Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Vairāk nekā laulātie draugi

Pateicoties pandēmijai, alpīnisti Kristīne un Kristaps Liepiņi uzrakstījuši grāmatu par kāpienu Pamira septiņtūkstošniekos, kura vienus aizraus, citus atbaidīs.

Dzīve savā ziņā ir ļoti līdzīga kāpšanai kalnos. Mēs paši izvēlamies, kurp doties, cik labi sagatavoties gaidāmajam kāpienam, ar ko kopā iesieties vienā drošināšanas virvē, kam otrā virves galā uzticēt savu dzīvību. Grozies, kā gribi – droši šeit nav. Un nebūs.

Šis citāts atrodams 132. lappusē grāmatā Pamirs. Mana sirds mīlestībā, pieredzējuša alpīnisma instruktora Kristapa Liepiņa un viņa sievas Kristīnes stāstā par viņu 2018. gadā veikto kāpienu divos Pamira septiņtūkstošniekos – Koržeņevskas smailē (7105 metri) un Somonī smailē (padomju laikos – Komunisma smaile, 7495 metri). Šobrīd Latvijā pasaules augstāko virsotņu iekarošanu vairs nepavada tik plaša publicitāte un sabiedrības apbrīna kā 90. gados, kad 1995. gada 14. maijā Teodors Ķirsis un Imants Zauls uznesa Latvijas karogu Everestā. Taču līdz šim izdotajās latviešu alpīnistu grāmatās kāpšanas process un ar to saistītās izjūtas nav aprakstītas ar tādu tiešumu kā Kristīnes un Kristapa Liepiņu jaunajā apgāda Zvaigzne ABC izdotajā. Tā ir ne tikai aizraujoša lasāmviela, bet arī motivators un demotivators reizē, kas vienus aizraus ar kalnu romantiku, bet citus droši vien atbaidīs no kalnos kāpšanas. Turklāt runa ir ne tikai par to darbību aprakstiem, kas ir uz cilvēka spēju robežas vai kur alpīnista dzīvība vairs nav viņa paša rokās, bet arī par šķietami ikdienišķām sajūtām kalnos. Nu, kaut vai 99. lappusē: "Šodien biju nolēmusi vienkārši atpūsties, bet reizēm dienas bāzes nometnē ir drausmīgi garlaicīgas. Pamosties no rīta, un jau garlaicīgi. Izmet mazu līkumu – garlaicīgi. Lasi grāmatu – garlaicīgi. Raksti dienasgrāmatu – garlaicīgi…" Tiem, kas nevar iedomāties dzīvi bez auksta alus rokas stiepiena attālumā, kur nu vēl bez interneta, kalnos tiešām nav ko darīt.

"Cilvēks, kurš sasniedzis kalna virsotni, neatgriežas lejā tāds, kāds bijis pirms tam, – viņš atgriežas kā cits cilvēks, jo iepazinis to neierobežoto brīvību, kura ir aiz baiļu un neziņas robežbarjerām," ir teicis Kristaps Liepiņš. SestDiena tik un tā citu starpā neiztika arī bez jautājuma, uz kuru ikviens alpīnists daudzreiz ir atbildējis: kāpēc viņš kāpj kalnos?

Jūsu abu grāmata par kāpienu Somonī, kādreizējā Komunisma, smailē faktiski ir Kristīnes dienasgrāmata, tavi īsie teksti ir tikai nodaļu ievadā.

Tā tas varbūt izskatās no malas, un tas arī ir veidots, lai tā izskatītos. Bet tam apakšā ir divu cilvēku sinerģisks tandēma darbs, kura tapšanas veids ir visai specifisks. Ekspedīcijās katram ir savi pienākumi, sava varēšana un savs redzējums. Kristīnei nu jau labu laiku ir izveidojies pieradums visu pierakstīt, es savukārt vairāk bildēju, man fotoaparāts ir vairāk tāds dienasgrāmatas vešanas veids: reizēm piebildēju kaut ko tādu, par ko cilvēks no malas jautātu, kas tas tāds vispār ir, bet man tāda bilde ir atgādinājums, ka tajā brīdī es domāju par to un to.

