Viss sākās ar to, ka es strādāju pie interjera, kurā katrā no astoņām telpām griestos bija iecerēts latvisks ornaments ar cita zieda motīvu, – izstādes Latviskie botāniskie zīmējumi ieceri atklāj māksliniece Ilze Ozola. Izstāde vēl līdz 3. maijam apskatāma Aspazijas mājā Dubultos. Mirklis patiesas harmonijas un filigrāna roku darba īpašā starojuma.
Ikdienā Ilze Ozola ir interjera dekoratore un veido lielformāta griestu un sienu gleznojumus glazūras tehnikā. Arī marmorējumus, mazo arhitektūras formu zeltījumus, koka imitāciju un sienu dekoratīvos krāsojumus.
Pārcilājot līdzpaņemto fotogrāfiju kaudzīti, māksliniece rāda iemūžināto "ziedu interjera" veidošanas gaitu: "Te uz griestiem ir rudzupuķu, magoņu, vijolīšu un neaizmirstulīšu motīvi. Tālāk, lūk, pienenes. Tas bija milzīgs darbs. Pirmkārt, atrast ziedu motīvus cimdu rakstos, izgriezt trafaretus un, visbeidzot, tos uzgleznot. Pavadīju burtiski mēnešus pie griestiem."
Kā pirmais impulss, veidojot ziedu interjeru, izauga līdz izstādei Aspazijas mājā?
Kad biju izveidojusi interjera dekorējumu ar ziediem, atcerējos Anglijas skaistos botāniskos zīmējumus un sāku domāt, ka es varētu veidot līdzīgus zīmējumus ar latvisku pievienoto vērtību. Jau atrasto un salāgoto ziedu motīvu ornamentā gribēju realizēt mazākā gleznojumā. Tā radās iecere par tautasdziesmu. Mēs visi savā laikā esam mācījušies tautasdziesmas, bet tagad no jauna atklāju, cik tās ir poētiskas! "Saulīte dancoja pieneņu pļavā / Zeltītas kurpītes kājiņā"– uzreiz sajūtams pavasaris, kad viss sāk ziedēt un cilvēka dvēsele uzgavilē. Tautasdziesmu autori ir anonīmi, un mēs zinām, cik grūti ir atrast precīzu izteiksmi, lai vārdos pateiktu emocijas, bet tautasdziesmā tas izskan tik izsmalcināti poētiski. Iecere radīt latviskos botāniskos zīmējumus uzdzirkstīja arī no sajūsmas, kas mani pārņēma, ceļojot pa Eiropu. Man ir palaimējies strādāt bagātās vēsturiskās mājās Londonā. Tur sajūsminājos par Viktorijas laika botāniskajiem zīmējumiem, kas kā mazi mākslas darbi rotā angļu interjerus. 90. gadu sākumā strādāju latviešu īpašumā Abrenes pilī Luāras ielejā Francijā. Andrejs Rītiņš – Mārtiņa Rītiņa brālis – tur vadīja dekoratīvos restaurācijas darbus. Tur es iemācījos zeltīt un marmorēt. Pēc tam vēl mazliet pastrādāju Londonā. Man tur patika viss vēsturiskais un senatnīgais. Savā glezniecībā arī esmu diezgan klasiska.
Vienā lapā ir gan auga zīmējums, gan tā raksts, gan tautasdziesma. Kā jūs izšķīrāties par šādu kompozīciju?
Mani jau sen aizrauj kaligrāfija. Protams, ar to es agri jaunībā iedzīvojos brillēs. Tas gotiskais raksts ir ļoti valdzinošs, arī viegli apgūstams. Britu muzejā pētīju viduslaiku iluminācijas. Tur bija izliktas atvērtas grāmatas, un varēju pētīt burtu skaistumu, zeltījumu. Iedziļinoties slavenāko muzeju bagātībās, sajūsmina viduslaiku grāmatu ilustrētāju radošums, virtuozitāte, izsmalcinātā estētika un nesteidzīgā pacietība. No vienas puses, man var pārmest, ka mani botāniskie zīmējumi nav īsti latviski, bet mēs jau esam mantinieki visam tam, kas ir nācis no Rietumeiropas kultūras un ko mēs laika gaitā esam apguvuši. Kāpēc ne? To es saliku kopā savā kompilācijā.
"Mēģināju saglabāt botānisko pieeju. Augi ir dabiski, neizskaistināti, ar visu dzīves ciklu," stāsta Ilze Ozola. Foto – no personīgā arhīva
Cik šajos zīmējumos ir precizitātes, cik – jūsu radošās iztēles un interpretācijas?
Cenšos augu paņemt dabā un pati to izpētīt, skicēt un uzgleznot. Internetā jau var nozīmēt visu ko, bet tad tas nebūs mans darbs. Tāds studijas prieks.
Vai augi ir ieraudzīti un vēroti dažādās vietās?
Gandrīz katru rītu eju ar suni uz mežu. Nu, liepas jau ir visur, arī rudzupuķes un pienenes. Un dārzs pilns dažādiem augiem.
Vai pienene Latvijā un pienene Anglijā atšķiras?
Man liekas, ka ne. Arī magones Francijā, kur es gleznoju sarkanus magoņu laukus. Šķita, ka pļavā ir izlieta sarkana krāsa. Mazais zīmējums, kas man izstādē ir pie magones, drusciņ nāk no Francijas. Taču arī Latvijā var atrast krāšņus magoņu laukus.
Vai izvēlējāties portretēt tos augus, kas ir atrodami latviešu tautasdziesmās?
Jā, pirmkārt, tos, kas ir apdziedāti tautasdziesmās. Magone un rudzupuķe, tad nāca pienenīte. Šie darbi man radās paši pirmie. Pēc tam jau sāku piemeklēt vēl citus, kas ir tautasdziesmās. Kopā šajā sērijā ir divpadsmit lapu ar dažādiem augiem. Man, protams, gribas uztaisīt arī ozolu – komplimentu vīram (režisoram Arnim Ozolam – U. A.).
No vienas puses, var pārmest, ka mani botāniskie zīmējumi nav īsti latviski, bet mēs jau esam mantinieki visam tam, kas ir nācis no Rietumeiropas kultūras un ko mēs laika gaitā esam apguvuši. Kāpēc ne? To es saliku kopā savā kompilācijā. Foto – Aivars Veigurs
Kāpēc jums bija svarīgi zīmēt arī augu sakni?
Mēģināju saglabāt botānisko pieeju. Ir latīniskie nosaukumi, dažos darbos arī angliskie, franciskie, vāciskie. Nav konsekventi: ja man neiet iekšā kompozīcijā, tad – ai, lai paliek. Augi ir dabiski, neizskaistināti, ar visu dzīves ciklu. Meža zemenītei vienlaicīgi ir gan zieds, gan oga, gan nokaltušas brūnas lapiņas. Jā, zemenītes lapa bija pēdējā, ko zīmēju, bet kā es mocījos ar to zaptsmaizi un burciņu! Nu kā lai uzglezno to zaptsmaizi?! Bija kovidlaiks, un man bija slima mammīte. No rīta līdz vakaram ziemas tumsā elektriskajā apgaismojumā varēju knibināties. Pacietība man ir zvērīga – varu sēdēt un niekoties stundām ilgi.
Vai jūs strādājat ar akvareļu krāsām?
Jā, šajā botānisko darbu sērijā ir akvarelis, bet savas gleznas gleznoju eļļā.
Kādi ir jūsu instrumenti?
Cik vien var smalkas otiņas. Arī plakanās spalvas, kas ir domātas kaligrāfijai. Nāk iekšā arī zeltījums, ar ko strādāju savā profesijā un ko izmantoju interjeros, kad taisu rozetes pie lampām vai karnīzes.
Senākos gadsimtos šādi zīmējumi aizstāja fotogrāfiju. Kā jums šķiet, vai šiem jūsu zīmējumiem arī ir dokumentāla liecība?
Nē, tādas dokumentējošas nozīmes kā Viktorijas pasaules jaunatklājumu un izzināšanas laikmetā, protams, tiem vairs nav. Tagad visi jaunatklātie augi tiek digitalizēti. Domāju, ka mani darbi ir latviskuma apzināšanās. Patiesībā tie nav izstāžu darbi, bet es gribēju ar tiem iepazīstināt skatītājus. Tie ir domāti cilvēkiem savā interjerā – viesistabā, virtuvē vai ēdamistabā. Tie ir intīmi darbiņi. Vislabāk tie atklājas grupā – divi vai trīs kopā. Tikai tad tie iemirdzas visā savā daudzveidībā. Tiem piemīt sirsnīgums un vienkāršība. Arī mēs, latvieši, varam ar lepnumu sniegt savu pienesumu kultūras mantojumam ar mums piederošajām unikālajām tautasdziesmām un cimdu rakstiem. Dabas krāsainība, košās krāsas, spožais mirdzums un dzidrā tīrība reizē ir arī poētisks cilvēka dailes tēlojums. Zelta rasa, zīda ziedi, sidraba lapas. Tā divu gadu laikā tapa šo darbu sērija, kas rosina izprast, no kurienes latvju rakstos nācis raksturīgais krāsu salikums, grafiskie ritmi, ornaments.
Kā jūs izjūtat dabu ārpus šīs izstādes?
Man daba ir ļoti svarīga. Es dzīvoju Purvciema mājā, kurā mana mamma ir dzimusi. Biķernieku mežs apkārt – manā bērnībā tur bija pļavas ar grāvjiem, kurkuļiem un vardēm. Brālītis piedzima vēlu, es ilgi biju vienīgais bērns un kavēju sev laiku, uzskaitot katru puķīti, kas dārzā uzziedējusi, – kura pirmā, kura otrā, kura trešā. Tagad izeju dārzā – o, jau tik daudz kas zied!
Ja runājam par gleznām, visvairāk esmu gleznojusi ziedus un ainavas. Gleznoju bagātīgas, kuplas ziedu kompozīcijas, kādas vien var sakārtot katrā gadalaikā. Ziemas pušķos ir salmenes, smilgas, limonijas, zilpodzes u. c. Agrā jaunībā divus gadus apguvu japāņu ziedu kārtošanas sogecu skolu, kas ir jaunākā no visām ikebanas skolām un pazīstama ar brīvāku kārtojumu. Ikebanai ir bijusi liela nozīme manā estētikas izjūtā.
Pastāstiet, lūdzu, par vecmeistaru darbu kopēšanu, ar ko jūs arī nodarbojaties. Drīzumā Bauskas pilī būs skatāma jūsu kopiju izstāde. Kā jūs par to ieinteresējāties?
Mācoties Mākslas akadēmijā, kopēšana ir obligāts darbiņš. Studenti, protams, pret to izturas formāli. Kaut ko uz skati saliek. Kopēšana ir laikietilpīga, un normālam studentam nekad nav laika sēdēt dienām. To es tagad varu atļauties. Pēc studiju gadiem bija sakrājušās vairākas nepabeigtas kopijas, kuras jau bija izgājušas skati. Padomāju, liels darbs ir ieguldīts, vajadzētu piespiesties un uztaisīt, cik labi vien iespējams.
Esat teikusi, ka īpaši tuvs jums ir Vermērs. Vai esat atklājusi Vermēra īpašās dūmakainības un mākoņu noslēpumu?
Nē, tur nav nekādas īpašas dūmakainības. Drīzāk, kā saka mākslas zinātnieki, varētu domāt, ka Vermērs ir strādājis ar Camera obscura. Viņa gleznas ir ar tādiem gaismas uzmirdzējumiem, kas varētu būt nofiksēti ar kameru. Kāpēc man tieši Vermērs ir tuvs? Es arī esmu introverts cilvēks. Man pietiek pašai ar sevi – savā nodabā klusu, mierā visu laiku darboties. Vermēram cilvēks interjerā faktiski ir kā sastindzis klusās dabas uzstādījums. Meitene lej pienu vai ūdeni. Man patīk tā intimitāte, nesteidzīgums, saules slīdēšana pār sienu un priekšmetiem telpā. Tur ir miers un harmonija. Tas man ir ļoti tuvs, un to es redzu Vermēra gleznās.
"Kopēju, protams, no reprodukcijām, jo šis darbs ir ļoti laikietilpīgs. Taču man palīdz datora ekrāns, kurā varu palielināt un izpētīt katru detaļu." Foto – no personīgā arhīva
No kā jūs kopējat vecmeistaru gleznas? Braucat uz muzejiem pētīt oriģinālus?
Kopēju, protams, no reprodukcijām, jo šis darbs ir ļoti laikietilpīgs. Taču man ļoti palīdz datora ekrāns, kurā varu palielināt un izpētīt katru detaļu. Gandrīz visus darbus, ko esmu kopējusi, esmu redzējusi oriģinālā – Londonā, Parīzē, Vīnē un citur. Amsterdamā laimējās tikt tieši uz Vermēra izstādi. Tur bija atvesti darbi no Amerikas un Francijas. Bija prieks salīdzināt un izvērtēt, kā man ir izdevies. Izlasīju Imanta Lancmaņa grāmatu, un viņš tik daudz jūsmo par Vermēru. Tā ir brīnišķīga un iedvesmojoša grāmata (Ineta Meimane. Providences liecinieks. Sarunas ar Imantu Lancmani, izdevniecība Dienas grāmata – U. A.). Esmu kopējusi Pītera Brēgela Vecākā gleznas Mednieki sniegā un Bābeles tornis.
Kādi ir autortiesību noteikumi, veidojot vecmeistaru kopijas?
Visur rakstu klāt, ka tā ir kopija. Esmu dzirdējusi, ka kopijas nedrīkst taisīt izmērā 1:1, bet tas nav pārbaudīts.
Kas notiek, kad tik ļoti iedziļinās kāda darbā? Vai šajā procesā varat piekļūt tuvāk Vermēram kā cilvēkam un iztēloties, kā viņš strādājis?
Vermērs man ir saprotams no tās puses, kā viņš, norobežojies no ārpasaules, strādā savā darbnīcā. To var redzēt viņa darbā Mākslinieks savā darbnīcā. Es jau darbojos līdzīgi – neviena netraucēta, savu domu pārņemta, ar sapņiem un iecerēm galvā. Savas eļļas gleznas iesāku dabā, bet pabeidzu darbnīcā. Smalkas otiņas, krāsu prieks, iedziļināšanās un milzīga pacietība.
Sīkāk par mākslinieci: Instagram kontā @ilze_un_otas
ILZE OZOLA
Izstāde Latviskie botāniskie zīmējumi
Aspazijas mājā Dubultos līdz 3.V