Ieva Ķilla. Dzeja

atbalstu rojs2 komentārus, piekrītu J.Vādonam. smieklīgi, ka tos, kas uzdrošinās izteikt kritiku, uzreiz nosauc par "rējējiem". kaut kas šajos dzejoļos ir - drīzāk tāda izjūta, ko autorei vēl neizdodas pilnībā izsacīt dzejas pantos. lai izdodas!

mīļā meitiņ, cik Tev gadu, ka Tu jau atkal kārtējā, kam rēgojas nāve un kaps, sevis nodevība un burti saplūst ar nakti. neņem ļaunā, bet nesaprotu, kur jaunajiem dzejniekiem rodas krēsla un tik daudz rūgtuma.

Vietām ir kaut kas, atblāzma no dzejas, drumsliņas. Bet, izlasot visu, nav gandarījuma. Vienveidīgi, drusku klaboši, jo ritms atkārtojas. "kā gribas kaut ko lēnu" un vēl dažs labs no beigām tuvākiem dzejoļiem šķita ar labiem aizmetnīšiem, jo noslēdzošās rindiņas ir ar mazu odziņu, kaut dzejoļi paši diezgan neveikli. Par kuģiem drusku pasmagnējs, iespējams, ja Tu piestrādātu, rezultāts būtu. Piestrādātu pie visiem, es domāju. Pagaidi kādu laiku, lai nogulsnējas, tad lasi un sajūti pati, kas traucē, kā trūkst, kas par daudz. Veiksmes!

Patika šīs rindas: "visas pasaules upes tiecas uz tavu miesu ierausies klēpī un būsi gatava sagaidīt ziemu"

vietām likās, ka lasu sevi. paldies.

sākumā šķita labi, bet tad tie panti kļūst tādi apnīcigi. autorei vajadzētu izvairīties no tiem četrrindu pantiem un formām, kas prasa noteiktu tehniku, bet kuras nav, un līdz ar to pazūd viss pārējais, kas tur varētu būt.... brīžiem klišejiski.