Re, kā

Kāds nesakarīgs murgojums!

Drīzāk kā maldugunis, Bet varbūt kā uguni skalos Es savu dzīvību nesu Pirkstu galos. Pasaule tik skumja, Pilna vakarlēpju. Es savu pirkstu galus Dūrē slēpju. Stingri turu Dūri sažņaugtu ciet, Bail,ka dzīvība neaiziet. "Tagad visi tik citē Ziedoni". Labi, ka citē- tātad pazīst. Ja arī ne dziļi, tad tomēr pa lāsei uzķēruši, mēģinājuši iepazīt.. Kad piedzīvojam lielus notikumus/ liktens pavērsienus, domu, vārdu, emociju pali mūs izviļ no krastiem, raisās pārdzīvojums, griba būt līdzās, tuvumā būt... Ne gribu, ne spēju būt oriģināls. Savlaik Lilija Dzene, par Lilitu Bērziņu rakstīdama, pateica savas izjūtas: Ar krūzīti pie jūras piestājos. Tagad, re, NN ar vienu smeļamo divējās jūrās gribējis smelt. Un iznācis, manprāt, samocīti, par varēm melnbaltu un krāsainu kopā sienot. Vēl jau varētu Venu Klaibernu, kurš aizgāja Mūžībā 17. februārī,klāt piesaistīt. Tiesa gan,ka pasaulslavenais pianists, Čaikovska konkursa augstākās balvas ieguvējs nav bijis Latvijas pavalstnieks, toties koncertējis arī Rīgā (20.g.s. 60-to gadu pašā sākumā). Tad nu varētu vārdiniekam un bilženiekam pievienot vēl taustiņnieku. Brīvību un zirnekļa audumus līdzās nostatot, gribētos vēl kādu izskaidrojumu. Tāpat kā pasludinot Zirnekli kā Laimes nesēju.Tur jātincina zīlnieces un tautas ticējumu pārzinātāji. Cik atminu, tad no svara bija, kādā diennakts stundā tas tīklaudis tavu ceļu šķērsojis, kad parādījies un pazudis, vai tikai tecējis vai tīklos karājies... Tik daudz kam gribas runāt pretim. Piemēram par tautas skatīšanos dubļos, jo tos, kuri veras saulē TV tikpat kā nerāda. "Pēdējā pietura ir sāpes- atmiņas" !? Bet vai tad mūsu atmiņas saglabā vienīgi sāpes? "Dzīve nevar uzvarēt nāvi." Ir teikts: Nāve, kur tavs dzelonis. Kaps, kur tava uzvara. Tālāk domāsim katrs pats. Dzīvība daudzkārt un neticamos veidos uzvar Nāvi, tikai par pašu pēdējo uzvaru savā ticībā atšķiramies. Mēdz teikt, ka Nāve ir lielākais notikums. Šoreiz tas atrāva vaļā mūsu mērenības spundes, aicināja šķīstīties, pavērst savu seju pret Sauli. Būsim pateicīgi, ka karogi netika izkārti, podestūra netika uzcelta, gājienu uz Brīvības pieminekli varējam veikt katrs patstāvīgi. Kā īpaša zīme paliks pēdējā godasardze pie Dzejnieka šķirsta Doma baznīcā, kuru atveidoja tikai divas personas: kreisā pusē- saeimas spīķerniece, labajā-premjērnieks.Bija ļoti smuki un iespaidīgi. Vārdu sakot, lai Dievs mums visiem ir žēlīgs! Un par visu- liksim tēvus mierā. Tos, kas cīnījās un tagad dus. Neliksim priekš savas slavas galvā Viņu svētos kapu vaiņagus. *** Un tas tārpiņš tur- apakšā Bez kāres kāres vai naida Vienkārši zina,ka notiks tā- Un mani gaida.

Labrītiņ, neatceros, kura Ziedoņa grāmata tā bija, bet atceros, kas tur bija. Viņš stāsta, kā gājis pa Ķemeru purva laipām saulrietā, kad debess un ūdens vienā zelta krāsā. Un tās laipas nedaudz iegrimušas ūdenī un viņš raksta - tā ir irreāla sajūta - kā Jēzum iet pa ūdens virsu - pie tam, kad pat gaiss ir zeltainas dūmakas piesātināts. Toreiz cieti nospriedu - es arī, es arī tā gribu. Un joprojām tā gribu. Tāpēc man Ziedonis pirmkārt, paliks atmiņā ar prasmi ikdienišķajā saskatīt brīnumu un prasmi nodot to tālāk. Pagājušajā vasarā biju jūrmalā, kad tur saulrieta laikā uznāca baigākais negaiss un mirkli pēc tam - visa pludmale kūpēja, kā tikko uzvārījies ūdens katliņš, rietošās saules stari zeltoja mākoņus, jūru un garaiņus. Kaut kur vēl rēgojās tumšzila lietusdebess, kaut kur tālāk, jūras melnzilie viļņi, bet es pati - vienā zeltā. Es biju tā skaistuma apburta un pie sevis skaitīju - esmu svētīta,svētīta,svētīta. Par tiem muļķiem. Lūk, saka taču,ka visbīstamākie esot aktīvie muļķi. Vakar nesagaidījusi solīto atbildi no VKKF pati piezvanīju. Savienoja mani ar pašu šefu Vērpi. Un pirmais , ko viņš man saka ir - kas jūs tāda esiet,lai jums kaut ko atbildētu? Niecība, muļķe un pļāpa es esmu, tā man būtu jādomā , pēc tāda jautājuma. Bet muķlķis to nesaprot,vai ne! Tāpēc tā nedomā. Es saku - esmu Latvijas valsts pilsone un mani interesē, ko VKKF valde domā par interešu konfliktu, kurā ir nonākusi G.Repše. Neesot nekāda konfilkta, viss ir mans subjektīvs skatījums. Ja es redzot noziegumu, lai es sūdzot Repši tiesā. Vēl kādu reizi esmu bjusi muļķe. Manam audžubērnam sākās smagas veselības problēmas. Pretsāpju zāles ārsti neizraksta, irfēns esot bez receptes, to var droši lietot. Bet cik ilgi? Jāārstē vaina, bet tā maksā lielu naudu. Rakstu iesniegumus vienu pēc otra,kamēr mani izsauc pie RDSD šefa Alkšņa. Pirmais, ko viņš saka,mani ieraugot - viņš šitās dāmiņas pazīstot. Sēžot tik un studējot likumus, lai atrastu vājās vietas un lai izspiestu naudu no valsts. Ne labdien, ne kas par vainu bērnam - bet tieši tāpat kā Vērpe - pirmais - ar kulaku pa pavēderi. Tu - niecība, neko nejēdzi, tik dricelē savus iesniegumus un traucē mums dzīvi ! Nu ko darīt- tas mans pamatinstinkts - dzīvot un gādāt par bērna dzīvošanu. Ja to nesaproti - tava problēma- še tev spēriens pretī! Tā visādi ir ar tiem muļķiem un gudrajiem. Mēģinu saprast, kāpēc šajā brīdī Naumanis izvēlējās šos Ziedoņa vārdus, ja Ziedonim ir tik daudz tik skaistu labu domu un vārdu. Man pat ir ideja , kāpēc ... bet lai nu paliek.

Ļoti sarūgtināti lauku cilvēki/Konkrēti skolas.Savā naivumā cerējām , ka vismaz'šoreiz tiešraide netiks tirgota.Mēs esam vainīgi, paši naivi. Sapulcējām bērnus zālē - lielais ekrāns, piems tam piemiņas stundas dzejniekam,Bērni ieinteresēti un patiešām gaidoši. Izrādās LTV1 tiešraide internetā JĀPĒRK.IT KĀ jau zinājām, bet bija vārga cerība, ka vismaz šoreiz tauta ir vienota un sēras ir par brīvu. Tiešraidi kāds zinošs zēns nohakerēja.Mieles palika.Rūgtums palika.Ltv 1 ir ndokļu maksātāju tv, kas varēja vismaz šādus brīžus atvēlēt par brīvu.,Pretējā gadījumā šī tv manmums patiešām ir lieka kā nodkļu maksātāju uzturēta.