sava vairs nederīgā es. Nav iespējams uzkāpt uz zemes nogruvuma, var tikai atcerēties, ka tur bija zeme.

Tomēr var mēģināt atcerēties vietas, par kurām tev nav atmiņas. Tev ir tikai dotie apstākļi un vesels gadsimts, kas tevi šķir no kādas dzīves. Kādu dienu, pētot dzejnieces Austras Skujiņas dzīvi, sazinājos ar kolēģi, un mēs devāmies uz Austras Skujiņas dzimtajām mājām Kraukļiem. Mana kolēģe ceļam bija labi sagatavojusies, tomēr, tuvojoties Sējas novadam, sapratām, ka viņas izdrukātā karte nav derīga. Derīgs bija kas cits, bet mēs nezinājām – kas. Nolēmām braukt pēc intuīcijas kartes. Kamēr mana kolēģe stūrēja, šķirstīju Austras fotogrāfijas.

Pēc kāda laika mēs izkāpām pie Emiļa Melngaiļa muzeja. Mēs tur nebijām plānojušas apstāties, un, kad iegājām muzejā, kur kādu brīdi klīdām vienas pašas, mūs sagaidīja muzeja darbinieces un uzreiz ieveda Skujiņu memoriālajā istabā, par kuras eksistenci šajā muzejā mēs nezinājām. Kad devāmies prom, muzeja darbinieces mums izstāstīja ceļu līdz Skujiņu mājām. Pēc īsa brauciena iegriezāmies meža ceļā. Saule palēnām rietēja, un nebija ne jausmas, kāda būs pirmā zīme, kas mūs atpazīs pie Austras mājām. Es gribēju redzēt viņas bērnības gāršu, taču skaidri zināju, ka tas būs kā ieraudzīt nevis zemi, bet tās nogruvumu. Vēl pēc kāda brīža, pamanījušas akmeni ar Austras vārdu, apstājāmies. Mūs sagaidīja akmens un, kad iegājām Kraukļu pagalmā, arī pati māja, tomēr tur bija vēl kāds, kuram par šo gadsimtu seno klusumu varējām arī pajautāt.

No mājas pie mums pienāca kāds sirms kungs, pīpēdams, kā man šķita, petrolejas lampas metāla daļu. Kungs zināja tikai to, kad celta māja, ka tur reiz dzīvojusi kāda dzejniece un ka no vienas mājas puses var tikt tajā daļā, kur dzīvojusi viņas ģimene. Mēs iegājām iekšā, bet vienīgais, kas man atgādināja dzejnieci, bija virtuvītes melni nokvēpusī lokveida arka griestos, nekā vairāk tur nebija. Viss pārējais bija zemes nogruvums. Akmens un simtgadīgie sodrēji – todien tās bija vienīgās derīgās zīmes mūsu nederīgajā kartē. Pēc tam, mēģinot apsteigt saulrietu, aizbraucām līdz jūrai. Sēžot uz soliņa un vērojot saulrietu, vēlreiz iztēlē pārstaigāju Kraukļus. Pie jūras dzejnieces māja atgādināja skumjas acis, un es zināju, ka mājas logi joprojām redz Austras gāršu, kuru es nekad neredzēšu.

Varbūt kolektīvās atmiņas nav. Mēs neizvēlamies aizmirst. Atmiņas aizmirst mūs.

 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas

Mūzika

Vairāk Mūzika

Māksla

Vairāk Māksla

Teātris

Vairāk Teātris

Literatūra

Vairāk Literatūra

Kino/TV

Vairāk Kino/TV

Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri

Intervijas

Vairāk Intervijas

Recenzijas

Vairāk Recenzijas

Grāmatas

Vairāk Grāmatas

Konkursi

Vairāk Konkursi

Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi

KD Afiša

Vairāk KD Afiša

Deja

Vairāk Deja