Dievs radīja nekomerciālo režisoru un teica – jūs uzņemsiet filmas un svinēsiet dzīvi, bet nekad nepelnīsiet naudu. Šādu pasaku Jons Meks izstāstīja 1992. gadā Vitnija muzejā Ņujorkā. Tā joprojām ir viņa pārliecība. Lietuviešu izcelsmes amerikāņu XX gadsimta dzīvā leģenda – mākslinieks, režisors, rakstnieks, dzejnieks, kritiķis un mūziķis Jons Meks intervijā KDi gan uzsver, ka nekad nelasa lekcijas: "Es tikai atbildu uz jautājumiem."
Jonam Mekam nepatīk atsaukties ne uz vienu no iepriekšminētajiem apzīmējumiem. Viņš ir cilvēks ar kameru, kas viņam vienmēr ir līdzi. Jeb kinovīrs, kā viņu precīzi nodēvējis dzejnieks Edvīns Raups, Kultūras Forumā ievadot Pētera Brūvera atdzejoto bukolisko dzejoļu kopu. Viņa dzeja ir nostalģiski liriska un nāk no bērnības atmiņām Lietuvā – Semenišķu ciemā. Kāds ir teicis, ka dzejā Jons Meks ir avangardists vairāk mentāli nekā formā. Viņa liriskais varonis ieklausās pēdējā vēla vakara spaiņa šķindoņā lauku sētā un tālās atmiņās par māti.
Attēlu nevainības laikmets
2012. gadā, godinot Jona Meka radošās darbības 60 gadus, plašas retrospekcijas rīkoja gan Pompidū centrs Parīzē, gan galerija Serpentine Londonā.
Pagājušās nedēļas nogalē, 11. jūlijā, jaunajā Vidzemes koncertzālē ar Jona Meka filmu Ainas no Endija Vorhola dzīves. Draudzības un krustpunkti (1990) tika atklāts Cēsu Mākslas festivāls. Nākamajā dienā Jonu Meku publiskā sarunā ar radniecīgu, asprātīgi vieglu intonāciju izvaicāja kinozinātnieks Viktors Freibergs.
Undīnes Adamaites rakstu par Jonu Meku lasi 17.jūlija KDi!