Kalnos teltī guļot, Kristīne man bieži jautā: "Kas tev šodien ir bijis tāds, ko tu gribētu pierakstīt?" Es savukārt citreiz viņai iesaku kādas viņas emocijas noteikti fiksēt. Tā nu šis darbs ir veidojies, tā sakot, trijos lasījumos. Protams, Kristīnes emocijas tur dominē, bet, kad tagad dažas lasītājas saka: "Brīnišķīgi, neviens vīrietis neko tādu nevarētu uzrakstīt!", tad mēs smaidām, jo dažas it kā Kristīnes emocijas tur ir ieliktas no manis.

Grāmatas forma dzima ļoti organiski. Iesākumā bija Kristīnes dienasgrāmatas teksts, kuram izgājām cauri, kad Kristīne to bija pārrakstījusi datorā – abi izlasījām un sapratām, ka tas ir par pliku, vēl jāpapildina. Es rakstīju kādas daļas klāt, turpinot stāstu, Kristīne rakstīja tālāk, tad atgriezāmies pie uzrakstītā otrajā lasījumā, veidojot to darbu ļoti pilnīgu. Man liekas, daudzi lasītāji šobrīd pamana, ka tur ir atspoguļota gan ekspedīcijas ikdiena, gan kāpšana, alpīnisms, bet ir ielikts klāt arī kas tāds, kas citās grāmatās, vismaz latviešu valodā sarakstītās, nemaz tik bieži neparādās.

Kuras latviešu "alpīnistu grāmatas" tu nosauktu pirmās?

Es nosauktu Teodora Ķirša grāmatu 7000 un vairāk. Vismaz viena kalnu grāmata ir Jurim Ulmanim un Ilgvaram Paulam. Alpīnists Pēteris Kūlis (pirmais latvietis, kurš ieguvis vēsturisko "sniega leoparda" titulu, tātad uzkāpis piecos PSRS teritorijā esošajos septiņtūkstošniekos, – red.), kurš viens no pirmajiem izlasīja mūsu manuskriptu, uz to reaģēja ar lielu prieku, teikdams, ka tas ir pavisam citādāks nekā līdz šim viss latviešu valodā lasītais. Mūsu grāmatā ir emocijas, kādas skarbi veči parasti nemaz neatļaujas paust.

Turklāt ļoti detalizēti aprakstītas. Lasot jūsu grāmatu, ir sajūta, ka Kristīne ir gandrīz vai kāpdama, krizdama un celdamās rakstījusi, tik sīki tur atspoguļota katra darbība un ar to saistītās izjūtas.

Tas ir faktiski pusgadu ilgs rakstīšanas darbs, kā jau teicu, trijos lasījumos. Ļoti labi, ka mums šajos kalnu ceļojumos ir tapis liels foto un video arhīvs. Noskatoties video, vari atsaukt atmiņā arī to, kas vārdiskā formulējumā tur nav bijis, jo bieži vien nespēks un nogurums kāpjot ir tik liels, ka galvā ir pilnīgs tukšums – ne velti tas tiek salīdzināts ar meditatīvu procesu.

Tāpēc šāds sīks apraksts ir jo pārsteidzošāks.

Mēs vienkārši abi esam sistemātiski centušies atjaunot visas šīs sajūtas. Ejot cauri tekstam un to papildinot, Kristīne bieži ir teikusi, ka rakstot viņa šo notikumu pārdzīvo vēlreiz. Skatos – Kristīne sēž un raud. Prasu, kas noticis, un viņa saka: "Es aprakstot tik dzīvi atsaucu atmiņā notikušo…" Droši vien cilvēki, to lasot, var dabūt klātesamības sajūtu.

Kā kalnos rakstīšana notiek tīri fiziski?

Rakstām mazos piezīmju blociņos ar tinti, kura mitrumā tik daudz neizplūst, esam to noskaidrojuši. Pat ar tādām lietām tiek eksperimentēts pirms kalnu braucieniem, jo tur katrs sīkums ir ļoti svarīgs. Arī man ir mazais blociņš, no kura pāris zīmējumu ir publicēti grāmatā.

Vai tu arī esi rakstījis kalnu dienasgrāmatas?

Nu jau vismaz 15 gadu rakstu publikācijas žurnāliem. Arī Kristīne ir iesitusi roku šajā arodā. Tātad rakstīšana mums nav sveša, tomēr atvēzēties lielākam darbam ļāva pandēmija. Jāsaka, šīs grāmatas tapšana ir tīrs Covid-19 efekts – ja nebūtu pandēmijas, mums vienkārši nebūtu laika šādam darbam pieķerties.

Jo tad jūs kaut kur kāptu?

Pilnīgi noteikti! Pagājušā gada pavasara sākumā, kad tika norauts stopkrāns un mums tika atceltas sešas (!) nākamās ekspedīcijas, tai skaitā iecerētais kāpiens astoņtūkstošniekā, nācās domāt, ar ko mēs tagad tuvākajā laikā nodarbosimies. Grāmatas rakstīšana bija plāns B, varējām pieķerties klāt kaut kam tādam, kam līdz šim vienkārši nebija laika piesēsties. Mēs neesam tādi rakstnieki, lai nedēļas laikā uzblieztu romānu. 

Izklausīsies dīvaini, bet šī grāmata ir tapusi ar tādu aprēķinu, ka neesam ķērušies klāt pie interesantākā, krāsainākā, ko mēs varētu pastāstīt. Mēs ķērāmies pie Pamira tāpēc, ka tas bija jau daudzmaz noslēdzies posms, ar domu, ka šeit ir diezgan vienkāršs ekspedīcijas formāts: divi kalni, pabeigts stāsts riņķa kompozīcijā, kā arī Latvijas lasītājiem pazīstams rajons. Latvijas kalnu tūristu un alpīnistu senioru paaudze ļoti labi pārzina šo rajonu. Mēs sākumā domājām, cik cilvēku no Latvijas ir uzkāpuši šajās abās virsotnēs pagājušā gadsimta 60.–80. gados. Izrādās, pāri trīsdesmit! Samonī smailē varbūt mazāk un Koržeņevskas smailē vairāk. Latvijas alpīnistiem Pamirs savulaik ir bijis sava veida brends. Tur arī tehniskās darbības nav tik sarežģītas, lai tās būtu grūti aprakstīt un lasītājam grūti saprast, ko īsti tur dara. Bet mums ir vēl ko pastāstīt!

Jūsu abu grāmata var kalpot divējādi – gan kā ārkārtīgi aizraujošs materiāls, kas var iedvesmot cilvēku pievērsties kalnos kāpšanai, gan kā atbaidītājs. Lai gan tiešas un tuvas nāves tajā nav aprakstītas, tomēr kaut vai tas, kas kalnos ir jāiztur sievietei, dažai labai var likt septiņreiz pārdomāt, pirms izšķirties par došanos kalnos.

Ja tas nostrādā tādā veidā – lieliski, tātad viens no grāmatas mērķiem ir sasniegts. Mēs nevienu negribam nobaidīt no kalniem, bet zināmā mērā tas ir arī labs veids, kā brīdināt cilvēkus, pastāstot viņiem, kāda ir realitāte kalnos, kādas tur ir kāpēja sajūtas, ar ko tur ir jārēķinās un kādas var būt iespējamās sekas avārijas situācijās, kādas kalnos mēdz būt. Aprakstīt šo procesu – tas bija viens no uzdevumiem, kuru paši sev bijām devuši. Zināmā mērā grāmata ir mācību literatūra. Tā ataino aklimatizācijas procesu, staigāšanu pa nometnēm augšā lejā, veiksmes faktorus, laikapstākļus un arī dažādus negadījumus, ar kuriem diemžēl jārēķinās, – tas viss grāmatā ir tīši ienests.

Kad es tevi pirms daudziem gadiem intervēju pirmoreiz, iepazinu kā tehnisko alpīnistu – pretstatā tobrīd populārajiem augstkalnu virsotņu iekarotājiem…

Es joprojām tāds esmu.

Bet tagad tu tomēr kāp arī lielos augstumos.

Arī Kristīne atzīst, ka daudz interesantāka kāpšana ir tieši tehniskajā alpīnismā. Tehniskie maršruti ir daudz dinamiskāki, jā, arī riskantāki. Grāmatā aprakstītajā kāpienā Pamirā ir mazi, tehniski posmiņi, kamēr tehniskajā alpīnismā tādi ir burtiski vienlaidus. Bet šajos gados, kopš kāpju kopā ar Kristīni, mēs ļoti apzināti esam, pirmkārt, pacēluši augstumu, kādā darbojamies, jo tas ir interesanti un tas ir arī loģisks attīstības cikls – kāpt arvien augstākas virsotnes. Bet ļoti būtiski ir pateikt – arī arvien augstākas un sarežģītākas. Pagājušā gada sākumā pirms pandēmijas mēs bijām Argentīnā. Pusotrā mēnesī uzkāpām sešās virsotnēs, no kurām nopietnākās virsotnes Mersedario augstums bija 6735 metri. Tas ir astotais augstākais kalns Dienvidamerikā. Mēs uz to kāpām no tehniski sarežģītās puses, pa dienvidu sienu, kas ir pusotrs kilometrs diezgan stāva ledāja, diezgan bīstams arī. Gadu pirms tam bijām Peru. Tur arī uzkāpām sešās virsotnēs, no kurām dažas bija tuvu pie sešiem kilometriem vai nedaudz pāri tam, ar ļoti stāvām ledus sienām vai vertikālām klinšu sienām. Lielā augstumā tas ir pavisam cits tehniskais alpīnisms nekā zemā līmenī, jo nāk klāt augstkalnu apstākļi. Arī Kristīne to novērtēja.

Augstumu jūs labi panesat?

Diezgan labi. Nākot lejā no Samonī smailes, daudz spriedām par to, ka jūtamies ļoti labi septiņarpus kilometru augstumā. Apzināti gatavojamies doties tālāk, proti, augstāk, pagājušajā rudenī mums vajadzēja doties uz astoņtūkstošnieku.

Tas ir loģisks solis. Lai tu varētu kāpt seštūkstoš septiņtūkstoš metru augstumā tehniskus maršrutus, tev tā rezervīte sajūtās jāpaceļ vēl augstāk, lai saprastu, ko teiks ķermenis.

Kā tev šķiet, vai tu astoņtūkstošniekā varētu uzkāpt bez skābekļa baloniem?

Domāju, ka varētu. Vismaz uz septiņtūkstošnieku, smagi strādājot, kā tas grāmatā aprakstīts, uz Koržeņevskas smaili, mēs kāpām divatā, bez takas, brizdami pa dziļu sniegu. Jā, tas ir nežēlīgi smagi, bet mēs zinām, kā gatavoties. Tas ir līdzīgi kā olimpisko sporta veidu sportistiem – ir olimpiskās spēles, un trīs četrus gadus viņi tām gatavojas. Alpīnistu olimpiskās spēles ir augstie, sarežģītie kalni, tiem ir ļoti mērķtiecīgi un ilgi jāgatavojas. Jo labāk tu gatavosies, jo lielākas tev izredzes palikt dzīvam un jo labāk tu tur jutīsies.

Bet, lai tu varētu gatavoties, tev vajag kalnus. Tāpēc mēs iepriekšējos gados veicām pa pieciem sešiem ceļojumiem uz augstkalniem, bet tajā pašā laikā arī ledus kāpšanu, klinšu kāpšanu, jo tev ir jābūt universālam karavīram, kas ir gatavs darboties gan augstumā, gan tehniski sarežģītos posmos.

Kad tu iepazinies ar Kristīni, jūs abi jau kāpāt kalnos?

Nē. Kristīne nāca mācīties alpīnismu.

Tātad viņa gribēja kāpt?

(Smaida.) Nē, paziņa viņu pieteica. Tā viņa atnāca. No sākuma izskatījās, ka tur pilnīgi nekas nebūs. Interese un azarts parādījās pēcāk. Zināmā mērā arī man tas bija sava veida izaicinājums – redzēt cilvēku, kurš ir gatavs sākt no nulles, grib darīt kaut ko. Principā šajos gados ir iets cauri tik daudz visam kaut kam, tāpēc, ja kāds pasaka: "Es gribu kāpt kalnos, bet man nav pilnīgi nekādu dotību", mēs zinām, kā to panākt, ko ieteikt.

Tātad nav tā, ka Kristīne kāpj tikai tāpēc, ka tu kāp?

Domāju, ka ne. Man jau šķiet, ka kalni spēj uzrunāt cilvēku neatkarīgi no citiem cilvēkiem. Ja tu to aicinājumu esi sevī sadzirdējis, tad parādās cita attieksme. Kristīnes gadījumā attieksme ir brīnišķīga. Es esmu redzējis to darbu, kas ir izdarīts gatavojoties. Tādā ziņā mēs ļoti labi viens otru pavelkam un motivējam. Ja Kristīne iet no rīta skriet, arī man nav nekāda aizbildinājuma, ka es šodien varētu to negribēt. Vai arī otrādi – ja mēs gribam kaut kur kāpt, tad es varu teikt: ja tu negatavosies, tad mēs varam arī nebraukt. Jo aizbraukt un nespēt uzkāpt – tas nav tas labākais variants.

Par attieksmi pret iespējamiem nelaimes gadījumiem kalnos jūs esat izrunājuši un vienojušies?

Izrunājuši esam visu kaut ko, zinām, ko otrs par to domā, bet cenšamies nekoncentrēties uz šo jautājumu. Tieši otrādi, cenšamies koncentrēties uz visa darīšanu, lai nenonāktu šādās problēmās, mācītos no kļūdām, rīkotos preventīvi, lai izslēgtu iespējamos riskus. Protams, tie vienmēr būs apkārt. Tu pat iedomāties nevari, kurā brīdī kas var notikt. Bet tas ir jāpieņem. Mēs visi dzīvojam šo dzīvi ar pieņēmumu, ka beigās mirsim. Vai mums no tā mainās attieksme pret dzīvi, tas ir iekšējs jautājums. Labāk jau, protams, ja mainītos, jo tad apzināmies savu trauslumu un to, kas dzīvē ir svarīgākais.

Bet tev vai Kristīnei kalnos nekad nav bijusi sajūta "ja palikšu dzīvs, tad nekad vairs…"?

(Smejas.) Tā ir ļoti normāla sajūta! Tā ir it kā pāriešana nākamajā līmenī, spēlējot kādu spēli, – noskan jautrā mūziciņa, un tu esi jaunā līmenī. Tev vienkārši jāzina, ka ar to nekas nebeidzas. Kādas ir izcilam alpīnistam nepieciešamās īpašības? Fiziskā attīstība, brīnišķīga visu alpīnisma darbību tehniskā pārzināšana, briljanta psiholoģiskā sagatavotība, lai tiktu pāri bīstamām situācijām. Un vēl viens parametrs – ļoti, ļoti draņķīga atmiņa. Jo, kad tu tajos, atvainojos, sūdos nonāc, tad domā, ka "nekad vairs", bet, nonācis lejā, to aizmirsti un dodies atkal augšā.

Tas ir jautājums par prioritātēm. Kas ir skaistākais, ko tu vēlies piedzīvot? Atbildes var būt dažādas. Dzīves intensitāte, krāsainums un koncentrētā garša ir tā vērtas, lai kādā brīdī zināmā mērā arī riskētu.

Vai kalnu vilkmē nav arī narkotiskas atkarības elementi?

Ir, tīri bioķīmiskā veidā. Mūsu ķermenis ir tā radīts, lai izjustu gandarījumu par paveikto. Jebkurš ķīmiķis pateiks, kā veidojas adrenalīns ķermenī, kā tas noārdās, kādas nākamās vielas veidojas pēc adrenalīna. Bet tas viss mums ir vajadzīgs. Piemēram, serotonīns, "laimes hormons", kas ļauj mums izjust gandarījumu par paveikto, ir iesaistīts mūsu imūnsistēmas veidošanā. Bez tā visa dzīvot, protams, ir iespējams, bet tā jau ir pavisam cita dzīve.

Tomēr pavisam bez loterijas kalnos neiztiek, ir, kā aprakstīts arī jūsu grāmatā, bīstamie posmi, kurus alpīnists vienkārši cenšas šķērsot pēc iespējas ātrāk cerībā, ka nekas uz galvas neuzkritīs.

Protams! Drošs alpīnisms nav iespējams pēc definīcijas. Bet tikpat labi var jautāt, vai dzīve var būt simtprocentīgi droša. Mēs nezinām, kurā brīdī kāds mums lielveikalā var uzšķaudīt virsū un inficēt ar kovidu, no kā mēs varam nomirt.

Vai ieiet Maksimā tajā brīdī, kad tā sabrūk, un tevi nosit betona lavīna.

Tieši tā! Vai vienkārši kāds, kas kaut ko ir salietojies, uzbrauc tev frontālā sadursmē uz lielceļa. Kurā brīdī mēs varam būt pārliecināti, ka mums nekas nenotiks?

Kalnos tomēr tā iespēja ir lielāka, akmeņi ripo.

Protams. Bet ir ļoti daudz prātojumu par to, kā tad ir labāk dzīvot – ilgi un mēreni vai strauji un krāšņi.

Vai tev kalnos ir bijušas situācijas, kad esi skatījies nāvei acīs?

Bet protams. Tehniskais alpīnisms ar to ļoti bieži ir saistīts. Kad burtiski pāris metru no tevis iet lavīna, īsts ātrvilciens, kura ceļā trāpījies tu to nekādi nespēsi ietekmēt. Vai arī kad tu kāp pa kilometrīgu vertikālu klinšu sienu un tavā priekšā ir kādi 30–40 metri, kuros tu nevari nekādu drošināšanu noorganizēt, tas ir kā mīnu lauks vēl ar kādām kustīgām plāksnēm, un tu tam dodies cauri ar skaidru apziņu, ka, nedod, Dievs, kaut vienu soli ne tā paspert… Iespējams, tas viss arī iemāca citādi skatīties uz dzīvi – uz katru savu kustību, uz katru vārdu, ko pasaki.

Reiz es intervēju ceļotāju un dēkaini Bruno Šulcu, kurš ar velosipēdu bija nobraucis no Elbrusa. Viņš stāstīja, kā, dodoties lejā, vienā slidenā vietā pēc neuzmanīgas kustības kritis, stipri sasitis galvu, un atjēdzoties viena no pirmajām domām viņam bijusi: "Kāpēc tam tā bija jānotiek ar mani?" Es, to dzirdot, nevarēju nenodomāt, ka viņš taču faktiski ir darījis ļoti daudz, lai tā notiktu, nevis otrādi.

Ļoti svarīgi ir sevi pieradināt pie domas, ka tu nemaz nedrīksti nonākt līdz situācijai, kad jau ir par vēlu. Tas ir tas, ko alpīnismā var mācīties visu dzīvi. Jā, diemžēl var gadīties arī pilnīgi neparedzamas un nekontrolējamas sakritības.

Vai tu ar gadiem kļūsti piesardzīgāks?

Tā jau ir pieredze! Tā diktē, iespējams, pat intuitīvas reakcijas zemapziņas līmenī, nevis tikai precīzi izrēķinātu rīcību, ņemot vērā laikapstākļus, maršruta kondīciju un citus faktorus. Taču joprojām pastāv vēlme: "Ejam! Kas būs – būs." Jo tieši tajā brīdī ir tā dzīve, manuprāt. Tā dzīves esence, kurā tu stāvi uz šķautnes un tev ir tikai viens variants. Iespējams, tās ir tās sajūtas, kuras mēs tur meklējam.

Vai augstkalnos, kur nekas neaug, cilvēkam sajūta nevarētu būt līdzīga to seno ēru dzīvo radību sajūtai, kas izlīda no ūdens un mēģināja izdzīvot uz neapdzīvotās sauszemes?

Varbūt. Bet domāju, ka tās sajūtas meklējumi ir pilnīgi visos laikos visām tautām cauri gājuši. Vismaz man, esot augstos kalnos, bieži nāk prātā domas, ka es redzu, kā tūkstošiem gadu atpakaļ šeit varbūt kāds pirmais cilvēks ir parādījies un kaut ko domājis. Šeit ir izveidojies ceļš, taka, savienojums starp civilizācijām – pāri kalniem. Daudzi kalni ir nosaukti par Saules kalniem, tādi ir gan Omānā, gan Himalajos. Tās ir vietas, kur cilvēki ir gājuši, tiecoties pēc debesīm un domājot, cik tālu no virsotnes var redzēt. Tā ir vēlme paskatīties aiz horizonta, paskatīties tālāk, nekā tu spēj saredzēt, izziņas vēlme. Es to vēlmi jūtu sevī.

Bet, no otras puses, vai tāds augstums, ka tur nekas neaug, nav mājiens, ka dzīvībai tur nav ko darīt?

Domāju, ka ne. Visiem tuksnešiem, visiem okeāniem, visiem neauglīgajiem kalnu veidojumiem kādreiz ir pirmo reizi iets pāri, kāds ir pirmais uzdrošinājies to darīt, viņam ir bijusi sajūta, ka viņš ir gatavs doties nezināmajā. Manuprāt, tā ir mūsu saikne ar pirmatnējo cilvēku, kurš devās kaut kur, nezinādams, kur viņš nokļūs. Cilvēki ir gājuši milzu gabalus, lai nokļūtu nezināmajā, vai devušies okeānā, nezinādami, vai otrā pusē vispār kaut kas ir.

Vai tev kalnos ir bijuši tādi soļi, kurus atceroties tu sev saki: "Tur nu gan es biju pārgalvīgs…"?

Jā, ir bijuši. Es joprojām kāpju arī vienatnē klintīs, gana lielās sienās, lai tas nebūtu droši.

Cik augstas sienas tu esi pieveicis?

Pārsimt metru. Varbūt ne pilnīgi vertikālas, bet tādas, kurās ir vertikāli posmi, no kuriem kritiens beigtos tālu, tālu lejā. Bet arī tajā ir garša. Tā ir tava izvēle un motivācija. Jā, reizēm to var saukt arī par pārgalvību, bet tā es dzīvoju. Kā instruktors es tiem, kas pie manis mācās alpīnismu, varu pateikt: "Nekad nedariet tā!" un pie sevis nodomāt: "Nekad nedariet tā, ja jums aiz muguras nav tādas 38 gadu pieredzes kalnos, kāda ir man!"

Ko tu domā par tā sauktajiem zirnekļcilvēkiem?

Brīnišķīgi cilvēki! Esmu ticies ar vienu no viņiem, kas kāpj debesskrāpjos, – Patriku Edlindžeru – un esmu ticies arī ar pasaules līmeņa alpīnistiem. Visi alpīnisti riskē, nav tādu elites klases alpīnistu, kuri neriskētu. Kad tu izej 30–40 metru virs pēdējā nostiprinājuma, kritiens tur ir 60–70 metru dziļumā, tas nav savienojams ar dzīvību. Tad ir vienalga, vai tu esi 50 vai 500 metru augstumā, sekas faktiski ir vienādas.

Grāmatā ir pieminēts slavenais Šveices alpīnists Uli Šteks (1976–2017), viņu raksturojot: "Runa nav par to, vai viņš kalnos ies bojā, runa ir tikai par to, kad un kā tas notiks."

Jā, diemžēl tā ir mūsdienu alpīnisma blakne – visiem, kas tajā vēlas būt īpaši, ir jādara daudz vairāk, nekā ir iepriekš darīts. Līdz ar to ir sasniegti tādi līmeņi gan ātrumā, gan sarežģītībā, gan bīstamībā, ka visi pasaules elites alpīnisti dara kaut ko tādu, kas būtu pielīdzināms zirnekļcilvēku riskam.

Ko dara Latvijas alpīnisms – kāpj augšup vai laižas lejā?

Latvijas alpīnismā ir lielas problēmas. Dzīvojot tik līdzenā valstī, ir grūti iedomāties, kā tu varētu sevi redzēt kā alpīnistu. Pasaulē kalnos satiekamies ar cilvēkiem no dažādām pasaules malām, un, kad viņi uzzina, ka esam no Latvijas, tad saka: paga, paga, bet tur taču nekādu kalnu vispār nav! Kā jūs, faktiski uz nulles līmeņa dzīvojot, spējat veikt sarežģītus augstkalnu maršrutus? Tomēr latvieši arī alpīnismā var daudz ko paveikt. Ja mūsu būtu vairāk, būtu vēl labāk. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc tapa grāmata Pamirs. Mana sirds mīlestībā, – lai uzrunātu cilvēkus un ieinteresētu viņus, rādot, ka dzīvē ir arī šāda iespēja.

Vai tu vari kāpt vairākas reizes vienā kalnā, izņemot kāpienus, kuros tu esi instruktors?

Treniņu dēļ var pakāpt arī tur, kur jau esi kāpis. Latvijā kāpšanas vietu ir tik nenormāli maz, ka nākas pa tām zāģēt daudzreiz.

Vai ir kādi kalni, kuros tu nekāptu?

Jā – tajos, kas ir svēti kalni kādām cilvēku grupām. Citos gadījumos iemesli kāpt vai nekāpt kādā kalnā ir tīri tehniski.

Ja kalnos nekāpj vienatnē, ļoti svarīga ir saskaņa.

Grāmatā ir tāda frāze: ja jūs nejūtaties tik spēcīgs, lai būtu līderis, tad ir brīnišķīgi, ja varat darboties kā otrais, sadarboties, lai nokļūtu virsotnē. Mēs dzīvē pildām dažādas lomas, vieni ir līderi, citi sekotāji. Būt drošinātājam, sasaites biedram – tā ir milzīga vērtība. Alpīnisti mēdz jokot, ka labu laulāto draugu atrast ir vieglāk nekā labu kāpšanas partneri. Mums ar Kristīni šajā ziņā ir laimējies, mēs viens otrā esam atraduši gan vienu, gan otru.

Kur jūs strīdaties vairāk – kalnos vai līdzenumā?

Kalnos mēdz būt konflikti – mēs esam dzīvi, normāli cilvēki, mums mēdz atšķirties viedokļi, mēs tos otram varam citreiz izteikt arī asā veidā, bet tas notiek lielā nogurumā vai sarežģītā situācijā. Liela māksla ir nofiltrēt, kurš gadījums katrs ir. Kad emocijas norimst, pārrunājam to un ejam tālāk.

Līdz kādam vecumam var kāpt kalnos?

Fantastisks jautājums! Līdz dzīves pēdējai sekundei! Braukājot apkārt pa pasauli, esam satikuši fantastiskus seniorus kāpējus. Ieraugot viņus ikdienišķā situācijā, nav iespējams iedomāties, ko viņi pēc brīža varētu izpildīt. Dienvidamerikā esam redzējuši gidus, kuriem ir pāri 70 gadiem un kuri vada grupas uz seštūkstošniekiem. Alpos esam redzējuši seniorus kāpējus, kuri pienāk pie mācību klintīm, trīcošām rokām izpako no somiņas savu sistēmu, virvi, iesienas tajā, otrs tāds pats vīriņš viņu drošina, un viņi kāpj tādus maršrutus, kādus bieži vien pat mūsu jaunieši pirmoreiz kalnos nevar izkāpt. Es tam pārim pajautāju, cik viņiem ir gadu, un uzzināju: vienam 84, otram 82 gadi… Man liekas, tas ir attieksmes jautājums. Kamēr tu pats sevi spēj motivēt, dzīve turpinās.

Pēdējais jautājums: kas ir tas, kas tev liek kāpt kalnos?

Tur ir milzīgs daudzums atbilžu. Man tā ir sajūta, ka kalni ir tās vietas pasaulē, kur es labāk jūtos, kur esmu sajūsmā par dzīves iespēju. Labi apzinos, ka paaudze pirms manis nav bijusi apveltīta ar tādām iespējām redzēt pasauli, tai skaitā arī pasaules kalnus, kādas ir mums. Vai pasaule nākamajai paaudzei joprojām būs tāda pati, kāda tā nupat bija mums, – mēs nezinām. Tāpēc dzīvi vajag tvert, kāda tā ir, un darīt maksimāli labāko, ko vari izdarīt šobrīd.

Top komentāri

Rusins
R
Divi loti skaisti, harmoniski cilveki redzami saja bilde, laimi un veselibu un but uzmanigiem rapojot pa kalniem, lai butu veseliba radit vairakus slaistus bernelus latviesu nacijas bagatinasanai.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Pilsoņu karam daudz nevajag(2)

Šīs vasaras beigas pierādīja, ka Latvijā nudien nevajag ne politiskos līderus, ne nezin kādu ilgi krājušos domas spēku vai rūgtumu, lai sabiedrība viļņotos. Turklāt – tā pa īstam un ar kārtīgu sašut...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata