Tieši 11. janvārī – dienā, kad pirms 100 gadiem ar svinīgu atklāšanas koncertu savu darbību sāka Latvijas Konservatorija (tagadējā Mūzikas akadēmija), – savu visaugstāko vilni sasniedza nozīmīgās jubilejas svinības. Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) dzimšanas dienu iesāka ekumeniskais dievkalpojums Doma baznīcā, bet vēlāk notika arī augstskolas simtgades jubilejas koncerts Lielajā ģildē, kur uz skatuves satikās meistari un viņu mācekļi, vieni no visspožākajiem JVLMA studentiem.
Mūzikas augstskola, kuras nosaukumā iemūžināts tās pirmā rektora komponista Jāzepa Vītola vārds, izaugusi vairāk nekā līdz 600 studentiem, kuri apgūst izpildītājmākslu, pedagoģiju, horeogrāfiju, skaņu režiju un muzikoloģiju. Akadēmijā darbojas jauktais koris, simfoniskais orķestris, operstudija Figaro, JVLMA un Rīgas Doma kora skolas bigbends, visdažādākie kameransambļi. Kā norāda diriģents JVLMA profesors Andris Vecumnieks: "Atmiņas par JVLMA ir tas, kas liek uzjundīt jaunību. Un nevis e-vidē, bet sarunās neformālā gaisotnē ar laikabiedriem." Tās visu nakti risināsies absolventu salidojumā. Ieraugam lai noder šie daži stāsti.
Pirmās dziesmas
Jānis Lūsēns sirsnīgi smejas, aicināts padalīties visspilgtākajās atmiņās par studiju laiku akadēmijā, kuru tolaik vēl sauca par konservatoriju, bet sadzīvē – tāpat kā vēl šobaltdien – vienkārši par kondženi. Vienas no spilgtākajām atmiņām viņam saistās ar 70. gadu vidū izveidoto Komponistu un muzikologu kamerkori, ko vadīja diriģents Juris Kļaviņš.
"Atceries, kā mēs tur dziedājām kopā ar Pēteri Vasku un citiem ģēnijiem?" Lūsēns jautā, atgādinot, ka arī pati tolaik dziedāju jaunajā korī. "Bija koncertizbraukumi ar vīniņa iedzeršanu un tamlīdzīgi, bet, pats galvenais, – katrs varēja pārbaudīt savas dziesmas uzreiz ar kori – vai kaut ko tur nodūkt var? Prātā palikusi Pētera Vaska dziesma mi minorā ar nosaukumu Mežā, bet vai viņš pats to atceras? Visi kaut ko rakstīja. Manas mazās dziesmiņas ar Friča Bārdas dzeju vēlāk dziedāja Latvijas Radio koris."
"Kad biju pirmajā kursā, Pēteris Vasks mācījās pēdējā kursā, turklāt viņam šī bija jau otrā augstākā izglītība pēc Viļņas Konservatorijā iegūtā kontrabasista diploma. Uz kamerkori viņš nāca cītīgi un rakstīja daudz," atceras Arturs Maskats un priecājas, ka arī viņa pirmās kora dziesmas izturējušas laika pārbaudi. No 1977. līdz 1982. gadam studējot konservatorijā, kur pašlaik ir pieaicinātais kā docētājs, Maskats sadraudzējies ar Andreju Žagaru, kurš mācījās Dailes aktieru kursā (tolaik konservatorijā gatavoja arī aktierus).
"Es Andrejam drusciņ palīdzēju obligātajā dziedāšanā, piespēlēju klavieres. Viņam bija patīkams baritons, turklāt viņš dziedāja ļoti tīri. Uzrakstīju viņam vienu dziesmiņu ar Ojāra Vācieša vārdiem, bet nebiju paspējis uzkomponēt kompozīcijā uzdoto darbu. Aizgājām pie profesora Valentīna Utkina uz 16. klasi. Teicu, ka neesmu uzrakstījis to, ko solīju, bet parādīšu dziesmu, ko nodziedās mans labs draugs. Dziesma bija ļoti grūta un dīvaina, ar lieliem melodijas lēcieniem. Noklausījies Utkins vaicāja, vai jaunais cilvēks vēl kaut ko dzied. Žagars nodziedāja Zarastro āriju no Mocarta operas Burvju flauta. Utkins klausās, paliek pavisam nopietns: "Redzu, studējat aktieros, esat ražena auguma… Aktieru ir daudz, bet jums ir laba balss. Vai jums tomēr nevajadzētu skatīties operas virzienā?"" atceras komponists. Šī saruna notikusi 1978. gadā, un Maskats teic, ka "profesors Utkins kā akā ieskatījās, jo pēc tam taču abi nonācām operā. Pats to nenojaušot, viņš savā ziņā paredzēja Andreja – Latvijas Nacionālās operas direktora – nākotni".
Liktenīgais rājiens
Septiņdesmitajos gados pie īpaša, stiklota ziņojumu dēļa konservatorijas pirmā stāva gaitenī tika piekārti neapzinīgākajiem studentiem adresēti oficiālie rājieni un citas nelāgās pavēles. Tolaik studijas ilga piecus gadus un rājienus, protams, izpelnījās daudzi. Par to varēja bravūrīgi pasmieties, ja vien rājiena blakne nebūtu semestra stipendijas zaudējums. Vienā studiju gadā sakrātiem trim rājieniem sekoja studenta izslēgšana no augstskolas. Puišiem tad draudēja iesaukums armijā… No mutes mutē klīda leģenda par to, ka komponistam Aleksandram Kublinskim bijis izlikts rājiens, jo viņš studentu ballītē dzērumā kādā klasē bija apskādējis klavieres. (Pat kauns rakstīt, kā tieši.) Nākamajā rītā ieraudzījis pavēli, ka atskaitīts par padomju studentam nepiedienīgu rīcību, viņš devies pie rektora lūgt apžēlošanu. Tā laika rektors, komponists un diriģents Jānis Ozoliņš, atteicis, ka pavēli atcelt nevarot, jo students pats esot parakstījies, ka piekrīt rakstītajam…
Atceroties padomju režīma politisko fonu, Lūsēns vēl stāsta: "Bija interesanti gājieni. Biju aizrāvies ar ērģeļu spēli, mācījos fakultatīvi pie Larisas Bulavas. Iešana uz baznīcu, protams, netika atzīta, bet es regulāri braucu spēlēt uz nelielo Mārtiņa baznīcu Pārdaugavā, tur bija labas ērģeles. Te pēkšņi nesaprotu, kas notiek: partijas vēstures skolotāja Eglīte mani eksāmenā šimpē ārā. Caur puķēm nopratu, ka laikam vajadzēja mani iebaidīt. Dzimtās Liepājas kara komisariāts uz mani bija uzēdies un jau norīkojis uz Arhangeļsku, uz zemūdenēm." Glābis tas, ka Eglīte trešajā reizē eksāmenā tomēr ielikusi trijnieku – zemāko sekmīgo atzīmi. Galu galā sabiedriskie priekšmeti bija tikai nodevas iekārtai, un neviens pasniedzējs baigi neuzēdās.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 10.-16. janvāra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!