Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Ziemassvētku galds laiku lokos

Pelēkie zirņi ar speķi, cepetis ar štovētiem kāpostiem, pīrāgi, piparkūkas un mandarīni – tieši šie ēdieni lielākajai daļai cilvēku saistās ar Ziemassvētku svinību galdu.

Cik tas ir vai nav tradicionāli, kādas pārvērtības ir piedzīvojis svētku mielasts cauri gadsimtiem?

Nelielu ieskatu vēsturē sniedz ēdiena kultūras pētniece Astra Spalvēna, kura gan sāk savu stāstu ar nelielu atrunu. Proti, ēdiens atšķirībā, piemēram, no traukiem, rotām vai apģērba ir nemateriāls, to nevar atrast arheoloģiskajos izrakumos un precīzi datēt tā izcelšanās laiku un vietu. Līdz ar to, runājot par kādu ēdienu vai produktu vēsturisko izcelsmi, tie vienmēr būs stāsti, versijas, iespējams, tikai minējumi, kas balstīti tajā, ko mēs zinām par konkrētā laika sadzīvi un tradīcijām.

Domājot par Ziemassvētku mielastu, jāņem vērā, ka līdz XX gadsimta divdesmitajiem gadiem pastāvēja nozīmīgas atšķirības starp vācisko Rīgu un laukiem, kur atkal latviešu zemnieku galds bija citāds nekā muižnieku.

Spalvēna iezīmē universālu principu, kas valdījis mūsu kulinārajā vēsturē: sarežģītāk gatavojami, mazas formas un eksotiskām garšvielām bagāti ēdieni bija Rīgas turīgo iedzīvotāju un muižnieku galdos, jo viņiem bija pieejamas garšvielas un ēdienu gatavoja pavāri. Savukārt latviešu zemnieku ēdiens bija sezonāls, tajā izmantoja tikai lauku sētā izaudzēto. Jāņem vērā, ka ēdiens bija jāgatavo samērā lielos daudzumos, jo bija jāpabaro plaša saime, un tā «tehnika», kas bija pieejama, primāri bija parocīga lielākai formai, piemēram, plācenim, nevis mazam cepumiņam.

Visa laba barībiņa,

Ko ēd svētku vakarā:

Zirņi, pupas, kāpostiņi,

Vēl cūciņas šņukurīts.

Tradicionāli folklorā Ziemassvētki ir saulgriežu laiks, kas saistīts ar auglību. Tāpēc, kā stāsta Spalvēna, mūsu senčiem Ziemassvētkos galdā vienmēr bija ēdieni no graudiem, īpaši miežiem, piemēram, tautasdziesmās minētās karašas, pākšaugi, tātad viss, kam ir asni, kas dīgst, tādējādi simbolizējot, ka dienas kļūst garākas un tiecas pretī saulei. Tādēļ arī Ziemassvētku galdā goda vietā ir zirņi ar speķi, jo, kā izrādās, arī cūka latviešu mitoloģijā ir auglības simbols. Neiztrūkstoši latviešu zemnieks svētkos cēla arī gredzenā savītas desas, kas ar savu apaļo formu atgādina sauli.

Spalvēna, raksturojot zemniecisko Ziemassvētku galdu, skaidro, ka svētku ēdienu izvēli primāri noteica sezonalitāte. Saimnieces gatavoja to, kas šajā gadalaikā bija pieejams, un to darīja ar tiem līdzekļiem, kas bija viņu rīcībā. Līdz ar to ir tikai pašsaprotami, ka galvenais ēdiens līdztekus zirņiem bija lielā katlā sautēta cūkgaļa ar štovētiem kāpostiem. 

Par mūsdienās tik izplatīto zosu un pīļu cepešu klātbūtni svētku galdā pirms XX gadsimta divdesmitajiem gadiem pētniece ir skeptiski noskaņota. Vispirms jau tāpēc, ka lauku sētās zemnieku saimes bija daudzskaitlīgas. Lai visus paēdinātu, ne tuvu nepietiktu ne ar vienu, ne diviem putniem. Turklāt jāatceras, ka cepeškrāsns ir visai jauns izgudrojums. Tradicionāli zemnieks gaļu vai nu žāvēja un kūpināja, vai vārīja. Tīri tehnoloģisku iemeslu dēļ senākā pagātnē cepeši gozējās vienīgi muižkungu un pilsētnieku galdos. 

Izcepu kukuli

Četriem stūriem,

Tas bija ķekatu

Mielastiņš. 

Bet kā tad ir ar it kā tik tradicionālajām piparkūkām? Ēdiena kultūras pētniece stāsta, ka latviešu lauku sētā piparkūkas mūsdienu izpratnē parādījās tikai Latvijas laikā. Tas saistīts gan ar cepeškrāsns parādīšanos, gan garšvielu pieejamību. Līdz tam piparkūku vietā Ziemassvētku galdā tika celti medus plāceņi un medus rauši, kurus to lielākās formas dēļ bija iespējams cept maizes krāsnī.

