Quantcast
Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Lai tikai tev tā salda. Intervija ar mākslinieci Ivetu Lauri

"Sievietei ir grūtāk būt autoritatīvai nekā vīrietim, tāpēc man ir grūtāk kaut ko noorganizēt un tikt sadzirdētai. Man viss nāk ļoti asiņaini," saka māksliniece Iveta Laure. Sevi viņa uzskata nevis par feministi, bet profeministi.

Latvijas Mākslas savienības izstāžu zālē ir aplūkojama Ivetas Laures personālizstāde Nekad nepadodies!. Masu kultūrā bieži lietotais teiciens viņas darbu ekspozīcijas nosaukumā ir ienācis kā gatavs uzraksts uz auduma, no kura vēlāk ir tapis viens no izstādes darbiem. "Savā mīļajā veikalā Abakhan es ieraugu šo audumu ar Jēzus Kristus, Filipa Kirkorova un Breda Pita līdziniekiem," saka māksliniece, norādot uz pakārto kleitu, uz kuras ir redzami šie personāži. Vienam no viņiem uz krekliņa ir uzrakstīti vārdi "Never Give Up!". Līdzās jaundarbiem ekspozīcijā ir aplūkojami arī iepriekš tapuši, bet Rīgā vēl neredzēti darbi.

Ieraudzījāt šo frāzi un sākāt domāt par izstādi?

Sākumā ieraudzīju šīs brīnišķīgās sejas un nespēju noticēt, ka kaut kas tāds ir iespējams! Es neesmu feministe, esmu profeministe, bet, kad pamani šādu readymade paraugu, uzreiz rodas jautājums: kur esam mēs, stiprās sievietes?! Līdzīgi bija ar bumbiņām stresa noņemšanai krūšu formā, ko iegādājos Aizputē. Kāpēc ne vīrišķie orgāni?!

Par spīti tam, ka es šo frāzi – "Nekad nepadodies!" – sastapu tik smieklīgā veidā, man šķita, ka tā ir pilnībā par mani. Pēc tam uzdūros rakstnieces Andras Neiburgas citātam: "…ir ļoti svarīgi iet arvien tālāk un tālāk, meklēt un atrast sevī jaunas lietas. Un nezaudēt interesi par sevi. Nepadoties – jo dzīve taču aiziet šausmīgi ātri..." – un pamanīju vēl citas tamlīdzīgas lietas. Nekad nepadoties! Tas nenozīmē gūt uzvaru boksa mačā vai saņemt apkārtējo vērtējumā nozīmīgas balvas. Tas nozīmē nepadoties savas dzīves ceļā: tu visu laiku esi aktīvā stadijā – nevis bezjēdzīgā darbībā, bet sapņo un realizē savus mērķus.

Kas pašreizējā situācijā notiek ar finansēm? Vai mākslinieks Latvijā var izdzīvot?

Jātiek ar to galā, bet man negribas lieki tērēt savu dzīvi naudas pelnīšanai.

Teicāt, ka esat profeministe.

Es šo jēdzienu noklausījos vai izlasīju filosofa Kārļa Vērpes teiktajā vai rakstītajā, kurā viņš atzina, ka ir profeminists. Cilvēks, kurš iestājas par feministēm, bet pats nav feminists. Sapratu, ka arī es esmu profeministe, jo manī nav šī aizvainojuma vai ciešanu par manu dzimumu. Uzskatu, ka abi dzimumi cieš pilnīgi vienlīdzīgi, tāpat kā tie paši ir pilnīgi vienlīdzīgi – par to vispār nav runas.

Bērnībā mamma man ieaudzināja pašcieņu. Mēs dzīvojām divstāvu koka namā ar pagalmu un dārzu, kas bija noslēgts no ielas, tāpēc mani jau kā mazu bērnu laida ārā spēlēties vienu pašu. Tajā laikā pirmajā stāvā istabu īrēja kāds vīrietis, vārdā Amirans, kurš, ieraudzījis mani, sacīja: "Ti maļčik iļi devočka, ti devočka iļi maļčik?/ Vai tu esi puika vai meitene, vai tu esi meitene vai puika?" Man mugurā bija kostīmiņš ar rūtainu jaciņu un biksēm. Es sakautrējos un vēlāk izstāstīju mammai. Viņa teica: "Nākamreiz, kad viņš tev piesiesies, tu atbildēsi: "Ja devočka dvadcatova veka!/Esmu divdesmitā gadsimta meitene!" Smejies vai raudi, bet man bija ar to jātiek galā. Droši vien nākamajā reizē es tieši tā arī sacīju, bet to vairs neatceros.

Vai ir viegli būt sievietei mākslā XXI gadsimtā?

Izjūtu, ka sievietei ir grūtāk būt autoritatīvai nekā vīrietim, tāpēc man ir grūtāk kaut ko noorganizēt un tikt sadzirdētai. Man viss nāk ļoti asiņaini, bet varbūt nevajag salīdzināties. Paskatieties kaut vai uz Purvīša balvu! Kā var nenominēt mākslinieču dueta Skuja Braden izstādi Samsāra Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā?! Tas ir tik provinciāli! Tā ir pasaules klases ekspozīcija, kādu latviešu mākslinieki sarīko reizi pa simt gadiem, – ne tikai satura ziņā, kaut arī saturs ir wow! Tas ir kā salīdzināt Sēnu ar čurupīti. Tā ir cita straume, cits spēks, cita pretestība. Arī ilgmūžības ziņā. Tas ir bēdīgi, bet kurš solījis, ka pasaule būs taisnīga?

Es visus mierinu ar Visvalža Ziediņa piemēru. Viņš bija autsaiders, taču apzinājās savu vērtību, un to darīja arī viņa draugi. Līdz pat mūža galam Visvaldis Ziediņš rūpīgi glabāja savus darbus, un pēc nāves pienāca viņa laiks. Mums katram ir tāda iespēja. Mēs jau tā esam daudz ko pazaudējuši mūsu valsts politiskajās un vēsturiskajās peripetijās. Tas pats piemērs par ideju nojaukt modernisma arhitektūras paraugu un uzbūvēt tā vietā koncertzāli. Mums var būt vistrakākās idejas, bet šo ideju virza Kultūras ministrija! Ja jau tur nesaprot, kāda tam ir vērtība, kuram tad ir jāsaprot?! Man patika arhitektu biroja NRJA un draugu reakcija uz šo lēmumu – vīzija par šīs ēkas saglabāšanu un pārvēršanu par laikmetīgās mākslas, arhitektūras un dizaina muzeju.

Kāds būtu jūsu variants?

Uzskatu, ka Eksporta ielas priekšlikums ir ārpus jebkuras konkurences. Izlasīju interviju ar arhitektu Andi Sīli, kurā viņš stāsta, ka nopietna franču kompānija ir piedāvājusi uzbūvēt koncertzāli šajā vietā par saviem līdzekļiem un pēc tam valsts tai varētu pakāpeniski atmaksāt šo summu. Ja to var izdarīt ar glanci, kāpēc to nedarīt?! Tā ir ļoti skaista vieta, kuru es pirmo reizi tā pa īstam sev atklāju Rīgas Starptautiskajā laikmetīgās mākslas biennālē (RIBOCA). Pandēmijas laikā mēs ar draugiem uz turieni regulāri devāmies nostaigāt savus 10 000 soļu. Mums nav vajadzīgas politiskas vienošanās līdz nākamajai Saeimai, bet gan nākotnē un mūžībā orientēti, saprāta vadīti lēmumi.

Ja turpinām sarunu par ēku Elizabetes ielā 2...

Par šī varianta izvēles pamatojumu uzrakstīju sociālajos tīklos: saprotiet, šai ēkai ir vajadzīgs kapitālais remonts par trīsdesmit miljoniem, tāpēc mēs to nojaucam un uzbūvējam citu. Sanāk, ka mēs kaut ko ceļam tikai līdz kapitālajam remontam. Tas ir tāpat kā ar bērniem: nomazgāsim šitos vai taisīsim jaunus. Tas attiecas arī uz citām lietām.

Man patīk kapi to bagātīgās kultūrvides dēļ – ar tēlniecības objektiem un parkiem. Meža kapos atrodas izcilā skulptūra Zvejnieka dēls, kas ir nekopta, – protams, Vilis Lācis ir sliktais varonis, bet Aivars Gulbis ir izcils tēlnieks! Šajā gadījumā tas nav stāsts par Vili Lāci, bet par kultūru.

Par laiku.

Par laiku un atmiņu. Kā mēs varam iet tālāk, ja mēs piegānām pagātnes akas, no kurām mums būs jādzer nākotnē, piemēram, Latvijas Mākslinieku savienības ēkā ir notikuši dažādi brīnumi, bet, par laimi, tā ir tikusi iekļauta valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā un nav kļuvusi par viesnīcu. Pirms dažiem gadiem šai ēkai ir atjaunota fasāde, un pienāks laiks arī iekštelpām. Šeit ir viena no labākajām Rīgas izstāžu zālēm ar brīnišķīgu gaismu. Tagad tā ir tādā stāvoklī, kādā ir, bet arī Venēcijas mākslas biennālē visas ekspozīciju telpas nebūt nav glaunas, nebūt nav tikai baltie kubi. 

Visa iepriekš runātā kontekstā jūsu darbs 100 metru mākslas 66 virtenēs ir ieguvis jaunu skanējumu!

Šis darbs ir tapis pirms dažiem gadiem, kad parādījās frāze, ka kultūra ir pārfinansēta. Man bija šausmīgas dusmas. Rezultātā es radīju 100 metru mākslas 66 virtenēs, ko uzinstalēju uz XVIII gadsimtā celtas ēkas fasādes (mākslinieku rezidenču centra Serde mājvietā Aizputē – I. A.). Tas ir jautājums par to, ko mēs atstāsim nākamajām paaudzēm, – visu noēdīsim vai nodosim kultūrvēsturiskas vērtības. Šis ir vulgārs, provokatīvs un pat antiestētisks darbs, lai gan man pašai patīk tā forma un krāsa. Esmu iemīlējusi šīs mākslīgās desas! Es ilgi domāju, kā tās parādīt šajā izstādē, kamēr nonācu līdz šīm Blüthner klavierēm, un ar drebošu sirdi zvanīju Latvijas Mākslinieku savienības vadītājam tēlniekam Igoram Dobičinam, vai drīkst tās atvērt vaļā.

Vai provokācijas jūsu daiļradē ir apzinātas vai sanāk nejauši?

Nejauši, tāds raksturs. Man vienmēr ir šķitis, ka manos darbos viss ir paskaidrots un saprotams. Kāpēc uztraukties un pēc tam rakstīt tādas lietas kā "tas ir kultūras pagrimums"?

Jūs veidojat sociāli aktīvu mākslu.

Es visu laiku klausos, ka Latvijā netaisa sociāli aktīvu mākslu. Es visu laiku taisu sociālu mākslu – vairāk vai mazāk, bet cits jautājums ir, vai šie teicēji grib to redzēt. Tas drīzāk ir stāsts par viņu ignoranci.

Jūs esat paudusi sociāli aktīvu pozīciju arī Marsa parka jautājumā.

Man vajadzēja apdrukāt poliestera audumu savam boksa maisa darbam. Man ieteica vienu kantori, kas atrodas tieši pie šī parka – liepas zied, putniņi čivina. Tā ir oāze. Te vajag vienkārši nopļaut zāli, salikt soliņus un izveidot parku ar šiem simtgadīgajiem kokiem. Šai vietai ir sporta un kultūras vēstures uzslāņojums, kuru tagad grib nošķūrēt. Kas notiek ar šo valsti? Tāds truls desēdāju cinisms.

Viens no jūsu darbiem rada asociācijas ar filmas Septītā gada drudzis (1955) ikonisko kadru, kurā gaisa plūsma paceļ augšā Merilinas Monro varones svārkus.

Tam nav nekāda sakara ar Merilinu Monro.

Es zinu.

Pirms vairākiem gadiem es dzīvoju un strādāju starptautiskajā mākslinieku rezidencē Reikjavīkā, kurā kāda amerikāņu māksliniece man izstāstīja savas ģimenes stāstu par to, kā Otrā pasaules kara laikā viņas vecmāmiņa ir sākusi izgatavot zeķes no izpletņa auduma. Tas mani iedvesmoja radīt kinētisko instalāciju Mīlestība un zīds (zeķes kā vēja ķērāji – I. A.), kas bija skatāma Kalnciema kvartālā uz jumta, mākslas mesē Art Vilnius un citur. Pēc tam mana paziņa gleznotāja Taņa Krivenkova izstāstīja, ka viņas mammai Ausmai Sibīrijā ir bijusi līgavas kleita no izpletņa auduma, kuru viņai ir sagādājis māsīcas brālēns lidotājs.

Jautājums bija – kā šo stāstu var realizēt darbā. Sākumā domāju, ka kleitas apakšā piestiprināšu sniega virpuļu elementus, bet sapratu, ka ne, tāpēc kleita palika tāda, kāda tā ir redzama izstādē.

Tas ir tāpat kā ar izstādes nosaukumu – caur masu kultūras elementiem pie nopietnām tēmām.

Tas ir darba slānis, kas daudziem cilvēkiem ir pazīstams un piesaista viņu uzmanību. Tas nav slikti, tas ievelk dziļumā, jo, mīļie draugi, es neesmu nekāds āksts. Es veidoju nopietnu darbu, kas ir veltīts izsūtītajiem. Bez ierastajiem stereotipiskajiem tēliem es runāju par cilvēkiem, kuri ir saskārušies ar bezcerīgām situācijām, izgājuši tām cauri un turpina nest gaismu.

Ausma...

Viņa patiešām ir ļoti gaišs cilvēks.

Kas sniega virpuļiem bija par vainu?

Man šķita, ka tie nenolasīsies, jo man neizdevās atrast īsto izteiksmi. Vienā no savām intervijām es noformulēju frāzi, ka māksla ir tas, kas ir mākslīgs. Ja tu uzliksi uz klavierēm īstas desas, tās neizskatīsies pēc desām. Kad Gļebs Panteļejevs veidoja laikraksta Diena gada balvu kultūrā, viņš atlēja kartupeli un pēc tam to pieveidoja, jo īstais kartupelis neizskatījās pēc kartupeļa. Māksla nav atdarināšana, bet gan interpretācija vai jauna radīšana. Man ļoti patīk indiešu tēlnieks Anišs Kapūrs un citi mākslinieki, kuri rada kaut ko tādu, kas nav dabas sastāvdaļa.

Runājot par iedvesmas avotiem – vai darbs Esmu ar mieru izkust... radās pēc Māras Zālītes dzejoļa izlasīšanas? Nē, es iegāju tajā pašā mīļotajā veikalā Abakhan un ieraudzīju šo materiālu (norāda uz poliestera ādas imitāciju – I. A.). Tas ir ģeniāls materiāls, kurš vienlaikus atgādina gan asinis, gan šokolādi un kuru es noteikti vēlējos izmantot darbā. Gribēju izveidot kleitu, bet pārdomāju un atgriezos pie domas par plūšanu, kušanu un Māras Zālītes dzejoļiem krājumā Rīt varbūt (1979). Man tas ir ļoti tuvs darbs, kuru es gandrīz zinu no galvas. Atminējos šo frāzi: "Laiks mani kā karote/pa kafijas tasīti maisa./Pa to kafijas tasīti/Uz tava galda./Esmu ar mieru izkust,/Lai tev tā salda", bet man nezin kāpēc tā bija palikusi atmiņā nedaudz citādi: "Lai tikai tev tā salda." Vārdu sakot, pilnīgi noklāšos tavā priekšā.

Iespējams, ja es šo ideju iedotu realizēt kādam amatniekam, viņš to izdarītu perfektāk, bet man nav ne naudas, ne jaudas, tāpēc viss tapa ar manām rokām, materiāla pretestība bija milzīga, bet tajā pašā laikā... Ja turpinām staigāt pa mākslas virsotnēm, varu piesaukt slavenās franču izcelsmes amerikāņu mākslinieces Luīzes Buržuā audumu skulptūru izstādi Stokholmā, kurā viņas kamerdarbos dominēja vēstījums, nevis tehniskais izpildījums.

Varbūt pašam veidot ir pat labāk nekā to uzticēt darīt kādam citam?

Man nav ar ko salīdzināt, jo es praktiski visu daru pati un strādāju ar visiem materiāliem, izņemot ar instalāciju dzelžiem. Starp citu, pirms vairākām dienām es biju pārgurusi un aizbraucu ciemos pie pazīstamas mākslas zinātnieces uz dārziņu. Mēs aizgājām uz Ķīšezeru nopeldēties, un kļuva tik labi. Atceļā uz mājām es tramvajā izdomāju vides objektu, kuru vēlos uztaisīt. Tajā būs nepieciešams apgaismojums un dzelži. Es jau zinu, kam tos pasūtīt. Gribētu saņemties un beidzot pieteikties ikgadējam gaismas festivālam Staro Rīga.

Par savu darbu Zvaigžņu mandala (2017) jūs rakstāt: "Tas, kas apziņā ir pabeigts, materializējot iegūst neveiklas, samocītas formas. Kā atgūt domās redzamo skaidrību?" Tas ne pēc kā neizskatās?

Tas izskatās pēc slapja suņa! Ir nepieciešams izvilināt vieliskumu, lai tas sāktu izskatīties pēc kaut kā cita, tāpēc bieži vien primārais ir tieši materiāls, piemēram, ieraugi spīdīga konfekšu papīriņa stila audumu, un tas uzreiz iedod stāstu. Uzreiz saproti, ka šis saldumiņš nostrādās!

Vairāki jūsu darbi ir tapuši mākslinieku rezidencēs.

Esmu bijusi diezgan daudzās mākslinieku rezidencēs un meklēju jaunas, bet tas kļūst arvien sarežģītāk, jo es piesakos tikai tādām rezidencēm, kurās tiek maksāta stipendija vai segtas darba radīšanas izmaksas un uzturēšanās. Tādu kļūst arvien mazāk. Tā ir izdevība padzīvot vienā vietā, aplūkot dažādas vietas, iepazīties ar cilvēkiem un mierīgi kaut ko izdomāt un radīt. Māksliniekam tā ir iespēja palikt vienatnē ar sevi – tu atkal saproti, kas tu esi un ko tu gribi.

Sava veida nepadošanās.

Jā.

***

Iveta Laure
Izstāde Nekad nepadodies! 
Latvijas Mākslinieku savienības izstāžu zālē līdz 22.VIII

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Muzeja stāsti dokumentos un bildēs

Izstādē Mūsu muzejs. Valsts mākslas muzejam – 100 ir ieteicams nepārcensties ar faktu iegaumēšanu, bet novērtēt pašus mākslas darbus – pēc attēliem zināmus un arī iepriekš neredzētus.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja