Dažus mēnešus pirms savas 90. dzimšanas dienas tautā mīlētais Jānis Streičs, nodzīvojis bagātu un svētīgu mūžu, pateica – gana... "Tas nebija negaidīti. Tomēr šķita, ka varēsim nosvinēt viņa 90. dzimšanas dienu tā kārtīgi. Nesanāca...," saka aktieris Jānis Paukštello, kuram ir lomas astoņās Streiča filmās. Tagad visi jubilejai gatavotie sirsnības un cieņas pilnie vārdi rindojas daudzajos piemiņas un pateicības vārdos. Jāņa Streiča šīs zemes gaitu pēda ir gara un dziļa: kino un teātra režisors, scenārists, aktieris, rakstnieks un gleznotājs, arī politiķis, sabiedrisks darbinieks, nenoguris un rosīgs Latgales organizāciju ideju ģenerators, stipras ģimenes cilvēks. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda loceklis, bijis Latvijas Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētājs un Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs.
Spožs vērotājs
Jānis Streičs bija tālu no remdena cilvēka. Plašiem žestiem, celsmīgu valodu, asredzīgu prātu un jūtīgu sirdi – par viņa dabu liecināja pat kaligrāfiski skaistais, vietu netaupošais rokraksts, kuru tā vien gribas salīdzināt ar Daugavas lokiem. Daudzas viņa filmas kļuvušas par filmu "tautasdziesmām". Kurš gan nezina šīs folklorizējušās frāzes: "Kas ātrāks – zirgs vai mašīna?" (Cilvēka bērns), "lai tev visu mūžu no algas vien būtu jāiztiek" (Mans draugs – nenopietns cilvēks), "skaistākais vīrietis Anglijā" (Teātris), "Tēti, kas tālāk notika ar kaiju? Pastāsti! – Nosprāga" (Mans draugs nenopietns cilvēks), "Rīga ir riebīga maza" (Kapteiņa Enriko pulkstenis) u. c. Bet Limuzīns Jāņu nakts krāsā, šķiet, vispār ir viens vienīgs citātu avots, pielāgojams ikvienai dzīves situācijai.
Jānis Streičs nebija snobisks un augstprātīgs mākslinieks. Par viņu bez pārspīlējuma var teikt – no tautas nācis, tautā arī paliks. Pirmajās intervijās ar jauno režisoru var lasīt, ka viņš pēc iespējas cenšas tikties ar skatītājiem, kas viņam "dod jaunus impulsus". Streičs bija spožs vērotājs. Tā, piemēram, mazo aktieru atlasē savai kopā ar Ēriku Lāci veidotajai debijas filmai Kapteiņa Enriko pulkstenis (1967) Jānis Streičs presē dalījies ar vērojumiem par vecāku uzvedību un sacensību, kas ir daudz krāšņāka nekā pašu bērnu izgājieni: "Daudzām līdzi mammas, un tā vien šķiet, ka vienas otras godkārība vai arī pašas nepiepildītie sapņi kvēlo karstāk par mazas skaistulītes vēlēšanos filmēties. Mamma kritiski vēro pārējos bērnus, salīdzina ar savu meitu. Daža laba meitenīte jau paspējusi pabūt mājā un skolas tērpu apmainījusi pret gaisīgu un spilgtu kleitiņu, kā arī matus izlaidusi visā krāšņumā." (Ilūziju zelta putekļi. 06.01.1979. Kino.) Šajā intervijā jau var manīt aizmetņus Jāņa Streiča leģendārajai intonācijai, viņa "rentgena acij", kas ar garšu piereģistrē dažnedažādas cilvēku vājības un netikumus, bet dara to ar maigu komismu, cilvēkus mīlot.
Palīdzēja saglabāt sevi
Jānis Streičs ir dzimis 1936. gada 26. septembrī Preiļu pagasta Anspokos zemnieku ģimenē, bērnību viņš pavadīja Kurzemē, Sabiles tuvumā, taču 1941. gada janvārī ģimene atgriezās Preiļu pagastā. Pēc Rēzeknes pedagoģiskās skolas un triju gadu karadienesta Voroņežas apgabalā iestājās Latvijas Konservatorijas Teātra fakultātes Režijas nodaļā, kuru absolvēja 1963. gadā. Šajā pašā gadā Rīgas kinostudija kļuva par viņa pastāvīgo darbavietu, kur Jānis Streičs strādāja līdz 1991. gadam. Pirmā patstāvīgi uzņemtā filma bija Šauj manā vietā 1970. gadā.
Savā radošajā darbībā Streičs piedalījies vairāk nekā 30 filmu tapšanā dažādās lomās – kā režisors, scenārists, aktieris, pedagogs un mākslinieciskais vadītājs. Kopumā viņš uzņēmis 22 spēlfilmas. Par 2010. gada filmu Rūdolfa mantojums Streičs tika nominēts Lielā Kristapa balvai kā labākais spēlfilmas režisors, bet 2016. gadā saņēma balvu par mūža ieguldījumu Latvijas kinomākslā. Par īpaši nozīmīgām kļuvušas viņa filmas Teātris (1978), Limuzīns Jāņu nakts krāsā (1981) un Cilvēka bērns (1991), kas saņēmušas Latvijas kino balvu Lielais Kristaps kā labākās pilnmetrāžas spēlfilmas.
"Es uzdrošinos apgalvot, ka Streiča humors un vitalitāte, kas sajūtama no ekrāna katrā viņa filmā, palīdzēja latvietim izdzīvot Padomju Savienībā. Saglabāt sevi. Pat tās filmas, kuru notikumi sižetiski atkāpjas vēsturē, tik mulsinoši un reizēm pat biedējoši atspoguļo savu laiku un pat konkrētu gadu, kad tās uzņemtas, ka šķiet – Jānis Streičs mūs reizēm ķircina. Viņš tik ļoti ir sava laika autors, ka tieši tāpēc ir interesants visiem citiem laikiem, laikmetiem un paaudzēm," grāmatas Jāņa Streiča maģiskais reālisms ievadvārdos raksta kinokritiķe Daira Āboliņa.
Jānis Streičs apzinājās savu pašvērtību. Tas izstaro gan no viņa Autora aristokrātiskās iznesības filmā Teātris, gan atbildēm Dairas Āboliņas grāmatā, kur laiku pa laikam intervijās pazib Streiča izsauciens: "To jau var atļauties tikai Jānis Streičs!"
Nebūs nekādu krēslu!
"Artūrs mani suģestēja, dziedot Meža gulbjos. Es iebrēcos no sajūsmas un skrēju pie [Dailes teātra] direktora Bērtuļa Piziča. Kas viņš ir? Uzreiz sapratu, ka tas ir izcils aktieris. Dziesma parāda, var vai nevar – nevis ar balsi, bet ar dvēseli dziedāt. Esmu daudzas pasaulslavenas balsis dzirdējis, kas dzied Ave Maria, bet, kad dzied Artūrs Skrastiņš, man jāraud. Viņā ir kaut kas vairāk nekā balss. Meža gulbjus no tālas rindas skatījos, tāpēc Skrastiņu neatpazinu, bet teātrī jau biju ievērojis, jo viņš, kā mani satika, tā sveicināja. Ahā, tas ir tas, kurš mani nemitīgi sveicina!..." – tā portālā Kinoraksti.lv (13.09.2000.) sava Likteņdzirnu Beisika noskatīšanu atcerējies Jānis Streičs. Beisiks Artūru Skrastiņu ieveda kino pasaulē, un uzreiz jaunajam aktierim uzspieda galvā lauru vainagu – par Beisika lomu Artūrs Skrastiņš saņēma gan nacionālo kinobalvu Lielais Kristaps kategorijā Labākais aktieris, gan starptautiskā kinofestivāla Baltijas pērle balvu par labāko debiju kino no žūrijas, kuru togad vadīja vācu aktieris un režisors Klauss Marija Brandauers. Artūra Skrastiņa dvēseles tīrības krāsa Streičam tālāk bija nepieciešama arī filmās Vecās pagastmājas mistērijas (2000) un Rūdolfa mantojums (2010).
"To sveicināšanos es neatceros," pasmaida aktieris. Viņa iepazīšanās stāsts ar Jāni Streiču bijis interesants. Pirmajos gados Dailes teātrī jaunajam aktierim, kurš tikko no Jelgavas ienācis Rīgā, nav bijis, kur dzīvot, bet entuziasms bijis liels. "Es pa naktīm nakšņoju teātrī. Vienu rītu pamodos kādā kabinetā no tā, ka Jānis Streičs mani filmē. Nemaz nenojautu, ka esmu nonācis aktieru atlasē," ar smaidu atceras Artūrs Skrastiņš. Par draudzību to gluži nevarot saukt, bet abiem izveidojušās "tuvas, abpusējas ieinteresētības pilnas attiecības".
Aktiera atmiņās filmēšanas laukumā Jānis Streičs bijis ļoti prasīgs. "Ja kāds viņu uzreiz nesaprata, varēja kļūt arī ass. Bija ļoti jācenšas uztvert viņa ideju. Man tas no sākuma nemaz tik labi nesanāca."
Jāņa Streiča būtība Artūra Skrastiņa redzējumā slēpjas tajā, ka viņš bija absolūts režisors pilnīgi visās situācijās – gan uz spēles laukuma, gan dzīvē. Īpaši spilgti tas izpaudies Jāņa Streiča 80 gadu jubilejas pasākumā Gorā, kuru Artūrs Skrastiņš vadījis kopā ar režisora meitu Viktoriju. Otrajā daļā bijis paredzēts, ka režisors sēdēs goda krēslā. Jānis Streičs pateicis, ka nebūs nekādi krēsli, un pats pārņēmis pasākuma vadību. Artūrs Skrastiņš atceras, ka sveicēju rinda bijusi ļoti gara. "To nevar notēlot, tas bija tik patiesi."
Arī ciemojoties Lietuvā, kur pēdējos gados Jānis Streičs dzīvoja ar sievu Vidu, Artūrs Skrastiņš novērojis, ka Jānis Streičs pirmām kārtām ir "dzīves režisors".
Vaicāts, kuras Jāņa Streiča īpašības viņš novērtē visaugstāk, Artūrs Skrastiņš izceļ Jāņa Streiča "prasīgumu pret sevi un citiem" un viņa garīgo vertikālo mērogu, kas izriet no viņa kristīgās ticības.
Pats nospēlēja Arvīdu...
"Es jau visu par Streiču esmu pateicis," aktiera Jāņa Paukštello tonis sākumā ir ass. "Atvainojiet, esmu sanervozējies..." Aktieris ir emocionāli dziļi skarts un vislabprātāk vēlētos sev tik nozīmīgā cilvēka zaudējumu izsērot klusumā. Kā Kauņā, kur aktieris ir paguvis atvadīties no Jāņa Streiča un redzējis vēl Meistaru gandrīz kā dzīvu. "Viņš gulēja gaišu vaigu, smaidīgs, šķita tikai piemidzis... Aiz loga bija Nemuna, putni lidinājās. Bija klusums. Rīgā būs tikai urna. Es pat negribēju iet, bet apsolīju Vidai. Negribu šķirstīt pēc tam fotogrāfijas, kurš atnācis, kura nav."
"Streičs mani ir radījis. Es par aktieri kļuvu nejauši, man nebija tādas domas. Ar filmu Mans draugs – nenopietns cilvēks Streičs ļāva man uzdrīkstēties un ticēt, ka es varu," saka aktieris Jānis Paukštello, kurš kopā ar režisoru radīja tādu varoni, kāds tajā laikā uz ekrāniem vēl nebija bijis. Principā pēc formas "ražošanas filmā" Streičs Trojas zirga mugurā iesūtīja aizrautīgo ideālistu, Antiņu Arvīdu, kurš kā pavasara saulīte izgaismoja visu satrupējušo melu un paviršības sistēmu. Jānis Paukštello Jānim Streičam bija nepieciešams tur, kur viņš gribēja runāt par vērtībām – savu bērnības Latgali, cieņu un mīlestību pret savu sētu. Tieši Jānis Paukštello kļuva par Boņuka tēvu Jānim Streičam personīgākajā filmā Cilvēka bērns. Tā bija mīlestības vēstule dzimtajai Latgalei. "Cilvēka bērns tika uzņemts tajā liktenīgajā gadā, kad atguvām neatkarību un piepildījās Finka pareģojums – ka gads no abiem galiem lasīsies vienādi un visi koki pavasarī ziedēs vienlaikus. 1991. gada beigās redzējām, ka gaišreģa paredzējums ir piepildījies. Man tas likās bezgala garš aiz savas ietilpības, aiz notikumu bagātības un nozīmības. Un arī tagad, jau pēc divdesmit gadiem, tas man rādās visgarākais visā mūžā. Jo pa vidu starp barikādēm, mītiņiem, varoņu nāvēm, krievu tankiem un puča radīto paralīzi un tumsu un tad jau cauri reibinošajai uzvarai vijās darbs pie filmas, kas man bija un ir joprojām dziļi personīga," grāmatā 1991. Tas garais cilvēkbērna gads raksta Jānis Streičs.
"Es domāju, ka Streičs pats pēdējos gados nospēlēja Nenopietno cilvēku... Viņš slēpa sāpes aiz smaida. Cik viņam patiesībā bija grūti, zināja tikai viņa ģimene," saka Jānis Paukštello, kurš, reiz nakšņojot vienā mājā ar Jāni Streiču, pavēris durvis, lai novēlētu "arlabunakti", un sapratis, cik ļoti režisoram ikdienā ir jāsaņemas...
Jānis Paukštello nosauc savā dzīvē divus ļoti nozīmīgus cilvēkus – Jāni Streiču un Raimondu Paulu, kurus uzskata par ļoti līdzīgiem cilvēkiem. "Viņi abi mani ir glābuši un ļoti palīdzējuši," saka aktieris. "Mums nekad ar Streiču nav bijušas tādas "bla–bla–bla" sarunas. Ne bieži, bet, kad iznāca, tās bija dziļas sarunas," atceras Jānis Paukštello. Kāds gadījums saistībā ar Jāni Streiču Jānim Paukštello kā ticīgam katolim licis mierināt savu sirdsapziņu pat grēksūdzē. "Es reiz citu klātbūtnē ļoti asi un bravūrīgi izturējos pret Streiču. Joprojām domāju, ka man bija taisnība, bet es ļoti pārdzīvoju toni. Jutos vainīgs, ka esmu tā runājis ar cilvēku, kurš ir mans Radītājs un Tēvs," stāsta Jānis Paukštello. Grēksūdzē priesteris atdevis dvēseles mieru, sakot, ka ne ar vienu citu viņš tā nerunātu, un tas tikai apstiprina abu īpašās un tuvās attiecības.
"Esmu pagodināts, ka esmu varējis būt līdzās ģeniālam cilvēkam. Jānis Streičs bija īstens dižciltīgs latgalis, latvietis," savu atklāto dalīšanos noslēdz aktieris Jānis Paukštello.
Atvadīšanās un piemiņas pasākumi
- Atvadīšanās svētdien, 22. martā, plkst. 12 Latviešu biedrības namā
- No 12. līdz 23. martam Latviešu biedrības namā ikvienam būs pieejama ierakstu grāmata
- 22. martā visu dienu Vērmanes parkā uz ekrāna rādīs Jāņa Streiča filmas
- Piemiņas filmu izlase skatāma Filmas.lv
- Kinoraksti.lv piedāvā iespēju izlasīt intervijas un rakstus par Jāni Streiču no sava arhīva
- Paša Streiča balsi var sadzirdēt viņa atmiņu grāmatās: 1991. Tas garais cilvēkbērna gads (Dienas grāmata, 2012) un Lāga dvēseļu straumei (Dienas grāmata, 2006)
- Daira Āboliņa. Jāņa Streiča maģiskais reālisms (Dienas grāmata, 2016)