Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Jautājums par skumjām

Bērnība. Tas bija laiks, kad daba vēl nesteidzās un liepas neziedēja trīs mēnešus agrāk, tas bija laiks, kad cilvēki nevarēja sasniegt cits citu ar klikšķi jebkurā diennakts stundā.

Tajos laikos cilvēki neatbildēja no tumsas un tumsā neviens vēstules nesūtīja. Bērnībā došanās pie miega bija rituāls. Atceros vasaras pie omes. Mēs, mazbērni, kārtīgā ierindā gaidījām savu kārtu, lai mazgātos bļodā, neviens no mums negribēja būt rindā pēdējais, visi gribēja nomazgāt muti tīrā, tikko uz krāsns uzsildītā ūdenī. Atceros, ka brālēnam visu laiku nepaveicās, viņš vienmēr kavēja mazgāšanos un dabūja noskaloties pēdējais remdenā ziepjūdenī.

Pēc mazgāšanās mēs metāmies zem segām, kas smaržoja pēc jūnija naktīm, nogaidījām, kad ome aizies gulēt, un turpinājām sarunāties. Mēs kalām plānus rītdienai. Mēs dievinājām tumsu – bērnības aizliegto zonu. Kamēr gaiņājām no skropstām mušas un no ādas odus, aiz sienas bija dzirdama televizora zemā, samtainā dūkoņa. Pieaugušie vēl ilgi negulēja. Grimstot miegā, mēs, bērni, mēģinājām uzminēt viņu bezmiega iemeslus. Mēs gribējām viņiem apsēsties blakus un pajautāt: "Tu nevari aizmigt, jo tev ir skumji?" Vienīgais jautājums, kuru es bērnībā baidījos pieaugušajiem uzdot, bija jautājums par skumjām.

Daudzo nakšu dīvaino smagumu izlīdzināja dienas rosība, mūs pēc brokastīm izdzina biešu vagās, kur vagu galos kā oāze tuksnesī mirdzēja konfekte, mēs visi tikām līdz galam, apēdām konfekti un pēc tam atvieglojumā iemērcām ar zemi aplipušās rokas vietējā upē. Kamēr pieaugušie strādāja, mēs ar peldriņķiem un plostiem uz upes atkārtojām multfilmās redzētos sižetus. Bērnībā nevis vecāki, bet upe mums iemācīja visvairāk. Mūsu bērnība pagāja vietā, kur sākas upe. Mēs bijām laimīgi, un mēs to pat nenojautām.

Savā grāmatā Ienirt franču rakstnieks Kristofs Onodibio ir teicis, ka XXI gadsimta cilvēks dzīvo mirklim, kuru pēc tam uzreiz aizmirst, jo laikā, kad 24 stundas diennaktī rokās no informācijas eksplodē telefons, nav iespējams piederēt sev. Bērnībā viens mirklis varēja iestiepties veselas vasaras garumā, bet tagad nevis mēs valdām pār mirkļiem, bet mirkļi terorizē mūs. Mēs vairs nedalāmies ar fotogrāfijām, bet bāžam tās cits citam ģīmī. Bērnībā pēc kādas ekskursijas fotogrāfijas bija jāgaida ļoti ilgi, un, kad vecāki atnesa tikko attīstīto fotogrāfiju paciņu, mēs tai metāmies virsū, taču mūs nepārņēma nostalģija, jo mēs turpinājām dzīvot tajā mirklī, kuru vērojām fotogrāfijās. Bērnībā mēs baidāmies uzdot jautājumu par skumjām, bet pieaugot mēs pārstājam jautāt. Un tas ir skumji.

Atceros kādu nakti. Uznāca negaiss. Līdzko loga rūti pāršķēla balta zibens švīka, ome ienāca istabā, kurā mēs visi gulējām, un apgūlās mums blakus. No negaisa man ir bail vēl tagad, bet toreiz, lai arī no bailēm svīdu aukstus sviedrus, es nespēju novērst skatienu no ainavas aiz loga, kur vēja brāzmas un krusas cirtieni plosīja kokus. Tajā brīdī, kad ome tur gulēja, es sapratu, ka viņai arī ir bail. Varbūt tās nav bailes no negaisa, varbūt tās ir bailes no tumsas, kurā tu skaties par spīti bailēm. Un tā nav tumsa tur, ārā. Tā ir savāda tumsa mūsos pašos, kurai visbiežāk baidāmies uzdot jautājumu. Varbūt pieaugušie naktī skatās televizoru tikai tāpēc, ka viņiem ir bail no tumsas. No tās tumsas, par kuru mēs bērnībā pat nenojautām. Un mēs nenojautām, ka dievinām savu nezināšanu un drosmi.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Burova kļūšanu par Rīgas mēru vērtēju

Kopā nobalsojuši: 958

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja