Raudupiete. Kaisle, kas aprij

Tieši tā! Bet Kārlis ir skaists kā eņģelis ...:D P.S. Atceros, pirms vienas VT izrādes režisors dzina jaunos censoņus (t.sk. E.Vāni) uz sporta zāli un trenažieriem, lai būtu tādā fiziskā formā, kādu izrādes materiāls paģēr...

Un ļoti seksīga riepiņa!

Bija taču vērts censties, lai tad kāda paspļaudītos, izceltu auguma skaistumu un iemīlētu seksīgo riepiņu? Gribētu novēlēt māksliniekiem saglabāt sīkstu izturību, pašcieņu un spēju pašsaglabāties šajā laikā,kad Valmieras teātrī,par spīti diendienas kārtībai, tur sastopams deficīts- GARA klātbūtne. VEIKSMI mīlā un citos sirreālajos procesos! :)

Un,kur Jūs izlasījāt,ka aktiera metodi attiecinu vienīgi uz sievieškārtas personāžiem vai tikai uz aktrisēm? Kā Jūs zināt, ka tikai sieviete vien bij kaislības varā. Vai vīrietis "procesā" iesaistījās ārpus kaislības, viņš novērtējams tikai kā tehniskais izpildītājs, vai kā? Lūk, to gan jau paredzēju, ka, pieminot Gruzdova iestudējumu, tūdaļ nāks kā no citas pasaules izkāpusī Brigadere. Jo tā Anna (esmu arī dzirdējis notaksējumu- tā vecā meita) jau vispār varbūt nebūtu saistāma ar Raudupietes tēla izcelsmi rakstu un skatuves mākslā. Iedomājieties, ka es esmu palasījis abus, bet nespēju izslēgt no apziņas arī Brigaderes interpretāciju, ja ir pieteikta tēma - Raudupiete. Kā arīesmu "saglabājis", piemēram, Šekspīra Ofēliju- trauslu un skaidru sievišķīgo jūtu iemiesojumu bez, piemēram, apakšbiksīšu stumšanas Klaudijam galvā vai ekstremālas atrakcijas jātnieces pozā. Nejūtos pateicis nekā ļauna, noniecinoša, bet es neatradu informāciju par tiem sevišķajiem akcentiem, kuri tagad tiks ielikti, saprotams, atklājot kaislības dabu cilvēka iekšienē, pēc tam notikumu attīstībā, kā p i r m o reizi. Piedodiet, es jau nu nesalīdzinātu Blaumaņa Ievu ar Antoniju, ja tam nebūtu kāds speciāli sadomāts iemesls. Kur Jūs ņēmāt, ka esmu to darījis? Saucu atmiņā Antonijas tēlu, piemēram, Olgas Lejaskalnes tvērumā, kas tāds "niknais" bija laikmeta prasību dēļ, bet arī ne viennozīmīgs vai, piemēram, Kristīnes tēlu Marijas Leiko skarbā, pat lietišķā interpretācijā. Daudzus citus Blaumaņa sieviešu tēlojumus, kuriem liecinieks varu būt tikai caur latviešu teātra vēsturi. Blaumaņa sievietes ( ne tikai Auce pirtiņā, kuru šodien pat pamanās svītrot, varbūt ,ka nezinot ko ar šo būtni iesākt), tā man vismaz šķiet, nav apveltītas vien ar trakām un postošām kaislībām.Arī tajās "vistrakākajās" saredzu vai sajūtu, nezinu, daudzveidīgu jūtu gammu. Piedodiet, ja esmu vedināts domāt par atsevišķiem tēliem no kādreiz redzētajām interpretācijām, bet neesmu pietiekami pirmatnīgi izvērtējis pirmavotus. Kā viens no negaidītākajiem, stereotipus šķaidošajiem skatījumiem teātrī varētu būt,piemēram, A. Jaunušana "spītnieces pievārēšanas" rituāls. Vieni ļoti sajūsminājās,man,kā pie ne tās laimīgās grupas piederošam, "super" pārliecinoši viss nelikās,it īpaši jau pašā sākumā,kamēr aktieri šo svaigo, bet arī uztiepto risinājumu padarīja par savu. Pēc Jūsu pieminētās definīcijas, kuru gan neapzinos nemaldīgi apguvis/ izmācījies, sievietes, kā arīdzan vīrieši, samaļ to, kas gadās ceļā,kā arī sevi pašu, nereti vairojot pārliecību, ka tā arī vajag, jo ne tik atraisītie, it īpaši jau šodien, var nonākt gļēvuļu un bezmugurkaulnieku statusā. Nezinu, vai tā ir problēma, bet es drīzāk to sauktu par cilvēka dabā iekodētu jūtu, saprāta, rīcības un seku komplektu. Vienlaikus paturēšu savās sajūtās, piemēram, E. Radziņas, V. Līnes, Z. Jančevskas, D. Lūriņas, V. Šneideres radītos tēlus, kur manta un nauda, lai arī neizpalika, nebija vadošais dzenulis. Arī pašas dzedrais, valdonīgais raksturs ne. Ārkārtīgi savdabīgs,īpatns man šķita G. Zariņas saimnieces skatījums,kas turklāt izrāžu gaitā mainījās...Bet samērā stipri, piedodiet, izraisīja jušanu, ka šī Antonija ir mazliet "tērēta". Ja mēs sāktu salīdzināt savus dažādos ieskatus,ko radījuši pirmavoti un interpretācijas, mūsu sarunai nebūtu beigu. Kā viens no iemesliem varētu būt arī tāda īpatnība, ka es, piemēram, sievietes kā dzīvē, tā literatūrā un arī uz skatuves vairāk vai mazāk idealizēju. Dažkārt labu atrodu arī tur, kur, iespējams, tā nemaz nav? Palieku mazliet aizšauts, ka devu iemeslu Jums tik bagātīgam mana viedokļa analītiskajam klāstam. Bet varbūt, ka Jūsu viedoklis ir nedaudz uzmeistarots, ne jau sliktā nozīmē, bet svaidīts Jūsu "bagāžā", kas vienlaikus ir Jūsu personiskā pieredze. Palieku gandarīts, ka vismaz ir notikusi enerģētiskā apmaiņa, kas varētu būt liecība, ka esam kaislīgi cilvēki. Varbūt pat, ka briesmu mākoņi nav tik melni kā sākotnēji izliekas.

1) Kur Jūs izlasījāt, ka "Attaisnojuma meklēšana ( advokāta pozīcija analizējot un radot tēlu), vai tā attiektos vienīgi uz sievieškārtas personāžiem?" , ja jau reiz rakstā melns uz balta stāv tā: "Teātra ļaudis mēdz teikt - lai nospēlētu kādu tēlu, aktierim ir jāspēj attaisnot tā uzvedību un rīcības motīvus pat tad, ja tas ir nežēlīgākais noziedznieks". Te nekur nav teikts, ka šī aktiera darba metode attiektos tikai uz sieviešu tēliem. 2) "Interesants pavērsiens, ja viņš ( vīrietis) būtu apstājies? Bet tad jau sieviete arī varēja apstāties! Taču jau dzīve rāda, ka brīžos, kad esam kaislību varā, tā gudrība un skaistā apņemšanās izpaliek." Tur jau tā lieta, ka šajā gadījumā tikai sieviete bija kaislības varā, bet vīrietis nebija. Viņam iespēja apstāties bija daudz lielāka. 3) Mihails Gruzdovs iestudēja citu "Raudupieti" - Annas Brigaderes, nevis Blaumaņa. Ja Jūs palasītu un salīdzinātu abos šos darbus ar vienādo nosaukumu, Jūs redzētu, ka tie tomēr ļoti atšķiras. Līdzīgi kā savulaik senie grieķi vai Šekspīra laiku dramaturgi rakstīja neskaitāmus variantus ar vienu un to pašu fabulu. Acīmredzot, ne jau tāpēc, lai vēl un vēlreiz izstāstītu pašu notikumu, bet gan lai citādāk saliktu akcentus un meklētu citus iespējamus iekšējos motīvus tēlu darbībai. Arī fināls Brigaderes gadījumā atšķiras. Piekrītu, tā toreiz bija ļoti spēcīga izrāde ar lieliskiem Indras Briķes un Artūra Skrastiņa aktierdarbiem. Bet tas Kārlis bija citādāks. Viņš uzņēmās līdzatbildību notikušajā, kas lielā mērā bija noticis ne jau aiz viņa vājuma, bet gan drīzāk aiz jaunības bezatbildības. 4) "Aleksis un Kārlis...veči vainīgi, jo vājāki, bet vājās,mātišķās,miera, garīguma un mīlestības apsardzes vispirms devušās pēc mantas un izrādījušās stiprākas." Nu, nezinu, kur Jūs ņēmāt, ka Blaumaņa Indrānu Ieva un Silmaču Antonija ir "vājās,mātišķās,miera, garīguma un mīlestības apsardzes". Šai kategorijai drīzāk pieskaitāmi citi Blaumaņa tēli - Elīna, Auce. Tie Blaumaņa sieviešu tēli, par kuriem te runā E. Vāne, patiesībā prasīties prasās pēc antonīmiem visam Jūsu uzskaitītajam - stiprās, vīrišķīgās, cīnītājas un dzīves kārtotājas pēc sava prāta, spējīgas mīlestībai likt pagaidīt, ja tā vajag. Un tur jau arī tā problēma, ka ne jau tie vīrieši ir tik vāji, nekā, tikai šī atvēziena sievietes diemžēl pēc definīcijas mēdz samalt to, kas viņām gadās ceļā. Un par to jau arī ir stāsts.