Cita situācija bija viduslaiku Rīgā, kurā kā Hanzas tirdzniecības pilsētā bija plaši pieejamas garšvielas: gan ingvers, gan safrāns, gan muskatrieksts. Viduslaiku Rīgā Ziemassvētku laikā turīgie rīdzinieki gan mielojās ar piparkūkām, gan dzēra karstvīnu. Tas nebija nekas neparasts. Arī muižnieku galdos nebija svešs ne no Reinzemes nācis vīns, ne smalkmaizītes ar safrānu. Viduslaikos izplatīta bija arī piparkūku dekorēšana ar glazūru.

Ziemassvētkus gaidīdams,

Saldu daru alutiņu;

Gan zināju Ziemassvētkus

Trīs dieniņas svētījami.

Latviešu zemniekam karstvīns, protams, pieejams nebija. Taču gluži bez reibinošas dziras mūsu senči Ziemassvētkos neiztika. Folkloras pētniece Latvijas Universitātes profesore Janīna Kursīte vienmēr ir atgādinājusi, ka latviešiem sakrālā dzira, kas bijusi klātesoša gan iniciācijas rituālos, gan svētkos, ir alus. Arī Spalvēna uzsver, ka latviešu zemnieks uz Ziemassvētkiem tradicionāli ir darījis alu – gan medalu, gan putojošo alu. Vēl mūsdienās vairākām zemnieku dzimtām šī tradīcija ir saglabājusies un bez alus nepaiet nevieni ziemas saulgrieži. Alus, protams, arī labāk sader ar cūkgaļu un kāpostiem nekā vīns vai karstvīns, kas tradicionāli asociējas ar piparkūkām un mandarīniem.

Taisnības labad jāpiebilst, ka Ziemassvētku alus tradīcija ir pazīstama visā Eiropā un tās saknes meklējamas jau pirms kristietības ienākšanas. To brūvēja gan Vācijas, gan Francijas aldari alus darītavās, gan pēc kristietības izplatīšanās mūki klosteros. Skandināvi pirmskristīgajā laikā svinēja ziemas saulgriežus Jolner un jau novembrī sāka darīt svētkiem domātu speciālu alu Jolol.

Tādēļ droši nekautrēsimies Ziemassvētku galdā likt alu, tā nebūs etiķetes pārkāpšana, vienīgi atgriešanās pie ļoti senām tradīcijām. 

Nāca veci, nāca jauni

Ziemassvētku vakarā:

Jaunie nāca padejot,

Vecie nāca desas ēst. 

Spalvēna teic, ka starpkaru periodā līdztekus tam, ka līdzīgāki kļuva laucinieku un pilsētnieku galdi, iezīmējās atšķirība starp Ziemassvētku un Jaunā gada galdu. Saulgriežu mielasts bija tradicionālāks, "latviskāks", bet gadumijas galdā bija vieta eksotiskākai pieredzei, piemēram, mīdijām, austerēm, tad saimnieces nebaidījās no trakiem eksperimentiem. Jaunā gadā, kā stāsta pētniece, jau pirmās Latvijas laikā ļaudis dzēra šampanieti un, interesanta detaļa, – mielojās ar saldējumu, kas toreiz nebija tik ikdienišķs kā mūsdienās.

Šodienas Ziemassvētku galdā tik neiztrūkstošie mandarīni Latvijā ir ienākuši padomju laikā kā importa prece no "brālīgajām republikām". Ikviens taču atceras darbavietu dāvātās paciņas darbinieku bērniem ar neiztrūkstošajiem zeltainajiem bumbuļiem. Mandarīnu brālēni apelsīni gan Latvijā bija zināmi jau kopš XIX gadsimta beigām.

Mūsdienās Ziemassvētku mielasts ir savs katrai ģimenei un katram ir savas tradīcijas. Ir ģimenes, kurās vienmēr saulgriežos būs pelēkie zirņi ar speķi, citiem neiztrūkstoši ir štovēti kāposti, vēl kāds svētkus nevar iedomāties bez pīrāgiem vai vecāsmammas kotletēm. Nereti Ziemassvētku galdā goda vietā mēdz būt arī jērs, pīle, zoss vai pat zivs. Ir ģimenes, kuras kombinē auksto galdu kopā ar silto. Laikam vienojošais elements mums visiem ir piparkūkas un mandarīni. Pats galvenais – Ziemassvētku galds ir vieta, kas pulcē kopā ģimeni.

Klusat, jauni, klusat, veci,

Dievs ienāca istabā,

Dievs ienāca istabā,

Sēstas galda galiņā.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Vīrs ar dzelzs putniem(5)

Kolekcionārs Viktors Talpa savācis iespaidīgu lidaparātu kolekciju, kuras eksponātus iekāro dažādu valstu muzeji. Latvijā problēma cita – aviācijas muzejs vispirms jāizveido. Entuziastiem š...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata