Abas mūsu spožās operzvaigznes – soprāns Marina Rebeka un mecosoprāns Elīna Garanča – pirmo reizi uz vienas skatuves Džuzepes Verdi Aīdas iestudējumā satikās 2023. gada rudenī Berlīnē, taču īsto zelta stundu itāļu komponista opera un tās traģiskais stāsts nupat piedzīvoja abu dziedātāju dzimtenē, Ilmāra Blumberga ģeniālajā, Senās Ēģiptes vēsturisko krāsu un tēlu simboliem piesātinātajā vidē un tērpos. Zvaigžņu sastāvs bija arī galvenajās vīriešu lomās – Radamesu atveidoja Rīgas publikai jau pazīstamais gruzīnu tenors Iraklijs Kahidze, savukārt Amonasro lomā pirmo reizi Rīgā viesojās izcilais franču dziedātājs, viens no mūsdienu labākajiem baritoniem Ludoviks Tezjē.
Bija jāpaiet teju trīsdesmit gadiem pēc pirmizrādes, lai leģendārais 1998. gada iestudējums, kuru kopā ar mākslinieku vizionāru Ilmāru Blumbergu, režisori Māru Ķimeli un diriģentu Ģintaru Rinkeviču veidoja gaismu mākslinieks Gļebs Fiļštinskis, horeogrāfs Aivars Leimanis, kustību režisors Agris Daņiļevičs un grima māksliniece Svanhvita Valgeivsdotira, saviļņojoši uzmirdzētu absolūtā mākslu sintēzes un emociju pilnībā. Publiku pārpildītajā Latvijas Nacionālās operas zālē 15. un 17. martā Aīdas izrāde uzrunāja visaugstākajā muzikālajā kvalitātē un maksimālā solistu, kora un orķestra pašatdevē ar itāļu maestro Lorenco Paserīni pie diriģenta pults. Gatavojoties lielajam notikumam, atjaunotas arī majestātiskās, apgleznotās skatuves dekorācijas – savulaik Operas pagalmā lietus un sniega balināto tēlu ornamentu ģeometrija ir atguvusi sākotnējo krāsu košumu. Žēl, ka šo brīdi nesagaidīja paši šī pārlaicīgā iestudējuma radītāji – ne Ilmārs Blumbergs, ne toreizējais Operas direktors Andrejs Žagars, kurš viņu piedabūja Aīdas iestudēšanai, ne scenogrāfa asistents, dekorāciju gleznotājs Juris Salmanis un vēl citi.
Intensīvi un patiesi
Vispārzināmais, liktenīgi traģiskais divu karojošu senvalstu pārstāvju Aīdas un Radamesa mīlas un nāves stāsts, pateicoties Marinas Rebekas, Elīnas Garančas, Iraklija Kahidzes un Ludovika Tezjē balsīm un aktiermeistarībai, risinājās līdz kaulam saspringtā bezizejā starp jūtām, pienākumu, nodevību, postošu greizsirdību un izvēles neiespējamību. Šis operstāsts dzīvoja tik emocionāli spriegi, dziļi un patiesi, ka visi tam sekoja ar aizturētu elpu, pat nepamanot izrādes garumu. Vēriens, spozme un varas bezjūtīgums te pa īstam sastapās ar personību spēku, maigumu, dvēseles trauslumu, sapņi – ar nolemtību, varonība un cīņa – ar uzupurēšanos un labprātīgu došanos nāvē.
Bija bauda vērot Marinas Rebekas un Elīnas Garančas kaislīgo, ik intonācijā, žestā un skatienā niansēto saspēli visā izrādes gaitā. Tik cilvēciski un sievišķīgi! Abas mākslinieces vienkārši dzīvoja savās lomās, un emocijas bija vētrainas. Tēli pretpoli – verdzībā nonākusī Etiopijas valdnieka meita Aīda un viņas sāncense, Ēģiptes valdnieka meita Amnerisa, kurai ir neierobežota vara pār savu verdzeni, – mūsu zvaigžņu atveidojumā ir neatslābstoši karsts traģēdijas centrs. Īsta, nežēlīga konkurence starp varu un mīlestību, ko varas pārspēks tomēr nespēj iznīdēt pat tik nevienlīdzīgā cīņā. Aīdas ķermeņa valoda izstaro pazemību un izmisumu, Marinas Rebekas soprāna dzidrais, skanīgais plūdums un siltās krāsas tikmēr piepilda visu fizisko un emocionālo telpu.
Aīdas lūgšana, kurā viņa lūdz sev nāvi kara radītajā bezizejā starp mīlestību uz ēģiptiešu karavadoni Radamesu un savu tēvu, kļūst par pirmo dziļi saviļņojošo izrādes kulmināciju. Vēl augstākā emocionālā temperatūrā Aīda atklājas, plašajā trešā cēliena skatā tiekoties gan ar Rada mesu, gan tēvu, – Marinas Rebekas tēlotā varone uzrunā ar vokāli ļoti izteiksmīgu noskaņu maiņu. Spēji dramatiskajos brīžos klausītāja sirds līdzpārdzīvojumā sažņaudzas. Pat tembrāli vismaigākajos, vissapņainākajos piano posmos Marinas Rebekas balss nezaudē savu spodrumu un ļoti tieši uzrunā klausītājus.
Elīna Garanča ir pilnasinīga Amnerisa visā šīs sievietes pretrunīgajā skalā no greizsirdības, satraukuma, naida, dusmām, viltīgas manipulēšanas un ļauna atriebīguma līdz maigumam un vēlīnām nožēlām. Kad Amnerisa vairs nespēj slēpties zem valdonīgās, vēsās augsta statusa maskas, atkailināti atklājas nepiepildītas kaislības atkarības izmocīta, izmisusi sieviete. Elīnas Garančas interpretācijā tas ir ceļš no ilgpilnām, pašapziņas spārnotām erotiskām gaidām līdz apmātībai uz neprāta un sabrukuma robežas. Šo daudz šķautņainību pārliecinoši piepildīt ļauj gan dziedātājas plašais vokālais diapazons un prasme spēlēties ar tembra paletes krāsām, gan aktiermeistarība un pie redzē balstīta skatuviskā brīvība. Tas darīja izrādes atslēgas brīžus – pēdējo liktenīgo sarunu ar ieslodzīto Radamesu, tiesas ainu un Amnerisas izmisīgo vēršanos pie dzelžaini vienaldzīgajiem priesteriem – īpaši spilgtus.
Augstās notis savā vietā
Iraklija Kahidzes temperaments un balss spēks piestāv Radamesa lomai. Turklāt ir sajūta, ka viņam vienkārši nav jātēlo, vajag tikai "atlaist" slūžas un ūdenskritums bangos! Vienlaikus priecē tenora vokālā stabilitāte: augstās notis, jau sākot ar pirmo, šīs operas visslavenāko āriju, ir savā vietā, un tās ir nevis spiestas, bet brīvi un atvērti izdziedātas.
Lai gan Etiopijas valdnieks Amonasro traģiskajā spēlē iesaistās pēdējais un viņa vokālā partija ir koncentrēta, baritona Ludovika Tezjē izcilais sniegums liks vēl ilgi atcerēties nelokāmo, kareivīgi noskaņoto savas zemes patriotu, kurš arī grūtos laikos nezaudē ticību uzvarai. Mūs uzrunāja gan līderis ar vīrišķīgi spēkpilnu, tembrāli krāšņu balsi un pārliecinošu stāju, gan tēvs, kurš, spējā niknumā un iekšējās sāpēs nolādējis un atstūmis paša meitu, ir redzami satriekts, tā rīkojoties.
Izcilajā Aīdas izpildītāju sastāvā organiski iederējās bass Edgars Ošleja, kura sulīgais, plaši skanīgais tembrs un staltais augums darīja priesteri Ramfisu par iespaidīgu Ēģiptes nesatricināmās varas īsto simbolu iepretim faraonam, kuram, par spīti Riharda Mačanovska basbaritona skanīgumam, šajā stāstā ir drīzāk dekoratīva nozīme. Lielisks bija Operas koris, it īpaši vīru kora un sieviešu kora epizodēs. Izteiksmīgi orientālu kolorītu svētā zobena pasniegšanas rituālā radīja mecosoprāna Lauras Greckas (virspriesteriene) solo. Tenors Artjoms Safronovs, kurš mūsu operteātrī dzied vairākas galvenās lomas, godprātīgi izpaudās nelielajā ziņneša iznācienā.
Diriģents Lorenco Paserīni aizrautīgi un precīzi vadīja orķestra spēli, jūtīgi līdz svarojot orķestra skanējumu ar solistu balsīm. Mākslinieciskajai harmonijai pa reizei patraucēja vien orķestra ložās izvietoto pūtēju svētku fanfaru neprecizitātes spožajā Triumfa skatā. Spriežot pēc ilgas skatītāja pieredzes, šī gan laikam ir viena no tām lietām, kas nepāriet. Taču tas ir sīkums iepretim ilgi gaidītajam mūzikas, izcilu balsu un viedas vizuālās mākslas saplūsmes brīnumam.