Dienās pēc Jāņa Streiča aiziešanas cilvēki pārrunā, kuras viņa filmas katram kā vienkāršam skatītājam, nevis kinozinātniekam un kritiķim, šķitušas visnozīmīgākās, kuras frāzes palikušas atmiņā, kļuvušas par tautas folkloru un laiku pa laikam tiek lietotas atbilstošās ikdienas situācijās. 70. gadu bērnībā melnbaltā televizora ekrānā ar milzu sajūsmu tverot retās dzimtajā valodā ieskaņotās filmas Kapteiņa Enriko pulkstenis (1967) un Uzticamais draugs Sančo (1974), man, protams, vēl nebija ne jausmas, kas ir to režisors un ko šis vārds vispār nozīmē. Šie vienkārši bija vieni no pirmajiem jauna skatītāja piedzīvojumiem, no kuriem atmiņā iesēdās un turpmākajā dzīves iepazīšanā līdz ar vecāku iemācīto un reālās dzīves pieredzi palīdzēja kino noķerto detaļu un nianšu sniegtās atziņas, pieņēmumi, minējumi, varbūt pat padomi, kā vajag un nevajag uzvesties. Maģiskajā ekrānā redzamais šķita svarīgāks un iedarbīgāks nekā ap un ar pašu notiekošais.
Ar šodienas pieredzi atceroties šos bērnības iespaidus, ir skaidrs, ka Jānis Streičs bija izcils tieši kā XX gadsimta otrās puses bērna uztverei draudzīgu filmu režisors. Pat ja pats tā varbūt neuzskatīja un arī tēmas ne vienmēr saskaņā ar sabiedrības priekšstatiem bija bērniem piemērotākās, tās pasniegtas tieši un bez zemtekstiem, ko pēc tam rūpīgi šķetināt un lobīt filmu vērtētājiem un vēsturniekiem. Varbūt ar dažiem izņēmumiem – filmas Uzticamais draugs Sančo varoņi ne vienreiz vien uzsver, cik gan inteliģenti un cieņpilni ir mācīties citas zemes iedzīvotāju valodu, ja esi turp aizbraucis nevis kā īslaicīgs viesis, bet uz ilgāku palikšanu. Kāda morāle? Filmas darbība notiek Ļeņingradā, un tur tiek runāts par krievu valodu, bet tieši to pašu taču var attiecināt uz daudzajiem krievvalodīgajiem, kuri nav iemācījušies latviešu valodu, jau gadu desmitiem dzīvojot Latvijā.
Pati popularākā Streiča filma Limuzīns Jāņu nakts krāsā (1981) nav pirmais latviešu kinodarbs, kura centrā ir nepārprotama ironija par Padomju Savienībā un arī Latvijā valdošo auto iekārošanas un dievināšanas kultu. Jau bija Dāvana vientuļai sievietei (1973), kuras režisora Ērika Lāča kopdarbā ar Streiču tapis iepriekšminētais Kapteiņa Enriko pulkstenis. Arī leģenda, kā vārdā Rīgā ticis nosaukts krogs Dzirnavu un Antonijas ielas stūrī, kas gan tagad vairs neeksistē, notika vēl pirms cita kulta kino – multenītes Ezītis miglā (1975) – vārdā nosauktā tīkla veiksmes stāsta.
Streiča filmas, kuru varoņi arī nereti ir bērni, nebaidās no dzīvē vēl maz pieredzējušā cilvēkbērna naivuma vai bikluma uzsvēršanas, līdzās ar nepārprotami romantiskiem tuvplāniem rādot abpusēju iemīlēšanos Sančo un Ritas gadījumā. Šīs instinktīvās sajūtas bērniem nebija svešas, kad līdz pieaugšanai vēl tālu un erotiska rakstura materiāli nebija tik pieejami kā tagad.
Jūsmojot par vēl pat vārdā nezināmā Streiča filmām bērnībā, man nebija ne mazākās nojausmas par to, ka pēc nepilniem diviem gadu desmitiem pašam būs tas gods sekot notikumiem filmas Cilvēka bērns (1991) uzņemšanas laukumā Latgalē. Strādāju tur par režisora Jāņa Streiča ilggadējā līdzgaitnieka un domubiedra – operatora Harija Kukela (1941–2014) – asistentu, gādājot par to, lai kadrā saglabātos asums, uzņemšanā izmantotajai kamerai (tā laika kino ļaužu valodā – rorei) Konvas būtu uzlikts atbilstošs objektīvs un kasetēs vienmēr būtu ielādēta filma. Harijs Kukels ilgos kopīga darba gados bija iemantojis Streiča uzticību ar prasmi viņa izsapņoto vīziju iedabūt kadrā, un režisors ļoti retos gadījumos ieskatījās kamerā, jo monitori deviņdesmito sākumā vēl izmantoti netika. Kaut arī draudzīgi izrunāties gatavs vai ar katru un cilvēkus nešķiroja, Streičs uzņemšanas laukumā tomēr bija kā tāds pasaku tēls. Strādāšana viņa vadībā bija drīzāk nevis stundās mērāms darbs, bet atdots gabaliņš no katra iesaistītā dzīves. Bija jūtams, kā Streičs, pats priecādamies par visu notiekošo kā bērns, spēj aizraut un kā tāds burvis pakļaut sev arī pārējos.
Reiz Harijs Kukels, mani kā topošo operatoru skolojot, jautāja, kurš laukumā ir pats galvenais. "Droši vien režisors," es atbildēju. Harijs piemiedza ar aci un pačukstēja: "It kā tā skaitās, bet kurš caur rori jau tagad redz visu to, kas skatītāju priekšā pēc tam būs uz ekrāna filmā?" Reizēm Streičam ar Kukelu gadījās domstarpības, tomēr Harijs bija nelokāms un parasti palika pie sava, lai tikai kinostudijas paviljonā, noskatoties safilmēto materiālu, režisors atzītu, ka kadrs ir izdevies perfekts un operatoram ir bijusi taisnība. Ja tas tā nebūtu, viņi diez vai kopā nostrādātu gandrīz četrdesmit gadu. Varam būt gandarīti, ka mums ir palikušas šīs latviešu kinovēstures liecības.
Paldies par filmām!