Laika ziņas
Šodien
Migla
Otrdiena, 27. februāris
Līva, Līvija, Andra

Tu, cilvēk, ej un dari!. Intervija ar Andri Akmentiņu

«Reklāmas pieredze jāieliek literatūras procesā,» dzejniekam Andrim Akmentiņam izdevies apvērst Literatūras gada balvu.

Ar dzejnieku, dziedātāju, tulkotāju, prozaiķi, savulaik arī reklāmistu Andri Akmentiņu tiekamies režisora Māra Kalves studijā, kur Literatūras gada balvas noslēguma pasākumam tobrīd top videoapdare. Pērn Andris Akmentiņš Literatūras gada balvā «iepūta» jaunu dzīvību, padarot balvu pasniegšanas pasākumu neformālāku un sirsnīgāku un plaši popularizējot balvu pirms pasākuma. Arī šogad notikusī prozaiķu, dzejnieku un tulkotāju apbalvošana ir Andra radošās ieceres turpinājums. Vienīgi atšķirībā no pērnā gada, kad stundu pirms pasākuma tā scenārija autors, režisors un vadītājs vienā personā Andris Akmentiņš uz skatuves vēl dzina naglas, šogad pasākumam bija piesaistīti arī scenārists Pauls Bankovskis un režisors Valters Sīlis.

Kopš pagājušā gada jūnija Andris dzīvo Ventspilī, viņa pēdējā dzejas krājuma Zemeņu blūzs (izd. Zvaigzne ABC) atvēršana vienlaikus bija arī atvadas no Rīgas. Pēc intervijas Andris rāda savu svaigāko guvumu - sabiedriskā zivju inspektora apliecību. Atpūšoties no balvas projekta, varēs tramdīt maluzvejniekus.

Kopš pagājušā gada Literatūras gada balva tavā vadībā ir krietni izmainījusies. Kā tu iesaistījies šajā pasākumā?

Neesmu viens, ir grupa cilvēku, kas dara vairāk, nekā no viņiem prasa. Veiksmes pamatā ir tas! Var teikt, mums abpusēji paveicās - gan literatūras balvai, gan man. Tajā, ka Andra Konste mani uzrunāja, un tajā, ka radošajā jomā pērn man izdevās nosegt gandrīz visas balvas norisei nepieciešamās funkcijas - vadīt pasākumu, rakstīt tam scenāriju, organizēt reklāmu un stundu pirms balvas pasniegšanas uz skatuves kaut ko vēl naglot. Rezultātā izdevās to pasākumu izjaukt pa sastāvdaļām un atmest lieko. Vispirms jau bija jāatmet pompozais patoss, jo šis nav lielbudžeta kinofestivāls ar sarkaniem paklājiem un atbilstoša izskata «zaķiem», reālā situācija Latvijas literatūrā kā visvairāk finansiāli apgrieztajā kultūras nozarē ir tāda, ka vienas dienas patosam nav jēgas. Citas manas vadlīnijas - rakstnieks nav tik svarīgs kā teksts, jārunā par paveikto. Pasākuma jēga jau ir veicināt latviešu literatūras lasīšanu. Pabīdīt grāmatas uz lasītāja pusi. Vismaz vienā pasākumā jāapvieno visi, jo literatūra ir viena.

Vai tas tev izdevās?

Var strīdēties, bet rakstnieki ziņoja, ka pērn esot jutuši neierastu uzmanību. Un līdz ar to arī viņu tekstiem. Man ir tā - kas neiznāk šogad, kļūst par prioritāti nākamajam gadam. Iesaistīt skolas, bibliotēkas, cildināt arī redaktorus. Pilnveidot «sietu», kas nepalaiž garām izcilus darbus.

Ko tu šogad darīji saistībā ar balvu?

Veidoju publicitātes kampaņu pirms balvas pasniegšanas, ir tapusi arī literatūras balvas mājaslapa, ko vēl papildināšu līdz nākamajai balvai. Šogad intervijas ar balvas nominantiem publicē gan Delfi, gan Diena, YouTube vērojami fragmenti no autoru lasījumiem, rakstnieku balsis skan Latvijas Radio. Katrs ieraksts mājaslapā padara Latviju lielāku, tā es par to domāju. Tiesa gan, atklājas, ka autoru darba popularizētajam vispirms jāpārvar autortiesību birokrātijas un finanšu džungļi, jo autortiesības Latvijā pamazām aizmirsušas, ka pastāv autoru dēļ. Vizuāli es šogad risinu stāstu par literatūru kā par dažādu veidu baudām, lietojot tādu klasisku masu kultūras reklāmas valodu. Pēc reklāmista darba mūža, ko esmu sekmīgi noslēdzis, tā ir lieta, kas man ir jāizdara. Reklāmas pieredze jāieliek literatūras procesā. Kad būs skaidrs, ka tas bērniņš ir uz kājām un ir gatavs pats iet tālāk, es būšu priecīgs, jo šajā laikā arī pašam ir uzaugusi vēlme kaut ko uzrakstīt.

Lasīšanai vajag kampaņu, jo Latvijā ir slikti ar tekstiem vai ir slikti ar lasītājiem?

Mūsdienu sabiedrības problēma ir tā, ka tev nepārtraukti kāds uzmanību nozog. Pasaule kļūst arī aizvien vizuālāka, teksta apjoms visāda veida komunikācijā samazinās, un mēs labāk uztveram bildes nekā tekstus. Intelektuāļi pat tā modīgi runā par literatūras galu, kas gan ir panaivi, jo literatūra šādos apstākļos kļūst par acīmredzamu alternatīvu ar to, ka tekstā ir jāiedziļinās. Tas kļuvis par retu parādību masu kultūrā. Es teiktu -pērciet labu literatūru, jo viss pārējais šajā pasaulē kļūst intelektuāli atvieglināts.

Tagad tu esi Ventspils rakstnieks. Ir kāda atšķirība no būšanas par Rīgas rakstnieku?

Ventspils rakstniekam mazāk laiku nozog apkārtne un ikdiena. Vēl liela atšķirība ir cilvēki - Rīgā valda tāda vispārēja atsvešinātība, lielā burzmā visi kaut kur skrien un izskatās vienādi sajukuši. Ventspilī ir strikti nodalīti ļaužu pulciņi, savrupas grupas, kas mijiedarbojas mazāk. Par laimi, man jau ir pazīstamas pārdevējas veikalā, vietējie makšķernieki, bibliotekāres. Rakstniekam nav tādu sociālu robežu.

Drīz būs gads, kopš atvadījies no Rīgas. Vai nevelk atpakaļ?

Nu, Rīga man tomēr ir pilsēta, pilna ar rēgiem no pagātnes. Kas reizēm ir patīkami, bet reizēm arī nav. Gandrīz ik nedēļu esmu spiests te iegriezties, lai gan vairāk strādāju elektroniski.

Ko tu dari tad, kad neorganizē literatūras balvu?

Tulkoju Holivudas animācijas filmas, mēģinu kaut ko uzrakstīt, šādi tādi gadījuma darbi reklāmā, kurus gan uzņemos lielā izlases kārtībā. Un audzinu trīs dēlus, no kuriem viens jau iet uz muzikas skolu [Andrejam Mārtiņam šobrīd ir 11] un veido pats savu pasauli, un divi mazie dvīņi, kuriem maijā paliks deviņi mēneši. Viss laiks varētu tikt veltīts viņiem, ja vien kredītlīnija to varētu izturēt.

Man ir četri tavi citāti no dažādiem laikiem, kur tu runā par rakstīšanu. «Jo vairāk piedalos dzīvē, jo mazāk rakstu» un «rakstu, lai iekšēji no kaut kā atbrīvotos» - 2005. gads, uzrunājot lasītājus Gulbenes bibliotēkā. «Pamatdarbs ir mīlēt, nevis par to rakstīt,» 2011. gads, Diena. «Pēteri, vajag dzīvot, nevis ticēt literatūrai» - 2011. gads satori.lv. Kas no šī atbilst tavai šodienas sajūtai par rakstīšanu?

Viss teiktais šķiet diezgan adekvāti. Rakstīt var gan «nost», gan «virsū» - pēc nepieciešamības. Ir tā, ka pašā rakstīšanas sākumā es pēkšņi saņēmu diezgan lielu atzinību, pat tādu cildinošu reakciju. Bet man pašam ātri apnika tas, ko daru, jo tādā galējā jaunībā, jauno autoru semināra fīlingā, kad tu vari rakstīt no neziņas… (domā) …un kaut kur trāpīt, atklāt sev jaunas patiesības, ar šo jaunatklājēja prieku dalīties ar vispārzināmām lietām - ar to visai rakstnieka dzīvei ir par maz, rodas sajūta, ka vajadzīga jauna dzīves pieredze. Parādās sajūta, ka vajag darīt kaut ko praktisku, jābūt noderīgam. Tas ir gan labi, gan arī lāsts. Un šo savu modeli, es to nevienam neieteiktu, jo tas lielā mērā saistās ar pilnīgu pašfinansēšanos. Mīlēt, nevis par to rakstīt - tas ir par ikviena rakstnieka izvēli, par punktu, kur viņš agri vai vēlu nonāk, ka viņam it kā no dzīves jāatsakās, lai varētu turpināt rakstīšanu. Šādu leģendu daži rakstnieki izplata.

Tāda punkta nav?

Var jau būt, ka tā ir diža patiesība, bet tā neder man. Man kā malēnietim ir vienmēr gribējies izdarīt visu. Fiziski tas nav pārāk viegli (smejas). Rakstnieki vienmēr esot «kretīniski pret tuvākajiem cilvēkiem», arī tāds mīts dzirdēts. Bet, ja mani apkārtējie, mani tuvinieki nav laimīgi, tad kāda jēga no tiem rakstīšanas panākumiem?

Kāds ir tavs lasītājs, tavas mūzikas fans?

Kvalitātes parametrs man ir iedvesmots klausītājs un dzīvs kontakts. Tāpēc līdz šim svarīgāks man ir šķitis ģitāras koncerts ar dzeju nekā, piemēram, grāmata. Ideālais novērtējums ir, ka pēc koncerta zvana studentu bariņš un stāsta, ka pēc noklausīšnās ir līdz septiņiem rītā kaut kur klīdis, kaut ko rakstījis un domājis. Vārdu sakot, tu, cilvēk, ej un dari! Tā ir mana auditorija un mans mērķis, nevis, teiksim, cilvēki, kas kasīs ķirbi un spriedīs, ko tad «dižais rakstnieks» mums centies pateikt. Paņem, es nezinu, saremontē skapi. Ir jau tā, «iesākumā bija vārds», bet kaut kā līdz tām beigām ar` jātiek (smejas).

Pie kā tu šobrīd strādā?

Ar dzeju es kopš izlases tikai mērkaķojos, meklēju. Prozas valodā rezultāts skan labāk, tāpēc es vairāk šobrīd grabinu prozu. Literāru plānu man vienmēr ir daudz, ar tikšanu līdz galam ir grūtāk, jo iekšējais pasūtītājs manī nav tik jaudīgs. Arī prasību pret dzīvi ir krietni mazāk, es smejos, ka ar divdesmit latiem nedēļā var iztikt.

Tas ir viens cilvēks, ne jau ģimene?

Nē, mēs kopā ar Andreju Mārtiņu, diviem kaķiem un suni krīzes ziemā tā arī sitāmies. Kopš tā laika daudzi cilvēki ar lieliem džipiem joprojām mani slavē par lieliskiem tekstiem un kavējas samaksāt tos divdesmit latus, toreizējo iztikas minimumu.

Andrejs Mārtiņš tavus darbus lasa?

Jā, šo to es viņam atrādu. Tagad man ir tādas jautras piezīmes par dvīņiem, tās apspriežam. Ziemā es viņu ievilku bērnu stāstu konkursa projektā, dēls zīmēja ilustrācijas grāmatai. Viņš ir dikti atsities manī, ļoti radošs cilvēks un daudzas lietas pats grib izmēģināt. Un es tagad saprotu, ka lielā mērā esmu dinozaurs tanī ziņā, ka, tiklīdz kaut kas nenotiek, es cenšos pats saviem spēkiem to lietu pieveikt. Normāls mūsdienu cilvēks raksta projektus, vaino valdību, ir anonīmi aktīvs internetā. Man ir tā, ka, ja nav budžeta, piemēram, nav montāžas cilvēka, tad divās naktīs apgūstam Adobe Premiere un montējam augšā klipu pašu spēkiem. Tā ir mana izeja, diemžēl neprotu citādi, lai arī saprotu, ka normāli tas nav.

Tad tāpēc tu pats raksti, pats muzicē, pats organizē un pats arī reklamē, ka gribas visu izmēģināt pašam?

Jā, tā faktiski ir.

Kas šobrīd notiek ar tavu grupu AKC, kad varam gaidīt albumu?

AKC koncertē, vakar bija koncerts Limbažos, bet nosaukuma AKC gan vairs nav. Tagad ir vienkārši Andris Akmentiņš. Albums nav, jo neviens pakāpiens nav tāds, ka gribētos apstāties un to visu apkopot. Ir pa kādam ierakstam, un, paklausoties dažus senākus gabalus, var teikt: vai, cik labi, ka es neesmu šo izdevis albumā. Jā, tas ir milzīgs kaifs - neizdot albumu.

Tavi favorīti no šāgada literatūras balvas nominantiem, uzvarētājiem?

Es no sirds priecājos par šogad apbalvotajiem, un lielā mērā žūrijas viedoklis sakrīt ar manu. Debijā Kristīne Želve [apbalvota par stāstu krājumu Meitene, kas nogrieza man matus, izd. Mansards] raksta, manuprāt, ļoti precīzi, skaisti un enerģiski. Viņa veido ļoti reālu un vienkāršu tekstu, kas tomēr nav plakans, un mērķtiecīgi izdara ar lasītāju visu, ko vēlas. Tāda bitņiku rakstīšanas maniere, Želves darbos atpazīstu to, kā pats domāju prozā. Prozas uzvarētājs - Margaritas Perveņeckas Gaetāno Krematoss [izd. Dienas grāmata]. Tā ir laba zīme, ka uzvarēja šis eksperimentālais darbs, jo Krematoss vienmēr paliks mīkla, pavisam cita realitāte, kuru pētīt. Arī Rutas Štelmaheres [gada balva par dzejas krājumu Klēpis, izd. Mansards] uzvara dzejā man simpatizē, gleznieciska, skaista, bet vienlaikus savdabīga dzeja. Vienīgais, kas mani šīs balvas procesā apbēdina, ir lielā riešana, kas Latvijā notiek ap rakstniecību un budžetu. Ir ļoti populāri nepārtraukti pretnostatīt cilvēkus, bet jāsaprot, ka rakstniekam «atņemtā» nauda nevienam klāt nenāks. Kultūras nauda nekad nenonāks, piemēram, veselības aprūpes sistēmā. Te gribu novēlēt audzēt argumentu kultūru un savstarpēji nerīdīt cilvēkus. Arī pret Literatūras gada balvu jāizturas kā dažu entuziastu pašaizliedzīgu projektu, nevis medus podu, kas krīt no gaisa. Nāciet palīgā, būs vēl labāk - neesiet patērētāji.

Kas šobrīd notiek ar latviešu dzeju?

Modernās dzejas «mainstrīms» man neinteresē un nepatīk, jo tā ir tāda uz iekšu vērsta, pusvājprātīga, dziļdomīga meditācija, kurā poētiski paņēmieni ir tik līdzīgi, ka nereti varētu grāmatām vākus nomainīt, un nekas liels nemainītos. Kontroljautājums - vai šāda poētika ļauj pajokot, vai tai piemīt īpaša vārdu, fonētiska enerģētika? Ja nav, tas ir vājprāts, nevis māksla. Man šobrīd nav tādas vienas autoritātes latviešu dzejā, bet, runājot par teksta azartu valodā, tad tam šobrīd atbilst tikai viens dzejnieks Latvijā - Uldis Bērziņš. Ja runājam par temperamentu tekstā, tad visi citi vienkārši ir nedaudz blāvāki. Man nav aiztures par to runāt. Bērziņš mani mierināja - varbūt visi raksta vienu, kopīgu dzejoli? Protams, ir daudz simpātisku parādību, kas atrodas uz robežām, piemēram, Jāņa Vādona debijas darbs [krājums Virve, izd. Pētergailis], kur sadzīvo latviskas, lokālas lietas ar dziļu intelektu. Lai glābtos, katram jāmeklē tas, kā pietrūkst. Intelektuālim dzīvīgums, reklāmistam -iedziļināšanās utt.

Atgriežoties pie tevis teiktā, ka vajag dzīvot, nevis ticēt literatūrai, kādai jābūt tai dzīvošanai?

Man tas nozīmē dzīvot, lai būtu interesanti, būt noderīgam, lai zēni izaug patstāvīgi, lai labsajūta nebalstās uz svešu nelaimi, lai zivis ķeras un, jā… - būtu cemme šo to nepaspēt uzrakstīt līdz galam, kas padsmit gadus maisījies pa galvu, krājas piezīmēs. Bet, no otras puses, es jau neuzzināšu, ka neesmu paspējis. Tad sāksies pilnīgi citi sū…, par kuriem mums nav informācijas.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja