Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Pēc pirmajām divām notīm

Ģitārists Mārcis Auziņš spēlē un aranžē dziesmas dažādos sastāvos un sacer savus skaņdarbus, kurus izpilda vienatnē. Albuma Aizrautība koncertsērijā viņš apceļos visu Latviju

Astoņdesmitajos gados tas bija ģitārists Aivars Gudrais, kurš spēlēja gan Mārtiņa Brauna Sīpolos, gan Jāņa Lūsēna Zodiakā, gan Imanta Kalniņa Turaidas Rozē. Aivars Hermanis, kurš uz skatuves bija redzams grupā Remix, kā ģitārists piedalījies arī vairākos desmitos, pat simtos citu ierakstu. Mūsdienās nav šaubu, ka visvairāk nodarbinātais pašmāju ģitārists ir Mārcis Auziņš, kurš ir spēlējis vai joprojām spēlē dažādos džeza, roka, popa sastāvos ne vien kā instrumentālists, bet ir arī aranžētājs visam pavadošajam sastāvam ikgadējās Cabaret izrādēs un vairākos televīzijas šovos, viņš redzēts arī ar ģitāru orķestra bedrē Operā. Šogad Mārcim esot jāuzraksta viens liels darbs ģitārai ar visu kamerorķestra Sinfonietta Rīga sastāvu, tas būšot liels izaicinājums.

Šonedēļ savā trīsdesmit septītajā dzimšanas dienā viņš izdevis otru soloalbumu Aizrautība. Tajā ir divpadsmit paša komponētu skaņdarbu un divas pazīstamu dziesmu ģitārversijas – tās ir Viļņa Krieviņa Meitenei kafejnīcā un Imanta Kalniņa Dūdieviņš, ko tā uzreiz, īpaši neieklausoties, nemaz nevar pazīt. Kad tiekamies, Mārcis man pasniedz tikko no rūpnīcas atnākušo jauno disku. Albuma vāka māksliniece Elita Patmalniece pēc mūziķa ierosinājuma uzzīmējusi katram skaņdarbam savu simbolu, un tie visi izkārtoti albuma noformējumā. Tās pa vidu esot Luija rmstronga acis – kā Ņūorleānas simbols, skaidro Mārcis. Viena uz slaidģitāras iespēlēta skaņdarba nosaukums ir New Orleans Blues. Lidojošais šķīvis – Solaris. Šī Andreja Tarkovska filma esot albuma pēdējā skaņdarba iedvesmas avots.

Paturpinot kosmosa tēmu, atceros, ka pēdējo reizi redzēju Mārci uz skatuves Siguldas pilsdrupu estrādē grupas Zodiac sastāvā, kurā viņš spēlēja savulaik visā Padomju Savienības teritorijā ļoti populāro disko mūziku, ar ko pēdējos gados mūziķi koncertējuši arī Krievijā, tur Mārcis pabijis jau vairākkārt, arī ar Laimu Vaikuli un Jāni Stībeli.

 

Solo nav orķestris

Atgriežoties pie diska vāciņa – skrejošie mazie vīriņi hūtē ar portfeli, kādi uz vāka ir pat vairāki, varētu būt vienīgie, kas ilustrē skaņdarbus Alkatība un Strīds, jo, kur alkatība, tur agri vai vēlu parādās arī strīds. Savukārt Corcovado ir kalns Buenosairesā, kur ir slavenā Jēzus statuja, pie kuras Mārcis vēl nav aizbraucis, bet šī vieta viņam liekas maģiska. Par to domājot, viņš esot sacerējis opusu ar šādu nosaukumu bosanovas stilā, kas dzimis šajā pasaules vietā.

Divi skaņdarbi (Vidus, Domas un pārdomas) ierakstīti ar Mārča neseno ieguvumu – baritona akustisko ģitāru. "Gada vidū nopirku tādu diezgan interesantu instrumentu, kas skaņojas daudz zemāk. Ilgi to gaidīju, te nevarēju sameklēt tādu, kādu man vajag, pasūtīju no Vācijas, un divi skaņdarbi ir ar to. Gribētos ierakstīt visu nākamo soloalbumu, balstītu uz šīs ģitāras, jo tajā ir tāds kosmoss! Gribu ierakstīt tādu apziņas plūsmu, jo ar šiem skaņdarbiem tomēr vairāk vai mazāk esmu pavadījis diezgan ilgu laiku, kamēr sakomponēju, noaranžēju – atradu veidus, kā tos nospēlēt, mūziķu terminoloģijā izsakoties, vienā "teikā", es tos paņemu, ierakstu un atstāju. Nākamo albumu gribu tādu tīri apziņas plūsmu bez baigās aranžēšanas – ieiet studijā, ierakstīt tādu stundu pusotru ilgu improvizāciju un pēc tam pats atlasīt, kas no tā ir labs," Mārcis stāsta, uzsverot, ka ne ierakstos, ne koncertā neizmanto šodien tik daudzu lietotās tehnoloģiskās iespējas klāt vienu ģitāras partiju pāri otrai, tad vēl trešo, ceturto, līdz jau skan tā, it kā uz skatuves būtu nevis viens cilvēks, bet vesels orķestris.

Mārcis šādu muzicēšanu salīdzina ar portatīvo studiju uz skatuves, kuras iespējas ir neierobežotas, taču tās vairs nav paša prasmes, bet tehnikas nopelns. Mūziķis ieskicē savus turpmākos plānus ar jauno baritona ģitāru, taču pagaidām vēl priekšā albumam Aizrautība veltītā solokoncertu sērija, kas sāksies 2. februārī Mūzikas namā Daile Rīgā. Līdz marta beigām Mārcis uzstāsies Alūksnē, Madonā, Rēzeknē, Mālpilī, Saldū, Kalnmuižā, Liepājā, Ēdolē, Ventspilī, Līvānos, Dikļos, Mazmežotnē, Siguldā un Cēsīs.

 

Dons, Kivičs, Solārijs

Savulaik patiešām varēja rasties iespaids, ka Mārcis spēlē ja ne gandrīz visās, tad noteikti vairākās Latvijas grupās, turklāt viņu viegli varēja pazīt pēc izteikta iedeguma pat ziemā, un ir dzirdēts viņu tā arī saucam – par Solāriju. Mārcis par to šodien pasmejas – tas bijis tusiņu laiks, kad draugu kompānijā, kurā bijusi arī tagad jau sen Losandželosā dzīvojošā dziedātāja Ella, bieži gājuši uz klubu Essential. 

"Diezgan daudz tusējāmies kopā, gājām uz tā laika kulta klubu, un tad, ja patīk dāmas, labi jāizskatās, un tā izpratne tajā laikā bija tāda, kāda bija, – smukas drēbītes, frizūras, solārijs... Tajā laikā es daudz spēlēju visdažādākajos sastāvos, un tad ienāca tā televīzijas šovu kultūra, kurā arī vajadzēja labi izskatīties, – raidījums Dziedošās ģimenes, piemēram," atceras Mārcis, kurš uz skatuves regulāri sācis spēlēt Gunāra Kalniņa un Jāņa Stībeļa pavadošajā grupā. Vēlāk spēlējis gan ar Donu, kura sastāvā muzicē joprojām, gan grupā Z-Scars, kuras līderis Andris Kivičs tolaik intervijā, savu ģitāristu slavējot, stāstīja, ka Mārcis, kurā citi, viņaprāt, saskatīja tikai iedegumu un sauca par Solāriju, patiesībā pat tusiņos pēc koncertiem, kad pārējie atpūtušies un dzēruši, neesot izlaidis no rokām ģitāru, visu laiku vingrinājies.

"Tos laikus labi atceros, man bija kādi 24–26 gadi, un, protams, arī es ļāvos tādam vieglam rokenrolam, jo Z-Scars bija vienīgā grupa tādā kolektīvā izpratnē, kas man bijusi. Nebija jau gluži tā, ka es arī neatpūstos, bet, ja neesmu patrenējies, rodas diskomforta sajūta, un man vajag to procesu. Arī tagad, ja pa dienu nav sanācis patrenēties, es to daru pirms koncertiem, ja atliek laiks. Šo ieradumu neesmu atmetis. Tā ir aizrautība, par ko runāju jaunajā albumā, tāpēc arī tāds nosaukums. Nu jau desmit divpadsmit gadu esmu aizrāvies ar ģitārspēli. Tas pat nav tāds process, ka es tagad baigi pirms koncertiem "kačāšos" ar metronomu – man vienkārši to gribas darīt. Tā ir vilkme to darīt un aizrautība. Kādam ir cita veida meditācija, man šāda," Mārcis stāsta par šo sev patīkamo procesu, kura rezultātā rodoties arī idejas jaunām melodijām, daļa no tām pēc tam kļūst par skaņdarbiem.

Sākotnēji Mārcis spēlējis klavieres, ko apguvis Madonas bērnu mūzikas skolā, vēlāk ķēries pie ģitāras un mācības turpinājis Rīgas 100. vidusskolā ar roka novirzienu, Rīgas Doma kora skolā un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Džeza nodaļā, kur ieguvis bakalaura grādu džeza ģitāras specialitātē.

 

Kur tu esi vai neesi

Mārcis uzsver, ka profesionālam mūziķim, kāds viņš ir, jo neko citu savā dzīvē nedara, ir katru dienu sevi jāattīsta. Tas esot tāpat kā ar istabas augu – ja to nelej, tas nomirst. "Un tie jauno skaņdarbu āķīši vai aizmetņi rodas ne tikai improvizācijas, bet arī mācību procesā. Piemēram, apgūstot kādu džeza standartu, es eju cauri tām harmonijām ar melodiju un pēkšņi atrodas kaut kāds viens akords, ko pirms tam neesmu atradis uz grifa, un tad no tā akorda eskalējas pārējais skaņdarbs lēnā garā, raisās idejas, un, tāpat kā mēs te sēžam un ierakstām interviju, arī es ierakstu tās idejas – man ir pilns telefons ar tām, ko pēc tam nākamajā dienā, sēžoties pie instrumenta, paklausos, un "hei – šitā ir laba ideja". Tā tie mazie muzikālie āķīši kļūst par skaņdarbiem. Ir arī, protams, tā, ka ienāk kaut kāda melodija pēkšņi galvā, bet man tā ir retāk. Biežāk idejas skaņdarbiem nāk tieši treniņu procesā un tad, kad spēlēju."

Uz jautājumu, vai Mārcis spēj atšķirt un nosaukt vārdā ģitāristus pēc viņu spēles stila, viņš atbild, ka deviņdesmit astoņos procentos gadījumu – jā. Turklāt jau pēc pirmajām divām notīm, bez šaubām, runa ir par tiem, kurus viņš ir daudz klausījies, tātad respektē un ciena (Pets Metīni, Džons Skofīlds, Maiks Sterns, Džilads Hekselmans, Džo Satriani, Stīvs Vejs), jo pazīt katru, kuram sava stila nemaz nav, protams, nav vajadzības. "Vislielākais no tiem, no kā esmu ietekmējies, ir Pets Metīni – ne tikai tāpēc, ka viņš ir supertalants, bet fascinē visas viņa izpausmes. Viņš var brīnišķīgi spēlēt gan savā džeza kvintetā, gan ar bigbendu, gan nospēlēt solokoncertu, kas ir tikai uz akustiskās ģitāras, un tā ir arī mana pēdējo gadu aizraušanās," apgalvo Mārcis.

Kad es pieminu Vestarda Šimkus atbildi ar improvizētu klavierskaņdarbu uz Jāņa Skuteļa jautājumu par politiku televīzijas šovā, Mārcis atgādina, ka līdzīga performance viņam esot bijusi arī pagājušajā mūzikas ierakstu gada balvas Zelta mikrofons ceremonijā ar vadītāju Mārtiņu Dauguli: "Viņš man kaut ko jautāja, un es atbildēju ar ģitāru. Jā, tas ir viens no izpausmes veidiem – ar instrumentu var runāt, un ar to ir jārunā. Tas ir svarīgākais virsuzdevums dzīvē pie visiem pārējiem uzdevumiem, lai tev nav nekādu tehniski muzikālu ierobežojumu pateikt visu ar savu instrumentu, un uz to es arī tiecos lēnā garā."

Jebkuram jaunam cilvēkam, kurš vēlas kļūt par ģitāristu, Mārcis iesaka nekad neuzskatīt sevi par baigo nazi, kuram viss ļoti labi sanāk, jo mācīšanās nekad nebeidzas: "Vienmēr vajag atcerēties, ka tikai ilgtermiņā ieguldītais darbs būs tas, kas noteiks, kur tu esi vai kur neesi. Arī man pašam kaut kādos gados ir licies, ka tagad es visu baigi māku, bet nav tādas mērauklas, pēc kuras var pateikt, cik daudz tu esi jau iemācījies, – tu vienkārši vari mēģināt atrast savu valodu, kas ar laiku izkristalizējas. Katru dienu tu vari atklāt kaut ko jaunu, kas tev vēl nesanāk, bet tev tas patīk, un tu gribi, lai tas būtu tavā arsenālā, tāpēc šīs lietas ir nemitīgi jāattīsta, jo katru dienu atkārtot tikai to, kas tev sanāk, nav jēgas. Tā nav izaugsme, un nav arī interesanti."

 

Mārcis Auziņš

Programma Aizrautība

Mūzikas namā Daile 2.II plkst. 19 Koncerti visā Latvijā līdz 24.III

Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 7–25

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Lieldienās parasti apēdu:

Kopā nobalsojuši: 458

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Kur paliek teksts

Krievu teātra spilgtākā tendence, kas ir vērojama festivālā Zelta maska, – trīsdesmitgadnieku paaudzes režisoru ieplūšana ar jaunas valodas meklējumiem teātros ārpus Maskavas.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja