Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Izrādes Farjatjeva fantāzijas recenzija. Trīs gurdenas stundas

Atbildi, kāpēc iestudēta 70. gados sarakstītā padomju melodrāma, Gata Šmita izrāde Jaunajā Rīgas teātrī nesniedz

Ir daudz iemeslu, kāpēc esmu pateicīgs Gatim Šmitam par to, ka viņš iestudējis Allas Sokolovas lugu Farjatjeva fantāzijas. Pateicoties šim notikumam, esmu izpētījis interneta labirintus un tajos atklājis, ka autore sākusi aktrises gaitas Dušanbē un Liepājā, ka viņa no 1967. līdz 1973. gadam bijusi Rīgas Krievu drāmas teātra aktrise, bet konkrēto lugu uzrakstījusi, jau strādājot Ļeņingradā, 1976. gadā.

Tāpat manas zināšanas bagātināja atrastie fakti, ka luga ļoti daudz iestudēta Padomju Savienības teritorijā un arī vairākos Latvijas teātros, taču visvairāk prieka sagādāja tas, ka internetā daudzās vietnēs gluži par brīvu var redzēt 1979. gadā uzņemto filmu Farjatjeva fantāzijas ar Andreju Mironovu un Marinu Ņejolovu galvenajās lomās. Pateicoties šai filmai, bija vieglāk formulēt, kāpēc Gata Šmita iestudējums mani atstāja tik vienaldzīgu, bet uz daļu zālē sēdošās publikas iedarbojās neatvairāmi nogurdinoši, lai neteiktu – iemidzinoši.

Skaidri un skaļi

Sokolovas luga zināmā veidā sasaucas ar citu populāru padomju dramaturgu jau krietni iepriekš sarakstītajiem darbiem, piemēram, Aleksandra Volodina Pieciem vakariem (1959). Jāatceras, ka Sokolovas luga top, kad PSRS pilnos ziedos zeļ stagnācija, ir Brežņeva valdīšanas laiks un sižets, kas veltīts cilvēciskām attiecībām, bauda skatītāju mīlestību. Farjatjevs ir cilvēks, kurš pretēji sadzīves pelēcībā ieslīgušajam padomju ļaužu vairākumam cenšas domāt par globālām problēmām, cilvēces lielajiem eksistenciālajiem jautājumiem, taču paliek nesaprasts un nevar piepildīt sapni par sievieti, kuru iemīlējis. Luga ir balstīta vienkāršos dialogos, kuros jūtama Antona Čehova ietekme – vārdos nepateiktās emocijas, ilgas pēc labākas dzīves, kura noteikti ir kaut kur citur – tikai ne Maskavā kā trim māsām, bet Kijevā, kur no Ukrainas pilsētas Očakovas vēlētos nonākt enerģijas pārpilnā māte un viņas meitas, pašas labi saprotot, ka nekas tamlīdzīgs nenotiks.

Jau piesauktajā filmā varoņu dialogi ļoti bieži skan pusbalsī – lielā mērā arī tāpēc, ka sienas mājai plānas un visu var dzirdēt cauri. Gata Šmita izrādes varoņi, to apzinādamies, rīkojas pretēji – runā sevišķi skaļi un kokaini kā mācību filmā latviešu valodas apguvējiem, kur svarīgāk ir nevis izteikties dabiski, bet skaidri un precīzi izrunāt skaņas. Protams, zināms laikmeta tēls no šādas spēles manieres veidojas, jo skatītājs saprot, ka cilvēki nespēj runāt par to, ko patiesībā jūt, jo nemitīgi jārēķinās ar klausītājiem gan pašu ģimenē, gan noteikti arī kaimiņiem – neba uz viņu pusi sienas biezākas (galu galā sienām mēdza būt arī ausis, kas dīga no drošības dienestu kabinetiem). Taču kokainums no runātā pāriet arī uz ķermeņa valodu, un stāsts veidojas par attiecībām, kas ir kļūdainas, neveiklas un neiespējamas no paša sākuma.

Intriga attaisnojas daļēji

Par vienu no galvenajiem mārketinga instrumentiem Farjatjeva fantāziju gadījumā kļuvis aktieru ansamblis, kas izveidots, uzaicinot Artūru Skrastiņu un Lidiju Pupuri no Dailes teātra, kā arī Lāsmu Kugrēnu no Nacionālā teātra. JRT pārstāv Baiba Broka un Iveta Pole. Intriga pati par sevi, protams, ir laba, taču tā attaisnojas daļēji. Par izrādes naglu kļūst nevis Artūra Skrastiņa sasaistītais sapņotājs Farjatjevs, kuru tikpat labi varētu nospēlēt arī kāds no JRT vietējiem spēkiem šai pašā vecumā, bet gan Lāsma Kugrēna ekspansīvās mātes lomā, kura ienes gaumīgu grotesku un dinamiku citādi samērā remdenajā izrādes ritējumā, saglabājot simtprocentīgu ticamību un ne mirkli nepārspīlējot. Mīlošās, taču arī samērā mietpilsoniskās tantes lomā veiksmīgi darbojas Lidija Pupure. Farjatjevs – lugas remarkā rakstīts "neglīts nenoteikta vecuma cilvēks" – A. Skrastiņa interpretācijā ir cilvēks, kurš savos dzīves jēgas meklējumos ir atradis vienīgo skaidrojumu, kas palīdz atrauties no ikdienišķās zobārsta pelēcīgās dzīves, – viņam ir teorija par cilvēku rašanos ārpus Zemes civilizācijā. Taču, uz papīra lidinoties savā teorijā, pats Farjatjevs nesalauž ikdienas kūniņu, viņš nav brāzmains romantiķis, bet gan savās izpausmēs visai konservatīvs cilvēks, kurš, ejot ciemos pie mīļotās sievietes, neaizmirst līdzi paņemt čības.

Baiba Broka diezgan ilgi spēlē "pareizo" sievieti "pareizās" intonācijās, kura beigās tomēr izšķiras par nepareizu soli un izvēlas "nepareizo" vīrieti, kuru skatītājs tā arī neierauga, bet kura nemitīgā klātesamība caurauž lugu. Dramaturģe gan caur Farjatjeva drāmu, zaudējot to, pēc kā ilgojies, pietiekami skaidri iezīmē arī tās nepatikšanas, no kurām viņš izvairījies, – abu gados vecāko sieviešu neizbēgamo spiedienu atteikties no savas aizraušanās, saviem sapņiem un teorijām. Līdz atklātai sadursmei nenonāk. Jaunākās māsas lomā Iveta Pole agresīviem triepieniem rāda nesavaldīgu pusaudzi – skaļu un kaitinošu. Rodas jautājums, vai nevarētu smalkāk, interesantāk un galu galā pašironiskāk.

Spuldzītes kā zvaigznītes

Izrādei laikam taču mērķtiecīgi veidots kaitinoši robusts vizuālais tēls – Rūdolfs Baltiņš vienīgo dzīvokļa sienu ar lielu logu iekāris striķos, kā parasti iekar ekrānu, kuru pēc tam paceļ augšup (bet nepaceļ). Logā vīd samērā vienkārši veidotas videoprojekcijas, bez kurām varētu arī iztikt. Virs dekorācijas sakarinātas spuldzītes – zvaigznītes, itin kā uzsverot pieticīgās 70. gadu iespējas poētiska tēla radīšanā uz skatuves. Pirmā cēliena sākumā un beigās logā eksponē Farjatjevu, taču otrajā cēlienā šādu paņēmienu režisors vairs neizmanto. Tas, pie kā režisoram tomēr vajadzētu piestrādāt, ir izrādes temporitms, jo tas, īpaši otrajā cēlienā, ir pārāk nesteidzīgs. Ne pirmo reizi Gatis Šmits palaiž lugu brīvā peldējumā, ļaujot, lai tā pati sevi nes, taču tad šai nesteidzībai būtu jābūt vairāk iekšēji piesātinātai. Izrādes uztverei par labu nenāk arī Lāčplēša ielas 25 Lielās zāles joprojām baisā ventilācija, kas žāvu skaitu palielina lavīnveidīgi. Izrāde nepāraug sava laikmeta ainu virkni, tā nepārvēršas par sarunu, kas taču aktuāla arī mūsdienās, – par nepieciešamību uztvert visas pasaules procesus un just līdzi arī tiem, kas dzīvo otrā zemeslodes puslodē. Sokolovas varoņi nepārvar ceturto sienu un paliek taipus. Šeit esam mēs, kam netrūkst, par ko raizēties, bet mūsu bažas un Farjatjeva trauksme par planētas likteni tomēr riņķo paralēlās orbītās.

Farjatjeva fantāzijas
 Jaunais Rīgas teātris Lielā zāle 

Top komentāri

Paulas Jēger-Freiman rēgs
P
"...Lāsma Kugrēna ekspansīvās mātes lomā [...] ienes gaumīgu grotesku un dinamiku citādi samērā remdenajā izrādes ritējumā, saglabājot simtprocentīgu ticamību un ne mirkli nepārspīlējot...." - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - Manu mīļo Rozentāl! Nu, kā var "ienest GROTESKU" reizē "saglabājot 100% ticamību un - galvenais - ne mirkli NEPĀRSPĪLĒJOT..."??? Skat. Svešvārdu vārdnīcu, Liesma 1978. gads GROTESKA: neparasts, PĀRSPĪLĒTS, izķēmots cilvēku [...] atveidojums teātra mākslā, tēlotāja mākslā un literatūrā. GROTESKS: dīvains, neparasts; pārspīlēts, izķēmots.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja