Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +14 °C
Apmācies
Ceturtdiena, 10. oktobris
Druvis, Arvīds, Arvis

Puika zīmē nospiedumus dubļos. Intervija ar fotogrāfu Gunāru Bindi

Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā atklāta fotomākslas klasiķa Gunāra Bindes personālizstāde Binde 100–10. Vēlams tai izbrīvēt visu dienu, jo ātrai apskatīšanai nebūs jēgas

Dodos apciemot Gunāru Bindi meistara mājās Langstiņos. Diena ir saulaina, un iekārtojamies pagalmā, kur viņš ar prieku un aizrautību izstāsta vai visu savu dzīves ceļu līdz fotogrāfa gaitām, jo par tām jau visiem zināms un runāts pārāk daudz. Meistara apaļā jubileja apritējusi jau pagājušā gada beigās, bet nupat Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) atklāta viņa retrospektīvā izstāde Binde 100–10, kurai darbus atlasījusi Gunāra Bindes meita Anna.

Zinot, ka visbiežāk rakstu par mūziku, fotomākslinieks pats sāk sarunu par šo tēmu: "Galvenā un augstākā no mākslām, kāda vien var būt, man ir mūzika, jo tajā nav ievazāta objektīvā realitāte. Tur nevajag nekādu literatūru, ne ko citu, jo tā pastāv pati par sevi. Mūzika ir kā paraugs tam, ko sasniegt ar fotogrāfiju. Arī fotogrāfija pati ir atkarīga no savas vizuālās pasaules, un tajā nevajag pīt iekšā žurnālistiku, didaktiku – visus tos spaidus, kas nāk klāt pie mākslām un tiek vilkti tajās iekšā. Tā ir tīra tikai bez šiem pielietojumiem. Foto ir gaismas māksla. Gaismas plankumi ir tie, kas uzbur brīnumu. Tīra vīzija bez jebkādām realitātes pazīmēm. To darīja Mens Rejs savā laikā, tāpat visiem tiem Bauhaus censoņiem, kas ar fotogrāfiju nodarbojās, lietišķais nebija galvenais. Pats lietišķākais tajā visā bija gaismas, virsmu un attiecību caurspīdīgums un atstarojums. Tīrie gaismas efekti, ar kuriem iespējams panākt pat telpiskumu. Ja prasa, kas tas ir, – es nezinu, kas tas ir. Man tas nav svarīgi. Svarīgs ir mākslas brīnums, kas tur darbojas. Esmu par tīru lietu, ar ko nodarboties, nevis sākt domāt par tirgošanos vai kaut ko tādu. Var jau dēvēt mani par muļķīgu maksimālistu – lūdzu! Iemesls, kāpēc mēs te tiekamies, acīmredzot ir tas, ka man pēc desmit gadiem būs simts. Un, ja man par to sāk prasīt, man gribas tā kā apklust un teikt, ka tas nav par mani. Mana lieta ir fotogrāfija kā māksla."

Fotogrāfiju kā tādu šodien katram ir iespēja uzņemt, un visi to izmanto uz katra stūra.

Fotogrāfiju kā tādu es vispār labāk nepieminu. Šodien ķirurgs iestumj zondi iekšā kuņģī, lai to nofotografētu no iekšpuses. Tā nav fotogrāfija, bet faktogrāfija. Daži burti tikai samainās. Es visu mūžu ar to esmu nodarbojies – man vienmēr ir bijuši visādi pasūtījumi, sākot no pasu bildīšu izgatavošanas, bet to es neuzskatu ne par ko. Taču pases fotogrāfija ir visprecīzākā, jo tā identificē cilvēku, lai jebkurš robežsargs saprastu, ka tas ir viņš, turpretī mans Eduarda Smiļģa portrets ir stāsts vai mana anekdote par Smiļģi, vai manas tenkas par Smiļģi. Tajā bildē – īsi un skaidri sakot – ir ilgas un sāpes. Dramatiskas ilgas pēc kaut kā liela, varena, teatrāla un sāpes par to, ka diemžēl tas nav iespējams. Ja paskatās ilgāk, to tur var redzēt.

Anniņa izstādei un grāmatai ir izvēlējusies bildes ar Smiļģi, tajās viņš ir ikdienišķs – netīrā ķitelī savai mašīnai piekrāso rūsas plankumiņus. Tā ir viņas izvēle, kā viņa to redz, un es tai šodien uzticos. Lai redz, kāds izskatījās Smiļģis dokumentāli un kāds – tai visiem zināmajā bildē, kurā uzšķērsts viņa liktenis. Smiļģi tur saskata kā teātra dievu, bet ne tādu, kāds viņš bija, kad gāja pa koridoru un čurāja puķu podā, pameta acis atpakaļ, bet tur nāk aktrise Alma Ābele. Smiļģis sauc: Alma, nenāc! Es tevi apčurāšu pāri plecam. Lūdzu, īstenība tev. Kādu īstenību vēl gribi?

Sapratu, ka izstādē ir bildes no visiem laikiem.

Ne tikai no visiem laikiem, bet no visa kā. Princips bija tāds: kad es savā laikā taisīju tematiskas izstādes, piemēram, Saules apmirdzētie un Sagaismošanās, mani neinteresēja tā fotogrāfija, kuru uz mākslu nevarēja attiecināt. Es to visu filtrēju nost ar šausmīgu atlasi. Simtiem fotogrāfiju tika veidots, no tām izkristalizējās tikai viens darbs, ko biju gatavs izstādei dot. Tagad no šīm simt mana meitiņa, kurai šoreiz atļāvu izdarīt izvēli, atlasījusi tādas, ko es nekādā gadījumā nebūtu izmantojis. Tad tur būtu kaut kas pavisam cits, bet tas jaunības maksimālisms, uzskatot, ka tikai man vienam ir taisnība, ir pārgājis. Es priecājos par jauniešu centību un talantu – viņa ir daudz tālāk tikusi savā attīstībā nekā es viņas vecumā savā laikā. Tikai trīsdesmit gadu vecumā – 1963. gadā – sapratu, kas īstenībā notiek tajā laukā, kurā gribu art. Ļoti vēlu – tagad skatos uz jaunajiem, kuri jau piecpadsmit gadu vecumā ir tādā prātā, kādā es tikai trīsdesmit gadu vecumā.

Gunārs Binde. Siena. 1964. Arhīva papīrs, tintes druka. Foto – Gunārs Binde 

Mūsdienās jau viss notiek arvien ātrāk un tikpat ātri tiek arī aizmirsts. Ja cilvēks ātri pie kaut kā tiek, tad nenovērtē, tikpat ātri atmet malā un lec uz nākamā pakāpiena.

Tas arī uz ātru braukšanu attiecas. Skatos, ka šodien jau grasās sākt sodīt arī par to, ka lēni brauc. Viss sagriezies otrādi. Un vainīgi ir tie, kas lēni brauc, jo tam, kurš grib dzīties lielā ātrumā uz priekšu, viņš traucē. Tas lēnais braucējs ir traucēklis, bet noziedznieks viņš nav, jo nevienu ar to savu lēno braukšanu nav apdraudējis.

Koks, kas aug jau simt gadu, taču arī nav vainīgs, ja kāds tajā iebrauc.

Jā, tad jau varētu sodīt arī koku, ka tas tur ir izaudzis.

Skaistas priedes te jūsu pagalmā aug.

Te jau vēl 1961. gadā nemaz nebija pagalms, bet mežs. Šo gabaliņu man 1983. gadā iemērīja kā apbūves laukumu sakarā ar Nopelniem bagātā mākslinieka nosaukuma piešķiršanu, un es varēju izvēlēties – automašīnu ārpus rindas vai apbūves gabalu, ja tādu grib kaut kur. Un tad mans draugs Arnolds Plaudis, kurš te bija jau kaut ko noskatījis, ieteica Langstiņus.

Vai esat pavisam pārcēlies no Rīgas uz šejieni?

Rīgā vairs nav kur nolikt mašīnu. Tu pat nezini, kur var apstāties. Rīga arvien smagāka kļūst, lai tur eksistētu. Man jau arī vecums – ko es tur skriešu pa Rīgu? Ja nebūtu ar fotogrāfiju saistīts, bet ar literatūru, droši vien tagad mierīgi dzīvotu no šejienes 200 km – Bejas pagastā aiz Alūksnes, no kurienes mana dzimta nākusi –, tur es varētu urbināt degunu un rakstīt dzeju, kā mana pirmā kundze to darīja. Un pa internetu sūtītu pantiņus, ko kāds varētu pārdot. Vai ne?

Kura desmitgade kā fotogrāfam jums bijusi visaktīvākā?

Visintensīvākais laiks bija no 1965. līdz 1975. gadam – Lietišķās mākslas vidusskolas periods. Tad bija skolnieki, un mans mērķis bija savu eksperimentēšanu iemācīt arī viņiem. Atis Ieviņš, Jānis Borgs, Zenta Dzividzinska ir mani skolnieki. Kādi septiņi skolnieki man parasti klasē bija, lielākoties no Dekoratoru nodaļas. Tas sakrita arī ar manu paša urdīšanos. Cik nu nopietni, cik ne.

Nu jau skaidrs, ka fotogrāfijas ziedu laiks ir bijis XX gadsimts.

Fotogrāfijas augstākais punkts bija pats 30. gadu sākums, kad tika izdotas daudzas grāmatas par meklējumiem foto un kino. Otrais uzplaukuma periods bija ap 1965. gadu, vēl nedaudz septiņdesmitie, un tad astoņdesmitajos viss izčākstēja, jo nāca jauna iespēja – pārorientēšanās uz nemateriālo. Kur sākās jēdziens "virtuālais", tur arī beidzās fotogrāfisko meklējumu ceļš. Tagad lielākā daļa ir bildes bez tēliem. Ir tikai fiksēti fakti. Protams, fotogrāfija vēl tiek ļoti plaši izmantota – reklāmas vajadzībām, medicīnā, tehniskajās nozarēs, ļoti daudz arī tūrismā, kur tiek fiksēts dabas skaistums –, bet tā nav māksla.

Māksla ir cilvēka produkts – ja tā ir ainava, tajā ir jāredz tava attieksme pret to. Vislabāk to prata gleznotāji. Cilvēki joprojām vēlas būt fotogrāfi, jo tā ir viegla iespēja redzamo attēlot. Tagad arī telefonā var visādi uzlabot to bildi, bet tas jau ir tehnikas, nevis cilvēka darbs. Mākslas vairs nav, jo nav cīņas. Mākslā ir jābūt cīņai. Piemēram, tagad varētu veidot filmas pret karu Ukrainā, pret bezjēdzīgu cilvēku iznīcināšanu, kāda agrāk bija, piemēram, Andreja Tarkovska Ivana bērnība, bet kāpēc netaisa?

Pašam šodien vēl sanāk fotografēt?

Ja gribētos, tad sanāktu. Ja negrib, tad nesanāk. Tā gribēšana ir jāsajūt. Savulaik diezgan daudz ar poligrāfiju noņēmos, grāmatu vākus taisīju, ilustrēju dzejniekam Anatolam Imermanim vairākas grāmatas, Imantam Ziedonim, Vizmai Belševicai grāmatas vāku. Vairs jau neatceros, kurš no mums to gribēja – Belševica vai es –, bet, kad tā gribēšana parādījās, to arī kopā darījām. Ziedonis gribēja, lai es viņam ilustrēju epifānijas, un tad sanāca. Bet, ja negrib, tad nesanāk. Tā gribēšana pa priekšu iet. Un pēc tam tikai sanākšana. Hu-hu. Ir aprite, kurā tu atrodies, un tajā apritē ir arī tie domubiedri, kuri tevi izvēlas kā līdzvērtīgu autoru. Dzejnieks grāmatas ilustratoru izvēlas, lai grāmata iegūtu tādu izskatu, kādu viņš gribētu redzēt.

Līdzīgi kino – režisors Arvīds Krievs, kurš arī nesen svinēja jubileju, daudz strādājis ar operatoru Dāvi Sīmani un komponistu Mārtiņu Braunu. Tā trijotne gadu desmitiem veidoja izcilas filmas.

Nu redzi, tādā veidā tie darbi top. Tāds laimes meklētājs, kurš staigā no vienas redakcijas uz otru, es nekad neesmu bijis. Nekad neko īpaši neesmu meklējis. Man vienmēr ir laimējies, ka gadījušās tādas sakritības – mani atrod, un tā rodas sadarbība. Pateicoties tai, faktiski arī rodas panākumi. Tie var rasties tikai tad, ja sakrīt režisora, operatora un arī literārā satura autora domas vai stilistiskas iezīmes, kas ved uz labu rezultātu. Tāpēc nav brīnums, ka Fellīni parasti bija tāds un tāds operators un komponists Nino Rota. Un panākumus mēs jau zinām. Pie mums kinostudijā gan reizēm varēja nozīmēt arī operatoru, pielikt klāt, un tagad, lūdzu, taisiet filmu, vēlams ģeniālu. Bet kā lai to izdara, ja viens domā šitā, bet otrs pavisam citādi? Kā tas iespējams, ja apkārt nav cilvēku, kuri darbojas līdzi tavai idejai?

Var just, ka īsts medus (to Gunārs Binde saka par manu atvesto ciemakukuli – bitenieka Uģa Mālnieka medu – U. R.)! Man bērnībā bites ir tik daudz kodušas, ka nemaz nevari iedomāties. Ne tikai mājas bites, bet arī kamenes, jo plikām kājām ganīju govis jau sešu gadu vecumā. Tēvam dārzā bija sešas septiņas saimes kokos, pēc tam vienu laiku man pašam padomju gados bija tāda muļķīga iedoma, ka spēšu, bet ar bitēm ir jānodarbojas sistemātiski. 

Tepat?

Nē, tas bija laukos.

Tur, Alūksnes pusē?

Mhm. Tur ulmaņlaikā, 1925. gadā, mans tēvs un mammīte apprecējās, un viņai tēvs iedeva līdzi pūrā 21 hektāru zemes. Mammītes tēvs Jānis Korps bija kurpnieks. Visu mūžu tai Malienas ciemā nodarbojies ar amatniecību un pelnījis naudu, jo bijis čakls un darbīgs. Kad zemes cenas bija kritušās, Pirmā pasaules kara laikā vai pat pirms tam bija iepircis zemi. Tēvs Jānis Binde arī bija censonis, kurš kopā ar saviem vecākiem Jēkabu Bindi un Emīliju kaut kādā 1913. gadā tur ieceļoja no Rīgas, kur pirmskara periodā sākās bada laiki un lielās ģimenes ar bērniem aizklīda prom uz laukiem. Un ne tikai viņš – manā dzimtā vectēvam bija vēl deviņi brāļi un viena māsa. Milzīga ģimene ar uzvārdu Binde. Brauca uz laukiem meklēt laimi.

Izbrauca Binde Jēkabs ar diviem bērniem Jāni un Mildu, nogriezās nost no Vidzemes šosejas, izbrauca cauri Alūksnei un atrada pie manas mammītes vectēva darbu, jo Binde Jēkabs arī bija amatnieks – krāšņu un kamīnu mūrnieks. Meistars, kurš jau no jaunības mācījies, ieguvis šo izglītību. Apmetās pie mana vectēva no mammītes puses. Mammīte bija jauna meitene, Jāņa Bindes skatiens trāpīja viņai, un notika tas, kas parasti notiek. Apprecējās mana mammīte ar Jāni Bindi, bet viņa māsa Milda apprecējās ar mammītes brāli Arnoldu – notika šāda krusteniska saprecēšanās. Mans tēvs nokrustīja mājas par Tiltiņiem – tur tāda upīte bija, un, kā es atceros kopš bērnības, tai pāri bija tiltiņš ar ornamentāli izveidotiem koka balstiem – to ieraudzījis, tēvs mājas tā arī nosauca. Tā zeme un mājas tur joprojām ir.

Kas tur tagad dzīvo?

Neviens. Tajā pusē tagad tikai katra piektā māja ir apdzīvota. Nu jau nevis mājas, bet māju drupas – pamestās mājas pamazām sabrūk. Šogad arī likvidēja Bejas skolu, kurā es mācījos, – tā bija mana pirmā skola. Bejas muižā uz Alūksnes upītes, kas ietek Pededzē, bija dzirnavas un spirta brūzis – paliekas no cara laikiem. Cars atļāva zemniekiem nodokļus maksāt spirtā. Viņi savus graudiņus aizveda uz spirta brūzi un tur pārstrādāja attiecīgās kvalitātes spirtā. Tāpēc jau krieviem tā vodka ir, jo, pateicoties caram, tā tas notika un veicināja Krievijā spirta attīstību. Tas bija izdevīgi – saimniekiem nebija, kur graudus likt, un pārvērta tos spirtā, ko mierīgi arī benzīna vietā varētu izmantot. Spirts ir valūta un ekonomika, jo tā visā visumā ir degviela. "Tabaka ir inde, zinat, ņemat to un sadedzinat," – ļoti skaista reklāma papirosu firmai. Tāpat par spirtu var teikt, jo tā arī degviela.

Tas jau Dreslers.

Jā, Dreslera pantiņi. Tos jau Pauls paņēma un Dresleriānu uztaisīja.

Kad stāstāt kaut ko par aizgājušiem laikiem, darbojas fotogrāfiskā atmiņa un viss arī vizuāli kā bildēs rādās?

Nu jau tuvāk pie lietas tātad.

Visas mākslas ir vienādas ar to, ka tām ir arī vienādi izteiksmes līdzekļi. Un kas tie ir? Asociācijas, parabolas, fantāzijas – viss, kas rosina un iedarbojas. Vizuālajā mākslā ir tas pats, tās pašas līdzības. Kas ir mūzikā izteiksmes līdzeklis? Tas pats. Tāpēc muļķīgi būtu sasiet mani tūliņ ar fotogrāfiju. Fotogrāfija bija tāds kā nelaimes vai drīzāk laimes gadījums. Jo mana pirmā nodarbošanās bija zīmēšana jeb attēlošana. Pa dzelteno smiltiņu ceļu reti brauca mašīnas gar mājām. Kad uzlija lietus, puišelis skrēja tūlīt uz ceļmalu skatīties riteņu nospiedumus dubļos – pirmās mākslas pazīmes, ko puika var ieraudzīt uz ceļa. Mājās bija papīri šuflādē, un puika zīmēja ornamentus pēc atmiņas – krustiņus un burtus. Un zīmēju visu ko, tad jau kara laiks bija.

Ko kara laikā puika zīmēja?

Nu kā – karavīrus, lielgabalus, lidmašīnas, tankus, sprādzienus, kaujas, batālijas. To visu es zīmēju, dabīgi. Man bija veikla roka – es zīmētājs arī esmu. Pat esmu mācījies zīmēt – bija tāda ilūzija, ka gribētu būt gleznotājs. Stimuli bija dažādi, vispirms mūzika. 1949. vai 1950. gadā tēvs atveda no Rīgas akordeonu. Mēs ar brāli sākām čīgāt, izrādās, ka no atmiņas melodijas ļoti labi sanāca notīs tūlīt atskaņot. Nekādu problēmu! Sākās šī aizraušanās. Cik skaisti izskatās tie riepu nospiedumu ornamenti manā vīzijā, tik skaisti man ausīs skan tā vīzija, ko dod mūzika. Tā man nekādus dokumentālus faktus nesniedz, bet dod skaistu sajūtu – mākslas baudījuma vīziju.

Vienu gadu pēc pamatskolas iestājos Alūksnes vidusskolā, sākās visādas jauniešu aizraušanās. To bija tik daudz, ka mācībām neatlika laika. Kā parasti. Aizgāja tik tālu, ka tēvs, var teikt, ar varu mani aizveda uz Priekuļu tehnikumu, saprazdams, ka tur aizies pavisam sazin kādā virzienā. Uzsēdināja uz motocikla IŽ-49 (tas bez pakaļējiem amortizatoriem), kas bija nopirkts Pleskavā par kartupeļiem, aizveda uz Priekuļu tehnikumu un teica tā: nebūs tev nekādi tur Rozentāļi (tur gribēju iet mācīties), bet tehnikums – tu būsi elektriķis, tavs brālis Uldis – mehāniķis! Jūs būsiet īsti cilvēki, kas strādās reālas lietas. Un nebūs šitas tingeltangelis!

Viens eksāmens jau bija nokavēts, bet man to atļāva nokārtot vēlāk un ieskaitīja Priekuļu Lauksaimniecības mehanizācijas tehnikuma Elektrifikācijas nodaļā. Par laimi vai par nelaimi tas viss, es vienmēr esmu bijis optimists un teicis, ka viss notiek vairāk par laimi, nevis par nelaimi, – kaut tā nelaime uzglūn no katra stūra, arī laime visur, kur tu ej, ir. Un tādā garā notika tas, ka no otrā kursa es tiku – vot, nelaime! – iesaukts armijā, jo esmu dzimis 1933. gadā un tajā tikai trīs dienas nodzīvojis. Tāpēc es vienu gadu jaunāks tiku iesaukts armijā – no tehnikuma izņēma laukā. Armijā Ziemeļu flotes štāba pilsētā Severomorskā dienēju trīs gadus. Kā var taisīt karjeru? Ar kaut ko ir jāizceļas. Ar ko es varēju izcelties? Ar zīmēšanu. Redzēja, ka man ir veikla roka, – to vien darīju kā tikai mālēju kilometriem garus lozungus uz visām kazarmām. Es biju hudožņik/mākslinieks – kā man teica, no vārda hudo (vāji – krievu val.). Tad, kad biju jau nodienējis pusi termiņa, izlasīju, ka Ļeņingradas Veras Muhinas mākslas skola izsludina konkursu uz mācībām neklātienē. Ko tad man vēl vairāk vajag, kā iestāties mākslas skolā? Par mani atbildēja "zampoļits" (komandiera vietnieks politikas jautājumos) leitnants Habibuļins, tatārs pēc tautības.

Mums bija labas attiecības, un es prasu, vai man ļaus iestāties mākslas skolā. Šis: kā – mākslas skolā? Darbu netraucēs darīt? Darba pilnas rokas – es reizē biju arī bibliotekārs, vēl izmācījos par kinomehāniķi – katru sestdienu daļas ēdnīcā vajadzēja rādīt filmu. Protams, teicu: tieši tā, varēšu visu savienot! "Zampoļits" saka: lūdzu! Iestājos Ļeņingradas Muhinas skolā. Joprojām brīnos, ka armijā tā varēju izdarīt.

Uz to skolu nemaz nebija jābrauc?

Nebija. Vajadzēja tikai aizsūtīt pieteikumu, un tad pienāca uz drukātām lapām tādi kā paraugi, apraksts un uzdevumi, kas bija elementāri, – skicēt ar parasto zīmuli visu ko. Visādas formas, cilvēkus, mācīties zīmēt no dabas. Bija jāiegādājas ģipša figūras – konusi un lodes. Tālāk sākās perspektīvas uzdevumi. Uz lapas visu prasīto izpildi un sūti prom. Tad pienāca demobilizācija, un es devos atpakaļ uz Latviju caur Ļeņingradu garām mākslas skolai, pat tur neizkāpjot, un mākslas skolu pametu. Kas man tālāk atlika? Vajadzēja pabeigt tehnikumu. Tēvs teica, ka mājās nevarēšu rādīties, ja nepabeigšu.

Noteikti elektriķa prasmes noderēja, kaut vai lai sarkano lampiņu saremontētu un palielinātājam vadu nomainītu, ja vajag.

Ne tikai tas, ka vadus protu pareizi savienot, – elektrība man palīdzēja iegūt arī teātra gaismotāja profesiju. Kas var būt labāka mācība nākamajam fotogrāfam! Sākumā strādāju Bejas muižas dzirnavās, kas bija pārtapušas par kolhoza Gaišais ceļš elektrostaciju ar sešdesmit kilovatu lielu elektroģeneratoru, un tur es biju direktors.

Kolhoza nosaukums izklausās drīzāk nevis komunistisks, bet reliģisks.

Jā, un mājiens uz fotogrāfijas pusi jau. Sākām darboties Alūksnē, uztaisījām kopīgi ar Arnoldu Plaudi Alūksnes teātrī pie Sedlenieka vienu lugu – uzvedām fantastisku krievu rakstnieka darbu par kaut kādiem Urālu kalnu brīnumiem. Ar to izrādi, dabīgi, nekādus panākumus nevarējām gūt, toties varējām paspīdēt ar scenogrāfiju – ko tik tur neuztaisīja! Ar visādiem lieliem papīra un plākšņu gabaliem pārvērta skatuvi, un man bija jātaisa tie elektriskie brīnumi. Es ar gaismām ārdījos – tur zibēja un uguns tecēja, un gāzās... Par to es dabūju no Voldemāra Kalpiņa – viena no gaišākajiem sava laika Latvijas kultūras ministriem – diplomu par izrādes apgaismošanu: Bindem Gunāram kultūras ministra diploms! Lūk, es jau esmu diplomēts apgaismotājs! To vien vajadzēja: Valmieras teātris zvanīja uz Alūksni un meklēja, kur tas Binde ir, un es dabūju ar Pēteri Lūci kopā celt komunismu Valmieras teātrī.

Tas bija baigais darbs – divi gadi Valmieras teātrī. Pie pilnīgi iznīcinātas apgaismes tehnikas, kas bija no pirmskara laika, neko jaunu nepirka, un nebija arī ko pirkt, jo 1961. gadā vēl nebija tā tehnika tiktāl attīstījusies. Un tad sākās! Gaismojot man radās apjēga, ka fotogrāfija nav vis tur konkrēti krūmi un koki, mākoņi un cilvēki, bet gan gaisma un gaismas plankumi. Ar gaismu nodarbojoties, es to sāku prast izmantot, iemācoties, kā var uztaisīt visādus brīnumus, kā gaisma spīd, un tā gaisma ļoti labi spīd. Gaisma nespīd tad, ja ir jau gaisma priekšā. Jo tumšāka nakts, jo gaišāka gaisma. Lūk, filozofija! Ja nav filozofijas tajā visā, tad nav nekā. Visur ir jābūt domai. Var jau domāt racionāli – sieru var pārlauzt divās daļās, bet ir arī tā sauktā abstraktā domāšana.

Dziļa māksla nekad neradīsies bez abstraktās domāšanas. Abstraktā domāšana nav galīgi bezjēdzīga domāšana, bet no realitātes atvasināta. Vajag, lai skatītājs nevis redz, bet lai viņš domā. Ja tikai redzēs, viņš ies tālāk kā auns – es atvainojos! –, tur tas suns ir aprakts! Skatītājam ir nevis tikai jāredz, bet jāiedziļinās, jāprot nolasīt simbolus.

Arī jūsu izstādei LNMM vesela diena ir jāizbrīvē, citādi nav jēgas.

Ātri apskatīt patiešām nav jēgas. Ir jāskatās un jādomā, kāpēc tā ir. Nepietiek ar to, ka saprot tikai to, ko redz, ātri apskatot, – o, jā, koks, priede –, bet kāpēc tā priede tur ir?

Kā atraisīt cilvēku kameras priekšā?

Atraisīt jau ir tas līdzeklis – pavisam vienkārši. Viss ir saistīts ar senāku – teātra un kustību – mākslu. Tā cilvēku izpaušanās ir spēlīte. Tā arī Smiļģis teica: spēle iet vaļā. Nekāda ideoloģija, komunistiskās sabiedrības celšanas vai sadzīviska notikuma attēlošana teātrim nav būtiska, jo teātris tomēr ir māksla, kurā cilvēks sevi atbrīvo šīs spēles skaistumam. Viņš var spēlējot izmantot valodu – dzeju, bet vistīrākajā veidā tā būtu deja. Notiek spēle gaismā. Visa spēle ir redzama skaistā formā. Ko vairāk? Ļaut viņam to spēli spēlēt. Ja tā ir laba aktrise – kā man savā laikā Ludmila Veite, kuru Arnolds Plaudis apprecēja. Viņa tik skaisti prata ar savu ķermeni kustēties. Roberts Ligers viņu pat paņēma Rīgas pantomīmā nospēlēt vairākas lomas. Ludmila Veite spēlēja sava ķermeņa formas manā fotogrāfiskajā studijā jeb gaismā. Ja man jautā: kā tu pats palīdzi viņai? Ko es tur daudz varu palīdzēt? Ja viņa pati ir liela meistariene, es varu tikai viņai netraucēt. Viss, kas no manis šajā gadījumā ir prasīts, – lai es savā redzes laukā iekļautu viņas skaistās formas. Man ir jābūt augstākās klases amatniekam savā laukā.

Citreiz man prasa: vai tu pats tur stāvi uz rokām vai dejo viņas acu priekšā? Nē. Es neesmu tik fiziski attīstīts, lai viņai rādītu kaut kādus paraugus. To viņa pati prot vislabāk. Svarīga ir mērķa izpratne – fotosesijas laikā ir jāaptver, ko es no viņas gribētu. Piemēram, kā simbolu, kas pauž agresiju, protestu pret kaut ko. Savu ienaidnieku vai uzbrucēju, kurš šādu reakciju ir pelnījis. Vai pilnīgi pretēji – laimes izpausmi. Skaistums šajā gadījumā ir jānomaina ar vārdu "harmonija", bet harmonija ir augstākā formas pilnība. Jeb saskaņa – muzikālais akords ir harmonijas paraugs. Pretmets tam ir disharmonija – ar kulaku vai kaut ko vēl smagāku uzsist uz klaviatūras, lai panāktu maksimālu nesaskaņu – visnepatīkamāko skaņu. Lai izprastu harmonisko, ir jāparāda, kas ir disharmonisks.

Jūs esat palicis uzticīgs melnbaltajai bildei. Vai krāsu ienākšana fotomākslu ir sabojājusi?

Krāsa ir izteiksmes līdzeklis. Daudzveidīga krāsainība, dabīgi, var tikai traucēt. Pēc mākslinieka ieceres krāsu fotogrāfijā un kino izmantot nav iespējams – viņš ir nevarīgs kaut ko darīt ar to krāsu. Tikai fiksēt tādu, kāda tā ir. Viss – neko citu tur nevar izdarīt. Runājot par krāsu kino, mākslas kritiķi to nokrustīja par krāsu dominanti. Ja krāsa pati par sevi nerunā, tai nav nozīmes. Melnbaltajā fotogrāfijā viss ir pavisam vienkārši – ir krāsu skala no pilnīga melnuma līdz pilnīgam baltumam: melns, tad arvien gaišāks, gaišāks, gaišāks, līdz pavisam balts. No otra gala – balts kļūst arvien tumšāks, līdz nodziest, un ir pilnīgs melnums. Ar šiem līdzekļiem tu vari rīkoties. Melni baltā skala. Vajag kontrastainu taisīt, lai ļoti griezīgas tās attiecības, – lūdzu. Melnais un baltais nevar viens bez otra pastāvēt. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja