Režisors Denī Kotē allaž liek justies kā sen nesatiktam, bet kādreiz ļoti tuvam draugam. Viļņas kinofestivālā Kino pavasaris, kura laikā sarunājamies, viņš izrāda savu jaunāko filmu Pols/Paul (2025) un tiekas ar skatītājiem. Filma jau piedzīvojusi panākumus Berlinālē un vēl virknē citu festivālu, Kotē kā ilggadējam kanādiešu provokatoram iemantojot empātiskāku raksturu. Tā vismaz saka kritiķi un skatītāji. Filma atklāj ne tikai trīsdesmitgadīga vīrieša ikdienu, bet arī plašāku sabiedrības simptomātiku, kurā mūsu reālais es nav nodalāms no es lomas.
Ar dokumentālās filmas varoni Polu viņš iepazinies, pateicoties sievietei, ar kuru savulaik ticies. Viņa teikusi, ka tagad būs ar Polu. Režisoru mākusi ziņkāre: kas ir Pols? Kotē tiešām ar Polu arī satikās, uzzināja viņa dzīvesstāstu un saprata, ka vēlas veidot filmu par viņu. Pols ir 35 gadus vecs, dzīvo pieticīgu, vientuļu dzīvi un tiekas ar dominējošām sievietēm, piekopjot BDSM fetišu un pretī sniedzot mājas tīrīšanas pakalpojumus. Viņš ir atkarīgs no sociālajiem tīkliem, dokumentējot savu dzīvi Instagram. Vīrietis ir nedaudz antisociāls, un tikšanās ar kolorītajām sievietēm ir viņa saskarsme ar realitāti. Un tieši šis jautājums par tēloto es urda Kotē.
Varētu sacīt, ka Pols ir režisora tradicionālākā filma, jo vienkārši seko līdzi tās galvenajam varonim. Tomēr šajā darbā ir nemainīgi sastopamas Kotē tuvās tabu tēmas: seksa fetiši, seksuālā identitāte, marginalitāte un sabiedrības atstumtība. Vietējiem skatītājiem Kotē ir pazīstams no 2019. gada, kad Rīgas Starptautiskajā kino festivālā tika izrādītas divas viņa filmas – rēgainais stāsts Spoku pilsētas antoloģija/Ghost Town Anthology (2019) un bez dialoga veidotā spēlfilma Vilkokss/ Wilcox (2019). Pandēmijas laikā viņš radīja "distances kostīmdrāmu" Sociālā higiēna/Social Hygiene (2021), bet gadu vēlāk uz ekrāniem nonāca intīmais darbs Tāda vasara/That Kind of Summer (2022) par sieviešu seksuālo pieredzi un traumām.
Kotē ir izbijis kinokritiķis, šobrīd viens no Kanādas spilgtākajiem autoriem, kurš filmas veido franciski runājošajā Kvebekā. No šīs pašas vides nāk savulaik par kino brīnumbērnu dēvētais Ksavjē Dolans, tomēr abu filmu stili un tēmas ir atšķirīgi. Kotē mazāk interesē pašrefleksija un stila drapērijas. Viņš ir ieinteresēts auditorijas domās un sarunās ar to – režisoru allaž var sastapt iegrimušu garās sarunās ar skatītājiem, jo viņa filmas labā nozīmē
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 25. - 31. jūlija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!