Ievu Epneri ieinteresēja pagātnes nemateriālās liecības, Vietas gars, kas atklājas leģendās. No tām dzima ideja par izrādi, kas tika spēlēta Laidu skolas simtgades salidojumā, kuru pandēmija bija pabīdījusi par vienu gadu uz priekšu.
Sadarbojoties ar skolas dramatisko pulciņu un pieaicinot horeogrāfi Elīnu Gediņu, tapa piecas Laidu leģendas. Par balto dāmu, Laidu komtesi, kas nepiepildītas mīlestības dēļ klīst pa pili kā pārmetums kārtu aizspriedumiem un alkatībai. Par Valtaiķu baznīcas būvupuri jeb asinsupuri, kas nepieciešams, lai ticībā celtais nesagrūtu. Par labāko vietu gravā pie Rudzīšu akmens, kur uzplaukst maipuķītes. Par mistisko bezdubeni 70 metru diametrā meža vidū, kur robežojas Turlava, Snēpele un Laidi un teritoriālo interešu kaislībās barojas purva mērglis. Par sarkano govi, kura parādās reizi simts gados un no kuras var izkratīt naudu.
1905. gada Krievijas revolūcijas liesmās nosvila Laidu muižas īpašniekiem piederošā Kazdangas pils. Zemniekus pēra Laidos. No laideniešiem nākušais cenzors Remiķis neilgi pirms cara Nikolaja II manifesta par vārda brīvību bija izlaidis cauri cenzūrai Aspazijas teiku drāmu Sidraba šķidrauts, kuras galvenā varone Guna ar sarkanu šķidrautu aizdedzina karalisko pili. Baltvācu laikraksts Düna-Zeitung (1905, 221) sašutis rakstīja par provokāciju Jaunajā Latviešu teātrī. Teātris samaisījās ar dzīvi. Tika nodedzinātas apmēram 450 vācbaltu pilis un muižas. Cenzora Remiķa apglabātais zelts, par kuru vēsta viena no leģendām, nekur nav atrodams.
Izglītības ministrijas dati liecina, ka pēdējos divdesmit trīs gados Latvijā ir likvidētas vairāk nekā 400 skolas, Laidu skola atvadījās ar salūtu.
Māksliniece Ieva Epnere kopā ar operatoru Valdi Celmiņu turpina strādāt pie dokumentālās filmas par Laidu skolas pēdējo pusgadu, kurā svētki un atvadas sajaucās simetriskā inversijā.