Žurnāls Time 2007.gadā to ierindoja beletristikas topa augšgalā, titulējot kā "izcilāko jebkad tapušo", bet Pedera Zeina redakcijā tapušajā populārajā ceļvedī The Top Ten: Writers Pick Their Favorite Books (tātad Tolstoja spalvasbrāļu, kolēģu — pasaules rakstnieku izvēlētajā labāko grāmatu sarakstā) XIX un XX gadsimtā pirmās vietas ieņem krievu autoru darbi, turklāt abi ar galvenajām varonēm sievietēm centrā — par XIX gadsimtu atbildīgā ir, kā Rietumos mēdz teikt, Leo Tolstoja Anna Kareņina, bet XX gadsimts ir Vladimira Nabokova Lolitas laiks.
Pašiem krieviem Tolstoja Anna Kareņina ir tāds pats "nacionālais svētums", "mūsu viss/naše vsjo", kā Puškina Jevgeņijs Oņegins, Gogoļa Mirušās dvēseles, Turgeņeva Tēvi un dēli, Čehova Trīs māsas, Dostojevska Noziegums un sods — nepieskaries, nenotrauc! Tas, ka neviens no šiem pasaules literatūras diždarbiem vairs nav iekļauts Latvijas vidusskolu obligātās literatūras sarakstos, ir mūsu nacionālās aprobežotības problēma un kauns. Tad nav jābrīnās, ja pat lauku bibliotekāres Latvijā jautā, vai Anna Kareņina ir kāda krievu dzejniece...
Tomēr, atzīšos, nudien ir visai dīvaini transatlantiskā pārlidojuma laikā no Frankfurtes uz Ņujorku vērot gadus trīsdesmit jaunu blakussēdētāju, iegrimušu Leo Tolstoy kunga pabrangajā sējumā ar nosaukumu Anna Karenina. Pirmkārt, privāti man šķiet, ka tik "resnas" grāmatas cilvēki vispār vairs neprot lasīt. Jā, protams, klasikas sinopšu/satura pārstāstu un tviterkomunikācijas laikmetā pat Tolstoja piecu gadu darbs — Annas Kareņinas 700 lappušu sižets — jau ir ietilpināts 140 zīmēs (no slavenā anekdošu krājuma Twitterclassics: krievu aristokrāte un Serjožas māte Anna Kareņina nevar izvēlēties, ar ko gulēt: apnikušo vīru vai jauno mīļāko Vronski, tādēļ metas zem vilciena).
Tolstoja romāns jau ar savu pamatuzstādījumu jeb galveno konfliktu (grēks/personas brīvība iepretim sabiedrības likumu/noteikumu ievērošanai) ir ārkārtīgi pateicīga viela visdažādākajām interpretācijām.
Tādēļ nav jābrīnās, ka Annas Kareņinas sižets kļuvis par kinematogrāfa uzmācīgas intereses objektu. Un, lūk, jaunums — 2012.gada pārsteidzošā, krāšņā, teatrāli nosacītā un vienlaikus tik vitālā un ticamā britu filma Anna Kareņina, pie kuras strādājusi, iespējams, labākā mūsdienu Anglijas dažādu mākslas veidu profesionāļu komanda. Filma, kura jau izpelnījusies ne tikai četras nominācijas Oskaram, sešas nominācijas BAFTA balvai, bet arī diametrāli pretējus vērtējumus kritikā — no absolūta iznīcinoša nolieguma līdz pamatotai sajūsmai. No "kaunpilna ņirgāšanās par literāru šedevru un Krievijas vēsturi" līdz "kinematogrāfiskai pilnībai un izcila aktieru ansambļa parādes spožumam".
Jaunā filma izceļas ar nenoliedzami efektīgu vizuālo pasauli, kurā viss ir teātris, grandiozs šovs, bet pati sabiedrība — likumiem pakļautas marionetes. Annas Kareņinas grēks ir tas, ka viņa šos sabiedrības nerakstītos noteikumus pārkāpj. Un dara to skatītāju — šī sociālā teātra dzīves teātrī — acu priekšā neslēpti. Protams, es banalizēju. Jo ir arī tā Anna (Keira Naitlija), kuras sīksprogotā frizētā galviņa atgādina mītisko medūzu Gorgonu — ļaunu, nelaimi un postu sējošo būtni. Ir Kareņins (Džūda Lovs), kurš ieraduma apnicībā velk no skapja ārā nez cik reizes lietoto aitas zarnu prezervatīvu, lai pildītu tradicionālos laulātā drauga gultas rituālus. Ir jauniņais oficieris, Annas mīlnieks Vronskis (Ārons Teilors Džonsons), un ir lieliskais lauku puisis Levins (Domnals Glīsons, izcilā aktiera Brendana Glīsona talantīgais dēls), kurš pirmoreiz mūžā piedzīvo mīlas fiasko. Šis ir aizraujošs stāsts arī par jauniem cilvēkiem un viņu kļūdām jūtu frontē. Kļūdām, kuras labot reizēm nav iespējams. Bet visupirms Anna Kareņina — tas ir ļoti, ļoti skaisti. Tomēr, kā apgalvo Keira Naitlija: "Lai gan kā aktrisei man sava varone ir jāattaisno un jāmīl, es ne mirkli neaizmirsu, ka Anna ir ļoti melns spogulis. Viņa noteikti nav eņģelis vai dūjiņa, kaut gan vairākums sieviešu grib redzēt Annas ciešanās attaisnojumu sev — jo viss, arī ļaunums, pasaulē taču rodas milzīgas mīlestības dēļ un jūtu vārdā, vai ne?"
Vairāk par Ļeva Tolstoja izcilo romānu un tā ekranizējumiem lasiet Sestdienā!