Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Laba, stipra māja. Intervija ar arhitekti Zaigu Gaili

Mans moto ir būvēšana uz pagātnes. Nevis sākam ar nojaukšanu, bet domājam, kā varam iedzīvoties vēsturē. Arhitekte Zaiga Gaile – par Jaunā Rīgas teātra pārbūvi, Vāgnera zāles atjaunošanu un Rīgas koncertzāles projektu.

Arhitektes Zaigas Gailes vārdadienā 9. jūlijā valsts akciju sabiedrība Valsts nekustamie īpašumi (VNĪ) svinīgi nodeva Jaunā Rīgas teātra (JRT) būvlaukumu Lāčplēša ielā 25 pilnsabiedrībai SBSC vēsturiskās ēkas pārbūvei, lai teātris varētu atgriezties mājās līdz 2022. gada rudenim. Šis rituāls teātra pagalmā finanšu ministra Jāņa Reira un kultūras ministra Naura Puntuļa klātbūtnē izbeidza sastingumu, kas, strīdoties ar iepriekšējo būvnieku, ilgāk par gadu apturēja uzsākto JRT pārbūvi.

Saskaņā ar Zaigas Gailes arhitektu birojā (pilnsabiedrībā Zaigas Gailes birojs un partneri) izstrādāto projektu un teātra vajadzībām telpu platība tiks teju divkāršota – no 5146 kvadrātmetriem līdz 9767,1 kvadrātmetram. Būs trīs skatītāju zāles, vairākas mēģinājumu zāles, aktieru radošais stāvs, kā arī modernas darbnīcas pagrabstāvā. Tas ļaus īstenot ieceri "teātris – māja", kur varēs paveikt visu nepieciešamo no dekorācijām līdz izrādei. Atjaunotā ēka būs mūsdienīga, energoefektīva un aprīkota atbilstoši moderna teātra vajadzībām.

Vienlaikus Zaiga Gaile strādā pie vairākiem citiem jauniem, interesantiem projektiem. Vērienīgākais no tiem ir Vāgnera zāles jeb vēsturiskā Rīgas Vācu teātra nama atjaunošanas priekšlikums. Tajā arhitekte un viņas vīrs uzņēmējs un Rīgas Vāgnera biedrības vadītājs Māris Gailis vēlas pagātni apvienot ar nākotni. Šeit taps vieta mūzikai un izglītībai, šādi īstenojot vācu operģēnija Gesamtkunstwerk – pilnīgā mākslas darba – ideju.

Tomēr šobrīd, tiekoties ar arhitekti, šķiet neiespējami neapjautāties par viskarstāko – Rīgā jaunceļamās koncertzāles un ar to saistīto arhitektūras mantojuma – tēmu.

Zaiga Gaile. Visi kolēģi tagad strīdas lielos mērogos, bet es esmu devusi solījumu šajā diskusijā neiesaistīties. Tikai klausos, kas notiek. Vienā vakarā ar riteni aizbraucu uz cekas māju (koncertzāles celšanai iezīmēto un, iespējams, šim nolūkam nojaucamo, savulaik kā Latvijas Komunistiskās partijas centrālkomiteju uzcelto ēku Elizabetes ielā 2 – I. L.) Es tur pastāvēju, apgāju riņķī un sapratu, ka tā ir ļoti laba, stipra māja. To nevajag nojaukt, bet vajag piebūvēt klāt. Ēkai ir trīs zari (uz parka, Daugavas un Elizabetes ielas pusi) – ideāli izgaismoti biroji. Tāpēc jau šāda tipa namu uzcēla arī UNESCO mītnei Parīzē. Arī koncertzālei vajag daudz biroju un mūziķu ikdienas darba telpu, jo zāli vajag apkalpot. Mana vīzija ir – vietas pietiek, lai vienā no zaru "propellera" padusēm ieliktu koncertzāli.

Piedevām te var arī rakties zemē, lai izveidotu autostāvvietas. Piemēram, zem Kongresu nama tajā pašā parkā tādos pašos grunts apstākļos ir pazemes stāvvietas. Bez tām neiztikt, jo bez mašīnām cilvēki vairs nevar dzīvot. Manuprāt, tas ir brīnišķīgs kompromiss: šo labo māju saglabājam un sludinām uzdevumu pie labās biroju ēkas piebūvēt koncertzāli. Vietas tur pietiek. Man parādījās šī vīzija, nākamajā dienā aizgāju to pārbaudīt dabā un atgriezos ar sajūtu, ka tā ir izeja.

Celtniecei, kuru pazīstu 25 gadus un kura nesen strādāja šajā Elizabetes namā pie pagaidu telpu sagatavošanas Gētes institūtam, vaicāju: vai šī ēka ir avārijas stāvoklī? Nekā tamlīdzīga. Tā ir stipra, pamatīgi būvēta, tikai kāds ir radījis mītu par 30 miljoniem, kas ir vajadzīgi, lai to izremontētu. Nevajag nošķūrēt tukšu vietu un sākt būvēt kaut kādus mākoņus.

Vai vienmēr dodat priekšroku dialogam ar vēsturisko arhitektūru?

Tieši to pašlaik darām Jaunajā Rīgas teātrī. Tā izveidojām arī mūsu pašu darba biroju Berga bazāra vienīgajā koka ēkā. Šodienas domāšana ir mainījusies. Vienu brīdi bija noteikti jābūvē brīnums, teiksim, Liepājas Lielais dzintars. Modernisma arhitektūra ir ļoti narcistiska. Piemēram, Gunāram Birkertam vajadzēja nošķūrēt visus namus Daugavmalā ap Latvijas Nacionālo bibliotēku. Viena no tām bija vērtīga, eklektiska stila ēka un pat netraucēja. Tagad bibliotēka stāv klajā laukā un spīguļojas.

Šodien mums vairs nevajag klaju lauku. Es vismaz iestādītu apkārt kokus. Nepiedodami, ka netika izbūvētas pazemes autostāvvietas. Bibliotēka nav saistīta arī ar Daugavu: tu tikai skaties caur neveramajiem stikliem… Kāpēc nevar šo vidi apdzīvot, izmantot āra amfiteātrus? Tādu varētu izveidot arī Kronvalda parkā, tajā trīszaru ēkas "padusē", kas vērsta uz ostas pārvaldes pusi.

Arī Kongresu namā varētu būt brīnišķīga koncertzāle, jo vēsturiski, nojaucot Rīgas vaļņus, bulvāru loks ap Rīgas kanālu tika veidots tā, ka tur ir Opera, pasta ēka, Mākslas akadēmija, Nacionālais mākslas muzejs, Nacionālais teātris. Kronvalda parks bija publisks parks. Es mācījos 2. vidusskolā, kurai blakus kanāla otrā pusē ir Nacionālais teātris, bet tur, kur tagad atrodas Kongresu nams, bija saldējuma kiosks. Starpbrīžos paspējām aizskriet un nopirkt sveramo saldējumu vafeļu tūtiņā. Parkā bija koka būve – pats pirmais Rīgas teātris…

Komunisti Kongresu namu ielika parkā. Tas ir ļoti labs, ar lielu zāli, taču būvēts kā cietoksnis. Komunistiem viss bija slēgtās sienās, slepeni. Arī ikdienā taču visi taisījām aizkarus ciet, nedrīkstēja redzēt, kā cilvēki dzīvo, ēd, dzer. Problēma ir milzīgais betonētais laukums ēkas priekšā, kur var darīt, ko vien grib. Esošajai zālei – "kurpju kastei" – priekšā būtu jāizbūvē verandas, pergolas, āra amfiteātri pa visu lielo laukumu, kur stāv Andreja Upīša piemineklis. Būvējot Kongresu nama otro kārtu, uz kanāla pusi piebūvēja birojus. Pašlaik tur ir Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta biroji. Viņi tur dzīvo kā runči, lai gan viņiem nav jāsēž kanāla malā. Kāpēc nevaram Kongresu namā ielikt akustisko koncertzāli? Jānis Dripe man skaidroja, ka tur jābūvē apskaņotā zāle – nav kur rīkot festivālu Rīgas ritmi un Raimonda Paula koncertus ar bigbendu. Bet kāpēc tos nevar rīkot sporta arēnā?

Kongresu namā ir liela zāle, bet ir ļoti klamzīgs vestibils un pie āra ieejas durvīm pat nav jumtiņa. Ja ar kādu sarunā tikties pirms koncerta, gaidot ir jāstāv ārā lietū… Bet to visu var labot. Abas divas – gan partijas ceku, gan Kongresu namu – saredzu kā potenciālas vietas koncertzālei. Ceru, ka pēc vēlēšanām dabūsim tādu Rīgas domi, ar kuru varēs sarunāties. Līdz šim valdība ar domi nevarēja vienoties. Bija šķēres: te (domē) ir Nils Ušakovs un Saskaņa, bet te – valdība. Vislabākās vietas Rīga jau ir iztirgojusi. Vislabākā vieta koncertzālei bija Klīversalā pie Āgenskalna līča, tieši pretī Saules akmenim, bet to ļoti ātri iztirgoja Preatoni. Ideja par AB dambi bija par neprātīgu mazai un ne pārāk bagātai valstij un radās vēl tad, kad bija jārada brīnums. Tāda tendence tobrīd bija visā pasaulē – cēla muzejus un koncertzāles, kas pārsteidza pasauli. Parīzes filharmonijas ēka no ārpuses gan ir ļoti nepatīkama.

Daudzi baidās, ka veco sagraus, bet neuzcels jauno.

Ja sākam domāt virzienā, ka vispirms ir jānojauc, tā ir revolucionāra pieeja: ir jāsagrauj iepriekšējā sistēma, lai radītu jauno. Tāda bija Lielā Oktobra sociālistiskā revolūcija. Parasti uz sagraušanu aiziet visa enerģija.

Vai koncertzālei ir jābūt pašā centrā vai – gluži otrādi – varētu atdzīvināt kādu no pilsētas apkaimēm?

Tai ir jābūt centrā. Rīgas problēma ir tilti: vienmēr ir sastrēgumi un visi kavē izrādes un koncertus. Es gribu uz koncertzāli aiziet kājām, tāpat kā uz Operu, Nacionālo teātri, Jauno Rīgas teātri un Nacionālo mākslas muzeju. Bulvāru loks tā bija radīts.

Varbūt visu atrisinās un sakārtos skiču projektu konkurss, kā bija Viļņā?

Tā bija arī ar Jauno Rīgas teātri. Bija uzdevums, maksimālā programma, ko noteica teātra konkrētās vajadzības. Teātrim vajag visu ko – noliktavas, ģērbtuves, trīs mēģinājumu zāles, trīs zāles –, un konkurss iedeva atbildi. Izrādījās, ka tomēr var iedabūt gan trīs zāles, gan omulīgu pagalmiņu. Tā ir šodienas domāšana. Pasaulē ir tik daudz atkritumu, tik daudz resursu, ir liels piesārņojums. Trīsdesmit procentu no visiem pasaules atkritumiem ir būvniecības atkritumi. Agrāk bija koka mājas, tās sadalās un sapūst. Ķieģeļus var pārstrādāt. Bet ar betonu un plastmasu neko prātīgu vairs nevar izdarīt, tie nesadalās. Kur tos likt? Prestižākā arhitektūras balva – Mīsa van der Roes balva, kuras konkursā četras reizes ir piedalījušies arī mani projekti, – pēdējās divas reizes tika piešķirta nevis brīnumu arhitektūrai – koncertzālēm, debesskrāpjiem vai Ķīnas monstriem, bet 60.–70. gadu blokmāju pārveidošanai. Piemēram, pie vienas dzīvokļu blokmājas – kluča sienas – pielika režģi un piebūvēja verandas. Vienu laiku šādas blokmājas spridzināja. Arī Rīgā gribēja spridzināt Zemkopības ministrijas un Preses nama ēku. Tagad jau domājam citādi – kā apdzīvot mantojumu.

Resursi beidzot ir jātaupa, apdzīvojot jau radīto. Vienalga, vai tie ir būvmateriāli, drēbes vai mēbeles. Vai vajag pirkt un pirkt jaunus plastmasas mēslus? Rīgas centrā ir pieci simti tukšu māju. Veikali pilsētas centrā nīkuļo, jo visapkārt ārpus centra sabūvētas lielveikalu "kastes". Cilvēki tur iebrauc, paēd brokastis, pusdienas, iepērkas, iet vingrot, iet uz poliklīniku, uz kino, tad atkal ēd, ar ģimeni pavada brīvdienas… Tā vietā, lai brauktu uz mežu, tu minies fitnesa zālē, austiņās klausies mūziku un skaties ekrānā meža ainavas. Bet gar jūru varētu noskriet visu Latvijas perimetru…

Vai pati sportojat brīvdabā?

Es visu gadu braucu ar riteni.

Kā vērtējat Rīgas velostruktūru? Vai tā ir velobraucējiem draudzīga?

Es jau divdesmit gadu katru dienu gan ziemu, gan vasaru braucu ar riteni uz darbu. Ja es, kundze cienījamā vecumā, varu braukt ar riteni visu ziemu, tad nevarēšana ir mīts. Vajag tikai piemērotu apģērbu – apmetni pret lietu, siltas rokas, galvu un kājas. Protams, Rīgas velostruktūra atpaliek, bet pagaidām kaut kā tiekam galā. Katru rītu, braucot pāri Vanšu tiltam, es redzu stāvošo mašīnu rindas. Sastrēgumi tagad jau ir līdz stūrim aiz Spices, jo brauc no Jūrmalas, Liepājas, Ventspils. Katrā mašīnā ir tikai viena galva, bet mašīnas ir milzīgas.

Risinot situāciju Sanfrancisko, tika pieņemts likums, ka mašīnā nedrīkst braukt viens. Mums joprojām ir auto kults – uzpūstie džipi, kas daudz tērē degvielu un piesārņo apkārtni. Eiropa jau sen brauc nelielās mašīnās. Ar tām ir ērti "noparkoties". Mums Eiropas Savienībā ir jāpāriet uz elektriskajām mašīnām.

Vai pagātnei, tagadnei un nākotnei arhitektūrā ir sarežģītas attiecības?

Mans moto ir būvēšana uz pagātnes – building on the past. Nevis sākam ar nojaukšanu, bet domājam, kā varam iedzīvoties vēsturē. Paņemsim kaut vai mūsu ikonisko modernisma ēku – Dailes teātri. Tur gar Brīvības ielu bija ļoti skaists koka māju kvartāls. Ja teātri būvētu šodien, domāju, mēs šīs koka mājas tur atstātu, bet teātris būtu pagalmiņā. Tagad tur ir milzīgs, pilnīgi bezjēdzīgs betona laukums, kur svilpo vējš.

Vēl atceros, kā kopā ar mammu gājām ēst saldējumu uz Piena restorānu tur, kur vēlāk tika uzbūvēta viesnīca Latvija. Tur arī bija koka mājas, bet tās visas nojauca un uzcēla viesnīcu Latvija. Šodien šīs koka mājas droši vien atstātu. Vienai no pēdējā laika būvēm – debesskrāpjiem Z torņi – apakšā bija koka muižas: Šķiltera muzejs un citas koka ēkas. Uldis Lukševics iesāka projektu, un mani kolēģi strādāja pie tā, lai apakšā tomēr paliktu šis arhitektūras "pamežs" – esošā apbūve un mazās ieliņas, bet to nerealizēja. Nesen uzbūvētajai Filozofu rezidencei Raņķa dambī, kas slienas debesīs kā pīķis, ir iesauka – māja uz vistas kājām. Ir būtiski pilsētas vidū tomēr atstāt cilvēcisko mērogu, un ir jāorientējas nevis uz mašīnām, bet uz cilvēkiem. Kā mēs visi ejam uz autoostu vai Centrālo dzelzceļa staciju? Ieeju tunelī un tad maldos. Tunelī ir jābrauc mašīnām, nevis tur jādzen gājēji. Arī Daugavmalā mašīnām ir jābrauc tunelī un mūs ir jālaiž pie upes. Man nav jāskatās uz mašīnām! Rīgā ir tik skaistas mājas, bet visur priekšā mašīnas.

Vai Rīgā nav patīkami dzīvot?

Man Rīga ļoti patīk, es Rīgu ļoti mīlu. Mums katram ir savs maršruts. Es dzīvoju Ķīpsalā – burvīgā, zaļā salā, kur jūtos kā laukos un katru rītu peldos Daugavā. Ar riteni pārbraucu pāri tiltam, izbraucu cauri Vecrīgai gar Nacionālo teātri, tad pa Bastejkalna burvīgo celiņu gar kanālu, garām Brīvības piemineklim un caur Vērmanes dārzu iebraucu Berga bazārā. Mikrorajonos ir pilnīgi cita Rīga. Ļoti labi izjūtu Pārdaugavu, kur esmu dzimusi un nodzīvoju astoņpadsmit gadu. Pārdaugava ir burvīga, tikai kāpēc tā neattīstās? Pašvaldība darītu gudri, ja vismaz savilktu visas komunikācijas, jo viss ir nopuvis un vecs, vadi un caurules cits citam pāri. Ar to saduramies katrā projektā: vajag elektrību, ūdensvadu, kanalizāciju.

Rīgā ir daudzveidība – gan koka, gan mūra mājas, ārkārtīgi skaisti nami, brīnišķīgs bulvāru loks. Pat šķiet, ka, koši izkrāsojot pelēkās mājas, Vecrīga ir pazaudējusi savu šarmu. Tūrisms ļoti nodzīvo, noplucina vidi. Par ko ir pārvērsta Vecrīga? Mums pašiem tur vairs nav ko darīt. Tā ir tūristu vieta ar visām no tā izrietošajām sekām. Vislabāk jutos ar riteni Covid-19 dēļ tukšajā Vecrīgā. Tā bija pilnīgi sirreāla pasaule – no rīta pat nebija nevienas mašīnas.

Vai jums ar Māri Gaili tā ir pārdroša uzņemšanās – atjaunot Vāgnera zāli, zinot, ka tas bijis pārāk ciets rieksts jau vairākām Latvijas valdībām?

Mums ir ļoti labs piemērs – Lipkes muzejs. Toreiz ideja radās pilnīgi no zila gaisa. Satikās kinorežisors un producents Augusts Sukuts, scenogrāfs Viktors Jansons un Māris Gailis un izdomāja uzbūvēt Žaņa Lipkes muzeju. Bija tikai ideja un neviena santīma, bet savāca naudu un tagad tas ir pasaules līmeņa muzejs ar milzīgu apmeklējumu. Tur notiek arī radošās darbnīcas, koncerti, diskusijas un bijuši jau divi teātra iestudējumi. Visiem vietas vairs nepietiek, tāpēc būs paplašinājums. Šis ir piemērs, kas pierāda – ja grib, tad var izdarīt. Nevari vienkārši kaut ko būvēt. Ir jāsaprot, ko gribam ar to pateikt.

Muzejam ir ļoti spēcīga ideja. To sauc par memoriālu, bet drīzāk te ir pārdomas par dzīvību un nāvi, par cilvēcisko jēgu palīdzēt, glābt. Apmeklētāji nāk ārā raudādami. Arī man bija pārdomas par to, kā šodien dzīvojam, cik ātri un ļoti cilvēki mainās. Cilvēkā tomēr ir mežonis, zvērs. Viņš var iet otru slepkavot. Sētnieks varēja nosūdzēt ebreju ģimeni un pats ievākties viņu dzīvoklī. Bet Žanis Lipke ar sievu un bērniem ņem un glābj!

Ar Vāgnera namu viss sākās, kad mani uzrunāja muzikologs Arnolds Klotiņš. Viņš teica: "Kaut kas ir jādara!" Nodibinājām fondu, kurā piedalījās komponisti, Ingrīda Zemzare, Guntis Gailītis un citi, pēc tam tika nodibināta Vāgnera biedrība. Tādas ir ne tikai Vācijā, bet arī Ķīnā, Japānā, ASV, Kanādā. Vāgneristi visā pasaulē ir kā ticība, Baireitas festivāls ir kulta vieta. Tagad esam tuvos draugos ar Vāgnera mazmazmeitu Evu Vāgneri-Paskjē. Iepazināmies Baireitā, un tagad Vāgnera zālei ir divi patroni – Eva Vāgnere-Paskjē un Latvijas prezidents Egils Levits. Mums mājās ir Vāgnera krūšutēls, un es katru rītu pie kamīna pīpēdama uz viņu skatos. Vāgnera personība ir ļoti pretrunīga, bet viņš bija spēcīgs ģēnijs, nākotnes cilvēks, ar pilnības ideju Gesamtkunstwerk, vēlējās tajā aptvert visas mākslas.

Vai pati esat vāgneriste?

Man Vāgners ir par smagu, viņa operu vēstījums man šķiet liels, eksaltēts mudžeklis, taču mūzika ir ļoti skaista. Laikam ar Vāgneru ir tā: kad cilvēki viņā ieklausās, zaudē prātu. Operu Rienci jau zinu no galvas, jo tā skan mūsu Vāgnera nama maketā.

Skan… maketā?!

Uztaisījām Vāgnera nama maketu – melno camera obscura – un vedām prezentēt uz Vāciju. Melnajā koferī – camera obscura kastē – ir makets. Kad koferi atver, iededzas gaismiņas un sāk skanēt Rienci uvertīra. Kad izrādījām maketu Bundestāgā, visi sāka smaidīt un fotografēt. Makets pašlaik atrodas Evas Vāgneres-Paskjē dzīvoklī Vācijā.

Bet ko šodien Rīgā varam parādīt vācu tūristu grupai? Piemiņas plāksni pie nama fasādes? Iekšā ir pilnīgs haoss: kaut kāds pagalms, stikls, garš koridors ar garderobi, pa trepēm var uzkāpt uz Muses zāli, un nu visiem liekas, ka tā ir Vāgnera zāle, taču patiesībā tā ir apakšā. Tur, kur Vāgners divus gadus strādāja un diriģēja, bija Fundamentālās bibliotēkas grāmatu krātuves. Turpat lejā mēģināja ansamblis Daile, mūsu padomju "valkīras" latviešu tautas tērpos. Vēl pat ir palikušas saktas.

Vai Vāgnera zāles atjaunošanai ar mecenātu naudu pietiks vai ir nepieciešama valsts palīdzība?

Viens ir uzbūvēt, un tam vajag divdesmit septiņus miljonus, jo ēka ir avārijas stāvoklī. Otrs ir to uzturēt. Braucām uz Vāciju un vācām naudu. Bundestāgā gāja uz urrā. Pēc tam bija burvīga reize Minhenē, kur Egils Levits kā patrons sarīkoja brīnišķīgas pusdienas. Pēdējā laikā parādās cerība dabūt naudu arī Latvijā – no Eiropas fondiem. Jāraksta projekti. Vācieši dos tikai tad, ja būs līdzfinansējums. Domāju, ka Māris naudu atradīs.

Ir metu projekts. Tas jau ir saskaņots Rīgas vēsturiskā centra padomē, bet mēs nevaram iet uz priekšu, kamēr Saeima nav nobalsojusi trešajā lasījumā, ka namu atdod Vāgnera biedrībai. Tas vēl nav noticis, jo aizkavēja Covid-19. Birokrātija, protams, mierā neliekas.

Viens projekts man ir Kuldīgā – Mākslas akadēmijas dizaina nodaļas darbnīcas. Tur ir Eiropas finansējums. Kontrolē ir iesaistīti ļoti daudzi cilvēki: uzraudzītāji, kontrolētāji, konsultanti, ekspertētāji. Milzīgs aparāts! Katra sīka projekta izmaiņa ir jādod ekspertīzei un jāsaskaņo būvvaldē. Arī līdzšinējā Jaunā Rīgas teātra pārbūve bija nemitīgi papīri, un katra vēstule nav īsāka par piecām lapām, lai gan jēga varbūt ir vien pēdējā teikumā. No rīta līdz vakaram varētu tikai rakstīt papīrus – pārskatus, protokolus. Tā diemžēl ir visā pasaulē.

Kāda būs atjaunotā Vāgnera zāle un tās uzdevums?

Gesamtkunstwerk21 – tāda ir atjaunošanas programmas devīze, kas orientēta uz Vāgnera vīziju – visu mākslu savienošanu. Tas būs ne tikai koncertnams ar divām zālēm, bet arī starptautisks, uz nākotni vērsts izglītības centrs jauniešiem no visas pasaules. Te būs jānotiek meistarklasēm, eksperimentālām izrādēm, koncertdarbībai, dažādiem kultūras pasākumiem un projektiem. Atjaunosim gan vēsturisko vācu teātra zāli, gan tieši virs tās esošo Muses biedrības – vācu vīriešu biedrības – saviesīgo zāli. Būs arī vesels mākslinieku ģērbtuvju stāvs. Izbūvējot milzīgos, autentiskos bēniņus, iegūsim vēl trešo zāli. Ja Gidons Krēmers to vēlēsies, šeit varētu mājot orķestris Kremerata Baltica.

Muses biedrībai naudas nebija. To pelnīja ar ballītēm. Reiz, svinot kāzas un dejojot, tieši teātra izrādes laikā ielūza griesti. Pēc tam kādu laiku tad, kad dancoja, teātra zāles griestus nostiprināja ar stutēm. Rīgas Vācu teātra iniciators un aizgādnis Oto Hermanis fon Fītinghofs-Šēls bija viens no pirmajiem īstajiem mecenātiem. Šī dzimta vēl tagad turpinās Vācijā.

Pēc arhitekta Kristofa Hāberlanda projekta celtā un 1782. gadā atklātā Rīgas Vācu teātra vēsture ir saistīta ne tikai ar Rihardu Vāgneru, kurš tur strādāja trīs gadus. Ar trim koncertiem tur viesojies Ferencs Lists, uzstājusies Klāra Šūmane, Antons Rubinšteins. Vēsturiskajā teātra zālē bija gubernatora loža ar sarkanu samtu, zālē bija zaļi krēsli, bet vislabākās bija stāvvietas partera bedrē tieši priekšā, partera centrā, ar stieņiem, kur pieturēties. Mēs šīs stāvvietas gribam paturēt.

1863. gadā teātris pārcēlās uz jaunuzcelto Operas namu, bet līdzšinējā ēka palika Muses biedrībai. Vēlāk tur bijis gan autosalons, gan bibliotēka. Ir arī ļoti skaists stāsts par to, kā tad, kad dega rātsnams, vērtīgākās grāmatas ar tačkām pārveda un noslēpa Vāgnera namā. Mans tēvocis Jānis Straubergs bija Fundamentālās bibliotēkas direktors. Padomju laikā tur bija arī slepenie "specfondi". Padomju funkcionāri Muses zālē noturēja savas sēdes. Tas, ka Vāgnera zāle tika piekrauta ar grāmatām, ir lieliski. Tie nav nekādi lūžņi. Tur bija arī notis, tostarp Vāgnera notis, rokraksti, oriģinālās programmas, kuras gluži neticamā kārtā atradās Operā. No 1988. līdz 2006. gadam Muses zāli izmantoja kā koncertzāli.

Kā uztverat grāmatu un filmu izņemšanu no aprites pašlaik ASV un pieminekļu graušanu visā Rietumu pasaulē?

Ir tāds teiciens – tie, kas dedzina grāmatas, vēlāk dedzina cilvēkus. Tik burtiski tas piepildījās nacistiskajā Vācijā. Esmu bijusi visos ebreju muzejos pasaulē. Mēs Lipkes muzejā nerādām šīs līķu kaudzes, bet tas, ko var redzēt Ebreju muzejā Vašingtonā, ir īstas šaušalas. Savukārt komunistiem bija lozungs: tie, kas nav ar mums, ir pret mums. Tos šāva nost, iznīcināja…

Viens no maniem aktuālajiem projektiem ir Fēliksa Lūkina māja Mežaparkā. Ārsts homeopāts Fēlikss Lūkins, Raiņa un Aspazijas laikabiedrs, Parīzē satikās ar Nikolaju Rērihu un nodibināja Rīgas Rēriha biedrību. Viņa dēlu Haraldu, kurš turpināja vadīt Rēriha biedrību, par to izsūtīja. Fēliksa Lūkina sievas Ivandes Kaijas publicētajā dienasgrāmatā ir spilgti aprakstīti skarbie pārmaiņu laiki. Viņa draudzējusies ar Raiņa māsu Doru, kuras vīrs bija nežēlīgais komunists, Latvijas PSR valdības vadītājs 1918. gadā Rīgā un pēc tam 1919. gadā Rēzeknē. Iedomājieties, Pēteris Stučka savā dzīvoklī spēlēja Bēthovena Mēnesnīcas sonāti! Iznācis no savas istabas, viņš stāstījis, ka Ļeņins, kurš bieži klausījies Appasionatu, norādījis viņam ceļu uz Bēthovenu…

Vai jums ir pārliecība, ka Jaunais Rīgas teātris 2022. gada augustā būs pabeigts?

Man ir ticība, ka viņi – Skonto – patiešām grib būvēt. Savas prakses četrdesmit gados es taču redzu, kad vecis grib būvēt! Arī tā ir laba zīme, ka savus birojus Skonto tikko iekārtojis koka ēkā tieši blakus teātrim. Ar kultūras objektiem nekur pasaulē neiet vienkārši. Parīzes filharmonijas arhitekts Žans Nuvels būvniecības procesa beigās pat norobežojās no projekta, un publikai atklāšanas koncertu nācās klausīties gandrīz vai būvlaukumā. Sidnejas operas arhitekts Jerns Utsons tik ļoti sastrīdējās ar pilsētas domi, ka aizbrauca un nekad vairs neatgriezās, un dabā nekad nav redzējis paša projektēto operas namu, kas kļuva par arhitektūras ikonu.

Daudzos laikos cilvēki ir sabeiguši savi dzīvi, tomēr pasaule iet uz priekšu. Cilvēks nav prātīgs un nemācās no kļūdām. Arī no savām ne. Ir XXI gadsimts, mēs esam tik izglītoti, gudri un informēti, bet cik nevarīgi un bezspēcīgi kļūstam, kad uznācis šis vīruss. ASV, Brazīlijā, Indijā, Krievijā joprojām ir traki. Jaunais bizness ir bēres zūmā. Ārsti prognozē, ka rudenī mums būs otrais vilnis.

Vai jums nav bail? Vai esat jau pieradusi sociāli norobežoties?

Nē, man nav bail. Turpinu strādāt. Man mājās ir divas mazbērnu grupas. Lielie – četrpadsmit un astoņpadsmit gadu vecie – jaunieši labprāt sēž mājās, viņiem ļoti patīk mācīties attālināti. Mazie, kuriem ir septiņi, astoņi un deviņi gadi, ļoti cieš. Viņiem ir vajadzīga sabiedrība. Zinu, ka attālinātās apmācības prakse Somijā bija jau pirms vienpadsmit gadiem. Uz trim lauku skoliņām ir viens ļoti labs ģeogrāfijas skolotājs. Viņš strādā vienā skolā, bet divās pārējās viņa stundas ir pieejamas ekrānos, un bērni nav jāuzmana. Man ārkārtīgi sāp, ka bērni pat vasarā tikai skatās ekrānos un neiet laukā. Tur neko nevar darīt, jo spožais, kustīgais ekrāns ir tāda maģija, ka vairs negribi iet ne mežā, ne jūrā… Es tā fantazēju: ja Covid-19 laikā būtu atslēdzies internets, būtu gan pavisam interesanti. Kaut kas būs ar tiem ekrāniem. Viss aizies par tālu, un es domāju, ka kaut kāds sprādziens būs. 

Top komentāri

Par ēku
P
Elizabetes ielā 2 ir taisnība, ka tāa ir laba, stipra ēka un ir vistīrākie meli par 32 miljoniem, lai to savestu "kārtībā". Ļoti precīzs ir salīdzinājums ar UNESCO. Apšaubāma liekas doma, ka tur kaut ko vajadzētu būvēt klāt. Nejēdzīgajam sarkano streļķu (okupācijas) muzejam, kas ir pretīgs svešķermenis Vecrīgā, jau klāt būvē kaut ko tikpat nejēdzīgu, bet tur patiešām labāk būtu jaukt nost. Bet šī ēka ir kvalitatīva no visiem viedokļiem, un ne jau šī ēka ir vainīga, ka mūsu nejēgas neprot to izmantot.
Nepateiktais
N
Lai nu ko, pieredzes un reāla skata trūkumu pārmest nevar, vienīgi, tālāk par problēmu kostatāciju netiekam. Arhitekte min par 500 tukšām ēkām Rīgas centŗā, bet nerunā par to, ka tās ir ilgstošas politikas sekas, t.sk., ka revitalizācijai domātie līdzekļi nenonāk līdz to patiesajam mērķim.
kolēga Arnolds Buksbaums
k
Gaile tikai nesaprot vienu - koki parkā un ap PTC ēku aug tikai tāpēc, ka tiem dziļi pazemē sniedzas saknes. Tādējādi pazemes auto stāvvietas viņa var uzburt tikai savās vīzijās, slēpjoties aiz sava vārda pārspīlētās autoritātes, kura nāk no cekas laikiem.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Viss reizē zied Andrejostā

No 20. augusta līdz 13. septembrim Andrejostas teritorijā norisināsies Otrā Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle (RIBOCA2) viss reizē zied, kura tika iecerēta kā nākotnes valdzinājuma ...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja