Ar Jaunā Rīgas teātra aktieri Kasparu Znotiņu – cilvēku ar reputāciju un spilgtu talantu, ko pats pieticīgi sauc par savu "vidēji aritmētisko radošuma liesmu," – nav jāiepazīstina, tāpēc ievadā neko daudz nerakstīšu, lai paliek vairāk vietas sarunai. Vidējās un vecākās paaudzes Latvijas teātra skatītāji nav jāiepazīstina arī ar režisoru Ādolfu Šapiro – viņi režisora iestudēto Donu Kihotu izjūt kā nostalģisku atkalsatikšanos ar laiku, kad izrādes tika iestudētas kā pamatīgas būves ar spēcīgiem garīgiem jautājumiem siju vietā. Kāpēc Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis to nosaucis par "karmisku atgriešanos", jaunākā paaudze var izlasīt Dona Kihota publicētajā programmā, kurā ir Margaritas Ziedas intervija ar leģendāro režisoru, kā arī citās kolēģu intervijās, kas līdz ar Dona Kihota pirmizrādi izskanēja publiskajā telpā.
Kaspars Znotiņš par sarunas vietu ir izvēlējies Smiļģa kabinetu, kas pēc remonta ir identiski atjaunots citā vietā – aktieru grimētavu tuvumā. Pa kreisi no mums redzama kinozinātnieces Valentīnas Freimanes sīkā rokrakstā aprakstītā videokasešu siena, uz apaļā galdiņa atrodas "uzskates materiāli" – Kaspara Znotiņa mēģinājumu pieraksti ar pieskicētām Šapiro atziņām, savukārt man līdzi ir Ādolfa Šapiro grāmata Starp – brīdis, kas studiju gados kalpoja kā īsta rokasgrāmata.
Kaspars Znotiņš aizslēdz durvis, divas reizes pagriežot atslēgu. Kāpēc? Nezinu. Viņš nav cilvēks, kas ir lasāms kā atvērta grāmata.
Režisors Ādolfs Šapiro sava iestudējuma Dons Kihots programmā ir teicis, ka vēlējies nomest atbildības nastu, ko uzliek viņa atgriešanās stāsts pēc 34 gadiem. Vienā no intervijām viņš saka – ja nebūtu tādu aktieru kā Kaspars Znotiņš un Gundars Āboliņš, viņš Donu Kihotu nemaz neiestudētu. Vai tas tev neuzlika papildu atbildības nastu?
Aktieriem jau visu laiku nākas sadarboties ar šādām bailēm un satraukumiem, kaut kā ar šīm izjūtām jāiemācās sadzīvot. Mans vectēvs bija īsts mieramika visās situācijās, kādas mums dzimtā šad un tad bija. Iespējams, es esmu mantojis to no viņa. Viņš tāds bija vismaz ārēji un nodzīvoja pāri par 90 gadiem. Tā ir spēja neieciklēties uz atbildības sloga apziņu vai tamlīdzīgām domām, kas var radīt nastu.
Jādomā par nākamo soli, nākamās dienas uzdevumiem – tā tas tiek pārvarēts. Esmu divējāds cilvēks: mieramika ir viena mana daba, otra puse visu laiku ir uzvilkta starta šāviena gaidās.
Šapiro Donā Kihotā arī runā par cilvēka dualitāti? Vai dons Kihots un Sančo Pansa ir viena cilvēka dažādas izpausmes, kā jiņ un jan?
Jā.
Mana Dona Kihota skatīšanās pieredze ir visai skopa. Prātā palicis tikai bērnībā redzētais Kārļa Auškāpa iestudējums Dailes teātrī ar Juri Strengu kā donu Kihotu un Gunāru Placēnu kā Sančo Pansu.
Starp citu, pavaicāju Ilzei Strengai, vai viņa tagad, pēc iestudējuma, var man sagādāt šo seno ierakstu. Es citas izrādes neskatījos. Internetā bija pieejams slavenais gruzīnu seriāls par donu Kihotu. 80. gadu beigās tas bija ļoti populārs. Ieraudzīju pirmo skatu, kur gruzīnu aktieris tēlo donu Kihotu. Viņš bija tik atbilstošs Dorē gravīrām, ka nolēmu – tālāk neskatīšos. Es negribu ietekmēties. Varbūt tagad arī varētu noskatīties, bet bieži vien uzreiz pēc pirmizrādes zaudēju interesi. Jau skatos, kas būs jāspēlē nākamais.
Cik daudz, veidojot lomas, tu iegrimsti papildmateriālu un kontekstu studēšanā? Vai tas palīdz vai drīzāk traucē, pirms atrodi savas lomas kodolu?
Mani vairāk interesē, kas tas ir par cilvēku un kam viņš varētu būt līdzīgs no dzīvē sastaptajiem vai bieži vien ekrānā redzamajiem. Ja izdodas vienoties ar režisoru, ka tas ir tā tipa cilvēks, tad es jau pētu konkrētu raksturu dzīvē vai ekrānā. Bet Šapiro tas absolūti neinteresēja. Viņš ir no tiem režisoriem, kas stopē pēc katra teikuma, vairākkārt apstādina vienā un tajā pašā vietā, skaidro, nāk uz skatuves un runā. Bet viņa izpildījumā tas ir tik panesami! Viņš spēj to izstāstīt asprātīgi. Šapiro vienmēr klātesošs ir humors. Viņš bieži tēla reakciju rāda kā svētas dusmas vai izbrīnu. Uzreiz pieprasa, lai būtu dziļi. Bija jāmēģina saprast, kādā valodā režisors ar tevi runā. Nu jā, bija jābūt pietiekami klusam iekšējam radio, kas mūsos visu laiku skan. Ir ļoti svarīgi, lai tu dzirdētu radio, kas tev skan blakus, šajā gadījumā tas ir režisors. Tās ir svarīgākās ziņas, kas tev jāsadzird. Ja tavs personiskais monologs būs pārāk skaļš, tu nedzirdēsi, kā viņš to risina. Skaidrs, ka tev jāizmanto režisora dotās atslēgas.
Alvis Hermanis vienmēr ir uzsvēris, ka Jaunā Rīgas teātra aktieri ir īpaša tipa aktieri – pārsvarā esat savu lomu autori vai vismaz līdzautori. Kā bija pielāgoties Šapiro metodei, kur esat galvenokārt izpildītāji?
Alvis dod brīvību. Tu kaut ko rādi, un tad viņš saka, vai tas ir labi vai ne. Nav jau tā, ka esam pieraduši tikai pie Alvja stila un nepieņemam neko citu. Sastrādājamies ar dažādiem režisoriem. Tāpat arī iestudējuma Stāsts par Parsifalu režisoram Matiasam Hartmanam bija svarīgs viņa personīgais vēstījums. Arī Māra Ķimele ļoti stipri nāk ar savu redzējumu. Lai gan viņa ir vēl kāds trešais variants. Protams, ir arī daudz brīvības. Ir pierasts pie dažādiem stiliem.
Kas Šapiro un arī tev šajā gadījumā ir dons Kihots? Ar ko viņš atšķiras no pārējiem cieminiekiem?
Pirmajos mēģinājumos es Šapiro domas pierakstīju (Kaspars paņem burtnīciņu un pārlapo pierakstus – U. A.). Nevarēja nejust jau no paša sākuma, ka Šapiro gluži vai identificējas ar galveno varoni. Protams, tas ir ne pārāk pārsteidzoši – kāpēc gan ne?
Es pats dzīvē esmu vairāk Sančo Pansa. Piemēram, viena no pirmajām ainām ir tā, kur dons Kihots atbrīvo katordzniekus, kuri pēc tam vēl izdara vairākus noziegumus. Viņš dara nepraktiskas lietas, nodara pāri arī citiem – gluži fiziski. Uzdevu režisoram tādu Sančo Pansas jautājumu – Kihots taču reāli pakļauj briesmām paša un citu veselību un dzīvību. Tajā ir liela muļķības pazīme. Jutu, ka Šapiro man atbild kā tādam Sančo Pansam: "Tu nesaproti. Kihots darbojas citā līmenī. Viņš domā par kaut ko citu, par kaut ko augstāku, tālāku." Viņš saka: "Netērējies uz Sančo, netērējies, tu esi pastāvīgā kontaktā ar Dievu, tev notiek saruna ar Dievu." Dons Kihots ir tik interesants, jo viņš nav varonis sengrieķu traģēdiju nozīmē kā Hērakls vai Odisejs. Servantess to rakstīja kā parodiju. Tā ir saspēle un koķetērija ar tālaika katolisko cenzūru – vai vispār dabūs cauri. Servantesa Dons Kihots ir tāda kā kritika par šo blandoņu, kurš, salasījies piedzīvojumu grāmatas, dodas ceļā un izliekas par piedzīvojumu grāmatu varoni. Nevar teikt skatītājiem priekšā, bet grāmata nebeidzas tā, kā beidzas izrāde. Grāmatā Servantess dod cenzoriem to, ko viņi sagaida. Varonis visam, ko pats darījis divu grāmatu garumā, netic. Viņš visu nožēlo. Ko man nozīmē dons Kihots? Man viņš ir tajā pašā tēlu galerijā, kur Džimmijs no Osborna lugas Atskaties naidā Vara Piņķa režijā 2008. gadā. Tur ir arī Ziedonis un Miškins, kaut kādā ziņā arī Pītersons. Dons Kihots ir iederīgs šajā kompānijā. Viņi domā pāri, ir augstāk, stāv opozīcijā sabiedrībai un galvenajai straumei vai kaut kādai ikdienībai, ierastajam, līdz ar to parauj līdzi arī kādus līdzcilvēkus. Tas šiem tēliem ir kopīgais. Pats es tāds neesmu, vairāk esmu Sančo Pansa, bet man no laika gala šie opozicionāri ir bijuši ļoti simpātiski. Protams, es negribētu ikdienā sev turēt šādu personāžu pārāk tuvu. Bet tādi cilvēki reālajā dzīvē ir. Tāpat Ziedonis meklēja Pēteri Upīti – selekcionāru, Dobeles ceriņu dārza radītāju –, Andreju Šulcu – Ventspils Brīvdabas muzeja dibinātāju. Izdarīt neizdarāmas lietas. Keišs [Andris] man pievērsa uzmanību, ka internetā šobrīd ir izlikta izrāde Ar būdu uz baznīcu (režisora Edmunda Freiberga Paula Putniņa lugas iestudējums Nacionālajā teātrī, 1988). Marianna Okolokolaka ir tipisks dons Kihots. Skatos, kā Antra Liedskalniņa spēlē, un domāju – kur es biju agrāk?! Man vajadzēja kaut ko nozagt no viņas.
Kaspars Znotiņš: "Uzdevu režisoram tādu Sančo Pansas jautājumu – Kihots taču reāli pakļauj briesmām paša un citu veselību un dzīvību. Tajā ir liela muļķības pazīme. Jutu, ka Šapiro man atbild kā tādam Sančo Pansam: "Tu nesaproti. Kihots darbojas citā līmenī. Viņš domā par kaut ko citu, par kaut ko augstāku, tālāku."" Foto – Jānis Deinats
Brīnišķīgs salīdzinājums! Esam nonākuši pie Dona Kihota interpretēšanas tradīcijām. Latvijā XX gadsimta 70.–80. gados jēdziens "donkihotisms" bija sinonīms ideālismam – garīgam dumpiniekam, kurš seko saviem mērķiem, pat ja pastāv risks iet bojā. Tāda bija arī Liedskalniņas teļkope – principā Atmodas priekšvēstnese. Donkihotisms lielā mērā saauga ar garīgi un nacionāli uzlādētu kultūru, kas piekopa t. s. Ēzopa valodu.
Šādā kodētā valodā savās izrādēs runāja visi lielie tālaika režisori, arī Ādolfs Šapiro. Biju ļoti pārsteigta, ka Rietumu domas tradīcijā un kultūrtelpā augusī režisore Baņuta Rubesa apzīmējumu "donkihotisms", ko cildinoši veltīju viņai kādā recenzijā, nepavisam neuztvēra kā komplimentu – sak, vai tad es esmu tāda muļķe, kas akli sitas pret vējdzirnavām?
Jā, mani ļoti interesē šī atšķirība. Es tagad mēģināšu to uztaustīt starp Rietumeiropu un Austrumeiropu tieši caur dona Kihota atšķirīgo uztveri. Palasīju Nabokova lekcijas, un viņš mēģina saviem Amerikas studentiem noņemt no dona Kihota šo rožaino auru, ka viņš ir tāds kultūras varonis, pretstraumes gājējs. Nu nē. Servantess to tā nav gribējis un nav tā rakstījis. Nabokovs saka, ka viņš ir ģeniāls, bet ne tāpēc. Es gan no tām lekcijām īsti nesapratu, kāpēc. Servantess Donu Kihotu rakstīja, lai kārtīgi izsmīdinātu tālaika lasošo publiku. Primitīvie zemnieku joki ienāk arī mūsu izrādē par Sančo Pansas pliko pakaļu un vēl šo to. Tas ir paradoksālais mērs, kas tajā darbā ir uztaustīts. Tas dzīvo cauri gadsimtiem. Uztveres atšķirība tiešām pastāv. Mēs pieņemam, ka totalitārisma dēļ un ierobežoto iespēju dēļ mūsu publika vairāk dzīvoja no stāsta uz stāstu, no grāmatas uz grāmatu, vairāk izdomātā pasaulē, bet kapitālisma pusē – prakticisma dēļ un tīri izdzīvošanas dēļ, kur tev ir jādomā, kā ar to pašu teātri nopelnīt un pabarot bērnus. Nebija tik romantiska uztvere. Redzēdams, kā mēs Jaunajā Rīgas teātrī strādājam, kāds ārzemju latvietis man teica: "Es taču arī kādreiz to visu darīju, bet jaunībā! Mēs dzīvojām kopā ar prostitūtām, lai saprastu viņu domāšanu, jo mums vajadzēja taisīt izrādi par publisko namu. Mēs intervējām viņas, darījām to visu. Un tad es aizbraucu uz Kanādu, man piedzima bērni, un viņi grib ēst – turklāt katru dienu! Un es aizgāju reklāmā."
Attēlā – Kaspars Znotiņš un Gerds Lapoška Alvja Hermaņa iestudējumā Kritiens augšup, kur aktierim patīk būt tikai vienam no zobratiņiem. Maija beigās Kaspars Znotiņš iejutīsies Indrānu tēva lomā Gerda Lapoškas Blaumaņa lugas interpretācijā. Foto – Jānis Deinats
Tas ir tas! Šeit parādās, ka prakticisms ir lielākā vērtē. Jo praktiskāks tu būsi, jo tas tev vairāk atmaksāsies. Es tagad "dancoju" pa tēmu, kur varētu slēpties šī atšķirība. Nezinu īsti, bet man šķiet, ka tā ir zonā, kas saistīta ar attieksmi pret praktiskajiem izdzīvošanas jautājumiem, naudu un ideāliem. Interesanti, ka galvenajos darbos, kas ceļ ideālismu un nonicina materiālismu, galvenie varoņi ir aristokrāti. Arī dons Kihots. "Runa nav par naudu!" Viņu tas neinteresē. Kihots pārdod pusi savu īpašumu, sapērkas grāmatas un lasa, kamēr, māsas meitas vārdiem runājot, viņam no grāmatu lasīšanas "izkalst smadzenes". Arī Čehova trīs māsas ir aristokrātes no augsta virsnieka ģimenes. Kāpēc Rietumu kreisie jaunieši tik ļoti nespēja saprasties ar mūsu komjauniešiem, kad viņi atbrauca XX gadsimta 80. gados uz Padomju Savienību? Rietumnieki ar šīm idejām nodarbojās hobija un mīlestības līmenī – bija ideju saslimdināti un pārņemti. Bet mūsējie – jums varbūt ir džinsi paķērušies līdzi? Varbūt tajā maisiņā ir vēl kaut kas, ko jūs varētu mums pārdot? Totāla nesatikšanās.
Tev ir liela ģimene, kuru nevar uzturēt ar ideāliem vien. Vai tu savā dzīvē esi atradis veselīgu līdzsvaru starp donu Kihotu un Sančo Panso sevī?
Nu, ja es būtu dons Kihots, es jau sen būtu atteicies no reklāmu ierunāšanas. Ar to es nodarbojos – ierunāju audioreklāmas. Tā ir otrā alga, ko nopelnu. Es gan nedaru visu, ko man piedāvā darīt par naudu, daudz arī atsaku, bet šis rūpals man ir. Noskatoties Nacionālajā teātrī izrādi Antigone, atkal gribas mest biķeri pret zemi un iet tuksnesī 40 dienas gavēt. Bet mierīgi, mierīgi. Doni Kihoti jau ir ļoti liels retums. Bieži vien mēs viņus labāk redzam ejam nekā nākam. Līdzsvars tiek turēts tā: tur, kur tu esi, mēģini sakopt aiz sevis. Mazo lietu disciplīna, kura arī klibo, bet tomēr mēģini. Kā Vācietis saka Jaungada apsveikumā Ziedonim: "Turi ādu stingri, lai dvēsle neizkrīt."
Dzejnieks Ojārs Vācietis laiku pa laikam piedzīvo publisku "biedru tiesu". Jūs, Jaunā Rīgas teātra aktieri, īpaši veidojot Vēstures izpētes komisiju, esat uzkrājuši teju vēsturnieku pieredzi. Kopā ar kolēģi Vili Daudziņu Mūzikas namā Daile veidojāt arī uzvedumu Vēstule draugam, kuras pamatā ir Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa sarakste. No šādām pozīcijām pieļauju, ka tev ir ko piebilst.
Man ir viens komentārs šim visam. Padomju laikā bija t. s. idejiskie – ar to jau nav iespējams runāt, viņš ir "idejiskais" (idjejnij – no krievu val.). Tas pats bija ar Vācieti viņa pirmajā dzīves posmā – viņš bija pārņemts ar ideju. Pēc tam viņš aizgāja autsaiderismā; viņš taču muka no visiem iespējamajiem pasākumiem. Ja palasa viņa vēstules, 1968. gads pārlauza viņa pasaules uztveri. Tad vēl padsmit gadi, un viņa vairs nebija.
Gunāra Astras – pretošanās simbola – pēdējā vārda tiesā pirmais teikums bija: "A kto takoj Ojar Vacietis?" Un tad viņš turpina: "To man jautāja mans kameras biedrs, izlasījis Cīņā ziņu par Ojāra Vācieša nāvi." Gunārs Astra visu savu runu izvērš tālāk – redziet, mūsu valstī mūžu nodzīvojis cilvēks nezina, kas ir Ojārs Vācietis! Viss viņa runas patoss ir uzbūvēts uz to, ka cilvēki, kas šeit ir sabraukuši no visas plašās savienības, nezina, kas ir Ojārs Vācietis, nezina, kur viņi dzīvo. Gunāram Astram Ojāra Vācieša vārds bija pašsaprotams, kā dvēselē iededzināts. Tā bija visai tai paaudzei. Un nevarēja būt tā, ka Gunārs Astra nezināja, par ko Ojārs Vācietis rakstīja dzejoļus jaunībā un visu savu pirmo daiļrades posmu.
Viņš zināja, bet sāk savu runu, pieminot tieši šo mūsu izcilo dzejnieku. Tajā pašā laikā esmu arī pret to, ka mēs kaut kādas tēmas noglabājam un necilājam. Es pats dzīvoju Ojāra Vācieša ielā, un šo ielu neviens netaisās pārsaukt citā vārdā. Tikpat labi var pieminēt pieminekļu karus – Sudrabu Edžu, Upīti gribēja pārzāģēt uz pusēm.
Vajag pārzāģēt?
Tas ir t. s. prezentisms. Ļoti, ļoti mūsdienīga nodarbe – vērtēt, skatīt pagātnes notikumus caur mūsdienu pieņemtajām uzvedības normām: etiķetes, ētikas un visām citām labbūtības normām. Tādu pašu reputāciju, kā mēs mūsdienās pieprasām no sabiedrībā zināmiem cilvēkiem, pieprasām arī no pagātnes cilvēkiem. Es reiz savam brālim (režisoram Jānim Znotiņam – U. A.) pārmetu un pēc Annas Brigaderes un Jāņa Jaunsudrabiņa darbu kompilācijas, ko viņš uztaisīja ar savu ilggadējo līdzgaitnieci Anci Muižnieci, teicu, ka viņi nodarbojas ar prezentismu. Brālim bija labs pretarguments – ja tu runāsi viņu valodā, tu nedabūsi jauno cilvēku teātra zālē. Izrādē jaunietis pārmet Jaunsudrabiņam – tu ko?! Kāpēc tu neraksti pašas svarīgākās pubertātes lietas?! Zēns 14 gadu vecumā vēl gulēja kopā ar māti, un tu par to neko nevari uzrakstīt?! Jāsaprot, ka tajā laikā, kad viņi rakstīja, tā jau bija tāda līmeņa atklātība, ka viņi saņēma gana daudz kritikas. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka viņus nevar likt tiešā veidā mūsdienu tiesā. Bet, O.K., piekrītu – atnāk tas jaunais cilvēks un beidzot kaut ko uzzina par Brigaderi un Jaunsudrabiņu. Tajā es nejaucos. Lai jaunatni "iepatikšinātu" klasikā, ir pieļaujami gandrīz jebkādi līdzekļi. Galvenais, lai viņi kaut cik sevī sajūt interesi. Atgriežoties pie Dona Kihota, tas ir patoss, uz ko viņš pastāvēja, – "slavēti tie laiki, kad nepazina šaujamieročus", kad goda jēdziens bija svarīgāks par visu. Jāņa Skuteļa priesteris izrādes sākumā lasa grāmatas virsrakstu – Bruņinieku goda kodekss – un izsaucas: "Ir tūkstoš sešsimt piektais gads, kāds goda kodekss! Par ko jūs vispār runājat?!" Jau tajā laikā tas progress tik jūtami nāk virsū. Nabokova lekcijās tiek pieminēts, ka cīņa ar vējdzirnavām nav bez konteksta. Tajā laikā vējdzirnavas Spānijas ainavā bija jaunievedums, kas ienāca no Holandes un tautas acīs bija kā kaut kas nezināms un bīstams, kaut kas no velna. Tagad to salīdzinām ar vēja rotoru ienākšanu Latvijā. Cilvēks ir aizdomīgs pret visu jauno – mirs govis, un bites lidojumā kritīs. Ir jābūt uzmanīgiem, bet sajūta, ka pagātne un klasiskās vērtības aiztek kā smiltis caur pirkstiem un velns viņu zina, kas nāks vietā, cilvēkos var raisīt bailes un pat agresiju. Tā ir bijis arī Servantesa un dona Kihota laikos.
Vajadzētu uz pārmaiņām skatīties ar lielāku pašironiju.
Jā, tas ir ļoti atbrīvojoši. Tā ir bijis visos laikos – tā ir simbioze, sadarbība. Konservatīvisms strādā kā bremze, bet progresīvisms – kā gāze, akselerators.
Tu nesen biji spiests publiski nosvinēt 50 gadu dzimšanas dienu. Kolēģi tevi sirsnīgi sveica ar padomju retro autobusa izbraucienu pa tavām studiju laika vietām Rīgā un pārsteidza pat ar orķestra defilē Jaunā Rīgas teātra pagalmā. Tas ir skaitlis pasē, bet cik jauns vai vecs jūties patiesībā?
Jā, tu labi pateici – biju spiests (smejas). Jūtos kā nonācis izdevīgā vidus pozīcijā, no kuras labi varu saprasties gan ar astoņdesmitgadniekiem, gan divdesmitgadniekiem.
Tu vairākus gadus esi pedagogs arī Kultūras akadēmijā. Kā tu skolo topošos aktierus? No savām bagātīgajām empīriskajām zināšanām un pieredzes vai arī iepazīstini ar klasiskajām aktiermākslas metodēm?
Cik saprotu, Kultūras akadēmija mani ir piesaistījusi tieši tādēļ, ka man ir šī praktiskā darba pieredze. Man ir individuāli jāsagatavo studenti viņu runas eksāmenam. Strādājam ar runājamo tekstu – tas ir no 10 līdz 30 minūtēm garš. Es viņiem palīdzu sagatavoties, izmantojot iestrādes, ko līdz šim esmu sapratis, strādājot teātrī. Metodika ir mana vājā puse, tad man vajadzētu pamest darbu teātrī vai pāriet uz pusslodzi un pamācīties. Teātrī ir diezgan daudz darba, Kultūras akadēmijā es varu būt tikai kā pieaicinātais vieslektors. Šis bija pēdējais brīdis, kad varēju ielēkt pedagoģijas vilcienā. Šad un tad bija iespēja, bet tad bērni bija mazi. Tagad jau ir izauguši, un šķita, ka es varētu pamēģināt.
Atceros, kāds es pats studiju gados biju nejēga. Biju nesaprašanā par sevi un pasauli. Varu empātiski iztēloties, kā studenti šobrīd jūtas. Viņi meklē, zem kura katla iekurt ugunskuru. Atrast vispār to katlu, jo ugunskurs viņos deg. Kā viņiem tālāk iegrozīsies skatuviskais liktenis, šobrīd nav zināms. Atlase Latvijas teātrī ir diezgan nopietna. Konkurence ir liela, bet tie, kas iziet cauri Latvijas Kultūras akadēmijas četru gadu apmācībai, savu vietu dzīvē tomēr atrod. "Aktierēšanas" skola iemāca vairāk par cilvēku nekā citas profesijas. Iemāca saprast, kā notiek cilvēku saskarsme un attiecības. Kaut vai tas, ka tu bieži esi spiests viens pats būt prasīgu skatītāju priekšā, trenē izturības līmeni, kas nav tik labi pieejams citās mācību programmās.
Interesanti, ka jaunākais Kultūras akadēmijas aktieru izlaidums vienai no savām diplomdarbu izrādēm ir izvēlējies Čehova Kaiju ar nemirstīgo diskusiju par to, kas ir īsta, dzīva, māksla un kā māksliniekam pusmūžā neiekrist rutīnā un neapdzist (Nezināmā Marija, Joprojām nevienam nezināmā Marija – U. A.). Vai tu mēdz par to domāt?
Tajos laikos, kad biju students, man vajadzēja izdomāt pašam savu izdzīvošanas recepti, jo visu laiku šķita, ka man nav pietiekami degsmes, ka manī nav pietiekami kvēls radošais ugunskurs kā dažam labam vienaudzim teātrī. Visu laiku atdūros pret šo mazvērtības kompleksu. Sapratu, ka tā degsme arī nebūs lielāka. Kā tu teici par Trigorinu? Apdzisis?
Laikam.
Tad es sapratu, ka mana liesma ir mazāka, bet tā būs tā mana stihija – uzturēt to liesmu un nelaist zemāk. To, kas tev ir, turi un nepazaudē. Turēt savu. Sapratu, ka tas nav sprints, bet garais gabals. Tu redzi, ka sprinteris aiziet tev garām, bet tu jau esi gargabalnieks, un ir skaidrs, ka gargabalniekam liesma tiek organizēta citādāk. Tagad nezinu, kāda man tā liesma – augstāka, zemāka vai vidēji aritmētiska. Tas nav man jāizvērtē. Par malku šim ugunskuriņam var kalpot un noderēt viss – tavas bailes, kompleksi, kaut kādas bezjēdzīgas vai jēdzīgas un pamatotas trauksmes, veiksmes, neveiksmes, jebkura kustība, kas notiek, pa dzīvi ejot.
Tu esi filmējies savas meitas Rūtas Znotiņas filmās, kura jau ir spilgti ienākusi kinopasaulē. Kā tu jūties kā aktieris meitas filmā?
Tur es nejaucos. Viņa man kaut kad oficiāli zvanīja kā jaunā režisore, un tad mēs speciāli atvēlējām laiku, kad runāsim par manu tēlu un scenāriju. Mēs to nodalām. Viņai ir pašai sava izjūta. To ir svarīgi pateikt katram jaunajam censonim – tici savai izjūtai! Negribu nākt virsū ar savu redzējumu. Jaunajam māksliniekam ir jāieklausās kaut vai savā tukšumā, bet jāklausās. Brīžiem uznāk sajūta – es tak nekas neesmu! Tā ir tā Trepļeva un Trigorina pretstāve. Jaunais, kurš vēl neprot savākt savu enerģiju, kuram strūkla vēl nav pagriezta konkrētā virzienā, izbļauj visu, kas ir uz mēles. Otrs ir Trigorins, kurš var tikai rezignēti kaut ko secināt.
Kurš ir tas brīdis, kad garajā izrādes tapšanas procesā tu jūties vislaimīgāk? Kas tevi pa īstam gandarī?
Tas ir kā iziet cauri džungļiem. Man nav tā kā Anatolijam Efrosam, kurš savu grāmatu bija nosaucis Mēģinājums – mana mīla. Esmu laimīgs, ka esmu kaut cik ar godu ticis cauri procesam, ko sauc par izrādes tapšanas laiku. Tad arī ir gandarījums, ja kaut cik ir sanācis. Kādreiz es prasu – vai izglābāmies? Šoreiz izglābāmies.
Kāpēc vajadzēja izvēlēties kaut ko tik ārkārtīgi grūtu – aktiermākslu?
Tieši tāpēc, ka grūti. Kā Ādolfs Šapiro saka programmā, viņš izvēlējies Donu Kihotu iestudēt tāpēc, ka nezinājis, kā lai to iestudē. Tikai tad ir interesanti.