Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +5 °C
Apmācies
Svētdiena, 21. aprīlis
Marģers, Anastasija

Gribu vēl vienu tuneli. Intervija ar mūziķi Māru Upmani-Holšteini

Mūziķe Māra Upmane-Holšteine šogad svinēs grupas Astro’n’out divdesmit gadu jubileju ar septīto albumu 777 un līdz šim vērienīgāko koncertu Arēnā Rīga 3. novembrī

Pagājuši jau divdesmit gadi, kopš kopā ar Rolandu Ūdri no tolaik populārās grupas The Hobos reiz savos vētrainās bohēmas ceļos nokļuvām kādā dzīvoklī, kur pirmoreiz satikām jauno dziedātāju Māru. Klausoties viņas vienatnē ar akustisko ģitāru izpildītajās dziesmās, kuru vidū kā potenciāls hits jau tolaik iezīmējās Maskavas forštatei veltītā Daļa Rīgas, prognozējām šai meitenei krietni lielāku klausītāju pulku nekā daži cilvēki toreiz tajā dzīvoklī.

Šodien Māra Upmane-Holšteine, kura sen pazīstama kā populārās latviešu grupas Astro’n’out līdere, dziedātāja un dziesmu autore, šo mūsu pirmo tikšanos atceras kā patīkami satraucošu notikumu, jo Ūdris, ko viņa tolaik regulāri klausījusies sestdienas vakaros Radio SWH, kurā viņš bija ētera balss, pēkšņi bija blakus un dziedāja līdzi viņas dziesmu Chocolate. Māra saka: "Es biju tāds mazais stalkerītis, un pēkšņi viņš tepat sēž, klausās manas dziesmas un nenormāli fano. Arī pati pirmā reize, kad uzkāpu uz skatuves, bija The Hobos koncertā Natālijas Draudziņas ģimnāzijā – izslēdzās elektrība, mūziķi tāpēc sabesījās un izsludināja brīvo mikrofonu, jo tas vienīgais vēl skanēja. Es uzkāpu un dziedāju Uzsniga sniedziņš balts, putrojot vārdus, Vilnis Krieviņš mēģināja piesist kādu bungu. Draudzene toreiz uztaisīja bildi, kurā es, sarkaniem vaigiem, un aizmugurē redzams nenormāli smaidīgs Ūdris. Tāpēc man The Hobos ir īpaša grupa. Nesen man Jānis (Māras vīrs, dziesminieks un TV seja Jānis Holšteins jeb Goran Gora – U. R.) atgādināja, ka pēc tavas grāmatas Rokupācija atklāšanas mēs parkā pusnaktī dziedājām Latvijas himnu – tu, es, Ūdrītis un Jānis. Pēc tam mēs vēl aizgājām uz ierakstu kompānijas Platforma ballīti – mana vienīgā reize dzīvē, kad esmu bijusi kazino, kas, starp citu, tagad arī savelkas kopā ar to, ka mūsu jaunā albuma nosaukums ir 777. Čaļiem pirmā asociācija ir ar azartspēlēm, un mēs grupā smējāmies: ja ir kāds, kurš spēj šo nosaukumu uztvert bez asociācijas ar azartspēlēm, tā ir vienīgi Māra. Man tā vienkārši ir superlaimīga ciparu kombinācija, tas arī ir mūsu septītais albums, un cenšamies noticēt tam, ka šis būs mūsu uzvaras gads, kad iznāks vislabākais albums un notiks līdz šim visskaistākais koncerts. Albums 777 tiks izdots 3. oktobrī, mēnesi pirms koncerta Arēnā."

Arēna Rīga ir jau nākamais solis uz priekšu. Atceros, ka pie ieejas klubā Palladium pirmoreiz redzēju rindu, kad tur notika jūsu koncerts.

Būsim godīgi – tas bija tāpēc, ka biļetes pārbauda lēni un visi nāk pēdējā brīdī, bet tik un tā bija patīkami iziet pa pagalma durvīm un paskatīties, ka patiešām tur ir rinda.

Kas vispār ir grupas Astro’n’out klausītāji? Tīņi taču ne.

Tīņi mazāk, bet mums jau ir tāda triju paaudžu kombinācija. Kādreiz tā bija tikai Prāta vētra, uz kuru iet jau paaudzēs, bet tagad skatos uz mūsu auditoriju un redzu, ka uz mūsu koncertiem nāk mana vecuma meitenes, kas paņem mammas un arī bērnus līdzi. Skatījos, kas man seko Instagram, un vīram prasīju: kas tas ir – vai neesmu seksīga, kāpēc man džeki neseko? Man deviņdesmit procentu sekotāju ir meitenes.

Ko tas varētu nozīmēt? Tu viņām esi kā tāds pozitīvais piemērs, kam sekot?

Domāju, ka es varētu būt piemērs, jo neesmu tāda neticama, neaizsniedzama, neiespējama – esmu pilnīgi normāla un parasta. Piemēram, Bejonsē ir elks – tu nekad nevari būt tāda kā viņa, jo skaties uz viņu kā uz etalonu, kā uz Monu Līzu, ko bezmaz vai dievināt. Es runāju par tādam vienkāršām un saprotamām, pārsvarā mammu lietām, un tas varbūt motivē citas ticēt, ka arī viņām tas viss ir iespējams. Tie, kuri ir uz skatuves, nav nekādi izredzētie, kas izvilkuši laimīgo lozi. Viņi vienkārši sev naivi tic un turpinājuši ticēt arī tad, kad tās durvis ir bijušas ciet, jo ir pietiekami stipra griba. Sabiedrība tik daudz ir teikusi, ka tev ir jāizvēlas, vai esi mamma vai karjerā, mūzikā, mākslā.

Mēs ar Jāni arī esam piemērs, ka var būt ģimene, kurā abi piepilda savus sapņus, dara savu lietu, nevis vienkārši iet pelnīt naudu, jo vajag. Protams, mēs domājam arī par to, bet pamatā darām lietas, kas patīk, un mums ir trīs bērni. Negribu teikt, ka tāpēc esam unikāli, bet atceros, ka man bija bail palikt stāvoklī pirmoreiz tieši tāpēc, ka man taču ir mūzika. Ilgi likās: tiklīdz būs bērni, tas viss beigsies. Karjeras dēļ tu gribi maksimāli to laiku attālināt – vēl pāris gadu, tad vēl dažus... Jānis mani pierunāja uz Ronju. Es saku: bet šogad mums tik labi iet mūzikā! Viņš atbild: jā, un nākamgad ies labāk, aiznākamgad vēl labāk, un tā tam vajadzētu būt, bet pulkstenis tikšķ. Tikai tad, kad bērni jau ir, apzinies: ko tu vispār diskutēji – "jā" vai "nē"?! Kad pirmo reizi turēju Ronju, man bija sajūta: kāda es biju muļķe! Kāpēc tik ilgi gaidījām šo mirkli?

Nu jau ir arvien vairāk meiteņu, kuras saņemas un apvieno abas šīs lietas. Zini, kad man bija lūzums? Tagad, atskatoties uz visu daiļradi, apzinos, ka baigi slikts posms pilnīgi visās jomās bija ap kaut kādiem divdesmit sešiem gadiem. Kad tu sāc, tev ir tā nenormālā enerģija, degsme un šķiet, ka tu mainīsi pasauli, jo esi paņēmusi giču rokās, tā skan, un vienalga, ja nav ko teikt, tev toties ir skaļa rīkle, tad tu vēl dabū pirmās balvas festivālos, saklausījusies Alanisu Moriseti un Radiohead, bet tad saproti, ka neesi tik skolots, profesionāls un pieredzējis, arī komandas darbam neesi izaudzis, zūd pārliecība par sevi – un tas bieži ir brīdis, kad cilvēki pamet šo lietu. Jaunības draivs noplok, profesionalitātes vēl nav, bet tu spītīgi turpini, kamēr paiet vēl desmit gadu un tu sevi vairs nevari piemānīt, jo statistika liecina, ka jau esi kaut kādā mērā profesionālis, ja tik ilgus gadus esi pie tā visa noturējies.

Tagad ir tāds brīnišķīgs mirklis, kad man ir atgriezusies līdzīga pašapziņa, kāda bija pirmajā gadā, kad sākām. To apliecina arī tas, ka debijas albums Kuš kuš dabūja Zelta mikrofonu, tad pa vidu daudzi nedabūja, un atkal to dabūjām tikai ar Multivitamīnu multipaku.

Laikam bez tevis nav neviena mūziķa Latvijā, kam būtu savs tunelis. Savulaik vietējie šo tumšo pazemes pāreju zem dzelzceļa no Ģertrūdes ielas gala uz Maskačku dēvēja par "razģevalku" (vieta, kur izģērbj – krievu val.), jo daudzi tur tika aplaupīti. Tagad to droši var saukt par Māras tuneli – gaišās sienas klāj tavas Maskavas forštatei veltītās dziesmas Daļa Rīgas vārdi.

Zini, es gribu vēl vienu tuneli. Šogad! Man jau ir plāns. Esmu sākusi sarunas. Tas taču būtu superīgi, ja mums būtu divi tuneļi. Ideālā pasaulē mums šogad visiem singliem vajadzētu būt pa tunelim. Jātiecas uz to! Starp citu, mēs kaut kad ar vīru runājām, kāda gan ir nozīme mūsu grupai – es nejūtu tādu baigo kopienu, kas asociē sevi kā Astro’n’out fanus. Mums vienkārši ir forši klausītāji, kuriem patīk mūsu mūzika, cilvēki labprāt nāk uz koncertiem, un daudzas dziesmas viņiem ir nozīmīgas, bet mums nav kā ansim, ka izpirkts viss merčs. Es nevaru saprast, kā mums trūkst, lai justu klausītājus kā tādu vienotu dūri. Jānis atbild, ka es pārspīlēju un viss ir kārtībā, – klausītāju cieņu var just, jo esat tā grupa, kuras tekstus pat Maskačkā jau gadiem neaizkrāso ciet. Manu vārdu gan ir aizkrāsojuši ar kaut kādiem paralēlajiem mazajiem grafiti. Jānis atkal mierina: vēl jo labāk – tas nozīmē, ka jau piederat tautai un tu vairs nedrīksti būt šo tekstu autors.

Latvijā netrūkst talantīgu mūziķu, kuri varētu veidot arī popmūziku, taču rodas iespaids, ka valda kaut kāda stagnācija un jaunpienācējus tur iekšā nelaiž, ja neatbilsti ierastajiem priekšstatiem un standartiem, kā jāskan popmūzikai.

Es domāju, ka ir otrādi. Problēma nav tajā, ka netiek laisti iekšā jaunie: manuprāt, Latvijas mūzikas vide ir superatvērta. Problēma drīzāk ir galvā, jo pašiem šķiet, ka ir jāatbilst kaut kādam standartam, lai tur būtu. Esmu piedalījusies dziesmu rakstīšanas sesijās, palīdzot ar vārdiem, un pamanījusi, ka jauniešiem, kuri grib spēlēt, ir vienas un tās pašas atsauces. Par to jau ir stāsts. Visi tiecas skanēt kaut kam līdzīgi, grib izklausīties kā The Weeknd, Bilija Ailiša vai Doja Cat, ja virziens ir R&B.

Kāpēc ir jāgrib izklausīties līdzīgi kādam? It kā taču mūsdienu sabiedrība arvien vairāk virzās uz to, ka nav vairs jākaunas būt atšķirīgam.

Tā ir YouTube paaudzes iezīme. Tev vispirms ir jāiederas, un tikai tad vari sākt atšķirties. Ir jābūt nenormāli stipram raksturam, lai uzreiz varētu ienākt kaut kādā vidē citāds.

Tad tev sākumā ir jāizliekas, lai iefiltrētos? Ne jau jāizliekas, tas notiek dabiski un neapzināti – tu aizej uz klasi pirmajā dienā, paskaties, kā izskatās visas meitenes, un, ja nevienai nav bizes, tu, visticamāk, arī nākamajā dienā vairs nepīsi bizi. Tā nav apzināta, bet dabiska pielāgošanās videi. Man nesen bija iespēja uzstāties ar Ventspils kamerorķestri, un es mājās pārcilāju visas žaketes, meklējot, ko vilkt, bet Jānis man saka: ko tu dari? Kāpēc? Es saku: nu, kā, tā ir akadēmiskās mūzikas vide. Viņš man saka: tevi aicina kā tevi, un viņiem, it īpaši mēģinājumos, ir pilnīgi vienalga, kā tu izskaties. Tā ir interesanta tendence – es domāju, ka neesmu pielīdēja un necenšos izlikties par to, kas neesmu, bet kaut kādās mazās niansēs pati jūtos labāk, ja izskatos piederīgāka.

Vai tagad vēl notiek tā, ka dziesmas atnāk pašas, kad neesi noskaņojusies rakstīšanai?

Retāk nekā agrāk. Ir jābūt brīvam prātam, bet tas nenotiek bieži. Šogad ar šo albumu esmu saņēmusi daudz komplimentu no grupas puišiem par dziesmu vārdiem. Nevis tāpēc, ka tie ir stipri citādi vai labāki, bet process kļuvis daudzkārt vieglāks. Iespējams, palīdzēja tas, ka mazliet parakstīju citiem radošajās nometnēs un tur ieguvu pieredzi, ka trīs stundās ir jānonāk pie kaut kāda rezultāta, un pērn arī izgāju rakstniecības kursus pie Ingas Žoludes. Interesanti – mēs esam tāds viņas pirmais kurss un nelaižam viņu vaļā, un Inga arī ļaujas. Mēs turpinām reizi mēnesī tikties, lai viens otru bakstītu rakstīt.

Tad jau esi uzrakstījusi arī kaut ko garāku par dziesmu tekstu rindiņām?

Kaut ko tādu esmu uzrakstījusi. Domāju, ka septembrī varētu iznākt.

Man šķiet, ka ar tavu vārdu, sakariem un atpazīstamību lasītāju netrūktu.

Taču negribas sūdu izdot. Kaut kāda paškritika man ir. Tikko teicu, ka paškritikas kļuvis mazāk, bet, kad nonācām pie šīs tēmas, kur esmu jauniņā, tur tas paškritiķis manī ir lielāks. Es tomēr rakstu caur mūzikas prizmu. Tā nav, ka meklēju citu profesiju. Gāju uz tiem kursiem tikai, lai gatavotos septītā albuma tekstiem, lai paskatītos uz tiem no citas puses. Tā kā visi darīja mājasdarbus un es arī tos gribēju darīt, beigu beigās noķēru tajā kaifu, adrenalīnu un jaunu izaicinājumu. Man patīk, ka es to noķēru, bet sākotnējais mērķis bija citādi rakstīt tekstus. Puiši arī komplimentē, jo viņi jūt, ka kaut kas ir mainījies. Tagad radošajā nometnē varu diezgan ātri pateikt – OK, man ir versija, slēdzam miķi un dziedam.

Iepriekš nometnēs, ja kaut kas bija nācis kopīgi, ļoti daudz bija dži-be-ri-šā un tamlīdzīgi savirknējumi, vienkārši, lai iedziedātu melodiju. Un tad es mokos citreiz, klasisks piemērs ir Esi man klāt – viena no smagākajām dziesmām, jo tai bija gatava melodija, visa apakša, forma, bet nebija vārdu, un ielīmēt tādā vārdus ir nereāli grūti. Tev ir jāiepūš tajā Pinokio dvēsele, kas viņam atbilst. Protams, dvēseli veido visa grupa kopā, bet, ja nav teksta mesidža, nelīdzēs nenormāli seksīgs grūvs un forši soliņi, lai es būtu gandarīta un spētu iznest šo dziesmu. Latviešu valoda skan brīnišķīgi, bet uzreiz jūtams, ja tās rindiņas ir tukšas. Īstenībā, kad tu uzķer to grūvu, ir baigi forši latviešu valodā rakstīt. It kā liekas, ka, lai rakstītu vārdus, vajag prātu, bet patiesībā to vajag mācēt vienā brīdī atslēgt. Ģitāristu sesijā reiz grupas Aparāts solists Pēteris Helmss teica: gammas ir jāiemācās, lai pēc tam tās aizmirstu. Tik forši pateikts! Ir jāiemācās tajā virzienā domāt un tad no tā izkāpt.

Tu vienu laiku darbojies arī radio. Pats esmu bijis pie tevis ēterā Pieci.lv, šķiet, raidījumā Demo kaste, kurā atskaņoji jaunas latviešu dziesmas un liki par katru pateikt savas domas.

Tas arī bija viens no maniem sapņiem – pastrādāt rādžā, bet ar laiku paguru no tā. Es biju dikti priecīga un jutos kā zivs ūdenī, kad man tika sarunas par mūziku brīvdienu rītos, bet dažreiz bija grūti vadīt sarunu un intervēt par tēmām, kuras nepārzinu. Bija visādi raidījumi, un uztaisījām arī Demo kasti. Līdzīga ideja kā Priekšnams savulaik pie Māra Žigata, tā bija pirmā reize, kad mēs caur to tikām rotācijā. Vispirms iesniedzām dziesmu Tanki, netikām cauri, tad ar Daļu Rīgas tikām un spītīgi iesniedzām vēlreiz Tankus. Tad jau arī tā aizgāja – tādējādi pārbaudījām, ko nozīmē tas, ka esi jau pieņemts kā grupa. Ja esi ar Daļu Rīgas dabūjis akceptu, vari dot arī iepriekš neaizgājušu dziesmu, un tā arī aizies. Nav problēma pašā dziesmā, bet grupas vārdā un atpazīstamībā.

Jautājums, cik ilgi tu esi morāli gatavs iet uz to un nesalūsti. Mums vienu brīdi likās, ka sitamies kā pret sienu: bija visa tā Freimaņa blice un MicRec šlaka, tad Platforma Records, un mēs kā tādi viensētnieki, kurus līdz galam tā kā nelaiž iekšā. Vienā brīdī sapratu, ka sajūta, ka sities pret sienu, visticamāk, ir katram radošajam. Nevienam netiek noklāts zelta paklājs – lūdzu, soļo! –, bet, ja ir, tie visdrīzāk ir naktstauriņi jeb viendienīši, kam viss ātri beidzas, jo ir pārāk viegli gājis, bet nav draiva un nav uzaudzēti muskuļi. Vajag to pakāpenisko, lēno un grūto ceļu.

Ārpus mūzikas un bērnu audzināšanas esi darbojusies tikai radio?

Kaut kad pirms tam strādāju reklāmas aģentūrā. Mārtiņš Ķibilds vēl paspēja pieņemt mani darbā un arī atlaist. Tas laikam bija vislabākais, kas varēja ar mani kā mūziķi notikt. Vienā reklāmistu konferencē satiku Edgaru Šubrovski. Viņš man prasa: ko tu te meklē? Es, vēl jauniņā, tāda lepna, saku: es arī tagad starp jums. Viņš man: tinies, kamēr vari! Viņš to teica kā tādu vislabāko vēlējumu, kāds iespējams. Tas saprotams, pa dienu rakstu "kopīraitus", un tad vakarā negribas tāpat vien vēl kaut ko padžemot, padziedāt pie sevis. Līdz ar to tas izvērtās visneradošākais gads grupai. Ļoti grūti bija piespiesties kaut ko darīt. Arī Ķibilds mani atlaida ar vārdiem: rakstīt reklāmas nav tas pats, kas dziesmu tekstus. Nebija tā, ka man baigi ideāli sanāca, un viņš labāk zināja, ko man vajag, nekā es pati varbūt. Es kaut kad sēdēju un domāju, kuri ir tie lēmumi, ko esmu savā dzīvē pieņēmusi, – tādi kardināli, kas veic kaut kādu pagriezienu. Secināju, ka gandrīz visus lielos lēmumus manā dzīvē ir pieņēmis kāds cits. Es vienkārši saku "jā", bet maz ko esmu izlēmusi pati.

Vai seko līdzi tam, kas notiek latviešu mūzikā? Esmu saticis tevi ar ģimeni festivālā Komēta pirms dažiem gadiem.

Jā, Ezras pirmais koncerts bija grupa Ezeri. Tik simboliski! Ezra un ezeri. Nestaigāju pa klubiem un neklausos visus jaunos. It kā interesētu, bet nav tam jaudas. Drīzāk pasekoju, kas ir iznācis. Pagājušā gada laikā man ir sanācis kaut kam palīdzēt parakstīt mūziku, tas arī ir interesants, bet cits virziens, kad mēģini rakstīt otram un pārčekot savu profesionalitāti. Es knapi atrodu laiku paklausīties tos, kas mani tiešām interesē, – tagad netiku uz grupas Bel Tempo koncertu, tās dalībnieks Andis Ansons mums palīdzēja ierakstīt jauno albumu. Ļoti gribas šos mūziķus redzēt uz skatuves, bet es nevaru tik daudz būt prom no mājām.

Mums ar Jāni ir vienošanās – trīs vakari vēl ir OK, bet četri jau par daudz. Cik vēl paliek to vakaru, kad iet un baudīt mūziku? Tad jau labāk ar vīru ieplānojam kādu izbraucienu, pērn aizbraucām uz Coldplay – uzdāvināju sev dzimšanas dienā un Jāni aizvilku līdzi. Savukārt Jānis tagad uzdāvināja biļeti uz Hariju Stailsu, kas ir viņa guilty pleasure. Pieredzes gūšanai gribētos vairāk, un tieši mūsu pašu Arēnas koncerta gadā uz katru līdzīga žanra pasākumu tur vajadzētu aiziet. Man patīk kopēt lietas, ko es nespēju atkārtot, – rezultātā sanāk tik ļoti kilometriem tālu, ka tas jau šķiet oriģināli.

Astro’n’out
Koncerts Arēnā Rīga 3.XI plkst. 20
Biļetes Biļešu servisa tīklā EUR 26,20–31,20

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja