Pjetro Maskanji operas Zemnieka gods jauniestudējums un Rudžēro Leonkavallo Pajaci 2019. gada iestudējuma atjaunojums Mārtiņa Ozoliņa muzikālajā vadībā un Aika Karapetjana režijā Latvijas Nacionālajā operā ir skatāms kopš pirmizrādes 17. februārī. Tas priecē gan ar augstu muzikālā snieguma kvalitāti, kuru turklāt gandrīz bez papildspēkiem spēj nodrošināt pašreizējā Latvijas Nacionālās operas (LNO) trupa, gan ar vizuālo risinājumu, par kuru līdzās režisoram gādājis scenogrāfs un gaismu mākslinieks AJ Vaisbārds, kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka, videomākslinieks Artis Dzērve un kustību režisore Liene Grava.
Liktenīgais trijstūris
Gan manis apmeklētajā publiskajā ģenerālmēģinājumā 15. februārī, kurā dziedāja pirmizrādes sastāvs, gan otrā sastāva izrādē 18. februārī izšķiroša nozīme līdzpārdzīvojuma radīšanā bija tieši dziedātāju vokālajam un aktierspēles sniegumam. No tā ir atkarīgs, vai skatītājs izrādi vēros ar ziņķārīgu, bet distancētu skatu no malas vai pārcelsies citā realitātē un aizrautīgi sekos līdzi varoņu pārdzīvojumiem, aizmirstot par ikdienu. Tā notika, kaut arī šīs verisma traģiskās melodrāmas ir sen zināmas un dzīvības cena par nodevību un zaudēto godu šodienas liberālajai sabiedrībai ir pārspīlēta.
Emocionāli jaudīgākais ir abu cēlienu pirmizrādes sastāvs, kurā Zemnieka goda liktenīgā mīlas trijstūra spriedzi uztur soprāns Tatjana Trenogina (Santuca), tenors Raimonds Bramanis (Turidu) un baritons Jānis Apeinis (Alfio), savukārt pagalītes postošajā nepiepildītas un pieviltas mīlas, greizsirdības un atriebības kaislību ugunskurā piemet mecosoprāna Irmas Pavāres atveidotā Lola, kura solījusies gaidīt Turidu, tomēr apprecējusies ar Alfio un nu jau ir neuzticīga vīram. Viņas būtību atklāj dziesmiņa par skaisto īrisa ziedu – to dzied dzīves mirkļu baudītāja, pašpārliecināta daiļava, kura daudz nebēdā par savas rīcības sekām. Redzot, cik labi Irma Pavāre ir iejutusies Lolas tēlā, ar vēl jo lielāku interesi jāgaida brīdis, kad māksliniece debitēs tai pilnīgi pretējā raksturā – Santucas lomā.
Zemnieka godā īpaši priecē Raimonda Bramaņa vokālais sniegums – viņš ir lieliskā formā un atļaujas pilnībā ieguldīties augstajā emocionālajā intensitātē no jūsmīgās, aizskatuvē dziedātās siciliānas līdz lielīgai bravūrai un no spēcīgām dramatiskām kulminācijām līdz pēdējā ariozo paustajai, novēlotajai nožēlai. Visi augstie "si" ir stabili, un balss ir skanīga un gana brīva. Atšķirībā no Artjoma Safronova izteikti liriskā tenora Raimonda Bramaņa balss ir labi dzirdama arī duetā ar Tatjanu Trenoginu, kura ir lieliska Santuca. Viņas dziedājums ir gan dinamisks, vokāli vērienīgs un impulsīvi versmains, gan niansēts, un balsij piemīt verisma pārdzīvojumu gammai nepieciešamais plašums, spēks un krāsas. Pārliecinoši pāri korim un orķestrim izskan arī Santucas lūgšana.
Artjoma Safronova tenors uzplaukst ārijās un dialogos, kamēr jādzied solo, taču duetā ar Tatjanu Trenoginu tas vienkārši ir par klusu un lirisku. Taču viņa dziedājums ir izteiksmīgs, emocionāli patiess un izskan patīkamā tembrā. Iepretim Jāņa Apeiņa meistarībai un skatuves pieredzei Alfio lomā Daniils Pogoriless vēl ir māceklis, taču tēlo pārliecinoši, un vokālā partija ir labi iegūlusi viņa baritonā.
Dvēseles kliedziens
Lučija mecosoprāna Ilonas Bageles atveidojumā ir tipiska vienīgā dēliņa māte: cenšoties piesegt un pasargāt dēlu, viņa balansē uz robežšķirtnes starp neko nezinu/negribu nepatikšanas un vien iedīglī jaušamu cilvēcību attieksmē pret Santucu. Lučijas vokālajā partijā nav apjomīgu dziedājumu, toties viņa ir kā barometrs, kas reaģē uz sabiedrības noskaņojumu. Gan Ilona Bagele, gan Evija Martinsone perfekti izpilda šim tēlam paredzēto kustību režiju. Es gan ieteiktu nomainīt Ilonas Bageles parūku – klasiskajā kostīmā un ar taisnajiem, gludajiem melnajiem matiem Lučija atgādina skarbu "učeni" vai biroja darbinieci. Nedaudz viļņainais matu sakārtojums, kāds ir Evijai Martinsonei, līdz ar viņas skatuvisko sniegumu kopumā dara Lučijas vizuālo tēlu dabiskāku un siltāku.
Būtisks emocionālā saviļņojuma radītājs Zemnieka godā ir orķestris, kura spēlētajā, bezgala skaistajā mūzikā spoguļojas gan plaukstošā pavasara daba un svētku mirdzums, gan operas varoņu vētrainie pārdzīvojumi. LNO orķestra sniegums ir aktīvs, krāsām bagāts un tik emocionāli uzlādēts, ka aizrautīgās muzicēšanas spēks jau bīstami izaicina solistu balsis. Būtu grēks nepieminēt LNO kora pienesumu, kas ir jauniestudējuma īpašā rota, sākot ar silto sirsnību un vokālo vieglumu sieviešu kora sniegumā, pēc tam arī ar vīru kora un visa kora radīto Lieldienu svētku noskaņu. Kora dāmu iznāciens sievišķīgajos retrostila tērpos atsvaidzinoši kontrastē ar askētisko galveno varoņu vizuālo tēlu.
Solistu sniegums abos viencēlienos liek pamatoti lepoties ar mūsu Operas trupu. Vienīgais viessolists viencēlienu vakarā bija gruzīnu tenors Georgs Onjani, kurš operā Pajaci ielēca Kanio lomā, aizstājot saslimušo Aleksandru Antoņenko. Kanio Pajaci iestudējumā atveido arī mūsu Andris Ludvigs, un viņa sniegums ir stabils, taču tieši Georga Onjani spēcīgajai balsij un dabiskajam, versmainajam temperamentam nesavaldīgā vīra loma der kā uzlieta. Visi trīs Kanio ariozo viņa izpildījumā ir īsts sāpju un ievainotas dvēseles kliedziens.
Atradums Nedas lomā ir soprāns Inna Kločko, kura pēdējās sezonās sevi pierādījusi kā lielisku, daudzpusīgu dziedātāju (nesen viņa tika nominēta Lielajai mūzikas balvai par titullomas izpildījumu Riharda Štrausa operā Salome). Citas krāsas Nedas lomai ir atradusi Dana Bramane, taču abas solistes paliek atmiņā ar sapņaino balādi, kura pauž ilgas pēc putna brīvības un lidojuma. Nelietīgā, viltīgā Tonio tēlā pārliecina gan Jānis Apeinis, gan Rinalds Kandalincevs, kurš pirmizrādes sastāvā atveido pilnīgu pretmetu – sirsnīgo, vienkāršo lauku puisi mīlētāju Silvio. Izteiksmīgs, dabisks un tāpēc emocionāli pārliecinošs Silvio duetā ar Nedu ir arī Rihards Millers. Abi baritoni iespaidīgi prezentē teātra būtību izvērstajā prologa monologā. Pepes liriskajā dziedājumā uzmirdz LNO jaunais talants tenors Mārtiņš Šmaukstelis.
Skaistuma ideāli
Aiks Karapetjans vairākkārt publiski uzsvēris savu nepatiku pret režijas, arī paša personīgās režijas, klišejām, un viņam patiešām ir izdevies no tām izvairīties. Abi viencēlieni ir atšķirīgi un rāda režisora jaunrades ceļu attīstībā, tikai reversā secībā – no šodienas līdz 1919. gadam. Labi vien ir, ka izveidot uzreiz atpazīstamu, nemainīgu režisora rokrakstu nav Aika Karapetjana mērķis. Viņš ir atradis veidu, kā, nepārkāpjot tradīcijas un neizaicinot skatītāju gaumi un gaidas, tomēr nepalikt konservatīvam un iepriekš paredzamam. Izdevies arī nepazaudēt skaistuma ideālus, jo režisoram un viņa komandai nepiemīt šodienas mākslai raksturīgās bailes no skaistuma. Inscenējumu dzīvā, vibrējošā stīga nes sevī noslēpumu, kas zināmajiem stāstiem piešķir pirmreizību un dabisku cilvēciskumu. Te ļoti svarīgs ir gaismu mākslinieka AJ Vaisbārda izcilais darbs un Kristīnes Pasternakas veidotie kostīmi.
Aiks Karapetjans un viņa komanda neuzbāžas skatītājiem nedz ar satura aktualizēšanu ar postmodernismam tipiskajiem paralēlajiem stāstiem un politiku, nedz ar īpaši uzsvērtu vēsturisko laikmetu maiņu, vien ar tērpiem un scenogrāfiju gaumīgi ieskicējot XX gadsimta pēckara Itāliju (Zemnieka gods) un pēc tam – 80. gadus (Pajaci). Abus uzvedumus caurvij vizuālais vadmotīvs – apelsīns, kuru vienmēr kāds mizo un kuru var simboliski pasniegt arī kā biblisko ābolu. Viencēlienus stilistiski vieno tas, ka Zemnieka godā, tā pat kā Pajaci, galvenie varoņi ir tērpti melnās, askētiskās ikdienas drānās, ļaujot mielot acis ap krāšņi dekoratīvi tērptu kori (Zemnieka godā – tauta, Pajaci – pansionāta iemītnieki). Zemnieka godā acis priecē mirdzošie skatuves svētku rotājumi – lampiņu virtenes, kuras līdz ar uguns strūklaku no visām pusēm ļauj aplūkot skatuves ripas izmantojums.
Operā Zemnieka gods Aiks Karapetjans pat asprātīgi piemāna publikas gaidas, rotaļīgi paspēlējoties ar šķietami dzelžaino principu, ka bisei, ja reiz tā ir parādījusies uz skatuves, vienmēr ir jāizšauj. Saniknotais Alfio izrādes gaitā vairākkārt izņem no kabatas mazītiņu, spoži mirdzošu, pistolei līdzīgu priekšmetu – jā, tieši pistolei līdzīgu, kā mēdz rakstīt kriminālziņās, jo ir pilnīgi iespējams, ka tās ir tikai stilīgas šķiltavas. Taču, kad, tuvojoties traģiskajam atrisinājumam, Maskanji mūzikas dramatisms sabiezē un Turidu jau ir pazudis tumsā, pistole tā arī neizšauj. Paceļot skatienu augšup, ieraugām mēness un baznīcas vitrāžas loga rozes apspīdētu varoni, kurš karājas cilpā.
Zemnieka gods. Pajaci
LNO 1., 27., 28.III, 10.VI plkst. 19
Biļetes Opera.lv EUR 18–75