Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Radikālās izmaiņas pilsētas sejā

Pavisam drīz Rīga pārņems Eiropas kultūras galvaspilsētas stafeti no šī gada Eiropas kultūras galvaspilsētas Marseļas. Vai varam ko mācīties no Marseļas pieredzes?

Vēl dažas dienas Marseļai – kopā ar Košici Slovākijā – ir gods būt Eiropas kultūras galvaspilsētai. 2014. gadā šis statuss būs ne tikai Rīgai, bet arī Zviedrijas pilsētai Ūmeo. Gatavojoties Rīgai 2014, Francijas Kultūras institūts sagādāja iespēju viesoties Marseļā – Francijas otrajā lielākajā pilsētā.

Ko Rīga 2014 varētu mācīties un aizgūt no Marseļas? Šādā aspektā vērtēt Marseļas piedāvājumu ir krietni par vēlu – Eiropas kultūras galvaspilsētas statusa piešķiršana, gatavošanās, programmas plānošana un visi ar to saistītie darbi ir gadiem ilgs process, kurā pēdējā mirklī diez vai ko vairs sagrābsi – pat pozitīvo piemēru aizgūt tik īsu brīdi pirms starta nav iespējams. It īpaši, ja pozitīvais ir vērienīgas kultūras celtnes, turklāt izcila arhitektūra!

5000 kvadrātkilometru kultūras

Par Marseļas veikumu 2013. gada griezumā varētu rakstīt no dažādiem aspektiem, gada laikā notikušie pasākumi – grandiozi, plaši un ne tik plaši – ir skaitāmi simtos. Savukārt paši Marseļas 2013 pārstāvji cītīgi skaita apmeklētājus – to ir simtiem tūkstošu. Lai fokusētu Marseļas pieredzi, jāsāk ar skaitļiem – tikpat iespaidīgiem kā Marseļas 2013 notikumu programma – grāmatas biezumā.

Marseļas 2013 budžets ir 650 miljonu eiro, tajos ietilpst ne tikai kultūras programmas, bet arī dažādu infrastruktūras objektu – muzeju, izstāžu zāļu un citu objektu – būvniecības izmaksas. Oficiāli Eiropas kultūras galvaspilsēta 2013 ir Marseļa un Ēksanprovansa – gan otrā lielākā Francijas pilsēta, gan tās tuvumā esošās Ēksanpro vansas pilsētas un reģions. Kā apgalvo organizētāji – tie ir 5000 kvadrātkilometru kultūras pašos Francijas dienvidos.

Panākumi sarežģītos apstākļos

Ko Marseļa būs ieguvusi no kultūras galvaspilsētas gada? Vispirms tie ir pamatīgi, vērienīgi, daudzmiljonu ieguldījumi pilsētas infrastruktūrā un kultūras būvēs. Atšķirībā no vairāk vai mazāk piesātinātās kultūras programmas, ko ierasti piedāvā un vēl piedāvās Eiropas kultūras galvaspilsētas – gan Marseļa, gan Rīga un citas –, infrastruktūra ir tās radikālās izmaiņas pilsētas sejā, plānojumā, kas paliks uz ilgu laiku – arī tad, kad atmiņas par izstādēm, koncertiem un kultūrburziņiem būs piemirsušās.

Ja runā par burziņiem, organizācija Marseļa 2013, kas ir atbildīga par projekta norisi, gada griezumā ir strādājusi ar milzīgu auditoriju un lielu vērienu. Kultūras galvaspilsētas programmas atklāšanas pasākumu 12. janvārī Marseļā apmeklēja 400 000 cilvēku – to organizētāji uzsver kā milzīgu panākumu. Tātad viņu nestā kultūras vēsts ir sasniegusi katru otro šīs lielās un, jā, sociāli ļoti sarežģītās pilsētas iedzīvotāju.

To, ka Marseļa Francijas kontekstā ir īpaša, komplicēta pilsēta, uzsvēra teju visas amatpersonas, kuras satiku viesošanās laikā Marseļā. Šīs pilsētas sarežģītība ir skaidrojama gan ar imigrācijas faktoru un iedzīvotāju etnisko daudzveidību, gan arī Marseļas kā lielas ostas pilsētas statusu un pilsētas relatīvo nabadzību, protams, atbilstoši Francijas standartiem. Turklāt tradicionāli šī nav bijusi vide, kurā kultūras patēriņš – teātra, muzeju, koncertu apmeklējumi – ir ierasts laika pavadīšanas veids.

"Atšķirībā no Parīzes Marseļā uz teātriem un izstādēm cilvēki iet maz – tā šeit nešķiet norma," stāsta Marseļas muzeja MuCEM starptautisko sakaru vadītājs Mikaels Mohameds. Par Parīzi viņam taisnība – rindas muzejos ir nemitīgi, un tās neveido tikai tūristi. Turklāt jaunieši līdz 18 gadiem un Eiropas Savienības pilsoņi līdz 26 gadiem tos var apmeklēt par brīvu, uzrādot dokumentu ar dzimšanas gadu. Tāpēc apsveriet, kas ir ekonomiski izdevīgāk – vest bērnus uz Parīzes muzejiem vai Disnejlendu.

Populisma efekts

Kultūras galvaspilsētas pasākumu rīkotājiem ir bijis daudz izaicinājumu, lai katrs Marseļas iedzīvotājs pamanītu Eiropas kultūras galvaspilsētas norises. Vēriens un atrakcijas – arī tā var raksturot programmas akcentu – ielu mākslu. Šis unikālais "subžanrs" – teātra un cirka sintēze – Francijā, īpaši dienvidos, ir gan ļoti izplatīta, gan augsti profesionāla radošā izpausme. Tādas apvienības kā Ilotopie, Group F, Karnavires, Generik Vapeur un citas, kuru mājvieta ir Marseļa un tās apkaime, būtībā ir valsts dotēti profesionāli kolektīvi, kuru izrāžu skatuve ir pilsētas ielas, laukumi, sabiedriskās celtnes. Jāsaka, šī ir komplicēta tēma, arī šķietami tāla no Latvijas pieredzes un realitātes, kurā profesionāla ielu māksla neeksistē.

Marseļas 2013 programmas veidotāji nemulst no populisma efekta – lielu cilvēku masu uzrunāšanai tiek izmantoti efektīgi līdzekļi, kādi nenoliedzami ir ielu teātris un ielu māksla. (Paralēles ar Rīgas 2014 programmu te laikam būtu nevietā.)

Ažūras betona mežģīnes

Tomēr šo rakstu sēriju par Marseļu kā Eiropas kultūras galvaspilsētu sākšu nevis ar ielu mākslu, bet, manuprāt, galveno Marseļas objektu. Tas ir Eiropas un Vidusjūras civilizācijas muzejs MuCEM, ko projektējis arhitekts Rudijs Ričoti, kura iespaidīgā, arhitektoniski pārliecinošā ēka ir Marseļas lielākais ieguvums. Reti esmu piedzīvojusi brīžus, kad arhitektūra izraisa dziļu emocionālu saviļņojumu – tā nostrādā kā vizuāls tēls, kā emocionāls pārdzīvojums. Ažūrām betona mežģīnēm rotātā ēka organiski iekļaujas Vidusjūras krasta ainavā – ar senatnīgo Marseļas cietoksni Fort Saint-Jean to savieno pārgalvīga gājēju tiltiņa šautra, kas ļauj no muzeja ēkas augšējā stāva, kurā ir gan restorāns, gan atpūtas zona, nonākt vēsturiska cietokšņa teritorijā – skats, kas paveras visapkārt, ir elpu aizraujošs.

Alžīrijā dzimušais franču arhitekts Rudijs Ričoti ir veidojis arī netālu no Marseļas esošo Nacionālo horeogrāfijas centru, kas arī kļuvis par nozīmīgu Francijas kultūrobjektu.

MuCEM projekts ir viens no tiem, kas radikāli licis pārkārtot Marseļas piekrastes rajonu, beidzot padarot līdz šim ostas vajadzībām ekspluatēto un pilsētas iedzīvotājam nedraudzīgo zonu atvērtu un pieejamu – vispirms pašiem Marseļas iedzīvotājiem.

"Vēl pirms dažiem gadiem šī vieta bija pilnīgi citāda,» stāvot uz MuCEM jumta, stāsta Mikaels Mohameds. "Iedomājieties brutālu autostrādi, kurā sešās joslās traucas mašīnas, kas dodas uz Francijas Vidusjūras kūrortiem. Šeit bija pilsētas strupceļš. Lai gan vēsturiskais cietoksnis jūras krastā te bijis daudzus gadsimtus, tas šķita izolēts, marginalizēts – autostrāde to nogrieza no pilsētas. Pateicoties MuCEM, pilsēta ir pārvērtusies un atguvusi pieeju pie jūras," piebilst muzeja pārstāvis. Starp citu, Mikaels Mohameds savulaik ir strādājis Francijas Kultūras institūtā Rīgā un joprojām labprāt runā arī latviešu valodā.

Viņa balsī ir jūtams pamatots lepnums. Šā gada 1. jūnijā atvērtais MuCEM ir nacionālas nozīmes muzejs, tātad statusa ziņā līdzvērtīgs nozīmīgākajiem Francijas muzejiem. Tas jau paguvis pārspēt apmeklētības rekordus un to prognozes. "Apmeklētāju interese ir izrādījusies daudz lielāka par plānoto. Trīsarpus mēnešos kopš muzeja atvēršanas to ir apmeklējuši 1 257 000 cilvēku – tas ir grandiozs sasniegums. Mēs esam pasaules vislabāk apmeklēto muzeju izlasē!" priecājas Mikaels Mohameds.

Galvenais akcents – pieejamība

Kas ļāvis sasniegt tādu popularitāti? Vērotājam no malas šķistu – pārliecinošais arhitektoniskais risinājums, kas neaptver tikai vienu māju, vienu būvi, bet radikālu pilsētas piejūras zonas pārplānošanu. Savukārt MuCEM pārstāvis akcentē, ka svarīgi ir arī muzeja darbības principi. "Muzejs vairs nevar būt mākslu templis, kultūrai ir jābūt plaši pieejamai. Mēs centāmies likvidēt muzeja kā elitāras zonas konceptu," uzsver Mikaels Mohameds. Tālab arī muzeja pamatekspozīciju var apmeklēt bez maksas. Par velti var baudīt arī fascinējošo skatu, kas paveras no muzeja jumta – gaisīgā tiltiņa. Apmeklētājiem ir jāmaksā tikai tad, ja viņi vēlas apmeklēt mainīgo ekspozīcijas daļu – tematiskās izstādes.

Tieši šo kultūras pieejamības aspektu Marseļas kultūras galvaspilsētas rīkotāji uzsver ik uz soļa. Kultūra ir tā, ar ko jādalās, – tai ir jābūt brīvai zonai. Tas, protams, nenozīmē, ka kultūras darbiniekiem būtu jāstrādā par velti.

Arī MuCEM maksas izstādes ir bijušas izcili apmeklētas – plānoto 250 000 apmeklētāju vietā saskaitīti jau 350 000. "Tas ir lielisks pierādījums mūsu darbības principam un pārliecībai, ka muzejs ir telpa, kas atvērta ikvienam," saka Mikaels Mohameds.

Pie tā arī paliksim. Kas attiecas uz muzeja ekspozīcijas specifiku – tā pro fesionāli, mūsdienīgā muzeju scenogrāfijas valodā izstāsta stāstus par Vidusjūras reģiona vēsturi un civilizācijas attīstību tajā. Akcentēts ir arī tas, ko tad pasaule ir guvusi no civilizācijas attīstības procesiem, kuru šūpulis ir bijis Vidusjūras reģions.

Laikā, kad apmeklēju Marseļu, MuCEM piedāvāja visai provokatīvu izstādi par dzimtes jautājumu, sievietes un vīrieša lomu Vidusjūras reģiona valstīs – tātad tradīcija iet roku rokā ar eksperimentu. MuCEM rīko gan lekcijas, gan filmu programmas – muzejs darbojas saskaņā ar mūsdienīga muzeja – kultūras centra – principiem. "Kad runa ir par kultūru, franči uzskata, ka viņi ir galvenie, tie, kuri var pamācīt, tie, kuros der ieklausīties. Mēs strādājam pēc citiem principiem – esam atvērti sadarbībai, vēlamies apgūt citu Vidusjūras valstu pieredzi," apgalvo Mikaels Mohameds.

Sakopta vide un infrastruktūra

Oriģināla ir ne tikai muzeja ēka, bet arī tā koncepcija. MuCEM veidots, konceptuāli apvienojot divus Francijas muzejus – Marseļā esošo nu jau slēgto Tradicionālās mākslas un kultūras muzeju un Parīzes Etnogrāfijas muzeja krājumus. Arī tā ir bijusi konceptuāla kultūrpolitiska nostādne – pārvietot Parīzes muzeja krājumus uz Marseļu jauna nacionālās nozīmes muzeja radīšanai. Tas ir pirmais šāda veida solis Francijas pieredzē. Pašlaik MuCEM kolekcijā ir pusotra miljona eksponātu.

MuCEM ir vērienīgākā, taču ne vienīgā kultūras infrastruktūras celtne, ko ieguvusi Marseļa, pateicoties Eiropas kultūras galvaspilsētas statusam un politiskajai gribai sakopt kultūras vidi un infrastruktūru. Līdzās MuCEM atrodas elegantā, baltā Vidusjūras villa/Villa Méditerranée (arhitekti Andrea Zanderigo un Stefāno Boeri) – vēl viena kultūras un konferenču telpa. Nedaudz tālāk – izstāžu zāle J1, tas ir rekonstruēts ostas angārs, kas kļuvis par kultūras centru ar izstāžu telpām, konferenču un koncertu zāli, grāmatu veikalu, restorānu u. c. Līdz 22. decembrim šeit skatāma leģendārā arhitekta Lekorbizjē izstāde Brutālisma jautājums.

Ko iesākt ar raksta sākumā uzdoto jautājumu par Marseļas mācībām? Kultūras infrastruktūras sakopšana nav Rīgas 2014 prioritāte. Jā, arī budžets atšķiras. Diemžēl. Par "gaistošajām" Eiropas kultūras galvaspilsētas Marseļas vērtībām – turpinājums sekos.

Informācija
Eiropas kultūras galvaspilsētas Marseļas un Ēksanprovansas mājaslapa www.mp2013.fr
Muzejs MuCEM www.mucem.org

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja