Viens tu neesi karotājs

Zinātniece kopā ar kolēģiem jau sešas reizes bijusi Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) gada sasnieguma balvas laureāte un pati saka, ka brīžos, kad ir skumīgi un gribas palepoties, domā par doktorantu disertācijām, kuras radītas Latvijā, bet varētu būt aizstāvētas jebkur pasaulē.

Agrāk runāja, ka zinātnes nākotne ir multidisciplinaritāte, bet šķiet, ka nu jau varam teikt, ka tā ir tagadne.

Tā ir tagadne. Mums ir farmaceiti, daži biologi, mediķi un ķīmiķi ir tepat blakus mājā. Pat dažādu augstskolu studentiem ir it kā visas tās pašas programmas, rāmītis viens un tas pats, bet katram drusciņ citāda pieeja un redzējums. Es pati pabeidzu Latvijas Universitāti, pabeidzu kā ķīmiķe, man ir arī maģistrs bioloģijā, esmu zinātņu doktore farmaceitiskajās zinātnēs, kā arī maģistrs biznesa administrācijā. Mūsdienās viens tu neesi karotājs. Senos laikos varēja pa pagrabu čubināties, to gudrības akmeni meklējot, un tad pēc pāris gadsimtiem kāds lasa un saprot, ka tur bija arī racionāls grauds tajā, ko tu darīji. Šodien tu nevari atļauties viens pats kaut ko darīt divus gadus, tad labāk nokomplektēt komandu, kas ir darboties spējīga, un izdarīt divos mēnešos. Man patīk tas, ka šeit mūsu komandā ir cilvēki ar dažādu izglītību un no dažādām skolām.

Tātad atslēgvārds ir efektivitāte? Mēs esam maza valsts, līdzekļi nav bezgalīgi, mēs varam konkurēt, jo esam efektīvi?

Jā. Mēs veicam eksperimentus ļoti pareizi, precīzi, un tas ir nevis tāpēc, ka kāds draud ar likumu, ka tā ir jādara, bet tāpēc, ka tas palīdz iegūt atkārtojamus rezultātus, tas nodrošina reputāciju. Tas atkal ļauj pieslēgties jauniem projektiem un atrast jaunus sadarbības partnerus. Ir viegli sakārtot lietas, arī laboratorijā, jo tu tiešām redzi, kur ir tavs pienesums tajā zinātnes ķieģelīšu sienā. Ja tu to dari starptautiskā līmenī, tas ir kopējās sienas pienesums. Man vienmēr ir bijusi šī vēlme (tostarp darbiem, kas tiek darīti Latvijā), lai tas būtu redzams kopējā plūsmā. Pēc tam tad ir lielāks kaifs, kad redzi, ka tos rakstus citē. Ja publicē atklājumus tā, ka neviens nepamana, paliek tikai atklājuma prieks.

Kādas bija sajūtas, kad sākās mildronāta skandāls?

Tur ir mazliet garāks priekšstāsts. Vēl esot Zviedrijā, kādā studiju kursā man vajadzēja sagatavot prezentāciju par to, kas farmācijas industrijā notiek Baltijas valstīs, un es zināju Grindex, biju dzirdējusi par mildronātu. Sāku meklēt starptautiskajās datubāzēs rakstus par mildronātu un sapratu, ka nevaru uzrakstīt tā darbības mehānismu, ka es nevarētu nostāties zinātniskas auditorijas priekšā un izstāstīt "tā un tā tas darbojas". Jau pēc gadiem, neilgi pirms sākās skandāls, bija brīdis, kad biju nolēmusi – jāuzraksta pēdējais apskata raksts par meldoniju. Rakstu sāku maijā. Ar kolēģiem to novembrī iesniedzu ļoti labā starptautiskā farmakoloģijas žurnālā. Rakstu pieņēma janvārī, februārī tas parādījās datubāzē, martā Šarapova pateica, ka desmit gadu lietojusi meldoniju. Nākamā dienā atnācu uz darbu un man likās, ka datorā ir vīruss, jo attaisīju e-pastu… visi prasīja man raksta kopiju!

Tās ir labas zāles sirdij. Ja kāds grib ar to šmaukties, tas nav labi pēc definīcijas, bet, būsim godīgi, tas pievērsa uzmanību Latvijai, un es neteiktu, ka sliktā gaismā.