Šī gada Nacionālās kino balvas Lielais Kristaps pasniegšanas ceremonijā ar balvu par mūža ieguldījumu filmu mākslā tiks godināts Uldis Jānis Veispals, leģendārais latviešu kaskadieris, kaskadieru darbu inscenētājs, pedagogs un profesionālās kaskadieru kustības aizsācējs Latvijā un Baltijā. Paralēli darbam kino viņš četrdesmit gadus ir darbojies sporta un izglītības jomā, nododot zināšanas jaunajai paaudzei Mūzikas akadēmijas Sporta katedrā, kā arī iesaistījies teātra un operas iestudējumu veidošanā kā skatuves kustību konsultants un bijis iesaistīts uzņēmējdarbībā.
Bulta mērķī
"Atceros, atceros, tik traki vēl nav!" par pievēršanos šai profesijai sarunā ar laikrakstu Diena saka Uldis Jānis Veispals. Viņa kaskadiera ceļš aizsākās 1975. gadā, kad tika uzaicināts strādāt režisora Sergeja Tarasova spēlfilmas Robina Huda bultas uzņemšanas komandā par aktieru fiziskās sagatavotības, jāšanas, paukošanas un cīņas mākslas treneri tīras nejaušības dēļ pēc tam, kad bija iepazinies ar dažiem cilvēkiem no Rīgas kinostudijas. Tolaik topošais kaskadieris bija absolvējis Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtu, ieguvis sporta pedagoga un trenera kvalifikāciju, pēc specializācijas sporta pieccīņnieks, kas, kā zināms, pārvalda gandrīz visas viduslaiku Anglijas varonim nepieciešamās prasmes.
"Ar zobenu neviens neglāsta!" – šī Ulda Jāņa Veispala izteiktā frāze filmēšanas laukumā esot izraisījusi pieaicināto ārvalstu speciālistu pretreakciju: ak, tu proti labāk? Nu tad parādi! "Un divu dienu laikā rīdzinieki noorganizēja tā-āda kautiņa inscenējumu ar kara vālēm, ka pašiem drebulis piemetās, uzņemto materiālu skatoties. Ne velti cīņas tehnika bija studēta pēc senām franču gravīrām. Viss iznāca tik naturāli, tik pārliecinoši, ka režisoram pēcāk šo skatu no filmas vajadzēja griezt ārā kā pārlieku atbaidošu," var lasīt izdevuma Liesma 1976. gada septītajā numurā.
Pēc spēlfilmas Robina Huda bultas uzņemšanas viņu pie sevis ir uzaicinājis toreizējais Rīgas kinostudijas direktors Heinrihs Lepeško un piedāvājis izveidot vietējo kaskadieru grupu, saprazdams, ka tādi pakalpojumi būs nepieciešami arī nākotnē. Uldis Jānis Veispals ir savācis piecpadsmit cilvēkus ar augsta līmeņa sportiskajiem sasniegumiem pagātnē jeb, kā viņi tika raksturoti kinožurnāla Padomju Latvija 1977. gada 28. numurā, "parasti puiši. Kuram gan ienāktu prātā, ka vaļas brīžos viņiem tīk izlēkt pa trešā stāva logu?!". Viņu vidū bija vairāki pieccīņnieki, kalnu slēpotājs Pēteris Zikmanis, vesera metējs Austris Upelnieks, biatlonists Edgars Verners un citi.
Sportiskās iemaņas "Pirmsstarta sagatavošanās, koncentrēšanās, satraukums un viss pārējais, kam esi gājis cauri gadu gadiem, vienā dienā beidzas. Tev tā pietrūkst. Šī bija mūsu iespēja pagarināt sportista karjeru un transformēt savas iemaņas kino," atminas Uldis Jānis Veispals. Rīgas kinostudija ir nodrošinājusi viņa vadīto grupu ar treniņbāzi. Paralēli fiziskajai sagatavotībai kaskadieri ir daudz skatījušies filmas un pētījuši savu kolēģu veiktos trikus, mēģinājuši un mācījušies, savstarpēji palīdzēdami cits citam un veidodami sapratni par to, kā to darīt, lai panāktu vēlamo vizuālo efektu. Ar savu precīzo darbu un attieksmi pret lietām viņi izcīnīja savu vietu zem saules.
Par vienu no būtiskākajiem pagrieziena punktiem Rīgas kinostudijas kaskadieru grupas attīstībā viņš piesauc batāliju filmu Lidojošo huzāru eskadrons (1980) par notikumiem XIX gadsimta sākumā. Tā ir bijusi izdevība sadarboties ar citvalstu profesionāļiem, kas pēc tam ir kļuvusi par ierastu praksi. Tā ir bijusi pastāvīga būšana lietas kursā par pārējo veikumu un savstarpēja komunikācija, lai attīstītu šo nozari. "Es aizbraucu uz Maskavu pēc kāda sarežģītāka trika veikšanas. Pie manis pienāk viens kolēģis un prasa: tu vēl dzīvs?! Dzīvs, dzīvs," atklāj Uldis Jānis Veispals, atgādinot par kaskadiera profesijas riskiem un vienlaikus par centieniem tos mazināt – no sijātas kūdras izmantošanas uz grafīta pulvera izmantošanu sprādzienos, no napalma izmantošanas uz ētera vai acetona izmantošanu dedzināšanā, lai nebūtu tāds karstums.
Viņš vērš uzmanību uz to, ka kaskadiera darbs nav bezbailība, bet precīzs aprēķins, disciplīna un atbildība par cilvēka veselību un dzīvību. Katrs triks ir komandas darbs, kura mērķis nav izrādīšanās, bet ticams un drošs kino. Profesionālisms nozīmē zināt ne tikai to, ko var izdarīt, bet arī to, ko nedrīkst darīt. Un nevienam trikam nevajadzētu būt pašmērķīgam. "Mašīnas kūleņošana pati par sevi uz ekrāna ilgst piecas sekundes. Maksimums! Ja es sēžu kinoteātrī un ēdu popkornu, es varu ielūkoties tūtā un palaist to garām," akcentē šī amata meistars. Tāpēc trikam ir jābūt režisora un operatora kopdarbā kāpinātai kulminācijai, kuras pieredzēšanai skatītājs ir jāsagatavo.
Nekādas rutīnas
Vairāk nekā trīsdesmit gadu laikā Uldis Jānis Veispals ir piedalījies simtiem filmu un televīzijas projektu, strādājot gan Latvijā un gandrīz visās Padomju Savienības kinostudijās, gan arī ārvalstīs – Somijā, Indijā, Vjetnamā, Sīrijā un citviet. "Maskavā notika visu filmu pirmizrādes, kurās piedalījās ne tikai konkrētā darba veidotāji, bet arī daudzi citi kino profesionāļi. Pēc tam viņi nāca klāt un piedāvāja nākamos projektus. Savā ziņā šīs pirmizrādes bija kā darba birža," norāda kaskadieris. Viņš specializējās darbā ar zirgiem un paukošanā, auto un moto avārijās, augstuma un bezsvara stāvokļa inscenējumos un pirotehniskajos trikos. Viens no viņa pazīstamākajiem trikiem ir lēciens ar galvu pa priekšu no Bezdelīgas ligzdas klints Krimā – no aptuveni 40 metru augstuma Melnajā jūrā.
"Nav divu vienādu triku, nav divu vienādu zirgu, no kuriem tu krīti, nav divas vienādas grunts, uz kuras tu krīti, nav divu vienādu apģērbu, kuros tu krīti," uzsver Uldis Jānis Veispals. Nav divu vienādu cilvēku, kurus ir nācies dublēt un ar kuriem ir bijis jāsaskaņo plastika, – vai tas būtu Eduards Pāvuls, ejot degošā mājā daudzsēriju hitā Ilgais ceļš kāpās, vai angļu aktieris Kristofers Lī filmā Mio, mans Mio, vai viņa kolēģis Šons Bīns vēsturiskajā drāmā Under the Brave Command of Sharp. Kaskadiera darbā nav vietas rutīnai gan tā nepārtrauktā mainīguma, gan arī drošības apsvērumu dēļ. "Ja tu ieslīgsti rutīnā, tad ir cauri. Tad ir jābeidz. Kādreiz amerikāņu kaskadieri teica, ka visbīstamāk ir izpildīt trikus, pie kuriem tu esi pieradis tā, it kā tas būtu kā izdzert tasīti kafijas," skaidro Uldis Jānis Veispals.
Jāpiebilst, ka 1986. gadā viņam tika uzticēta kaskadieru darba koordinācija, sertifikācija un tarifikācija Baltijas valstīs un Baltkrievijā. Tā notika, ietverot sarežģītus fiziskos un psiholoģiskos testus, kādus pildīja arī kosmonauti. Kādu laiku filmas ar bīstamiem trikiem šajā reģionā nevarēja tikt sāktas bez viņa saskaņojuma. "Godīgi sakot, es nezinu, kā kaskadiera profesija varētu attīstīties šobrīd. Cik pēdējā laikā Latvijā ir bijušas filmas, kur tiek izmantoti kaskadieri? Kino budžeti ir tik šauri, ka visi cenšas no tā iet prom un filmē dialogu, nevis dinamiku," atzīst Uldis Jānis Veispals, tomēr vairāki latviešu kaskadieri ir iekļuvuši ārvalstu grupās un turpina darbu ārpus Latvijas robežām.
Nacionālās kino balvas Lielais Kristaps pasniegšanas ceremonija notiks 1. martā un būs skatāma LTV1.