Daļa attiecību stāstu atraduši savu vietu šausmu kino zonā, daļa – mākslas un festivālu kino apcirkņos. Cita daļa – turpina mutuļot Holivudā, kur šis žanrs vairāk nekā simt gadu ticis lolots, un te nu mēs nonākam pie aktuālās režisora Kristofera Borgli dramēdijas Totāla drāma/The Drama (2026) – tā musina, kaitina un provocē jautājumā par to, vai plīvurs un jāvārds ir nepieciešams, ja savu tuvāko cilvēku īsti nepazīsti. Tā ir izteikti holivudiska norvēģu režisora Borgli rotaļa ar filozofisku ambīciju, «neērto smieklu» klātbūtni un savas paaudzes pazīstamākajiem aktieriem – uzmanības magnētiem Zendaju un Robertu Patinsonu.
TOTĀLA DRĀMA/THE DRAMA REŽ. KRISTOFERS BORGLI ★★★
Par Borgli varētu sacīt šādi: elle, tie ir cilvēki. Šī Sartra frāze uzzied, kad sastopam filmas Totāla drāma galvenos varoņus: Emmu (Zendaja) un Čārliju (Patinsons), kuri pavisam drīz mīs gredzenus. Abi ir pievilcīgi, skaisti un labi situēti trīsdesmitgadnieki – nedaudz mileniāļu perfekcijas karikatūras. Mēs tā arī netiekam skaidrībā, ar ko viņi nodarbojas – tas nav svarīgi, jo tuvojas kāzas –, bet viņus vieno izkopta gaume, humors, uniseksa apģērbi un dubultajiem standartiem pakļauti uzskati, kolīdz runa ir par citiem cilvēkiem. Zendaja un Patinsons ir «tas» pāris, kuram mēs vēlētu, lai viss izdodas. Tomēr tas nebūtu Borgli, ja viss nepārtaptu par sabiedrības aizspriedumu, traumu un daudz kā cita revīziju.
Totāla drāma eleganti tiek galā ar filmas ekspozīciju, iepazīstinot mūs ar varoņiem un aizvedot līdz saasinājumam. Vīna degustācijā Emma un Čārlijs kopā ar vedējiem (Alana Haiema un Mamadū Ačejs) ir gana noreibuši, lai atklātu savus ļaunākos nodarījumus. Katrs izstāsta savējo, un Emmas atbilde satricina gan draugus, gan arī viņas līgavaini Čārliju, kura prātu nu pārņem vienīgi šī atklāsme. Nevēlos izpaust pavērsienu, tomēr Borgli izspēlē filozofisku problēmu: kāpēc mēs sodām par nodomu un iztēli, bet nesaasinām reālu rīcību un tās sekas? Turpmākais pārtop par to, ko piesauc filmas nosaukums: ir gana daudz mazo «šoka vērtību», kas ir raksturīgas Borgli – šaurākā lokā izkāpinātas mūsdienu sabiedrības smalkās kaites.
Norvēģis Borgli, kurš nu pietauvojies Holivudā, ir pamanīts, novērtēts režisors – pats būdams četrdesmitgadnieks, viņš interesējas par mileniāļu paaudzes problemātiku: slava tīmeklī, «veiksmes stāsta» ekspluatācija, es performēšana, mākslinieks pret sistēmu u. c. Viņa debija DRIB (2017) ir mokumentārijs jeb viltus dokumentālā filma par enerģijas dzērienu, otrā pilnmetrāža Pati sev piegriezusies/Sick of Myself (2022) pievēršas mākslinieku pārim, kas performē savu mākslu un savas publiskās personas, no tā gūstot finansiālu labumu. Pirms trim gadiem uz ekrāniem iznāca Borgli Holivudā tapusī dramēdija Sapņu scenārijs/Dream Scenario (2023) ar Nikolasu Keidžu profesora lomā – viņš saskārās ar sapņa un realitātes raksturu, mazliet MeToo un vēl šo to.
Tomēr, salīdzinot ar iepriekšējiem darbiem, Totālas drāmas scenārijs pārāk ilgi nevar pieņemt drosmīgus lēmumus par Emmas nodarījumu, kur nu vēl attiecībā uz Čārliju un viņa izgājieniem. Vai kritiens un tā atdarināšana ir viens un tas pats? Vai iztēloties bankas aplaupīšanu ir tas pats, kas to paveikt? Lūk, šos jautājumus izvirza Borgli, bet minstinās uz tiem atbildēt. It kā filmai vajadzētu atmaskot Emmu, Čārliju, viņu draugus un mūs pašus, tomēr pēciespaids ir izklaidējoša neērtu tēmu prezentācija.
Kino izlase. Iesaka Dārta Ceriņa
LŪKOJOTIES SAULĒ/SOUND OF FALLING (2025) ★★★★★
Viens no pagājušā gada labākajiem kinodarbiem – ar Kannu festivāla žūrijas balvu godalgotā vācietes Mašas Šilinski debija ir laika portrets par četrām dažādu paaudžu meitenēm: Almu, Ēriku, Angeliku un Lenku. Viņu dzīves ir savītas XX un XXI gadu simteņu bizē – vietumis izkaisītas kā puzles gabaliņi, bet nemainīgi tie ir klusāki vienas dzimtas stāsti. Tik eleganta, vieliska režija un stāstniecība uz ekrāna ir notikums. Iesaku.
ŪDENS HRONOLOĢIJA/THE CHRONOLOGY OF WATER (2025) ★★★
Slava nākusi pa priekšu pašai filmai, jo kinodarbs daļēji uzņemts Latvijā, pēc tam diskusiju krustpunktā nokļuva producentu reputācijas jautājumi un viss kas cits, tomēr sazarotajā sarunā pazudusi pati režisore Kristena Stjuarte – viena no pagājušo desmitgadi definējošajām kinopersonībām – un tas, kāpēc viņa vēlas režisēt. Intīms darbs par jaunas sievietes spēka ceļu (Imodžena Pūtsa), ar ķermeni rakstot gan savu pieredzi, gan arī kļūstot par rakstnieci un metot autobiogrāfisku loku uz autori Lidiju Jūkneviču.
HINDAS RADŽABAS BALSS/SAWT HIND RAJAB (2025) ★★★★
Viens no repertuārā gaidāmajiem darbiem – tunisiešu režisores Kauteras Ben Hanīas dokudrāma par sešgadīgo palestīniešu meiteni Hindu un viņas mūža pēdējām stundām Gazā 2024. gadā ir viens no satricinošākajiem kinodarbiem pērn. Pamatā ir reāli meitenes zvani un sarunas ar glābējiem, un filma izgaismo Izraēlas un Palestīnas konflikta absurdu un birokrātisko neiespējamību glābt dzīvības. Filma saņēmusi Zelta lauvu Venēcijā.