Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Intervija ar aktieri Artūru Skrastiņu. Eksperimenti ir beigušies

"Paradokss ir tas, ka tēls, kas ir augstāk par tevi, intelekta ziņā ir zemāk par tevi," saka aktieris Artūrs Skrastiņš pirms jauniestudējuma Bannija Manro nāve pirmizrādes.

 

Dailes teātra topošās prmizrādes - Nika Keiva Bannija Manro nāve – plakāts daļu skatītāju samulsina, jo viņi neatpazīst, ka tajā ir redzams Artūrs Skrastiņš. Uz jautājumu, vai viņš iestudējumā izskatīsies kā uz plakāta, aktieris atbild, ka to nedrīkstot atklāt. Sēžam Dailes teātra aktieru bufetē tieši zem fotogrāfijām, kurās Artūrs Skrastiņš redzams izrādē Finita la comedia!, un sarunu sākam tomēr par ārējo izskatu.

Vai spilgta forma, vizuāla pārvēršanās aktieri atbrīvo vai uzliek kādus sarežģītus nosacījumus?

Tas viņu aizved tālāk no sevis jau startā. Mēs ar Džilindžeru pašā sākumā sapratām, ka mums ir jāizvairās no mana pierastā, kā mēs paši smejamies, Melanholiskā valša tēla. Mati un ūsas aizved mani pie cita tipa, kuru es joprojām ne pārāk pazīstu, bet šim tipam ir ļoti atpazīstamas īpašības. Kā pa purva ciņiem lēkājot pa tām īpašībām, tu mēģini atklāt viņu no jauna.

Mēs esam diezgan privileģētā stāvoklī, jo Nika Keiva romāns Bannija Manro nāve nekad nav iestudēts un mums ir brīvas rokas radīt no kanoniem, priekšstatiem brīvu pasauli. Lai kā interpretētu Čehovu vai Šekspīru, tas katram ir galvā un visi zina, ka tūlīt būs Hamleta monologs Būt vai nebūt. Šajā darbā, kura sižets idejiski pārāk neatšķiras no Hamleta, neviens nezina, kāds tad ir Bannijs Manro. Mēs esam iespaidojušies no Nika Keiva personības, un šim portretam ir līdzība ar autoru, kas ir šī darba gars.

Izlasot romānu, ir grūti saprast, kā tas izskatīsies teātrī, jo darbības ir maz un pusi romāna galvenais varonis – kosmētikas izplatītājs –, piedodiet, kniebjas ar klientēm. Kā jūs atslēdzat šo romānu?

Mēs mēģinām preparēt pēc principa "mīlnieks atgriežas nozieguma vietā". Mēs mēģinām saprast kļūdas, kuras viņš pieļāvis. Tas, ko jūs prasāt, ir interesants jautājums. Uz Larsa fon Trīra Nimfomāni var paskatīties dažādi. Vieni tajā redz pornogrāfiju, es tajā redzu ārkārtīgi skaistu, sāpīgu, nežēlīgu, traģisku stāstu par jaunas sievietes apsēstību ar seksu kā reliģiju. Šeit ir līdzīgs stāsts.

Niks Keivs grāmatas beigās atvainojas Kailijai Minogai un Avrilai Lavinjai, ka izteicies par viņu "vāverītēm". Runa ir par cilvēku, kurš ir nelaimīgs un pats to neapzinās. Ar izrādi saistīti cilvēki, kuri lasīja romānu, saka – tālāk par 15. lappusi netiek, jo katrā teikuma galā ir vagīna, vagīna, bet ne par to ir šis stāsts. Bannijs ir vidusposms, jo pirms viņa ir tēvs un pēc viņa ir dēls. Jautājums, kā šis dēls dzīvos tālāk.

Dēlu izrādē atveido Anete Krasovska. Vai ir kāda atšķirība, ja šajā lomā būtu īsts zēns? Dailes teātrī ir arī šāda pieredze, piemēram, izrādē Apglabājiet mani zem grīdas.

Ja šai lomai režisora uzstādījums būtu ņemt deviņus gadus vecu zēnu, būtu jāmeklē diezgan traumatisks bērns, un mēs tikai zaudētu. Līdzīgi kā ar invalīdu ratiņkrēslā, tas skatītājam iedod apriori nepatīkamu sajūtu, tāpēc režisors nonāca pie slēdziena, ka tam ir jābūt aktierim. Kāpēc tā ir sieviete, es negribu atklāt. Ja mēs runātu pēc izrādes un jūs to nebūtu sapratis, tad mēs būtu zaudētāji, jo tas viss jums ir jāsaprot. Es negribu atklāt par daudz. Līdz kaut kādam brīdim tam puikam Bannija acīs vispār nav dzimuma.

Šajā sezonā vairākās izrādēs parādās galvenais varonis, kuru varētu raksturot – vīrietis krīzē. Tāds ir Arta Robežnieka varonis izrādē Klusā daba ar resno puisēnu, un Pērs Gints Nacionālajā teātrī piedzīvo dziļu krīzi. Vai arī Bannijs Manro ir vīrietis krīzē? Vai tā ir sabiedrības aktualitāte, ka ir daudz cilvēku, kuri izjūt personības krīzi?

Ir vienkārša atbilde un sarežģītāka. Vienkāršā atbilde ir – cilvēks, kurš ir krīzē, pats to nezina, un Bannijs nekādā ziņā nedomā, ka ir krīzē, tieši otrādi. Ja runājam par jūsu pieminētajām izrādēm, tas tikai liecina, ka Gruzdovs, Kairišs un Džilindžers ir krīzē, nevis aktieri, kuri tur spēlē. Režisors vienmēr runā par sevi. Es nezinu, ko nozīmē vārds "krīze". Mēs bieži attaisnojam sevi ar jēdzieniem un nosaukumiem, kam nav nekāda sakara ar to, kas ar mums notiek patiesībā, sākot ar veģetatīvo distoniju un beidzot ar krīzi. Es tam pārāk neticu.

Vai Bannijs Manro līdzinās kādam no jūsu agrāk spēlētajiem varoņiem, vai arī tas ir pilnīgi jauns ceļš, jauns tipāžs?

Aktierim vienmēr gribas iet jaunu ceļu, bet reti kad tas izdodas simtprocentīgi. Man trijās dažādās izrādēs ir viens un tas pats teikums. Kā lai es šo teikumu mazajā zālē pasaku tā, lai tas būtu citādi nekā lielajā? Vai man par to ir jādomā vai nav? Man liekas, ka nav, jo situācija prasa šo repliku. Šeit lielākā problēma man un citiem aktieriem ir tas, ka tēls ir kaut kur augšā, tu par viņu neko nezini, un tad pusotru vai divus mēnešus tu pie viņa lēnām rāpies, rāpies, rāpies, kamēr ieej iekšā.

Paradokss ir tas, ka tēls, kas ir augstāk par tevi, intelekta ziņā ir zemāk par tevi, un tad, rāpjoties augšā, kaut kādā ziņā ir jārāpjas atpakaļ, jo tu par dzīvi saproti daudz vairāk nekā tas varonis. Taču tev ir jāpieņem viņa filosofija, paradumi un domāšana. To reizēm ir grūti savienot galvā. Šoreiz mums ir paveicies, ka neviens nezina, kādam ir jābūt Bannijam Manro, izņemot Niku Keivu, kurš pats ir Bannijs.

Dailes teātris ir izsludinājis maija repertuāru, un tajā ir Karmenas pirmizrāde Rolanda Atkočūna režijā. Jūs spēlēsiet Hosē. Mēģinājumi vēl nav sākušies, bet šeit ir apvērsta situācija – jūs sakāt, ka par Banniju Manro nevienam nav priekšstata, taču par Hosē priekšstats ir ļoti daudziem, bet tas nāk no operas.

Grūti par to runāt, jo režisors vēl tikai strādā pie dramatizējuma. Man pagaidām ir interesanti, kamēr neesmu lasījis. Es jau vienreiz esmu izgājis tam cauri un esmu lepns, ka salauzu sevī neticību, – tas bija Vējiem līdzi. Daudzi teica: Skrastiņš – Rets Batlers? Bet Jans Villems van den Boss speciāli gribēja lauzt šo priekšstatu, jo svarīgi ir, kas starp varoņiem notiek, nevis melnie kraukļa mati. Es ilgi nevarēju sev noticēt, bet, kad skatītāji teica paldies, sapratu, ka bieži mēs uz teātri ejam ar priekšstatiem. Mēs skatāmies vienu izrādi, bet esam redzējuši divas dažādas. Svarīgi ir, kas ir aiz vārdiem, aiz ārējās čaulas. Runājot par nāvi, mēs apliecinām vēlmi dzīvot. Atklātā veidā rādot seksu, mēs taču nerunājam, ka tā vajag dzīvot, – gluži otrādi. Tāpēc teātris ir tik skaists, ka tā ir vienmēr mīkla – ko man mēģina pateikt.

Jums Karmenā būs kārtējā pieredze strādāt ciešā tandēmā ar Ilzi Ķuzuli- Skrastiņu, kuras varoni, ja dramatizējums nebūs mainīts, nāksies nogalināt. Jums droši vien daudzi ir prasījuši, kā ir strādāt ar sievu.

Man tiešām ir jāatbild?

Nē, varat neatbildēt, bet varbūt kaut kas ir mainījies pa šo laiku.

Man tiešām ļoti daudzi ir prasījuši. Mainījies ir tas, ka viņa ir aizvien labākā formā nekā es, un es viņu kā aktrisi vienkārši dievinu. Man tik, dod dievs, aizskriet viņai līdzi.

Vai jums pašam iznāk redzēt, kas notiek citos teātros, vai arī slodze ir tik liela, ka neizdodas?

Tas ir tāpat kā ar to krīzi – tas nav attaisnojums. Es ļoti daudz esmu palaidies slinkumā. Es neeju uz visu kā agrāk. Agrāk es gāju tiešām uz visu, jo mani apbūra "putekļi, sviedri un grims". Šobrīd es ekonomēju laiku. Ir izrādes, kuras es gribu redzēt. Galu galā es pārstāvu arī Krodera fondu, un jāseko līdzi procesam, taču saraksts ar nenoskatītajām izrādēm brīžiem krājas. Es skatos visas sava teātra izrādes, sekoju līdzi saviem draugiem kursabiedriem Jaunajā Rīgas teātrī. Teikšu godīgi, mani ļoti interesē, kas notiek Nacionālajā teātrī, bet ļoti sen neesmu tajā bijis. Ir sakrājies garš saraksts.

Jums, kritiķiem, droši vien vispār ir traki, jo ir tāda sajūta, ka teātra dzīve ir tik attīstīta un interesanta, daudzveidīga, lielās zāles aizvien ir noslīpētākas un idejiski lielas – kā to visu aptvert? Protams, es nevaru neaiziet uz Divpadsmit krēslu pirmizrādi, kas nu jau ir veca izrāde. Ir izrādes, kurās es nevaru nebūt klāt. Šobrīd mani ļoti interesē Kirils Serebreņņikovs, jo viņa jauniestudējumā Tuvā pilsēta stāsts ir mazliet līdzīgs – arī viņš kopā ar dramaturgu Marju Ivaškeviču mēģina pateikt ko tādu, ka daļa skatītāju paliek pirmajā plānā.

Ko jūs kā skatītājs meklējat izrādēs?

Es neeju uz teātri tēmas vai aktieru dēļ. Uzkrājums un pieredze ir tik liela, ka es skatos izrādi zālē, bet nesaprotu, vai tas ir labi vai slikti. Es skatos Vladislava Nastavševa Peldošo – ceļojošo otro daļu mūsu teātrī. Pēc pirmās pusstundas, kura man palidoja vienkārši zibenīgi, atveras priekškars, skan viņa balss, ir dūmi, flīģeļi un tukša skatuve. Es varu skatīties uz to stundām, un man tai brīdī šī izrāde notika, pat ja vēlāk kaut kas sāka čākstēt ārā intensitātes ziņā. Šīs četras šķietami tukšās minūtes man bija tik pilnas, tajā brīdī es nokļuvu teātra maģijā.

Tajā pašā laikā es zinu, ka divas trešdaļas skatītāju zāles gaida, kad uznāks aktieri un sāks kaut kas notikt. Man neko vairs nevajadzēja. Vladislava Nastavševa balss pārpasaulīgā intonācija ar Monikas Pormales melno kasti un dūmiem, kas veido figūras, – vairāk neko nevajag. Reizēm teksta blāķi nevar aizstāt tādu maģisku mirkli, un tajā brīdī es saprotu, cik Nastavševs ir talantīgs cilvēks.

Vai es skatos Jāņa Streiča filmu Vecās pagastmājas mistērija, kas no kritiķu un skatītāju puses ir diezgan nesaprasta filma, un vienā brīdī sāk strādāt vēl kāda dimensija, ko tu nesaproti, bet tu atgāzies krēslā... Tu tur esi bijis klāt procesā un zini, ka viņš kārto darbību nevis trijos, bet sešos plānos, un brīžiem liekas, ka jēgas nekādas, bet uz ekrāna ir kaut kas neizskaidrojams, iracionāls. Teātris man notiek tad, ja tajā ir kaut kas iracionāls.

Džilindžera izrāde Amerika nepiedzīvoja garu mūžu un arī bija nesaprasta. Es nojaušu, kāpēc, – tur bija daudz no Džiļa personiskās pieredzes, kurā es esmu bijis klāt kopš studiju laikiem, tāpēc es situācijas atpazīstu, man bija vieglāk. Pirmā cēliena beigās es saprotu, ka nu jau ir runa par Kafkas Metamorfozēm, ka šis stāsts aiziet citā apziņas līmenī un tu vairs nedrīksti sekot sižetam, jo tad tu nojuksi.

Joprojām ir daudzi skatītāji, kuri teātrī gaida un bieži nesagaida tradicionālās vērtības – tekstā balstītu izrādi ar skaistām dekorācijām un kostīmiem, ko mūsdienu teātris piedāvā arvien retāk.

Es jums absolūti nepiekrītu. Manuprāt, eksperimenti ir beigušies, postmodernisms ir senils, oldskūlīgs stils, notiek atgriešanās pie stāsta. Granātu krāsas aproce, Trīs māsas. Arī Bannijs Manro runā par cilvēcīgām lietām, un tam nav nekāda sakara ar eksperimentiem vai provokācijām. Salīdzinot Bannija Manro nāvi ar Džilindžera pirms daudziem gadiem iestudēto Ludviga prodžektu, Bannijs Manro ir viegli uztverams drastisks stāsts. Mums ir dzīvā mūzika, grupa Ryga, Mārcis Judzis ir sacerējis fantastisku mūziku. Dzirdīgs un redzīgs skatītājs varbūt ieraudzīs šai izrādē sevi.

Šo Nika Keiva romānu kritiķi uztver kā parodiju par Artura Millera lugu Komivojažiera nāve. Vai tas jums ir svarīgi, veidojot tēlu?

Nē. Mēs to esam pieminējuši, un to nevar neieraudzīt, ciktāl runa ir par marginālu cilvēku destruktīvo dzīvesveidu. Mums ar Džilindžeru visu laiku ir diskusija. Es uzskatu, ka romāns nav augstvērtīgs, bet mēs mēģinām šķietami banālajās situācijās atrast bezdibeni, iedot dimensiju klāt. Ļoti daudzas ainas Keivam ir rakstītas kā komiskas situācijas kontekstā ar pārējām, taču mēs mēģinām iet prom no tā, iedot ainai papildu dziļumu, un Džilis mani mēģina pārliecināt, ka Keivā tas viss ir. Ceru, ka viņš mani pārliecinās. Tur ir tādas detaļas kā citrons – izrādās, ķīniešu filosofijā tas ir nāves simbols.

Jums pašam būs jādzied?

Nezin vai es noturēšos nedziedājis. Izrādē skanēs arī Nika Keiva mūzika.

Jūs filmējaties Dāvja Sīmaņa filmā Puika ar suni – atveidojat Žani Lipki. Vai jums jau ir pilnībā radies priekšstats par cilvēku, kuru spēlējat, vai tas vēl stāv priekšā? Mēs zinām faktu, kas ir noticis, bet tas, ko šis cilvēks jūt, ir jāizdomā jums.

Mēs esam nofilmējuši filmas pēdējo daļu, taču pieļauju, ka režisors vēl kaut ko mainīs. Filmēšana uz laukuma ienes savas korekcijas, situācija filmēšanas laukumā var diktēt savus noteikumus, un scenārijs var būt jāmaina. Mēs esam nofilmējuši daļu, kurā jau ir izrakts bunkurs, ir ebreji, vieni brauc prom, un citi nāk vietā, Žanis ir darba rutīnā, noguris, smagnējs, bet nav zaudējis azartu, kas viņam piemīt.

Plānošana bija tāda, ka mēs sākām filmēt bezmaz no beigām, un bez domāšanas bija jāielec ļoti augstā viņa dzīves punktā, ļoti sarežģītā situācijā. Protams, mēs ar Dāvi daudz runājām, arī ar Pēteri Krilovu, paldies viņam par nenovērtējamiem padomiem. Tagad priekšā ir vasaras posms, kad viņš vēl ir kontrabandists, kurš vēl nav ķēries pie savas galvenās misijas. Es pieļauju, ka tur viņam ir jābūt enerģiskākam, dzīvespriecīgākam, varbūt gaišākam.

Mēs šobrīd uz Lipki skatāmies kā uz varoni, uz cilvēku, kurš riskējis ar savu dzīvību. Kad tu to dari, tu nedomā par to kā par cēlu lietu. Tu vienkārši dari – brauc ar mašīnu, kravas kastē ir ebreji, tevi apstādina vācu karavīrs, un tu mēģini iziet no situācijas, kurā tevi var nošaut.

Man ir ārkārtīgi liela laime, ka mani apstiprināja šai lomai. Scenārijā ir daudz darbības. Nav vieglāk, bet ir interesantāk, jo caur darbību tu vari vairāk parādīt cilvēku – kā viņš krauj kastes, rok zemi.

Šī filma ir viena no tām, kas iznāks uz Latvijas simtgadi. Ir daudz diskusiju, ko ar šo naudu iesākt, kā to tērēt. Kādu padomu jūs dotu, ko vajag un ko nevajag darīt Latvijas simtgadē?

Nevajag to izmantot politiskiem mērķiem. Vajag sastādīt kokus, miljonu deviņus simtus tūkstošu ozolu. Kaut ko reālu. Uzrakt zemi. Saremontēt ielas. Iznest miskasti, nevis spekulēt ar Raini vai Dziesmu svētkiem. Es braucu no laukiem, un ceļmalā mētājas plastmasas pudeles. Apstājies un pacel! Mēs brīžiem esam tik lieli sušķi, mums patīk apsaukāt citam citu, komentēt, noriet. Politiķus, šovbiznesa zvaigznes. Man jau pumpas metas no tā, kad domāju par to, ka sāksies visi šie svētki. Ļoti daudzi izmanto tos kā tribīni.

Kad es skatos TV3 šovu Es mīlu tevi, Latvija!, ir sajūta, ka jums ir īpaša noskaņa. Vai tas jums ir tikai profesionāli izdarīts darbs, vai jūs arī ķerat no tā baudu?

Es nenoliegšu, ka ķeru no tā baudu. Ir divi iemesli – pirmais ir Valters Krauze, Jana Duļevska un producenti un otrs – saturs. Man nav nekas jāizzīž no pirksta. Tā tas ir jau no pirmā raidījuma, un nu jau iet trešā sezona. Es uzskatu sevi par vienu no trīsvienības – Jana, Valters un es, un tad ir dalībnieki. Mēs trijatā veidojam atmosfēru. Man brīžiem jāpadzen uz priekšu ritms, un citviet var ļaut atvilkt elpu, taču šim raidījumam ir saturs, man nekas nav jāizdomā, nav muļķīgi jārunā ne par ko un jāspiež no sevis jociņi, ko ļoti bieži raidījuma vadītāji Latvijā dara. Ir saturs, un to man ir teikuši cilvēki, kuri televizoru vispār neskatās.

Cits jautājums, ka reizēm grafika dēļ raidījums nenotiek tiešraidē, aktualitātes grūti pieminēt, jo raidījumu parāda pēc diviem mēnešiem. Mēs nesen runājām ar producentu Guntaru Gulbiņu, ka reitings ir milzīgs, mēs esam uzreiz pēc Eirovīzijas un Latvijas himnas. Tur arī ir kaut kas iracionāls, ka visu laiku gribas smaidīt. Mums ir ārkārtīgi labs kontakts, un esam uz viena viļņa. Pateikšu godīgi – ir iespēja ieraudzīt, kāda nu ir katra no tām personībām, kas pie mums nāk. Cik kurš velk uzmanību uz sevi, cik kurš tā pieklājīgi – tikai nelieciet man neko darīt. Reizēm atnāk cilvēks, kuru tu lāgā nezini, un viņš izrādās pozitīvākais cilvēks. Atliek kādam kaut ko negaidītu izdarīt, un izdodas viss raidījums.

 

Bannija Manro nāve

Dailes teātrī 31.III plkst. 19, 1.IV plkst. 18, 2.IV plkst. 15, 27., 28.IV plkst. 19

Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 5–22

 

Top komentāri

d9
d
Bet krīzē jau dadzi IR, parādi ceļu ārup un turpinājumua kā tlāk, Tad sauc sevi par mākslinieku.
Andris Upenieks
Teātris tik tālu progresējis prastā oriģinalitātē, ka laiks degradēties līdz īstai mākslai..
Inga
I
Te ir visvērtīgākie ieteikumi,kā sagaidīt LV simtgadi !!!
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Vai Ziemassvētku dāvanas jau esi sagādājis?

Kopā nobalsojuši: 104

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja