Kad dažs labs rietumnieks, interesējoties par savas atvases studiju iespējām Valmieras augstskolā, uzzina, kur tā atrodas, viņš kļūstot kategorisks: "Nemūžam nesūtīšu savu bērnu tur, tas taču ir tikai 250 kilometru no Krievijas!", – Vidzemes Augstskolas vadošais pētnieks Gatis Krūmiņš min piemēru tam, ka no attāluma Baltijas valstis izskatās vēl apdraudētākas, nekā mums te uz vietas liekas. Taču arī Latvijā Trampa administrācijas un tai pietuvinātu miljardieru pēdējā laika izteikumi par NATO un Ukrainas karu daudziem liek apsvērt, kur un kad mukt, ja Ukraina zaudēs un ja paļaušanās uz NATO līguma 5. panta darbību vairs nav tik droša kā senāk. Mūsu politiķi un informētākās militārpersonas, protams, nevar atļauties izteikumus, kas radītu paniku, bet kā situāciju izjūt vēsturnieks? Un vai vēsturiskās analoģijas var līdzēt šodienas situācijas attīstības prognozēšanai? Gatis Krūmiņš nekrīt pesimismā, viņš uzskata, ka ir jāgatavojas un, ja vajadzēs, jāpretojas. Un, ja Ukrainā tiks noslēgts pamiers, mums jāgatavojas daudz straujāk.
Kā vēsturnieks jūtas jaunajā realitātē?
Mēs ar kolēģiem vēsturniekiem, sevi kaut kādā ziņā mierinot, smejamies, ka šobrīd dzīvojam laikā, par kuru nākotnes vēsturnieki rakstīs. Pirms 10–15 gadiem daži mani kolēģi teica, ka mēs dzīvojam neinteresantā laikā, par mums neko nerakstīs; jā, iestājāmies Eiropas Savienībā, attīstāmies, ir kaut kāda ekonomiskā krīze, bet nekas ļoti īpašs nenotiek. Tagad varam teikt, ka pilnīgi noteikti rakstīs, jo daudzas lietas ļoti strauji mainās, bet, protams, vēl nezinām, ar ko tas beigsies. Esam iegājuši tādā fāzē, kurā lietas notiek intensīvāk, ātrāk, mazāk prognozējami. Atskatoties vēsturē, varam teikt, ka cikliski ik pa 20–30 gadiem kaut kas līdzīgs notiek.
Kā es pats šajā situācijā jūtos? Tas jādala divās daļās. Kā cilvēks ar savu pieredzi un akadēmiskām zināšanām jūtos pietiekami labi, daudzos gadījumos tiešām esmu lietas paredzējis un saprotu, kāpēc tas notiek. Savukārt tīri kā privātpersona, kam ir trīs padsmitgadīgi bērni, jūtos pietiekami nedroši – tā sakot, štrunts par mani, esmu dzīvē daudz ko redzējis, bet par bērniem man ir bail, kādā situācijā viņi negribot var tikt ierauti. Karš jau notiek tepat blakus Ukrainā.
Kāpēc ir tāds tevis minētais 20–30 gadu cikls?
Tam ir vairāki skaidrojumi. Pirmām kārtām cilvēkiem ir tendence pietiekami ātri aizmirst vēsturisko pieredzi. Ja ir runa par kariem, jo ilgāk karš nav noticis, jo ātrāk tuvojas nākamais karš. Cilvēki aizmirst kara briesmas. Kā piemēru varam minēt Eiropu pēc Napoleona kariem. Visaptveroša kara tad nebija, tikai lokāli konflikti, koloniālisms. Kad sākās Pirmais pasaules karš, bija milzīgs entuziasms – cilvēki brīvprātīgi lielā skaitā pieteicās braukt uz fronti, gāja ar dziesmām, neapzinoties, kas ar viņiem tur notiks, ka lielākā daļa no viņiem dažu stundu laikā ies bojā. Tādas ilūzijas bija, jo nebija, kas pasaka: varbūt izvairies, kaut kādā veidā paglābies no tā. Pirmais pasaules karš bija milzīgi entuziastisks, arī mūsu latviešu strēlnieki lielā skaitā gāja karot, īsti neapzinoties sekas.
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 14. - 20. marta numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!