Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Ledus ēveles pavēlnieks

Siguldā divas nedēļas nogales pēc kārtas norisināsies Pasaules kausa izcīņas sacensības skeletonā un bobslejā. Jānis Skrastiņš jau divpadsmit gadu rūpējas par trases ledus kvalitāti.

Viņi ir paveikuši milzīgu darbu – pēc oktobra siltuma rekordiem savus padotos uzteic Siguldas bobsleja un kamaniņu trases direktors Dainis Dukurs. Par Latvijas ledus sagatavotāju prasmēm renes sporta aprindās dzirdamas tikai labākās atsauksmes. Ne velti ugunsdzēsēju režīmā savulaik uz Sočiem tika izsaukti Siguldas meistari, jo sliktās ledus kvalitātes dēļ draudēja nenotikt Pasaules kausa izcīņas sacensības.

Šoruden darba bijis īpaši daudz. Oktobrī daudzu valstu sportisti atbrauca uz Siguldu, jo nevienā citā trasē ledus vēl nebija. Trase bija noslogota kā vēl nekad. Siguldietis Jānis Skrastiņš ir ledus dienesta vadītājs un strādājis arī Sočos un Korejas olimpisko spēļu trasē Phjončhanā.


Vergu darbs, jo nav viegli

"Ledus meistaru skolas nav un, visticamāk, nekad arī nebūs. Tā ir profesija, kas domāta ļoti šauram cilvēku lokam, un iemaņas var apgūt tikai darba gaitā. Iemaņas viens otram nodod, jo nekur jau šīs lietas nemāca. Mainās cilvēki un brigādes, bet zināšanas nekur nepazūd. Tie, kas nāk vietā, turpina iesāktos darbus," stāsta Skrastiņš.

"Es sāku strādāt 2008. gadā. Pazinu Tomasu (Dukuru), un viņš mani pamudināja. Pirms tam strādāju par glābēju Siguldas glābšanas stacijā, un turpat Tomasa sieva piedāvāja izbraucienus ar laivu. Tomass apvaicājās, ko es daru ziemas mēnešos. Darba man tad patiešām nebija, tāpēc izlēmu pamēģināt. Pirmajā gadā strādāju ar domu, ka šito ziemu izturēšu un iešu projām. Tas ir verga darbs, jo patiešām viegli nav. Bet pagāja vasara glābšanas stacijā, un nākamajā ziemā man atkal nebija darba. Atgriezos trasē. Tā arī joprojām turpinu."

Darba stundas ledus lējējiem nav normētas. "Mūsu darbdienas ilgumu koriģē trases noslodze. Oktobris bija ļoti smags. Covid-19 pandēmijas dēļ trases citviet pārsvarā bija slēgtas, daudzi atbrauca uz Siguldu un palika uz ilgāku laiku. Sākām jau piecos no rīta, jo astoņos bija pirmais treniņš. Mums ir jābūt uz vietas trīs stundas pirms treniņa, lai pagūtu sagatavot trasi. Tā arī visu dienu dzīvojam pa trasi. Ja bija braukuši bobslejisti, vakarā vēl vajadzēja līmēt trasi, jo no rīta visu nevar pagūt izdarīt. Piemēram, pēc bobslejistiem ir jālīmē bremzēšanas ceļš. Parasti darbdiena beidzas piecos pēcpusdienā, bet ir reizes, kad mājās tiekam jau divpadsmitos dienā, un ir dienas, kad darbi ievelkas līdz vienpa-dsmitiem vakarā," viņš stāsta par ledus meistaru ikdienu. Visu dienu gan trase nav jāgatavo. Kamēr sportistiem noris treniņbraucieni, ledus meistari uz pāris stundām izraujas uz mājām vai laiku īsina trases atpūtas zonā. 15 līdz 20 minūšu laikā starp treniņiem var pagūt trasi izslaucīt un noliet.

Oktobrī gan jau no pieciem rītā bija jāraujas vaiga sviedros. "Gaisa temperatūrai turoties virs normas un pateicoties lietainajam laikam, pa nakti uzauga pamatīga sarma. Vajadzēja to visu nokasīt nost. Astoņi cilvēki parasti iet pa priekšu, divi noņem sarmu no virāžām, vēl divi piebīda tuvāk malai un divi izmet ārā. Pēdējie divi nolej visu trasi. Vēl ir seši ledus meistari, kuri jau no agra rīta līmē un ēvelē virāžas. Ja viņi to nedarītu, es šaubos, vai sezonas beigās kāds trasi izbrauktu."

Ledus meistaru darbs ir pielīdzināms gandrīz vai juveliera smalkumam. Tas nebūt nav pārspīlējums, jo katram milimetram trasē ir liela nozīme. Kur un cik daudz ledu nokasīt vai pieaudzēt, zina tikai speciālisti, kuri ne pirmo un ne otro gadu strādā trasē. "Pirmos gadus es trasi tikai slaucīju, jo ēveli man neviens nedeva. Ir arī tādi, kuri negrib ēvelēt. Viņiem pietiek ar trases izslaucīšanu. Arī tādi darbinieki kolektīvā ir vajadzīgi, jo visi nekad nebūs meistari. Katram ir pietiekami atbildīgs darbs. Tiem, kuri izrāda iniciatīvu par ēvelēšanu, piešķir objektu un apmāca. Darba procesā jau arī kļūst skaidrs, kurš ko spēj. Nevar atnākt un virāžā noņemt piecus centimetrus biezu ledus kārtu. Mēs ēvelējam milimetrus!" darba specifiku atklāj Skrastiņš. Sportisti tik tiešām jūtot, ja trasē ar ēveli ir pāršauts pār strīpu. "Viens centimetrs jau ir ļoti daudz. Mēs ēvelējam divus trīs milimetrus. Vienā dienā mēdz būt piecas profilakses, tas nozīmē, ka trase ir nolieta piecas reizes un klāt ir pieaudzēta divus milimetrus bieza ledus kārta."


Korejā trase izkusa

Mājiniekiem gan nekādas priekšrocības trases darbinieki nevar sarūpēt. "Protams, mājas trase savējiem ir priekšrocība, tomēr runāt par kaut kādām īpašām sagatavēm… Visi taču tāpat brauc pa vienu trasi. Es nezinu – varbūt tūkstošdaļu kaut kur var iegūt. Mēs gan daudz konsultējamies ar sportistiem. Runājam ar brāļiem Dukuriem un kamaniņniekiem Aparjodiem, lai uzzinātu, kas viņiem nepatīk. Ir jau iespēja virāžu ieejas un izejas sataisīt vizuāli glītas, bet var būt, ka sportistiem kaut kas nepatīk. Tad arī cenšamies izdibināt, ko vajag pamainīt."

Siguldas bobsleja un kamaniņu trase ir uzbūvēta 1986. gadā, tāpēc jājautā, vai tiešām 34 gadu laikā nav bijusi iespēja noskaidrot optimālo trases ledus biezumu katrā virāžā? "Sāksim jau ar to, ka ziemas atšķiras. Tāpat atšķiras ledus biezums. Nav iespējams katru gadu uzliet identiski biezu ledus kārtu. Visu laiku kaut kas pamainās. Bobslejisti šoruden mums sacīja, ka apļa ieejā īsti nevar iebraukt. Izrādījās, ka labajā malā pie apmales bija uzaugusi papildu vienu centimetru bieza ledus kārta. Pat bobslejisti, kuriem ir smagā tehnika, sajuta šo centimetra atšķirību! Gadu gaitā, protams, ir zināma skaidrība, kā ir jābūt. Dažās virāžās urbjam dziļumu, jo zinām kāds ir ideālais stāvoklis."

Siguldas trase nav ļoti ātra, toties ir pietiekami sarežģīta un tiek uzskatīta par vienu no tehniskākajām pasaulē. Pagājušajā rudenī pirms Pasaules kausa sacensībām Siguldā 2018. gada olimpisko spēļu medaļnieks korejietis Vons Jundžons nevarēja izbraukt vienu no atslēgas vietām trasē un vairākas reizes krita.

"Tā bija 15. virāža. Mēs izdarījām tā, lai sportisti nevarētu braukt pa ļoti augstu līniju, lai viņi ar bobsleja kamanu priekšgalu nebrauktu augšējos dēļos. Uzlīmējām pretī virāžu, lai kamanas spiestu uz leju. Tajā vietā bija lielas šausmas. Latvieši stāstīja, kā ir jābrauc, bet bija piloti, kuri neieklausījās, brauca pa savam un krita. Pārejā no trīspadsmitās uz četrpadsmito virāžu daudzi lidoja cauri, nepieskaroties ledum." Pārmetumu skaidas šķīlās arī ledus meistaru virzienā. "Siguldas trasē ne uz mirkli nedrīkst atslābt, jo ir asas pārejas. Šī nav līgana trase kā, piemēram, Sočos."

Skrastiņš ledu vēl ir gatavojis gan Sočos, gan Korejas olimpisko spēļu trasē Phjončhanā. "Pirmajā reizē ar ledus sagatavošanu Phjončhanā bija lielas problēmas. Trases homologācijas laikā bija augsta gaisa temperatūra, un ledus izkusa. Neviens tur īsti nezināja, kā trases saldēšanas iekārtas darbojas. Tad vēl bija lieli plusi, virāžas no otras puses nebija nosiltinātas, un, saulei spīdot uz betona, ledus ātri kusa – par spīti tam, ka saldēšanas iekārtas noregulēja uz mīnus 30 grādiem. Kontrasts bija milzīgs. Braucām uz distanču slēpošanas trasi pēc sniega, jo trasē tā pietrūka. No rīta atbraucām uz trasi un ieraudzījām, ka virāžas ir izkusušas. Palicis tikai betons. Braucām pēc sniega un līmējām trasi no jauna."

Pirms Soču 2014. gada olimpiādes trasē strādāja trīs, pirms Korejas 2018. gada olimpiādes – divi Latvijas ledus meistari. "2013. gada pavasarī situācija Soču trasē bija kritiska. Sacensības varēja arī nenotikt. Viss notika spontāni. Krievi piezvanīja Dainim [Dukuram] un sacīja, ka steidzami vajadzīga palīdzība. Mēs no trases taisnā ceļā braucām uz lidostu. Nepaguvām mājās pat somas paņemt. Aizlidojām bez vīzām, kuras mums uztaisīja Maskavā. Tālāk jau lidojām uz Sočiem. Mums priekšā bija [skeletona treneris] Mareks Mezencevs, atbrauca vācieši un viens ledus meistars no Francijas. 18 stundu no vietas nostrādājām, bet dabūjām trasi braukšanas kārtībā. Pirms tam bija šausmas! Skeletonistiem finišā pa degunu asinis tecēja, jo braukšana bija kā pa zemes ceļu. Krievi nemācēja ne līmēt, ne arī ēvelēt. Viņiem vienkārši trūka iemaņu. Trase bija arī ielaista, jo bobslejs, rupji izsakoties, to iznīcina. Bet mums izdevās trasi dabūt visai labā līmenī. Sočos arī viss sākās. Pēc tam uz jaunajām trasēm sāka veidot internacionālu ledus sagatavotāju komandu. Korejā trases homologācijas laikā strādājām divi no Latvijas, divi no Vācijas, bija speciālisti no Amerikas, Francijas un arī Krievijas. Atklāti sakot, Sočos trase pēc tam bija labi sagatavota."


Krievi regulēja aukstumu
Olimpiskajās spēlēs Latvijas ledus meistari netiek aicināti. "Tāpēc, ka esam konkurenti,» uz šo jautājumu Jānim ir ātra atbilde. «Skeletonā startē brāļi Dukuri, bobslejs mums ir augstā līmenī, un ar to viss ir izteikts. Gluži bez ārzemniekiem krievi gan olimpiādē neiztika. Viņi pieaicināja francūžus, kuri ir neitrālāki. Mēs jau trasē ļoti labi redzam, kas tiek darīts. Krievi acīmredzot baidījās, ka mēs varam izpaust informāciju, ja viņiem gadījumā bija nodoms kādu virāžu īpaši sagatavot."

Par krievu netīrajām spēlītēm Soču olimpiādes kontekstā tika izteiktas visdažādākās versijas. Skrastiņš atzīst, ka runām arī bijis pamats. "Mēs jau tad redzējām, ka viņi spēlējas ar aukstuma iekārtām. Kā var tā būt, ka desmit minūšu laikā trase nosarmo? Siguldā nav tik modernu tehnoloģiju. Arī mums ir jauni kompresori, taču, ieslēdzot maksimālo aukstumu, reakcija būtu tikai pēc pāris stundām. Sočos ledus izskatījās monolīti ciets, it kā bez gaisa. To, ka ledus ir atšķirīgāks nekā Siguldā, varēja just arī ēvelējot, jo grūti bija ledu nokasīt. Es nezinu – varbūt viņi ūdenim kaut ko maisīja klāt? Katrā ziņā, regulējot aukstumu, var panākt efektu. Savējiem startējot sākumā, viņu braucienu laikā var uzgriezt maksimālo aukstumu, un ap desmito braucēju trase būs savādāka."

Skrastiņš gan atzīst, ka Soču trase ir daudz augstākas kvalitātes nekā Phjon-čhanas. "Sočos ir fundamentāla būve, turpretī Korejā, šķiet, viss tika uztaisīts uz ātro un īsam laika periodam. Olimpiāde beidzās, un gandrīz vai trasi var jaukt nost. Phjončhanā trase gan joprojām funkcionē, taču, piemēram, lietus laikā no metāla jumta ir tāds troksnis, ka neko nevar dzirdēt, kas tiek runāts mikrofonā." Nākamo – Pekinas 2022. gada – olimpisko spēļu trasē jau darbojas divi ledus meistari no Latvijas. "Brāļi Mārtiņš un Oskars Sausie jau pirms pagājušās sezonas no Siguldas pārcēlās uz Ķīnu. Abiem ir pieredze arī citās trasēs. Oskars pērn strādāja Īglsas trasē Austrijā, un Mārtiņš, ja nemaldos, bija Vistlerā Kanādā." Tā esot ierasta prakse, ka meistari izvēlas strādāt citur. "Nav problēmas aizbraukt un strādāt arī Vācijā. Rekomendācijas gan ir vajadzīgas. Dainis [Dukurs] šai ziņā var palīdzēt un norādīt, kurš ir labs sava aroda meistars. Pa lielo rēķinu – mēs jau nevaram neko īpašu uzzināt. Ledus meistari vienkārši dara savu darbu. Sočos mums gan draudēja. Bobslejista Aleksandra Zubkova draugi pienāca klāt un vaicāja, kāpēc mēs tik vēlā vakara stundā strādājam virāžā. Lai ņemam savus instrumentus un ejam prom. Ko mēs te esam atbraukuši – savējiem trasi taisīt? Viņi nesaprata, ka vienkārši uzlabojam trases kvalitāti. Tad jau arī Latvijas televīzijas operatorus varētu nelaist pie trases klāt uz aizdomu pamata, ka viņi filmēs kaut ko priekš saviem sportistiem. Viss taču tāpat ir redzams! Sportisti katru dienu izstaigā trasi un izpēta katru virāžu."


Kad palagi iekrīt trasē…

Patlaban kvalitātes ziņā vissliktākā ir Laplaņas trase Francijā. "Tur ir redzams, ka strādnieki īpaši neiespringst. Trase ir zemas kvalitātes, tāpēc sportisti nealkst braukt Laplaņā. Mums noteikumi ir ļoti strikti – ja strādā, tad ar pilnu atdevi, lai pēc tam nav pārmetumu." Siguldas trases gludais ledus kalpo kā kvalitātes zīme strādniekiem, kuri varētu būt pieprasīti ārzemēs. Atalgojuma ziņā lielas atšķirības gan neesot. "Arī Siguldā var labi nopelnīt, tāpēc kodols ilgus gadus nemainās." Turklāt darba pietiek arī vasaras mēnešiem. "Es trasi salīdzinātu ar privātmāju, jo cauru gadu ir nepieciešami uzlabošanas darbi. Gadās, ka ir jākaļas betonā. Ziemā, kad palaiž amonjaku, var redzēt, kura vieta nesaldē, un ir jāmaina caurules. Darbs ir smags, bet es sāku ēvelēt, un tā lieta mani aizķēra. Tad arī aizdomājos, ka Baltijā to pieprot tikai pāris cilvēku. Kad nomainīja jumta pārsegu, kļuva daudz vieglāk strādāt. Vecajiem palagiem ūdens tecēja cauri. Joprojām atceros, kā pirms Pasaules kausa kamaniņnieku sacensībām pēc pamatīgas nakts snigšanas troses bija noplīsušas, pirmajā virāžā trīs palagi iekrituši trasē un piesaluši pie ledus. Pēc trijām stundām bija jāsākas Pasaules kausa sacensībām! Bet visu izdarījām. Traktors iebrauca trasē, noēvelēja ledu, un visu sataisījām, kā vajag. Ir mums speciāls traktors ar ēveli aizmugurējā daļā – to izmantojam trases plakanajās daļās."

Kadru mainība nav pārāk liela, bet no trases pirmsākumiem strādā tikai bijušais kamaniņu braucējs Ivars Puķītis. Viņam gan bijis viens laika periods, kad ar trasi nesaistītus darbus veicis Amerikā, bet pēc tam atgriezies Siguldā. Puķīša pārraudzībā otro gadu ir starta estakāde. No bijušajiem sportistiem ledu gatavo vēl tikai Juris Ābele, kurš arī savulaik braucis ar kamaniņām. "Ir redzams, ka Juris strādā savādāk. Cilvēks, kurš atnāk no malas, iemācās ēvelēt, līmēt ledu un labi dara savu darbu. Juris visu redz pa savam. Ieeju virāžā viņš sagatavos, lai kamaniņniekiem būtu parocīgāk. No viņa daudz ko var pamācīties," atzīst Skrastiņš.

Kā atšķiras ledus gatavošana dažādiem renes sporta veidiem? "Tikai kamaniņniekiem pavisam nedaudz uz milimetriem atšķiras ieejas un izejas virāžās. Kamaniņu braucējiem tagad nepatīk pāreja no otrās uz trešo virāžu. Viņiem ir problēmas ar tās izbraukšanu, turpretī bobslejisti un skeletonisti tai vietai tiek pāri bez problēmām. Atšķirība ir slidās. Kamaniņniekiem slieces ir asas, savukārt skeletonistiem un bobslejistiem – apaļas."

Piemērotākā gaisa temperatūra esot robežās no mīnus pieciem līdz plus pieciem grādiem. Lieli mīnusi arī neesot vēlami. "Mīnus 20 grādu temperatūrā mums jau pašiem ir grūti strādāt. Tad arī ledus kļūst trausls un trasi pamatīgi izdangā. Grūtāk ir līmēt, jo ūdens un sniega masa neķeras klāt. Uz virāžu metot, tā slīd lejā. No rīta ledus ir spožs kā spogulis. Svarīgi arī, lai būtu sauss. Ja ir plus pieci grādi un līst, lielais gaisa mitrums audzē trasi ciet. Šoruden patiešām mums smagi gāja – bija plus 15 grādu un lietus, trases augšdaļa pamatīga kusa. Trīs reizes izkusa dāmu starta estakāde. No rīta, atnākuši uz trasi, ieraudzījām pliku betonu," atminas ledus meistars. Trīs stundās izdevies trasi sagatavot, lai kamaniņnieki varētu braukt. Vienu reizi gan nācies treniņu pārcelt uz pēcpusdienu. Lai brauktu pa betonu – tik traki gan nekad neesot bijis. "Tad arī mēs kārtīgi dabūtu no sportistiem, jo slidas viņiem maksā prāvu naudas summu. Apmēram tikpat, cik mums ēvelēm asmeņi. Interesanti ir paskatīties, kā kurš izturas pret ēvelēm. Ledus meistari tās saudzīgi noliek maliņā, savukārt tie, kuri slauka trasi, ēveli var nevērīgi arī nomest." Var teikt, ka ēveles ir cenas ziņā nenovērtējamas, jo darbinieki tās izgatavo paši.


Sākumā lāpstu meta sniegā

"Lai tikai nāk uz trasi," mudina Jānis, kad vaicāju par iespējām iekļūt viņa vadītajā brigādē. Patlaban gan komanda esot nokomplektēta, bet nākamajā vasarā kāda vieta varot atbrīvoties. Piemēram, šoruden trasē sākuši strādāt veseli divi jauni ledus sagatavotāji. "Cilvēki ir dažādi. Viens jau pirmajā gadā pateica, ka grib ēvelēt. Viņa nolūks bija kļūt par ledus meistaru, nevis tikai liet trasi. Ēvelēšanas darbi viņam ātri pielēca. Ir strādnieki, kas sezonāli strādā trasē. Piemēram, viens darbinieks vasarā naudu pelna kā smagās mašīnas tālbraucēju šoferis. Pārsvarā visi gan strādā visu gadu."

Jautāts par atlases kritērijiem, Skrastiņš atbild, ka tādu neesot. Brigādē patlaban nav nevienas meitenes – kāda jau nu gan varēja pieteikties, nosmej Jānis. Francijā un Vācijā šajā darbā esot arī pa kādai sievietei. Jārēķinās gan, ka tas prasa fizisku piepūli. "Padomājiet paši, ja ir jānoiet pa trasi 1200 metru garumā un pāri apmalei jāizmet 20 centimetru bieza sniega kārta. Kad būs noieta puse trases, visticamāk, jauniņais lāpstu aizmetīs sniegā. Vismaz man tā sākumā bija."

Pilnīgi noteikti esot atmaksājusies 2014. gadā Siguldas trases uzlabošanā ieguldītā naudas summa – lietus un sniegs vairs būtiski neietekmējot ledus kvalitāti. "Jumta pārseguma nomainīšana un žalūziju ielikšana mums ievērojami atvieglojusi darbu. Ja tas netiktu izdarīts, es domāju, ka tik siltā oktobrī, kāds bija šogad, bobslejisti trasē nevarētu braukt. Pēc remontdarbiem vismaz divreiz ir uzlabojusies ledus kvalitāte. Kādreiz, naktī izdzirdot, ka ārā līst, jau bija skaidrs: būs kārtīgi jāpasvīst. Veidojām speciālas renes, lai ūdens tecētu prom. Pēc tam tā vieta aizauga, un nācās to visu ēvelēt nost. Pumpas veidojās kulaka lielumā! Trīs cilvēki no rīta divas stundas dauzīja tās nost. Tagad sportisti ir sajūsmā par ledus kvalitāti, jo viņiem vairs nav jābaidās, ka kādā vietā kamanu kratīs un būs smagi braukt."


Arī tūristu vizinātājs

Sportisti gan atšķirīgi vērtējot to, ja trase ir ļoti ātra. "Bobslejistam Oskaram Melbārdim nepatīk ātra trase, jo katra mazākā kļūda tādā trasē var būt par iemeslu smagam kritienam. Es pieļauju, ka nav arī baudas braukt pa tik ļoti ātru ledu. No otras puses – lēna trase arī nav patīkama. Ja no bobsleja starta varētu sasniegt ātrumu tikai 100 kilometri stundā, esmu puslīdz drošs, ka Martins Dukurs pēc pirmā treniņbrauciena paņemtu kamanu un aizbrauktu mājās."

Sezonas beigās trases darbinieki paši izmēģina trasi ar bobsleja kamanām no junioru starta. Jānis Skrastiņš pirms pāris gadiem iemācījies braukt ar četrinieku bobu un pagājušajā ziemā no dāmu starta vizināja lejup tūristus. No trases sagatavošanas meistariem vēl arī Juris Ābele ar bobsleja kamanām par samaksu vizina asu izjūtu cienītājus. Pirms Covid-19 pandēmijas par tūristu pieplūdumu neesot bijis iegansta sūdzēties. Daudzi izvēlas braukt ar vučko kamanām, bobsleja kamanās gan pārsvarā sēžas ārzemnieki, jo tā nav lēta izprieca – viens brauciens maksā 50 eiro. "Tik un tā lētāk pasaulē nekur nebūs. Citās trasēs viena brauciena cena ir no 100 eiro uz augšu," norāda Jānis, kura pamatnodarbošanās tomēr ir ledus sagatavošana sportistu vajadzībām.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

SestDienas receptes: Galdā tītars!

Iedomājoties putna gaļu, vairākumam prātā nāk vista, vai ne? Vēl varbūt pīle, bet tas jau izklausās smalkāk. Gandrīz tikpat smalki kā paipalas, irbītes un fazāni. Bet vēl ir viens putns, kurš it k...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata