Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +11 °C
Apmācies
Sestdiena, 13. aprīlis
Egils, Egīls, Nauris

Mēs gribam kafiju. Intervija ar Inesi Zanderi un Aivaru Eipuru

"Cilvēki neapvainojas, kad viņiem dod kādus ieteikumus vai apspriež viņu tekstus konkrētībā." KDi Lasītavas eksperti Inese Zandere un Aivars Eipurs atceras savas iesācēja gaitas un atklāj šībrīža kritērijus

Ar dzejnieku Ingas Gailes un Māra Salēja dzejas kopām pagājušā gada 5. septembrī savu dzīvi sāka KDi jaunā rubrika KDi Lasītava. Interese ir bijusi liela, tāpēc publicējam sarunu ar cilvēkiem, kuri izšķir to, kas tiks publicēts un kas – ne, proti, Lasītavas redaktoriem un ekspertiem – literātiem Inesi Zanderi un Aivaru Eipuru. Inese Zandere smejas, ka bilde būs "ļoti inscenēta", jo abi strādā kopā intensīvi, bet pamatā virtuāli. Pozējot "radošajā nekārtībā", abi atceras savu seno redaktoru pieredzi. Izrādās, vienu brīdi viņi jau strādājuši kopā – bērnu avīzē Laba.

Vai atceraties sevi apgrieztā lomā – kam paši devāt lasīt savus pirmos tekstus? Drebēja sirds, gaidot vērtējumu?

I. Z. Atceramies, protams. Tu atceries? Es atceros.

A. E. Es arī. Sāku rakstīt vēlu – 26 gadu vecumā. Biju aizgājis uz Padomju Jaunatni. Elita Veidemane teica – ienesīsim parādīt Laimai Līvenai. Ienesām. Viņa bija sarakstījusi piezīmes, un mēs mājās ģimenē jautri smējāmies. Piemēram, bija dzejolis "Man uz galvas aug miets/Ar aso galu uz leju". Viņa bija uzrakstījusi "miets neaug". Vēl viņa bija uzrakstījusi – "kad būsiet tā kā Imants Ziedonis, tad varēsiet tā rakstīt".

I. Z. Īsti pat nezinu, vai sākotnēji, kādam dodot lasīt savus dzejoļus, gaidīju vērtējumu un vai gaidīju ar drebošu sirdi. Drīzāk varētu teikt, ka es vēlējos piedalīties kaut kādā dzīvē, kurā varētu tikt iekšā, ja iedotu dzejoļus. Pirmoreiz laikam aizsūtīju uz Padomju Jaunatni. Bergmanis (Andris – U. A.) tur toreiz strādāja par literāro konsultantu. Man atšķirībā no Aivara pirmās publikācijas bija jau skolas laikā. Bergmanis rakstīja apskatus par iesūtītajiem darbiem. Viņš bija uzrakstījis frāzi, kas ļoti paliek atmiņā, jo tur vajadzēja humora izjūtu saņemties, lai neapvainotos. Viņš bija publicējis manu Doma ērģeļu iedvesmotu impresiju un pierakstījis klāt apmēram tā – ērģeles tās vēl nav, bet balalaikas spēle ir apgūta lieliski.

Tas iedrošināja turpināt?

I. Z. Šīs problēmas nebija vispār – iedrošināt/neiedrošināt, jo man dzejoļi radās nevis no vēlmes būt literatūrā, bet no spēles ar sevi. Es sāku rakstīt dzejoļus ļoti agri, un tas bija saistīts ar zīmēšanu. Man bija vēlme abstraktus jēdzienus attēlot bildītēs, un es vienmēr novērtēju, ka rezultāts neatbilst tam, ko gribētu, un tad otrā pusē sāku rakstīt komentārus, kas izvērtās par tekstiem, par kuriem vēlāk sapratu, ka tie ir dzejoļi. Tad es aizsūtīju dzejoļus Ziedonim (Imantam – U. A.) uz Liesmu. Man ļoti patika tas, ka Ziedonis nesāka man rakstīt atbildes un kaut ko skaidrot, mācīt vai komentēt, viņš vienkārši bija izvēlējies tos, kas viņam patīk, un ielicis Liesmā lielu lapu. Tā tas aizgāja.

A. E. Pirmā publikācija man bija uzreiz Literatūrā un Mākslā. Tur bija Jānis Rokpelnis, un tieši tajā brīdī pie viņa bija arī Knuts Skujenieks. Darbus Jānim jau biju aizsūtījis iepriekš. Viņš Knutam teica – redz, viņš izdomājis pseidonīmu Eduards Aivars, nu, es viņu drukāšu. Es jau arī galīgi par dzejnieku netaisījos. Man bija pašapziņa kā lasītājam, lielam grāmatu draugam. Bibliotēkas Andris Vilks stāstīja, ka reiz, kad kopā cepām kartupeļus (viņš nāca pie manis ciemos uz Tālivalža ielas kopmītnēm), es esot teicis, ka būšu dzejnieks, bet es neko tādu neatceros.

I. Z. Būsi kartupeļu iespaidā to pateicis.

Kāpēc piekritāt vadīt Lasītavu? Uz kādu gandarījumu cerējāt?

I. Z. Es cerēju uz normalitātes atjaunošanu. Man likās, ka būtu amorāli gribēt, lai viss darbojas, un atteikties piedalīties procesā, kas to varētu nodrošināt. Man liekas, ka literatūras publicēšana presē ir nevis kaut kāds īpašs izņēmuma gadījums, bet tai vajadzētu būt absolūtai normai. Drusciņ nenojautu, ka cilvēki to uztvers kā konkursu, vēl jo vairāk – kā konkursu visiem, kam ienāk prātā. Tad, kad piekritu piedalīties šajā darbā, es domāju par profesionālās literatūras publikācijām. Tas arī ir izrādījies pats interesantākais – kontakti ar kolēģiem, līdzdalība procesā, ka vari runāt ar cilvēkiem par viņu tekstiem, – tas ir guvums. Savukārt nepieciešamība atraidīt milzīgi daudzo pārpratumu un neobligāto tekstu skaitu – tas ir nomācošais un nogurdinošais, no kā lielas jēgas nav.

A. E. Es laikam esmu tāds pasaules lāpītājs. Vienmēr esmu ļoti sāpīgi pārdzīvojis periodus, kad Diena nedrukāja literatūru. Kopš tās pastāvēšanas sākumiem brīžiem ir drukāts, brīžiem – ne. Laikrakstā ir iespēja drukāt literatūras oriģināldarbus – tas ir ārkārtīgi būtiski; mūzikas un tēlotājmākslas oriģinālus avīzē neieliksi. Man sākums Lasītavā bija tāds, ka pirms tam biju angažēts rakstīt blogus portālā. Tad bija šis piedāvājums, un es piekritu.

I. Z. Mana pieredze, daudzus gadus strādājot par redaktori, rāda, ka cilvēki neapvainojas, kad viņiem dod kādus ieteikumus vai apspriež viņu tekstus konkrētībā, jo saprot, cik ļoti tu esi tajā iedziļinājies. Tas nesabojā attiecības ar kolēģiem, bet tieši otrādi – nostiprina.

A. E. Ir jābūt drošam. Pagājušajā vasarā es Imantam Auziņam (tagad viņš jau ir mūžībā) teicu – Imant, atsūti trīs dzejoļus, bet labus. Tad viņš tā pagriezās, un es iedomājos, ka viņam varbūt kādus piecdesmit gadus neviens nebija teicis, lai atsūta labus, jo Imanta Auziņa vārds teorētiski varētu tikt uzskatīts jau kā garantija labiem dzejoļiem. Taču, kā par brīnumu, viņš sapriecājās par šādu dialogu, kā jaunību atminēdamies. Bet ar iesācējiem bieži ir tā, ka viņiem ir tikai viens labs dzejolis. Tad vēl nav vērts publicēt, kamēr cilvēks nav tajā līmenī, ka pats daudzmaz spēj atšķirt labu dzejoli no švaka.

I. Z. Es te citēšu Vizmu Belševicu, kura savā laikā visas runas jauno autoru semināros sāka vai beidza ar vārdiem – ja varat nerakstīt, nerakstiet. To mēs esam pieņēmuši kā ābeci, ka tā tas vienkārši ir.

A. E. Drusku iebildīšu. Mūsu laikā nebija Literārās akadēmijas. Vai var iemācīt rakstīt? Protams, uz tādu jautājumu atbilde ir – nē. Taču var attīstīt dotumus. Atceros Jauno autoru seminārā kritizēja divas stāstnieces, un recenzente Nora Ikstena teica – ja te būtu Jānis Rokpelnis, viņš gan jums pateiktu – nekad vairs neraksti vai kaut ko tamlīdzīgu. Es jau gan zināju, ka Rokpelnis tā sen vairs nesaka. Viņa pieredze ir tik liela, ka viņš zina – laikam ejot, var notikt visādi brīnumi, pat vidējos gados. Protams, sava daļa taisnības tur ir – kāda jēga mocīties ar rakstīšanu, īpaši, ja cilvēks ir talantīgs citās sfērās.

I. Z. Es domāju, ka Vizma savu slaveno saukli lietoja ne tik daudz, lai atbaidītu cilvēkus no rakstīšanas, cik…

A. E. …lai saprastu, ka tas ir nopietni.

I. Z. Ka par to ir jādomā nopietni. Lai liktu pašiem uzdot jautājumu, vai es to tiešām gribu un varu. Tas nav augstprātības lozungs, drīzāk biedrisks.

Daudzi radoši cilvēki ir ārkārtīgi paškritiski un bikli, var arī nenonākt līdz brīdim, kad šķiet – nu ir pietiekami labi, lai rādītu. Vai īsts talants nekad nebūs bikls un nepaliks neatklājies?

I. Z. Daudzi tādi arī paliek, un tur neko nevar darīt.

A. E. Esmu saticis tādus, kam 17 gadu vecumā kāda no autoritātēm Jauno autoru seminārā kaut ko ir pateikusi, un viņi vēl 35 vai 40 gadu vecumā staigā ar sāpju rievu sejā par to teikumu.

Īsts rakstnieks jau laikam nemaz nevar nerakstīt, lai kurš viņam ko pateiktu.

A. E. Tieši tā. Ja divas Vizmas Belševicas viņam pateiks ko bargu, viņš aizies pie Knuta Skujenieka.

I. Z. Dabūs arī tur pa galvu.

A. E. Un aizies pie ceturtā. Bet vai būs īsts rakstnieks...

I. Z. Negribētu, lai tas, ko es teicu sākumā par savu pagurumu no pašpārliecināto diletantu iesūtītā tekstu daudzuma, tiktu uztverts kā nevēlēšanās vai kratīšanās vaļā no jaunākās paaudzes, kurai ir laiks parādīties. Patiesībā – tieši otrādi. Man nav lielāka prieka kā satikties ar gados jaunāku cilvēku, kurš raksta jēdzīgi. Tas nav aiz snobisma, ko es teicu, ka ļoti daudzi cilvēki to ir uztvēruši kā vaļasprieka konkursu. Tādus var rīkot kaut kur citur. Lasītava nepublicē vienkārši tāpēc, ka kāda ir jauka meitene vai pensionāre.

Kopš vairāk nekā pusgadu ir Lasītava, no nezināmajiem vārdiem esat atklājuši kādu tiešām cerīgu autoru?

A. E. Esam un ar to lepojamies. No tā daudzuma – diezgan.

I. Z. Mums interesants pārsteigums bija tas, ka mākslinieki grib rakstīt. Esmu to ievērojusi arī citās jomās, kaut vai savā bērnu literatūras izdevniecībā (Liels un mazsU. A.).

Reinis Virtmanis?

I. Z. Mūsu gadījumā tas bija Reinis Virtmanis, kurš bija interesants. Diezgan nesaķemmēts, varētu viņam diezgan daudz par visu ko piesieties, bet viņam bija…

A. E. …cita stīga…

I. Z. Cita stīga un redzējums. Tagad esam saņēmuši kādas ļoti talantīgas un profesionālas komponistes prozu. Tas ir viens ceļš, pa kuru literatūrā ienāk svaigi redzējumi. Otrs – ir jauni cilvēki.

Pieņemot, ka nevar iemācīt talantu, bet tikai zināmu tehniku, tomēr pastāstiet, kur Latvijā iespējams mācīties rakstīt. Agrāk bija nometne skolēniem Aicinājums.

A. E. Tagad arī ir. Ir arī Literārā akadēmija, kaut gan apjoma dēļ būtu korektāk tos saukt par literārajiem kursiem. Kūrē Ronalds Briedis. Vairāk nekā desmit autoru jau ir izdevuši labas grāmatas un dabūjuši balvas.

I. Z. Tas ir Rakstnieku savienības iniciēts pasākums, arī nodarbības notiek tās telpās. Par nodarbību saturu gan es neko sīkāk nezinu, bet zinu, ka tur notiek arī rakstnieku meistardarbnīcas.

A. E. Mēdz būt arī dramaturģijā, ne tikai dzejā un prozā, ja sanāk pietiekams cilvēku skaits. Ir arī skolēnu un jauniešu nometne Aicinājums. Pēdējos gadus tā bija Saulkrastos. Pēc Daiņa Grīnvalda aiziešanas mūžībā to kūrē Sandra Ratniece, un nometne notiek Pabažos.

I. Z. Joprojām ir arī Jauno autoru seminārs. Klāt ir nākusi akadēmija. Vēl ir nācis klāt tas, kas nepastāvēja mūsu debijas laikā, – apmaiņa un publicēšanās dažādās interneta vietnēs.

A. E. Tieši tā. Un apsveicami, ka cilvēki vispirms iesūta savus darbus tajā pašā Kultūras Dienā, jo ir tādi, kas uzskata, ka vispār nevajag nekur sūtīt, bet uzreiz izdot grāmatu. Tas ir unikāli un mūsdienās iespējams.

I. Z. Jā, bet es domāju, ka jebkuram saprātīgi domājošam literātam ir skaidrs, ka publicēšanās presē nav tikai procesa uzturēšana un iespēja kaut kur parādīties, bet tas ir arī tīri reklāmisks pasākums – menedžments. Tad, kad tu kādam literatūras interesentu skaitam kļūsti zināms ar publikācijām presē, ja tu esi iesācējs, protams, tas garantē kaut kādu interesi un priekšstatu arī par grāmatu. Tas ir loģisks ceļš.

A. E. Tāpēc mēs esam atbildīgi. Ja publicējam, tas nozīmē, ka uzskatām – cilvēkam ir zināms iemaņu kopums. Periodika mūsdienās ir siets, rādītājs, kā cilvēks kļūst pazīstams, kā viņš var noticēt sev, kā citi viņu var ievērot. Tas ir pakāpenisks ceļš uz pirmo grāmatu.

Kāda ir jūsu attieksme pret radošās rakstīšanas/creative writing grāmatām, ar kurām ir pilni grāmatnīcu plaukti, īpaši ārzemēs? Vai tas ir kas līdzīgs psiholoģiskās pašpalīdzības grāmatām à la pieci soļi līdz laimei, vai tomēr nevajadzētu izturēties tik skeptiski?

I. Z. Rīgā arī ir. Par deviņdesmit procentiem es izturos skeptiski. Bet, no otras puses, no šīm grāmatām un kursiem cilvēks var sev izlobīt kādas derīgas lietas. Tā ir jauna realitāte. Tā ir tāda pasaule, kas nesen vēl nepastāvēja. Vārds "radošs" jeb "radošums"…

Ir izvarots…

I. Z. Tas patiesībā ir ļoti jauns vārds. Vēl XX gadsimtā bija pietāte un paradums vārdu "radīt" attiecināt tikai uz radītāju ar lielo burtu. Tādā veidā kā tagad vārds "radošs" un "radošums" tiek vazāts un lietots gandrīz jebkurā situācijā – tā tas līdz šim cilvēces vēsturē nekad nav bijis.

A. E. Šīs darbnīcas nosacīti var salīdzināt ar mūzikas un mākslas skolām. Mums to ir liels skaits. Paldies Dievam, tas ir ļoti jauki. Bet ir kaut kāds pirmais līmenis – cilvēki iemācās notis, gammas vai zīmēšanas pamatus, perspektīvu, un tad visi vienu brīdi ir uz vienas plaknes, jo literatūrā šim līmenim atbilst alfabēta apguve. Un tad iedomāties, ka literatūra ir kaut kas tik vienkāršs, ko visi var? Tā nav. Ja tas tā paliek, tad arī nekas nenotiek. Protams, daudzi, kas iet darbnīcās, nekļūst par rakstniekiem, viņi izmanto to citās sfērās. Piemēram, kinorežisors Džims Džarmušs ir gājis šādā creative writing vai līdzīgā meistardarbnīcā. Bija atbraucis grāmatizdevējs un prozaiķis Maikls Mirolla, romāna Berlīne autors (lasīju, labs romāns), kurš Kanādā angliski izdevis Edvīna Raupa dzeju, – viņš arī ir gājis tādā darbnīcā un ļoti pozitīvi par to atsaucās. No Latvijas diezgan liela grupa literātu 1992. gadā bija aizbraukusi uz Dāniju pie rakstnieka Pola Boruma, kurš, līdzīgi kā Ronalds Briedis, tolaik jau ilgus gadus vadīja Literāro akadēmiju. Borums tad teica, ka vajadzīgi kādi 15 gadi, kamēr Literārās akadēmijas nozīmi un augļus tā īsti redz.

I. Z. Nu redz, tu saki – aizbrauca pie viņa, pie konkrēta cilvēka. Nekādas aprobētas metodes jau neatceļ to, ka meistardarbnīcas princips ir jaunu rakstītāju dzīves kontakts ar pieredzējušu cilvēku, kuram ir dzīves uzskati un estētiskā platforma vai kaut kas tamlīdzīgs, ko viņš spēj darīt zināmu iedvesmojošā veidā. Otrs – nav jau vēl izdomāta neviena labāka darbnīca kā lasīšana.

A. E. Biju nesen kādā literārajā apvienībā Latvijā un cilvēkiem prasu, ko tad viņi lasa. Viņi ļoti maz ko lasa, bet visi grib izdot grāmatas. Un tad es saku – ja jūs tik maz lasāt, kā jūs iedomājaties – kas lasīs jūs?

Un ko viņi atbild?

A. E. Viņiem nav ko atbildēt.

Mēs runājām, ka talantu nevar iemācīt, bet otrādi – ja cilvēkam ir absolūts dabas dots talants, viņš ir tīrradnis, vai talants var izplēnēt, ja to netrenē vai nenostiprina ar tehniku?

I. Z. Nocitēšu Knutu (Skujenieku – U. A.). Tas man ir viens no iemīļotiem teicieniem. Es kādreiz, tā skaisti koķetējot ar sevi un savu domāšanas noslēpumu, Knutam stāstīju, ka, lūk, atradu vienā vecā skolas laikā uzrakstītā dzejolītī domas, kuras man nekad nebija ienākušas prātā, un neapzinos, ka es jebkad būtu domājusi, bet tekstā tās tur ir. Protams, piekabināju banalitāti, ka laikam tas jau no Dieva. Knuts pasmiedamies atbildēja – var jau būt, ka dzejnieks ir no Dieva, bet instruments katram pašam jātur kārtībā.

A. E. Varu papildināt ar kāda cita kolēģa teikto – viņam autori nereti centušies pateikt, ka viņu dzejas ir no Dieva, un viņš tad saka – nevar būt, ka Dievs ir tik švaks dzejnieks. Es uzskatu, ka cilvēkam varētu padoties labi kādas trīs četras profesijas, kurās darboties. Bet ļoti bieži ir tā, ka cilvēks nemaz neuztausta savus talantus. Visu mūžu strādā kaut ko pilnīgi citu. Ļoti labi, ja viņam izdodas kaut vienu amatu no tiem optimālajiem uztaustīt. Viņš var vienkārši aiziet bojā. Cilvēkam talants ir, bet nereti viņš nezina, kāds. Un tad viņš psiho... Talantīgākie mēdz aiziet bojā pirmie, vispār neko īsti nesākot. Kā karā.

I. Z. Jā. Kāpēc es tik ļoti ilgojos pēc jaunās paaudzes autoriem un kāpēc tik ļoti priecājos par tiem, kas ir? Tagad jau tiešām ir noformējusies neatkarīgās Latvijas jauno literātu paaudze. Kas viņos ir slēpies, ir atvēries, un viņi ir ļoti redzami. Priecājos tāpēc, ka mana paaudze ir gandrīz pagalam. Es jūtos jau diezgan vientuļa. Tāpēc man nav lielāka prieka kā būt kopā un lasīt cilvēku tekstus, kurus jau varu cienīt kā pārākus par sevi un uztvert kā tuvus.

Reiz nopirku diezgan smieklīgu britu žurnālu – domātu sievietēm, kas vēlas rakstīt. Kā zelta padomu redakcija ieteica – ja esat sajutis impulsu uzrakstīt pirmo romānu par savu bērnību un ģimeni, nekādā ziņā to nedariet. Kā cilvēkam atšķirt, vai viņš ir viena romāna (bērnības atmiņu) rakstnieks un pietiktu ar dienasgrāmatu vai vizīti pie psihoterapeita vai tas tomēr ir kas nopietnāks?

A. E. Ļoti daudzos gadījumos ļoti slaveni autori tieši ar tādu romānu arī ir sākuši. Piemēram, Hermanis Hese – ar Zem rata, ļoti daudzi citi. Un ir tādi, kas speciāli negrib tā sākt. Tad viņi vienalga katrā romānā mēģina mocīties ar to bērnību un likt iekšā pa gabaliņam. Daudzi tā dara. Cita lieta, ka cilvēki ļoti bieži raksta pirmajā personā. Reizēm, ja tur ir ļoti daudz jūtu un emociju, tas izskatās pēc pašterapijas, un tad es saku – varbūt raksti trešajā personā, pat nepamanīsi, kā tajā brīdī sāksies cits cilvēks.

I. Z. Es domāju, ka cilvēkam, lai viņš radītu tekstu, kam ir kāda vērtība, vajag tikt no sevis drusku vaļā. Tas nenozīmē, ka nedrīkstētu rakstīt par savu bērnību, Dievs pasarg! Ja tu esi rakstnieks, tu vari rakstīt par jebko – par bērnību, ģimeni, par saviem aizvainojumiem. Pats par sevi tas nav nekāds kritērijs. Ar radošo cilvēku kautrīgumu un biklumu ir tā, ka vienlaikus tas savienojas ar apbrīnojamu drosmi atklāties sabiedrības priekšā. Situatīvi un attiecībās ar redaktoriem vai vispār ar dzīvi kā tādu, sadzīvi daudzi talantīgi cilvēki mēdz būt ļoti kautrīgi un bikli. Principā jebkura rakstīšana ir psiholoģiskas drosmes akts.

A. E. Tā ir liela drosme. Tā kā dzejā esmu darbojies daudz vairāk nekā prozā, man no prozas ir drusku bail – ir sajūta, ka es prozā varu aizrakstīties tā, ka tas maina manu dzīvi ne uz to vēlamo pusi. Reiz runājām latviešu prozaiķu kompānijā, un daži no viņiem arī teica, ka reizēm esot baigi no tā, ka viss rakstītais varētu piepildīties.

I. Z. Man tiešām dzīvē ir bijis viens mirklis, kad esmu sajutusi briesmīgas bailes. Tās pašas, par kurām arī Aivars runāja. Varbūt viss, kas ar mani realitātē, dzīvē notiek, ir tikai iegansts, lai tas pārvērstos par kaut kādām dažām rindiņām. Turklāt nav ne mazākās garantijas, ka tās ir labas. Man likās, ka tagad manā trauslajā dzīvē ir iestājies kaut kāds līdzsvars un es pārstāšu vienu mirkli rakstīt – vienkārši, lai nekustinātu ūdeni. Lai nebūtu tā, ka visi pārdzīvojumi ir tikai tāpēc, lai par kaut ko pārvērstos.

A. E. Ieva Melgalve feisbukā bija ierakstījusi apmēram tā – ja jums ir tā, ka neiešu tur un tur, jo palikuši neuzrakstīti 1000 vārdi, tad jūs esat rakstnieks. Un Gundega Repše bija uzrakstījusi – tad jau es neesmu, kāds atvieglojums. Es uzrakstīju – es arī ne. Viss paliek neuzrakstīts.

I. Z. Tas man atsauca atmiņā, kā kurš ir iesācis un ko vecāki kolēģi tajā laikā ir pauduši. Vēl pirms visiem bergmaņiem un Ziedoņa izveidotās publikācijas man bija ļoti sirsnīgi kontakti ar Āriju Elksni, tas izveidojās tādā veidā, ka es, lasot viņas grāmatu, pret vienu dzejoli sajutu iebildumus. Biju 8. klasē. Tas varbūt bija ļoti naivs veids, kā reaģēt, bet dzejolis manī radīja tādu kā pretestību satura ziņā. Es uzrakstīju savu dzejoli, kurā ar viņu polemizēju, un, protams, viņai to aizsūtīju. Ārija bija ārkārtīgi silta un atsaucīga, un viņa mani uzaicināja ciemos. Viņa mani arī uzcienāja ar pirmo konjaka glāzīti manā mūžā. Arī mazais Miķelītis tur ganījās (mākslinieks Miķelis Fišers – U. A.). Tie man ir ļoti jauki cilvēciski iespaidi. Atradu vēstuli, kuru Ārija Elksne man tajā laikā sūtījusi un kuras pavisam vienkāršā teikumā jēgu toreiz nevarēju saprast. Viņa rakstīja – ja tu tiešām domā nodarboties ar rakstīšanu, tad zini, ka tu nevienam nebūsi laba – ne ģimenei, ne draugiem, nevienam. Tīri cilvēciskā nozīmē. Vēstuli biju ielikusi kaut kur plauktiņā, kastītē. Vēlāk šī stipri vienkāršā frāze man lika padomāt.

Būtu naivi iedomāties, ka divu pieredzējušu redaktoru saruna pie viena galda varētu būt ietilpināma pāris avīzes lapās. Šajā vietā dialogs met cilpas, kuras KDi lasītājs šoreiz neuzzinās. Kamēr nonākam līdz beigām, kas vienlaikus iepatīkas abiem redaktoriem.

A. E. Es pasūtu kafiju. Viņa prasa – dubulto? Es – nē. Viņa – tātad vāju? Es šokā – kādu vāju? Es gribu kafiju!

I. Z. Varētu teikt, ka arī mēs Lasītavā izvēlamies nevis dubulto kafiju, kas avīzes publikai būtu kaut kas pašmērķīgs un nepiemērots, jo avīzes publika ir plašāka publika nekā literārā žurnāla publika, un arī ne vāju, kas savukārt ir atvieglots vai diletantisks līmenis. Mēs gribam kafiju.

Abi. Te varētu likt punktu.

Lasītavas balsojums

Balsojums kulturasdiena.lv sadaļā Lasītava norisinājās no 7. līdz 27. aprīlim. Kopā par visiem oriģināldarbiem nobalsots 297 reižu, portāla apmeklētāji ar Lasītavas darbiem dalījušies sociālajos tīklos 494 reižu. Pusgada balsojumā visvairāk balsu atdots Jāņa Tomaša oriģināldarbam Melnie darba cimdi. Autors saņems prēmiju EUR 300 

Top komentāri

arnolds
a
nu cik var tik stulbi kasīties! nu patiešām stulbi. 1) intervija okey, katrs no mums pasauli redz savām acīm. nu ko darīt, ja es esmu daltoniķis? 2) labi, ka ir tāda Lasītava, labi, ka tik daudziem cilvēkiem (no intervijas) tā bija devusi cerību. žēl, ka izplēnēja, nu bet dzīve ta rit savu gaitu 3) kam nepiekrītu - daudz no publicētajiem darbiem manā izpratnē ir sēnalas un daudzi varēja nebūt publicēti vispār. te ļoti ļoti jūtams recenzentu (?) personiskais viedoklis atlases procesā 4) un tomēr un galīgi - labu veiksmi! visumā dariet vajadzīgu, labu darbu.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja