Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Pirmais kriminālromāns latgaliski

Romāna Bruoli/Brāļi autors Aldis Bukšs par latgaliešu pašapziņu, nacionālajiem partizāniem un par drosmi ieskatīties sev acīs.

Vēlme atriebt brāli, skaidri nezinot, kas ar viņu noticis, – šis Alda Bukša romāna Brāļi galvenā varoņa Edgara Tārauda dzenulis devis autoram iespēju savērpt tik aizraujošu sižetu, ka grāmata izlasās vienā paņēmienā. Brāļi ir Bukša otrais romāns, bet vienlaikus arī pirmais, proti, tas ir pirmais latgaliski uzrakstītais kriminālromāns. Izdevniecība Dienas grāmata ir izdevusi abus variantus, gan Brāļi, gan Bruoli, un otrais variants Bukšam nupat ir nesis Latgaliešu kultūras gada balvu Boņuks.

1985. gada 21. augustā Balvos dzimušā un Baltinavā uzaugušā Alda Bukša debijas romāna Parādu piedzinēji (2015) manuskriptu vispirms piecas izdevniecības noraidīja, kamēr pēkšņi, kā izteicies autors, sāka spīdēt saule un dziedāt putniņi – tik ļoti viņu saviļņojis zvans no Dienas grāmatas ar apliecinājumu, ka izdevniecība gatavojas romānu izdot. Parādu piedzinēji kļuva par vienu no pirktākajām grāmatām un piedzīvoja papildu tirāžu. Lasītājus pievilka autora spēja vērpt kriminālintrigu un arī drēbes pazīšana – ieguvis augstāko izglītību politikas un tiesību zinātnēs, Bukšs gandrīz desmit gadu bija nostrādājis dažādās finanšu iestādēs Latvijā un grāmatā attēloto banku pasauli pazina pietiekami labi, pareizāk sakot, pazina ne tikai no fasādes puses. Pērn pie skatītājiem nonāca latviešu pilnmetrāžas mākslas filma Maiņa, kas stāsta par vienu bīstamu dienu taksista dzīvē Rīgā, Aldis Bukšs ir Maiņas scenārija līdzautors. Kopš 2019. gada sākuma viņš ir Ministru prezidenta biedra, tieslietu ministra Jāņa Bordāna biroja vadītājs, tātad diezgan nodarbināts cilvēks, bet sarunā ar SestDienu nebaidās solīt jaunu romānu, termiņu gan nesola.

Intervēts neilgi pirms Boņuka balvas pasniegšanas, jūs teicāt, ka balva būtu liels gods. Vai tobrīd jau zinājāt vai nojautāt, ka to saņemsiet?

Protams, nezināju. To es uzzināju tikai tad, kad ienācu Latgales vēstniecības Gors zālē. Es gan biju cerējis, bet arī bažījies, jo konkurence bija spēcīga.

Vai Bruoli tiešām ir pirmais kriminālromāns latgaliski?

Cik man zināms, jā, lai gan latgaliešu literatūra vēl ir diezgan neizpētīta.

Kā jūs romānu uzrakstījāt vispirms – latgaliešu rakstu valodā vai latviešu literārajā?

Sāku rakstīt latgaliski, bet tad sapratu, ka nepārzinu latgaliešu rakstu valodas gramatiku un valodas formas tik labi, lai būtu pārliecināts, ka rakstu pareizi. Tad pārgāju uz literāro valodu un romānu pabeidzu tajā, pēc tam pārrakstīju latgaliski un devu redaktorei, kura ieguldīja diezgan pamatīgu darbu, lai valoda atbilstu latgaliešu rakstu valodas normām.

Kas jums pašam ir latgaliešu valoda?

Dzimtā valoda. Latgaliešu valoda ir daļa no latviešu valodas. Es runāju Ziemeļlatgales izloksnē, bet latgaliešu rakstu valodas pamatā ir Dienvidlatgales izloksne. Līdz ar to ziemeļlatgaliešu valodas formas var atšķirties no latgaliešu rakstu valodas vispārpieņemtajām gramatikas normām. 

Jūs esat uzaudzis Baltinavā. Kā bērnībā mājās runājāt?

Latgaliski. Vecāki ar mani, protams, runāja literārajā valodā.

Kāpēc "protams"? 

Tāpēc, ka Latgalē diemžēl tā ir, ka vecāki ar bērniem runā literārajā valodā, baidoties no… Nu, visi šie simt gadu stāsti par pārmetumiem latgaliskajam, par latgaliešu valodas noniecināšanu. Latgalē diemžēl joprojām reti kur var atrast vecākus, kuri ar bērniem runātu latgaliski. Vietumis bērni pusaudža gados pāriet uz latgaliešu valodu. Tā arī ar mani bija. Vecāki ar mani runāja latviešu literārajā valodā, savā starpā – latgaliski, vectēvs un vecmamma, protams, runāja latgaliski.

Kāpēc vecākiem Latgalē būtu bijis bail runāt ar bērniem latgaliski?

Tur jūs varat palasīt Franci Kempu vai Miķeli Bukšu, kuri par to ir daudz rakstījuši. Nu, ir jau bijis spiediens, ka latgaliešu valoda ir zemākas kategorijas, niecināma. Savulaik tā bija, un tas atspoguļojās arī latgaliešu pašnovērtējumā attiecībā uz savu valodas formu. Protams, par to pašiem latgaliešiem jāuzņemas vairāk atbildības nekā citiem.

Padomju laikā latgaliešu valodu skolās nemācīja. Kas notika pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas?

Tagad arī nemāca. Tikai atsevišķās Latgales skolās novadu mācībā un tikai vienu stundu nedēļā. Tās tiešām ir tikai dažas skolas. Latgaliski skolās plānveida apmācības nav, ja nemaldos, kopš 1936. gada. Kārlis Ulmanis izskauda latgaliešu valodu no skolām.

Kādā valodā jūs sākāt rakstīt savus romānus?

Literārajā valodā. Skolā kaut ko arī latgaliski rakstīju.

Kurā valodā jūtaties brīvāk?

Tās abas man ir dzimtās valodas, abās jūtos brīvi! Tā ir viena valoda. Nesen lasīju Anneles Slišānes interviju, kurā viņa stāsta, ka, rakstot latgaliski, tu jūties, kā rakstot nopietnāk, valodā, kurā esi uzaudzis. Man bija līdzīgi, bērnībā apkārt pamatā latgaliešu valoda skanēja – ģimenē, rados. Līdz ar to, rakstot latgaliski, brīžam jūtos patiesāks.

Vai neesat mēģinājis rakstīt literāru darbu, kurā darbojas abas valodas?

Šobrīd rakstu scenāriju filmai, tajā skanēs abas valodas. Tā būs drāma ar komēdijas elementiem par trīsdesmitgadniekiem, bērnības draugiem, kuri ir pašķīrušies, bet spiesti satikties kāzās Latgalē, un sākas problēmas.

Kas ir filmas režisors?

Režisors vēl jāmeklē.

Kad sākāt domāt par rakstīšanu?

Kaut ko skricelējis esmu kopš bērnības, bet par romānu sāku sapņot 22 gadu vecumā un tad arī sāku rakstīt, iespaidojies no darba karjerā pieredzētā. Tomēr tas process vilkās, un pavisam nopietnu lēmumu pieņēmu tikai 27 gadu vecumā. Uzrakstīju daļu romāna Parādu piedzinēji, tad process apstājās, un es sapratu, ka nespēju pabeigt romānu, strādājot esošajā darbā. Tāpēc no darba aizgāju, uzrakstīju romānu un tad sāku meklēt nākamo darbu.

Tātad var teikt, ka uz rakstniecības sliedēm jūs uzlika dzīves pieredze?

Jā, lielā mērā. Gribējās dalīties savos iespaidos un pārdomās. Tā tapa pirmais romāns.

Kurš ātri kļuva populārs.

Jā, par to biju diezgan pārsteigts, nebiju gaidījis, ka romānu tik atsaucīgi uzņems.

Ko jums nozīmē krimiķu rakstīšana?

Man nav pašmērķa rakstīt krimiķus. Gribu izstāstīt stāstu par aktuālām tēmām, kas mani interesē un uztrauc. Rakstīšana ir veids, kā es izpaužos. Savu viedokli atspoguļoju darbos. Pirmais darbs bija par korupciju. Tā ir smaga problēma mūsu sabiedrībā un pasaulē kopumā. Gribēju noskaidrot, kas cilvēkiem liek nostāties uz korupcijas ceļa.

Atbildi atradāt? Vai tā ir jāmeklē vēl un vēl?

Atbildi atradu, bet tā ir atkarīga no konkrētiem cilvēkiem un konkrētiem gadījumiem. Nav vienas formulas, ir formulu virkne, un galu galā atbilde ir tāda, ka paša cilvēka pieņemtie lēmumi viņu nostāda uz korupcijas, uz noziedzības ceļa. Var jau, protams, aizbildināties ar dažādiem apstākļiem un vainot citus, bet lielā mērā tas ir paša lēmums.

Smagākajos gadījumos tādi lēmumi droši vien var būt pašam bīstami. Piemēram, atteikties no dalības kādā shēmā, kurā, varbūt gluži nemanot, esi jau diezgan dziļi iesaistīts.

Tieši tā, bet te ir runa par drosmi ieskatīties sev acīs.

Korupcijas sakarā mēdz teikt, ka ir tikai trīs cilvēku kategorijas: tie, kas dod kukuļus, tie, kam dod, un tie, kam nedod. Vai par sevi esat drošs, ka nekad, nekur un nekādos apstākļos neko?

Cilvēks vispār ne par ko tādu nevar būt simtprocentīgi drošs, kamēr neiestājas konkrētie apstākļi. Tomēr no savas pieredzes varu teikt, ka esmu bijis diezgan noturīgs pret dažādiem vilinājumiem. Esmu pārliecināts, ka tāds arī palikšu.

Tātad jums ir bijuši mājieni par koruptīvām iespējām?

Jā, strādājot bankā.

Vai tad banku sistēmā tas ir iespējams?

Jebkuru sistēmu veido cilvēki. Bankās daudz kas ir atkarīgs no konkrētu projektu lēmumu pieņēmēju viedokļa, no dažādiem knifiem.

Varbūt korupcijas, kas ir slēpta lieta, būtības atklāšanai literārs darbs dod vairāk iespēju nekā tiesiska izmeklēšana?

Varbūt. Mans mērķis bija likt lasītājiem aizdomāties par šiem jautājumiem un stiprināt viņu pārliecību rīkoties godprātīgi, pašiem pieņemt atbildīgus lēmumus, kuri balstīti sirdsapziņā. 

Kā no Parādu piedzinējiem nonācāt līdz Brāļiem?

Tāpat kā nonācu līdz Parādu piedzinējiem – pētot interesējošas tēmas. Dzīve man ir dāvājusi iespēju satikt milzum daudz cilvēku ar interesantiem stāstiem, piedzīvojumiem. Tas viss ir kompilējies manā romānā. 

Visas romānā aprakstītās vides, sākot ar Londonas naktsklubu un beidzot ar Helsinku cietumu, tātad pats neesat redzējis?

Protams, neesmu, bet esmu par tām lasījis, interesējies, klausījies citu stāstus. Londonas naktsklubā ir strādājis mans tuvs draugs. Arī azartspēlēs neesmu iesaistījies, tikai vienreiz jaunībā automātā uzspēlējis, bet zinu cilvēkus, kas ir iegrimuši šajā zaņķī.

Neesmu redzējis nevienu, kuru aiz rokām ar varu vilktu kazino iekšā, visi tur savu naudu atstāt ieiet no brīva prāta.

Tieši tā. Tas ir tas, ko es teicu: viss ir atkarīgs no paša pieņemtajiem lēmumiem. Bet tas nenozīmē, ka pati minētā lieta, konkrētajā gadījumā azartspēles, kopumā ir laba. Lai arī viss ir atkarīgs no paša, reizēm vajag kādu no malas, kas uzsit pa plecu vai pasniedz roku, palīdzot izrāpties no zaņķa.

Vai jums ir izdevies kādam palīdzēt tiešā veidā, nevis rakstot grāmatu?

Domāju, ka ir izdevies.

Vai tas nozīmē, ka ir cilvēki, kas paši tiek ar sevi galā, un ir arī tādi, kas netiek?

Labs jautājums. Tāpēc jau eksistē draudzība, līdzcietība, palīdzība. Tas ir līdzīgi kā ar vardarbību ģimenē, šobrīd aktuālo tēmu: tu pats vari saņemties un izrauties, bet līdzcilvēku un sabiedrības atbalsts pavisam noteikti tev palīdzēs.

Kas ir vardarbība ģimenē – šobrīd aktuāla vai šobrīd aktualizēta tēma?

Jūs esat žurnālists jau 30 gadu – kā jums šķiet? 

Man šķiet, ka aktualizēta. Vardarbība ģimenē eksistēja arī senāk, tikai par to tik daudz nerakstīja.

Jā, tā tagad ir aktualizēta ar mērķi vardarbību mazināt. Diemžēl sieviešu vardarbīgas nāves gadījumu skaits Latvijā ir viens no augstākajiem Eiropā. Pirmais darbs ir pateikt, ka tas nav normāli. Liela daļa vardarbībā ierauto un cietušo personu to pieņem kā normalitāti, kā kaut ko tādu, ar ko nav iespējams tikt galā. Manuprāt, to ir iespējams mazināt.

Kāpēc sievietes samierinās ar vardarbību?

Apstākļi var būt visdažādākie. Arī bērnu jautājums var atturēt no šķiršanās, arī bailes no atriebības, no tā, ka neviens viņu no tās nepasargās. Cik daudz cilvēku, tik daudz dažādu iemeslu.  

Man tomēr nav līdz galam skaidrs, kāpēc sievietes dzīvo ar vardarbīgiem tēviņiem. Pareizāk sakot, kāpēc viņas vispār ar tādiem sāk dzīvot.

Droši vien viņu vardarbība neizpaužas pašā sākumā, bet parādās tikai ar laiku. Katrā ziņā šīs problēmas aktualizācija var kaut vai stimulēt bērnus iedrošināt māti aktīvākai rīcībai. 

Es gan zinu arī cilvēkus, kuriem bērnībā ir bijis dzērumā vardarbīgs tēvs, kuru viņi bezmaz ienīduši, bet tēva mūža nogalē viņu attiecības kļūst ļoti tuvas un mīļas.

Tas ir piedošanas stāsts… Bet mana grāmata nav par vardarbību ģimenē.

Vienā recenzijā par Brāļiem minēta arī autisma tēma, kas vienam no jūsu romāna varoņiem varētu būt kopīga ar Andra Kalnozola debijas romāna Kalendārs mani sauc varoni: "Tik sakāpināta pieauguša puiša (galvenā varoņa Edgara brāļa Kristapa) apsēstība ar nacionālo partizānu tēmu liek uzdot jautājumu, vai Edgara brālis nav sargājams arī tāpēc, ka viņam piemīt autisma pazīmes, un kāpēc autors par to tik drūmi klusē."

Rakstot man tādas domas nebija, bet, kad izlasīju šo recenziju, nodomāju, ka, iespējams, zemapziņā kaut kas līdzīgs ir bijis. Grāmatā cenšos izskaidrot, kāpēc Kristaps ar nacionālo partizānu tēmu ir tik apsēsts. Mani pašu tā interesē. Manuprāt, nacionālo partizānu tēma plašākai sabiedrībai nav līdz galam izstāstīta. Ziemeļlatgalē nacionālo partizānu kustība bija milzīga. Es romānā šajā stāstā neiedziļinos, bet ceru, ka esmu radījis intrigu, lai cilvēki sāktu pastiprināti interesēties gan par Stompaku kauju, gan Pēteri Supi, gan viņa izveidoto Latvijas Nacionālo partizānu apvienību.

Jūsu rados mežabrāļi ir bijuši?

Nē. Viens mans vectēvs tajā laikā bija lēģerī, otrs vēl pusaudzis. Bet man liels pārsteigums bija, grāmatā Meža meitas vienā fotogrāfijā ieraugot vecmammu. To bija pamanījusi mana māsa. Bildē Domicella Pundure redzama ar savām draudzenēm, un viena no viņām ir mūsu vecmamma. Tā ir viena no retajām bildēm, kur viņa redzama jaunībā.

Jūs, stāstot par saviem rakstniecības aizsākumiem, esat teicis, ka bērnībā bieži vien, izlasot kādu grāmatu, jums ir gribējies to turpināt. Ciktāl tas attiecas uz jūsu paša darbiem, konkrēti uz romānu Brāļi? Tur ir daudzas līnijas, kas prasās pēc turpinājuma.

Tā arī ir. Šim darbam tiešām var rakstīt otro cēlienu. Varbūt kādreiz tas arī būs. Konkrēta nolūka man šobrīd nav, bet ne tik sen iezīmējās virziens, kurā varētu iet nākamajā cēlienā.

Tātad Brāļus izlasījušie var gaidīt turpinājumu?

Viņi var gaidīt manu nākamo grāmatu. 

Kad tā būs?

To nevaru pateikt. Bet Brāļos tiešām daudz kas līdz galam nav nocirsts.

Vai tas tā speciāli darīts?

Gan jā, gan nē. Jebkuram stāstam ir turpinājums kā dzīvē, tā, manuprāt, arī literatūrā.

Ko jūs kā kriminālromānu autors domājat par nāvessodu?

Labs jautājums. Ko jūs pats par to domājat?

Tīšu slepkavu man nebūtu žēl, bet pret nāvessodu ir viens būtisks arguments – tiesu kļūdas iespēja.

Jā, tiesu kļūdas iespēja ir nepieļaujama, tāpēc esmu pret nāvessoda atjaunošanu. Ciešanu aspektā, protams, ir jautājums, kas notiesātajam sagādā lielākas ciešanas – nāve vai mūža ieslodzījums. Somija, kuras cietumu aprakstu romānā, manuprāt, izpratnē par cietumsodiem ir krietni tālāk par mums, un viņiem maksimālais ieslodzījuma ilgums ir 20 gadu. Vienlaikus statistika rāda, ka Somijā ir viens no zemākajiem recidīvu rādītājiem pasaulē. Latvijas sabiedrība, manuprāt, tādai Somijas pieejai sodu politikā līdz galam nav gatava. Somijā ar ieslodzītajiem intensīvi strādā, rāda, ka pasaule viņiem dara labas lietas, jo liela daļa noziegumu ir izdarīti kā atriebība, noziedzniekaprāt, ļaunajai sabiedrībai.

Vai jums ir kādi paraugi kriminālromānu rakstīšanā, kādi autori?

Paraugu man nav, bet neliegšos, ka lielāko daļu Jū Nesbē grāmatu esmu lasījis.

Bet Andri Kolbergu?

Kolbergs man stāv plauktā "grāmatas, kuras jāizlasa".

Kāds ir jūsu rakstīšanas režīms? Rakstāt regulāri?

Šobrīd diemžēl neregulāri. Darbs un ģimene nedod tādas iespējas, necik daudzus radošos atvaļinājumus Ventspils rakstnieku mājā atļauties nevaru, bet kaut kad lasītāji un skatītāji tomēr varēs novērtēt manu nākamo gara darbu. Protams, es gribētu turpināt rakstīšanu.

Cik gatavs jums galvā ir romāns, pirms ķeraties tam klāt?

Ideja un struktūra man ir diezgan skaidra. Rakstot tā, protams, tiek pilnveidota, precizēta, un dažreiz rezultāts var būt arī citādāks, nekā sākumā plānots. Līdzīgi bija ar Brāļiem. Galvenais mērķis bija izstāstīt stāstu par diviem brāļiem, viņu savstarpējo saikni un attiecībām, bet darbības vieta sākotnēji bija domāta pavisam cita – sākumā darbība norisinājās pamatā Islandē. Liela daļa romāna jau bija uzrakstīta, bet tad iestājās pauze, un es, domādams, kāpēc nespēju to pabeigt, secināju, ka iemesls varētu būt tas, ka romāna darbība norisinās vietā, kuru es nepārzinu tik labi, lai varētu rakstīt brīvi un pārliecināti. Tad pārnesu darbību uz vietām, kas man ir sirdij tuvas.

Ieskaitot Ziemeļlatgali.

Jā, Ziemeļlatgali un Igauniju, kas mani vienmēr ir fascinējusi.

Krievijas specdienesti, kas Brāļos darbojas, arī jums ir tuvi?

(Smejas.) Šī tēma man ir tuva tādā ziņā, ka, manuprāt, sabiedrībai būtu jāpievērš tai lielāka uzmanība.

Vai mums vajadzētu lolot ilūzijas par iespējām tikt galā ar Krievijas specdienestiem, ja pat Vācijas kanclers un Austrijas ārlietu ministre iet strādāt uz Gazprom?

Nevajadzētu arī mūsu iespējas noniecināt. Viena lieta ir teikt, ka esam mazi un nevarīgi, cita – paskatīties uz kaimiņiem. Romānā minētie 17 Igaunijas notvertie Krievijas spiegi nav izdomājums.

Kāpēc igauņi noķer vairāk?

Šo tēmu jums vajadzētu papētīt turpmākajos rakstos.

Varbūt Igaunijā Krievijas spiegus ir vieglāk noķert tāpēc, ka viņiem igauņu valodu ir grūtāk iemācīties.

To tiešām mūsu žurnālistiem vajadzētu pētīt, kāpēc Igaunija noķer vairāk Krievijas spiegu nekā Latvija.

Cik liela ir Krievijas propagandas ietekme Latgalē? Nupat ir parādījusies aptauja, ka lielākā daļa Latgales iedzīvotāju gribot Krievijas vakcīnu Sputņik.

Tā nav taisnība, tajā aptaujā galvenā atsauce ir uz Daugavpili. Tā nav visa Latgale. Diemžēl Latgalē informatīvā telpa ir diezgan krasi sadalīta: daļa klausās tikai Austrumu virzienu, daļa seko Rīgas medijiem. Jā, Krievijas ietekme ir pietiekami liela joprojām, un es teiktu, ka par to ir atbildīgas Latvijas valdības, ka tik maz līdz šim tika darīts. Tikai pēc Ukrainas krīzes sāka runāt par televīzijas ietekmi, uzstādīja papildu raidītājus, nesen aizvēra dažus kanālus. To visu varēja darīt krietni ātrāk. Arī armijas daļu Lūznavā izveidoja tikai pirms dažiem gadiem. Kāpēc tas netika darīts agrāk? Acīmredzot šajos lēmumos ir bijusi arī iespējamo aģentu ietekme.

Tas ir stāsts arī par latgaliešu pašapziņu, par latgaliskumu. Latgaliskums ir latviskuma stiprināšana. Godīgi sakot, man šķiet, ka Latgales situācija daudz neatšķiras no situācijas Rīgā.

Tikai Rīgā krievvalodīgie lielākoties ir okupācijas laika iebraucēji, kamēr Latgalē – Latvijas pilsoņi un viņu pēcteči.

Jā, dzīvo te kopš Pētera Pirmā laikiem. Kopumā, cik man ir bijusi saskare, Latgales krievi ir labvēlīgi noskaņoti pret Latviju. Problēma tikai tā, ka līdz šim informācijas vakuumu aizpildīja Krievijas mediji.

Vai Latgales separātisms nav Krievijas sildīta ideja?

Pirmkārt, Latgales separātisms attiecībā uz Latgales latviešiem ir absolūts murgs, nav ne mazākā pamata par to runāt. Aptaujā par gatavību ar ieročiem rokās aizstāvēt Latviju tieši latgaliskajās ģimenēs bija vislielākais īpatsvars to, kas būtu gatavi aizstāvēt. Protams, Krievija meklē visdažādākās iespējas Latviju vājināt, bet domāju, ka tā jau sen ir atteikusies no šīs idejas, redzot, ka tai nav vilkmes. To pierādīja okupācijas varas koķetēšana ar latgaliskumu okupācijas sākumā, 40. gadu beigās, kad padomju vara pat sāka iniciēt latgaliešu valodas lietojumu Latgalē. Taču viņi ļoti ātri atteicās no šīs idejas, jo, kā man stāstīja cilvēki, kas par to vairāk interesējušies un pētījuši, tika secināts, ka padomju vara sev tādā veidā vairāk kaitē nekā palīdz – latgaliskuma stiprināšana stiprina iedzīvotāju latviskumu un pretpadomju darbības.

Tātad Krievija varētu būt atteikusies no Latgales atšķelšanas no pārējās Latvijas?

Viņi ir atteikušies no latgaliešu valodas izmantošanas šajos mēģinājumos, bet no mēģinājuma šķelt Latviju gan nav atteikušies.

Jūsu romānā aprakstītos bēgļus, kurus nelegāli ved pāri robežai, savā bērnības pusē Baltinavā esat redzējis?

Neesmu, bet stāstus par viņu vešanu, par robežpārkāpējiem esmu dzirdējis.

Vai Latgale tagad izmirst?

Varu izstāstīt piemēru: 1935. gadā Ziemeļlatgalē, neskaitot atņemtos sešus Abrenes pagastus, bija 60 tūkstoši iedzīvotāju, 2020. gadā – 19 tūkstoši. Iedzīvotāju skaita samazināšanās ir bijusi ārprātīga. Tai ir dažādi iemesli. Tomēr mans skats uz Latgali ir cerīgs, šķiet, cilvēki arvien vairāk sāk atgriezties, daļā Latgales parādās jaunās ģimenes. Dažas pamestas mājas atdzīvojas. Protams, tas nav tik masveidīgs process, kā gribētos. Jāsaved kārtībā ceļi un infrastruktūra, tas ir viens no pirmajiem nosacījumiem izaugsmei. Sasniedzamība gan fiziski, gan garīgi.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Varu nepārņems, bet revolūcija var notikt

Laikā, kad pasauli jau vairs nepārsteidz ziņas par pašbraucošām automašīnām, datorprogrammām, kas sacer simfonijas un spēj šahā uzvarēt pat Gariju Kasparovu, atsevišķi zinātnieki brīdina, ka mērķi...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata