Filmā uzzinām, ka skolēnu dziesmu svētku vēsturiskās saknes ir daudz dziļākas, nekā mēdzam uzskatīt. Varbūt pat ir laiks pārskatīt Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku skaitīšanu, kam līdz šim esam ņēmuši par pamatu 1960. gadā notikušos pirmos Skolēnu dziesmu un deju svētkus Rīgā, kurus tolaik organizēja padomju vara ar atbilstoši iepludinātu "patriotisko" repertuāru? Filma skaidri un gaiši parāda, ka Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki nav padomju laiku mantojums un to sakņojums ir tikpat dziļš un pamatīgs kā mūsu tautas ceļš uz Vispārējiem latviešu dziesmu un deju svētkiem, nacionālās pašapziņas atmodu, nacionālo kultūru un savu neatkarīgu valsti.
Dokumentālās filmas pirmizrāde notika 3. jūlija vakarā Nacionālās mākslu vidusskolas Emīla Dārziņa koncertzālē, savukārt sestdien, 5. jūlijā, plkst. 21.35 tā būs skatāma Latvijas Televīzijas pirmajā kanālā (LTV1). Te gan jāpiebilst, ka REplay kanālā to iespējams noskatīties jau kopš šīs nedēļas sākuma. Šobrīd Rīgu jau sākuši piepildīt XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku dalībnieki, drīz sāksies koru mēģinājumi Mežaparka Lielajā estrādē Sidraba birzs, un turpat arī ikvienam interesentam no 5. līdz 13. jūlijam būs iespēja noskatīties filmu Dziesmu avoti. 1866 Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja ekspozīcijas Dziesmusvētku telpa otrā stāva Kopienas telpā.
Pirmie bērnu dziedāšanas svētki
Filma Dziesmu avoti. 1866 ir sirsnīgs, daudzšķautņains dokumentāls stāsts par nozīmīgu vēstures notikumu – pirmajiem latviešu skolēnu koru svētkiem, kurus mācītājs Rūdolfs Guleke un skolotājs Kārlis Pētersons sarīkoja 1866. gada 18. jūlijā Lazdonas draudzē. Savijot šo seno stāstu ar tradīcijas turpinājumu mūsdienās, filma izgaismo vēsturisku notikumu, ar ko madonieši lepojušies jau labu laiku, bet kas plašākai sabiedrībai bijis līdz šim maz zināms, taču ir ļoti nozīmīgs. Mācītāja Rūdolfa Gulekes un skolotāja Kārļa Pētersona 1866. gada vasarā sarīkotie bērnu dziedāšanas svētki kļuva par pamatu nākamajiem dziesmu svētkiem un latviešu nacionālajai pašapziņai. Šis notikums ir bērnu koru kustības un dziedāšanas svētku aizsākums Latvijā – izšķirošs atspēriena punkts un iedvesmas avots turpmākajam latviešu nacionālās identitātes veidošanās procesam un vienlaikus fakts, kas no jauna ierakstāms mūsu Dziesmu svētku vēsturē. Stāstu papildina vēsturiskas liecības, pētnieku komentāri un mūsdienu bērnu dziesmu dienas epizodes.
Filmas idejas autori ir diriģenti Jānis Erenštreits un Aira Birziņa un mākslinieks Ivars Mailītis. Tās radošajā komandā ir scenārija autore un režisore Dace Micāne-Zālīte, producente Marta Selecka, komponists Jānis Ķirsis, montāžas režisore Ilze Lagzdiņa-Amandio, operatori Kamrans Kurbanovs un Kristaps Dzenis, kā arī projekta vadītāja Madara Boka. Filma Dziesmu avoti. 1866 atspoguļo vēsturiskā notikuma norisi šodienas acīm, sekojot līdzi mazā dziedātāja Jāņa Vibuga gaitām diriģenta Oskara Jeskes vadītajā zēnu korī. Epizodēm iedvesma gūta gan no 1866. gada laikrakstiem Mājas Viesis un Ceļa Biedris, gan no pētnieku Ineses Mailītes, Jāņa Bērziņa, Arta Kumsāra un citu rakstu darbiem. Filmas galvenie varoņi ir bērni šodien un toreiz, XIX gadsimtā. Stāstā ievijas arī epizodes no bērnu dziesmu dienas Dziesmu avoti, kas notika Madonā, un brauciena uz Mežaparka estrādi Sidraba birzs 2024. gada jūnijā. Filmā piedalās vairāk nekā 300 bērnu – Madonas novada kordziedātāji un Rīgas Doma meiteņu koris Tiara –, kā arī Madonas folkloras kopa Vērtumnieki un Rēzeknes vīru koris Graidi. Filmas aizkadra balss tekstu ierunājis aktieris Gundars Āboliņš. Filmas Dziesmu avoti. 1866 producenti ir Rīgas Doma meiteņu kora biedrība un Ausma Media.
Toreiz, 1866. gada 18. jūlijā, zirgu pajūgos uz dziedāšanas svētkiem Lazdonā sabraukuši bērnu kori no Ērgļiem, Liezēres, Cesvaines, Lubānas un Lazdonas. Lazdonas evaņģēliski luteriskajā baznīcā noticis koncerts, pēc kura bērni ar karogiem koru priekšgalā nākuši uz Rožu birzi mācītājmuižā. Jānis Erenštreits izpētījis, ka mācītājs viņus uzmundrinājis, sakot: "Jūs esat nevis parasti skolnieciņi, bet Kristus karavīri! Labi, ja priekšā stāv vadonis ar karogu." Bērni tika arī uzcienāti pie svētku galda. Pirmajos svētkos bija sagatavotas arī spēles un rotaļas, kuras pats mācītājs ierādījis bērniem. Dažas no šīm rotaļām esot iecienītas arī šodien.
Uz Sidraba birzi 1866. gada skolēnu koru svētkus kā spilgtāko Madonas novada vēstures lappusi izceļ mākslinieks un scenogrāfs, Dziesmu svētku estrādes Sidraba birzs autors Ivars Mailītis: "Lazdonas bērnu svētkos gan organizatoru, gan viesu uzrunās galvenā tēma bija vēlējumi jaunajai paaudzei, lai tā kā jauni asni augtu pretim saulei un debesīm, kļūtu par stipru birzi un nobriestu kā spēcīgs mežs. XIX gadsimta vidū tikai dažās vietās Baltijā gaišie prāti spēja ticēt, organizēties, pretstāvēt un iedvesmot mūsu tautas pašapziņu, lai pēc gadiem latvieši varētu sevi apzināties kā nāciju un radīt savu valsti. Tieši pirmie latviešu skolēnu koru svētki Lazdonā 1866. gadā visspilgtāk izgaismo nākotnes ceļu, kurā galvenā vērtība ir jaunās audzes, paaudzes, sidraba birzs kopšana." Filmā mākslinieks izskaidro arī sidraba birzs simbola jēgu: sidrabs ir mūsu garīgo vērtību simbols, un sidraba birzs vizuāli ietverta jau vēsturiskajā Pirmo vispārīgo latviešu dziedāšanas svētku Līgo karogā. Savukārt Lazdonas kalnā Ivars Mailītis uzstādījis simbolisku, skanīgu mākslas darbu "no ganiņa stabules līdz ērģeļu pasaules elpai, līdz skanīgākajam korim pasaulē".
Filmas galvenā vēsts – mūsu nākotnes spēks ir jaunajās paaudzēs. "Katrā vietā, skolā, pilsētā ir ļoti svarīgi cilvēki, kuri rada šo gaišo apkārtni, kur rodas kori un citi mākslinieciskās pašdarbības kolektīvi, kur skolās ir tradīcijas dziedāt, dejot. Personības, šo cilvēku ideālu loma ir izšķirīga. Manuprāt, bērni būs visur vienādi atvērti, kaut tikai būtu skolotāji, kas viņiem ietu pa priekšu un ņemtu viņus līdzi," saka diriģente Aira Birziņa.
Bet kādi toreiz, 1866. gadā, bija bērni, kas, draudzēs un pagastskolās apmācīti, dziedāja pirmajos koros? Vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs atgādina, ka tolaik bērnus uztvēra kā palīgstrādniekus zemnieku saimniecībā. Viņi jau no sešu gadu vecuma gāja ganos, un viņu galvenais pienākums bija strādāt. Mācības skolā varēja sākties tikai vēlā rudenī. Skolās uzskatīja, ka bērniem ir jāmāca dziedāt.
"1866. gads ir lūzuma moments, pāreja no vecajiem laikiem uz jaunajiem. Mainās arī attieksme pret bērniem. Bērns iegūst pavisam citu nozīmi, tieši pateicoties koru kustībai," uzsver Mārtiņš Mintaurs. Skola un dziedāšana attīsta pašapziņu. To saprata Cimzes semināra skolotāji un jaunlatvieši Baumaņu Kārlis, Krišjānis Valdemārs, Kronvaldu Atis, Fricis Brīvzemnieks, Auseklis, Pumpurs. Viņi apjauš, ka nācija var sevi pieteikt ne tikai ar saimniecisko darbību. Dziedāšana koros ir jauns, līdz šim nepieredzēts spēks, kas aizsāk nacionālās identitātes, nācijas veidošanas laikus. Top dziesmas un dzejas latviešu valodā.