Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Intervija ar diriģentu Vasiliju Sinaiski. Māksla netop autopilotā

Diriģenta misija ir radīt atmosfēru orķestrī – uzskata ievērojamais maestro Vasilijs Sinaiskis, viens no izcilākajiem galvenajiem diriģentiem Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra 90 gadu mūžā

Pagājušās nedēļas nogalē maestro Vasilijs Sinaiskis atkal tikās ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri (LNSO) koncertos Rīgā un Cēsīs. LNSO galvenā diriģenta amatā viņš stājās 28 gadu vecumā, būdams Herberta fon Karajana diriģentu konkursa laureāts. Viņa vadības divpadsmit gados – no 1975. līdz 1987. gadam – LNSO piedzīvoja būtisku izrāvienu gan mākslinieciskajā kvalitātē, gan atpazīstamības mērogā. Diriģents sistemātiski popularizēja Latvijas komponistu veikumu, bija daudzu jaundarbu pirmatskaņotājs un arī šoreiz iesāka koncertu ar Pētera Vaska 1979. gada opusu Cantabile LNSO stīgu grupas sniegumā. Pēc tam piedzīvojām spilgtu, instrumentālām krāsām bagātu un dramaturģiski grodu Hektora Berlioza vērienīgās dramatiskās leģendas Fausta pazudināšana interpretāciju sadarbībā ar Valsts akadēmisko kori Latvija un izcilu solistu ansambli – čehu tenoru Pavelu Černohu, krievu mecosoprānu Oļesju Petrovu, baritonu Armandu Siliņu un basu Rihardu Mačanovski. Vasilijs Sinaiskis šo Hektora Berlioza darbu pārliecinoši vadīja kā diriģents režisors, mērķtiecīgā muzikālās dramaturģijas gaitā atklājot gan stāsta varoņu raksturus un pārdzīvojumus, gan niansēti izceļot partitūras instrumentālo krāsu un tēlu bagātību un līdz ar to – LNSO mūziķu meistarību.

Vasilijs Sinaiskis vadījis Maskavas filharmonijas simfonisko orķestri, Krievijas Valsts simfonisko orķestri, Malmes simfonisko orķestri. No 2010. līdz 2013. gadam bijis Krievijas Lielā teātra galvenais diriģents. Viņš bijis galvenais viesdiriģents Nīderlandes filharmonijas orķestrī un BBC filharmonijas orķestrī, kurā tagad ir diriģents emeritus. Viņa nopelni Latvijas mūzikas dzīvē novērtēti ar Lielo mūzikas balvu (1999). Šajā sezonā Vasilijs Sinaiskis diriģē Birmingemas simfonisko orķestri, BBC filharmonijas orķestri, Drēzdenes, Strasbūras, Helsinku, Sanktpēterburgas, Honkongas, Taivānas un New Japan filharmonijas orķestri, Štutgartes Radio orķestri un Našvilas simfonisko orķestri. 2017. gadā Vasiliju Sinaiski varēsim sveikt 70 gadu jubilejā.

Vai pašreizējā Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī atpazināt kolektīvu, kuru vadījāt 12 gadu?

Bija koncentrēti jāstrādā, jo Fausta pazudināšana ir apjomīgs un sarežģīts skaņdarbs, turklāt orķestra jaunie mūziķi to vēl nebija spēlējuši. Viņi ir malači, jau pirmajā mēģinājumā paveica ļoti daudz. Jutu, ka viņiem bija interesanti strādāt ar diriģentu, kuru daudzi sastapa pirmoreiz. Orķestris ir lieliskā formā – daudz labākā nekā 2008. gadā, kad kopā uzstājāmies uz brīvdabas skatuves Siguldā (Baltā flīģeļa svētkos Siguldas pilsdrupu estrādē – I. L.). Jauno pūtēju profesionālisms ir augsts. Arī mūzikas instrumenti tagad ir labāki. Vēl ir ļoti audzis profesionālās kultūras līmenis. Agrāk pūtēji vienkārši atnāca un spēlēja, bet nu redzu, ka daudzi ir noklausījušies skaņdarbu un orientējas stilā. Es to saku no visas sirds.

Tikpat svarīga man bija tikšanās ar Valsts akadēmisko kori Latvija. Tas ir izcils. Pirmajās piecās desmit minūtēs kora mākslinieki pielāgojas diriģenta darba stilam, pēc tam ar viņiem var veidot tik smalkas nianses, kuras vārdos nav iespējams aprakstīt. Es labi pazīstu Latvijas koru kultūru, un savulaik man bija lieliskas attiecības ar VAK Latvija kādreizējo māksliniecisko vadītāju Imantu Cepīti un diriģenti Ausmu Derkēvicu, kuri to turēja ļoti augstā līmenī.

Esmu pārsteigts, ka orķestrī vēl joprojām ir diezgan daudz mūziķu, kuri spēlēja manā laikā. Boļeslavs Voļaks un Nellija Sarkisjana atceras manu pirmo koncertu: viņi jau sēdēja orķestrī, kad vēl ierados tikai kā viesis. Lai gan mani te vēl nepazina, man toreiz bija uzticēts orķestra sezonas atklāšanas koncerts un Jāņa Ivanova jaunās, 16. simfonijas pirmatskaņojums. Toreiz personiski vēl nepazinu ne Jāni Ivanovu, ne filharmonijas direktoru Filipu Šveiniku. Nebija "blata". Viņi tikai bija dzirdējuši koncertu Dzintaros, kurā diriģēju Maskavas filharmonijas orķestri. Šodien gan diemžēl viss kļuvis atkarīgs no kontaktiem un personiskajām attiecībām. Viss notiek daudz ciniskāk. Īpaši Maskavā.

Gaidījām krievu mūziku, bet pārsteidzāt ar reti atskaņotu Berlioza lielopusu!

Vēlējos atiet no šablona – Čaikovskis, Šostakovičs utt. – un piedāvāt ko tādu, ko nezina publika, kas mazāk zināms arī orķestrim un būtu interesants korim. Fausta pazudināšana, tāpat kā Fantastiskā simfonija, ir Berlioza šedevrs. Tas ir sarežģīts skaņdarbs, kuru grūti "savākt" veselumā, tāpēc to neatskaņo bieži. Esmu to diriģējis gan Krievijā, gan Rietumos, taču maz. Es ļoti to mīlu kā mūziķis. Ļoti mīlu arī Pētera Vaska mūziku. Viņš ir ārkārtīgi talantīgs komponists, esmu jau daudzviet diriģējis viņa skaņdarbus.

Kāpēc pēkšņi, sezonas vidū 2013. gada decembrī, aizgājāt no Krievijas Lielā teātra, kurā ienācāt kā glābējs?

Tur nostrādāju trīsarpus sezonu. Nenācu kā dižens glābējs. Vienkārši gribēju celt teātra vidējo līmeni, jo daži iestudējumi, to vidū krievu operas Cara līgava un Boriss Godunovs, diemžēl bija ļoti vāji. Kamēr biju teātra muzikālais vadītājs un galvenais diriģents, tapa vairākas izrādes, ar kurām lepojos. Dīvainā kārtā Krievijā nekad nebija iestudēta Riharda Štrausa ģeniālā opera Rožu kavalieris, un mēs to izdarījām. Protams, oriģinālvalodā – vāciski. Esmu diriģējis šo operu Anglijas Nacionālajā operā Londonā un teikšu godīgi, ka Rožu kavalieris angliski skan slikti. Pavisam slikti. Pazūd viss smalkums. Iestudējām Karmenu ar visiem franciskajiem dialogiem. Vācu repertuāra stiprināšanu turpinājām ar Vāgnera Klīstošā holandieša atjaunojumu, ko veica režisors Pēters Konvičnijs, kurš to iestudēja pirms septiņiem gadiem.

Diemžēl Maskavas Lielajā teātrī atspoguļojas viss, kas notiek augstākajās sfērās Kremlī, – pirms trim gadiem, pilnīgi negaidot, sezonas beigās bez paskaidrojumiem atlaida teātra ģenerāldirektoru Anatoliju Iksanovu. Mēs par to uzzinājām, atrodoties viesizrādēs Izraēlā. Jau nākamajā dienā viņa vietā bija iecelts Vladimirs Urins, kurš līdz tam bija Staņislavska un Ņemiroviča-Dančenko Muzikālā teātra direktors.

Situācijas bija visādas, taču to negaidīja neviens. Teātrī strādā 3500 cilvēku, un visu laiku bija skandāli. Īpaši daudz dubļu bija baletā. Nesen no cietuma atbrīvoja baletdejotāju Pāvelu Dmitričenko, kuru vainoja uzbrukumā baleta trupas vadītājam Sergejam Fiļinam, kuram sejā tika ielieta skābe. (2013. gada 17. janvārī to izdarīja uzbrucējs maskā, izraisot Sergejam Fiļinam smagus trešās pakāpes sejas, galvas un acu apdegumus – I. L.). Dmitričenko sniedza presē lielu interviju, kurā izteicās, ka varbūt kādreiz varēs izstāstīt patiesību, taču patlaban nevar. Notikušais visiem bija milzīgs šoks. Visu laiku tiek runāts tikai par teātra skandāliem, līdz ar to par darbu vairs nerunā neviens. Mani neapmierināja arī tas, ka teātra vadība uz diriģentu skatās tikai kā uz formālu detaļu lielā mehānismā. Nekādas cieņas un īstas izpratnes par diriģenta lomu teātrī nebija.

Ar jauno ģenerāldirektoru Vladimiru Urinu iepazinos jūlija sākumā, taču jau mēneša beigās teātrī sākās atvaļinājums. Urins solīja, ka nevienu neaiztiks, taču jaunās sezonas pašā sākumā atlaida no darba vairākus cilvēkus, kuri viņam traucēja, taču manā skatījumā bija uzticīgi un vērtīgi teātrim. Man būtu grūti strādāt bez viņiem. Vienu no šīm štata vietām viņš slēdza, bet tūliņ atkal atjaunoja, iekārtojot tajā savu sievu.

Tas ir galīgi nepieņemami no ētikas viedokļa, taču tagad morāle un ētika diemžēl vairs nav cieņā. Par operas trupas vadītāju viņš uzaicināja sievieti, kura operā neko nesaprot, savukārt līdzšinējo vadītāju, ievērojamo dziedātāju Makvalu Kasrašvili formāli noformēja par galvenā diriģenta palīdzi. Es sapratu, ka kopā ar šo direktoru strādāt negribu un nespēšu. Bija pilnīgi skaidrs, ka nesapratīsimies, tāpēc iesniedzu atlūgumu. Presē par mani rakstīja: viņš gandrīz norāva, izpostīja pirmizrādi! Nav tiesa.

Dona Karlosa pirmizrādi biju sagatavojis rūpīgi un savlaicīgi, kopā ar diviem asistentdiriģentiem itāļiem. Tā kļuva par vienu no labākajām repertuāra izrādēm. Katram cilvēkam ir savs līmenis. Urina vadībā Staņislavska un Ņemiroviča-Dančenko teātris bija ļoti labs savā – Maskavas otrā vai pat trešā teātra – līmenī. Lielā teātra vadīšanai vajadzīgs augstas kultūras cilvēks, zinošs mūzikā un politikā. Urinam ir labi kontakti kultūras augstākajā priekšniecībā, taču šis nav viņa līmenis. Neveiksmīga ir arī režisoru izvēle. To jau parādījuši pēdējo triju gadu iestudējumi, kurus veidot aicināti slikti režisori.

Izdevies ir vienīgi jaunākais iestudējums Džakomo Pučīni Manona Lesko, kura režisors ir kādreizējais rīdzinieks Ādolfs Šapiro un kurā dzied Anna Ņetrebko un viņas vīrs Jusifs Eivazovs. Taču Karmenu teātrī sabojāja, jauno Cara līgavu arī, recenzijas ir šausmīgas. Arī Čaikovska Jolanta bija izgāšanās. Diriģents Vladimirs Fedosejevs taču atteicās veidot iestudējumu, novadījis pirmo orķestra mēģinājumu, pateica, ka neturpinās.

Kurus orķestrus vai teātrus Krievijā uzlūkojat kā radošo oāzi?

Nopelniem bagāto Sanktpēterburgas filharmonijas jeb tā dēvēto Mravinska orķestri Sanktpēterburgā, kuru vada Jurijs Temirkanovs.

Orķestra sastāvs ir atjaunojies, un tam ir liela nākotne. Muzicēju ar šo orķestri katru gadu un jūtos komfortabli. Pirms došanās uz Rīgu turpat filharmonijas Lielajā zālē 22. oktobrī es diriģēju Sanktpēterburgas konservatorijas studentu orķestra koncertu. Arī tajā ir daudz lielisku jauno mūziķu. Maskavā ļoti labs ir Mihaila Pļetņova orķestris (Krievijas Nacionālais orķestris – I. L.). Pļetņovs ikvienu programmu veido ļoti īpašu, turklāt drīzāk nevis kā diriģents, bet kā mūziķis ar oriģinālu interpretāciju. Starp citu, tieši ar šo orķestri pirms diviem gadiem atskaņoju Fausta pazudināšanu Maskavas konservatorijas Lielajā zālē. Arī tajā dziedāja tenors Pāvels Černohs. Pļetņova orķestrim tagad diemžēl jāstrādā ar ļoti nelielu finansējumu, tomēr kolektīvs joprojām ir augstā līmenī.

Kāpēc izvēlējāties turpmāk iet brīvmākslinieka ceļu?

Ja esi pastāvīgā darbā, ir ļoti bieži turp jābrauc. Uz Malmi esmu tā braukājis jau gana ilgi: kopš 1991. gada – vispirms kā viesdiriģents, pēc tam kā galvenais. Ļoti daudz izdarījām, bet tagad vēlos pilnīgi brīvi plānot turpmāko darbu. Tāpēc pagājušajā gadā no amata aizgāju. Pēdējā laikā bieži braucu uz ziju, kur agrāk neesmu bijis. Uzreiz pēc koncertiem Latvijā diriģēšu koncertu Tokijā, tālāk došos uz Taivānu un Honkongu, kur nu jau esmu bijis vismaz piecas reizes. Visā zijas reģionā tagad strauji attīstās orķestri. Tas ir interesanti, nepierasti un intriģējoši. Laikā, kad Eiropā svinēs gadumiju, būšu turnejā Ķīnā ar Birmingemas simfonisko orķestri – ekstra klases kolektīvu, kuru savulaik vadījuši Saimons Retls un Andris Nelsons. Mums būs koncerti 30., 31. decembrī un 1. janvārī. Es jau trešo reizi sagaidīšu jauno gadu Ķīnā, kur esmu bijis turnejā arī ar BBC filharmonijas un Londonas filharmonijas orķestri. Joprojām bieži strādāju Eiropā, arī ar Malmes orķestri.

Kā mainās Eiropas orķestru aina?

Esmu diriģējis gandrīz visus labākos orķestrus pasaulē, izņemot Berlīnes filharmoniķus. Man patīk Amsterdamas Concertgebouw, Birmingemas simfoniskais orķestris un Londonas filharmonijas orķestris, kurā Kristīne Blaumane ir lieliska čellu grupas koncertmeistare. Nesen bijām kopīgā koncertbraucienā. Taču visiem tagad klājas grūti, arī Anglijā. Londonas filharmoniķiem nākas pelnīt ar vieskoncertiem citās zemēs. Dzīve ir saspringta, turnejas seko cita citai: mūziķi atgriežas, dienu mēģina un uzreiz lido uz citu pilsētu. No rīta ielidojām Londonā, mums tajā pašā dienā bija mēģinājums un atbildīgs koncerts. Latvijā tas liktos vājprātīgi. Tas ir iespējams, jo ir ļoti audzis orķestru tehniskais līmenis. Tas jūtams arī LNSO, kur agrāk bija spilgti tautas talanti personības, kā mežradznieks Arvīds Klišāns, flautists Vilnis Strautiņš un obojists Vilnis Pelnēns, tagad visai jaunajai paaudzei raksturīgs augstāks muzikālās kultūras un tehniskais līmenis. Visos orķestros tagad ir vairāk sieviešu. Nacionāla sastāva orķestru Eiropā vairs nekur nav. Eiropas kolektīvos ir daudz japāņu un korejiešu mūziķu. Malmes simfoniskajā orķestrī zviedru mūziķu īpatsvars vēl ir 60–70%, tomēr pirmā oboja ir itāliete, pirmā trompete – spānis.

Orķestra seja, raksturīgais spēles stils taču saglabājas?

Vairs nemanīsiet būtisku atšķirību starp Vīnes un Berlīnes filharmonijas orķestra skanējumu. Taču pirms kara tie bija absolūti atšķirīgi kolektīvi – Vīnes filharmoniķiem bija elegants, izsmalcināts skanējums, savukārt Berlīnes filharmoniķi bija ļoti jaudīgs, sulīgs vācu orķestris, kas Vilhelma Furtvenglera vadībā spēlēja Brukneru un Brāmsu tā, kā neviens. Pašlaik atšķirības diemžēl nivelējas, visi ir līdzīgi. Ir tikai labi un ļoti labi orķestri.

Atklāsiet savas nākamgad gaidāmās 70. jubilejas plānus?

Man nepatīk atzīmēt jubilejas, skaitļi ir nosacīti. Man nozīmīgi būs tikties jaunā programmā ar BBC filharmonijas orķestri Mančestrā, ar kuru esmu nostrādājis 17 gadu. Šis ir satriecošs orķestris. Tikšanās ar to ir mani lielākie svētki, jo šis ir mans orķestris.

Tad jau jūsu pirmajam orķestrim – LNSO – jākļūst greizsirdīgam?

Esmu ļoti laimīgs, ka, strādājot Latvijā, man izdevās atbalstīt komponistus. Visu laiku viņus bikstīju, mudināju. Tolaik ļoti tuvu iedraudzējos ar Pēteri Plakidi, Romualdu Kalsonu, Artūru Grīnupu, Ģedertu Ramanu. Latvijas komponists nr.1 man ir Jānis Ivanovs, liela mēroga simfoniķis. Spēlējām arī Alfrēda Šnitkes un Edisona Deņisova darbus, kurus Krievijā atskaņot nedrīkstēja. Partijas centrālkomitejas sekretārs Goris skatījās caur pirkstiem, bet, ja sāktu interesēties Maskava, būtu lielas nepatikšanas. Riskējām, lai spēlētu labu mūziku. Šnitkes 3. simfoniju Rīgā nospēlējām tūlīt pēc Kurta Mazura diriģētā pirmatskaņojuma Leipcigas Gewandhaus. Šnitke atbrauca un teica, ka mūsu interpretācija bija interesantāka. Katru sezonu ar LNSO uzstājāmies Sanktpēterburgas filharmonijā. Mravinskis, kurš diktēja filharmonijas politiku, ļāva, lai gan viņam ļoti nepatika, ka viesojas citi orķestri. Bieži koncertējām Maskavā.

Kas jūs motivēja atskaņot jauno mūziku?

Bez romantiskā repertuāra neiztikt, taču noteikti jāspēlē to komponistu mūzika, ar kuriem kopā elpojam. Vajag, lai cilvēki to dzirdētu. Tas ir nepieciešams, lai publika nekļūtu provinciāla un nacionālā kultūra būtu augstā līmenī. Tolaik tas bija svarīgi arī tādēļ, lai Latvija nebūtu tikai kaut kāda PSRS republika.

Jums būtu interese sadarboties ar Latvijas Nacionālo operu?

Ļoti nopriecājos, ka tieši tad, kad aizgāju no Lielā teātra, man piezvanīja LNO galvenais diriģents. Nekas konkrēts gan nesekoja. Žēl. Man gan patika aicināt interesantus diriģentus vadīt repertuāra izrādes. Tas ir interesanti gan solistiem, gan orķestrim, un, ja viņam ir idejas, izrāde iegūst svaigumu. Mūziķiem ir nepieciešamas jaunas idejas.

Pats decembrī nodiriģēju divas Prokofjeva operas Ugunīgais eņģelis izrādes Berlīnes Komiskajā operā un martā Budapeštā sešas Pīķa dāmas izrādes. Operai esmu joprojām atvērts, bet ne visam. Augstu vērtēju mūsdienīgus un trāpīgus iestudējumus – piemēram, tādus kā režisora Kirila Serebreņņikova Lielajā teātrī veidotais Nikolaja Rimska-Korsakova satīriskās operas Zelta gailītis iestudējums, kas trāpīja šodienas sabiedrībai un tās "tikumiem". Taču nesen, noskatījies Cīrihes operā Lēdijas Makbetas iestudējumu, atteicos, jo tas ir vienkārši muļķīgs vācu modernisms. Režisors neko nesaprot ne no Šostakoviča, ne no dziedāšanas.

Moderns vai skandalozs iestudējums nav viennozīmīgi jēdzieni. Ir taču atšķirība, vai uz skatuves tikai sliktā krievu valodā nemitīgi skan "trīsstāvīgie" lamuvārdi – tad tas ir vienkārši mēsls – vai arī pēc izrādes gribas strīdēties, diskutēt. Diemžēl tagad ir daudz primitīvas ekstravagances un publika "apēd" visu. Ir zudusi dziļa mākslas izpratne, gaume un kritēriji. Kad vēl tikko sāku strādāt Lielajā teātrī, brīdī, kad operas Ruslans un Ludmila izrādē skatuves dziļumā pavīdēja kaila meitene, publikā svilpa un kliedza: "Kauns!" Tagad, pēc pieciem gadiem, tas vairs nevienu nepārsteidz. Agrāk Lielajā teātrī pulcējās snobi, pašlaik publika vairāk uzmanības pievērš atjaunotā teātra skaistajai lustrai vai grīdām, nevis balsīm uz skatuves.

Kas jūs kaitina mūslaiku diriģentu vidē?

Tas, ka nezin kāpēc izcilie instrumentālisti visi tagad grib diriģēt. Viņi tiek pie orķestriem, bet par īstiem diriģentiem vienalga nav kļuvuši. Pļetņovu gan ļoti cienu, jo viņam ir interesantas interpretācijas, kaut arī trūkst manuālās tehnikas. Lielajā teātrī diriģēdams viņa muzikālajā vadībā iestudēto Pīķa dāmu, saskāros ar spēcīgu muzikālo koncepciju. Čellistam Mstislavam Rostropovičam piemita ģeniāls talants visu parādīt ar acīm, mīmiku un iekšējo enerģiju. Daudzi citi tikai plātās ar rokām, taču spilgtu ideju un prasmes tās īstenot nav. Ne visiem ir diriģenta spējas, spēks uzrunāt un radīt atmosfēru orķestrī.

Varbūt mainās diriģenta misija?

Tā lielā mērā ir devalvējusies. Diriģenta misija ir dziļi caur sevi publikā nest komponista mūziku. Taču tagad tas kļuvis par tehnisku procesu autopilotā, kurā diriģents piedalās minimāli. Diriģents nepiedalās mūzikas dzimšanā. Mūzika taču ir māksla, dzīvs jaunrades process! Maz redzu tādus, kuri diriģē emocionāli, ar dziļi personisku attieksmi. Tagad diriģents ieslēdz autopilotu.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja