Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +10 °C
Apmācies
Otrdiena, 4. oktobris
Modra, Francis, Dmitrijs

Atplaukšanas skaistums. Intervija ar režisori un aktrisi Elitu Kļaviņu

"Cik viss ir trausli" – ir vienojošais motīvs Elitas Kļaviņas izrādei Es atgriežos no tālienes, kurā režisore meklē saskares punktus franču dramaturģes Klodīnes Galeā lugai ar savu dokumentālo filmu Iļģuciema māsas

Skatoties Elitas Kļaviņas dokumentālo filmu Iļģuciema māsas, pa īstam ieraugi, kādas izskatās skumjas acis.

Filmu pavasarī noskatījās Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis, kuram tā šķita ģeniāla. Sekoja piedāvājums rādīt Iļģuciema māsas teātra repertuārā. 9. septembrī Jaunais Rīgas teātris atklās sezonu ar Elitas Kļaviņas izrādi Es atgriežos no tālienes. Tajā teātra un kino režisore Elita Kļaviņa meklēs trauslos savienojuma punktus Klodīnes Galeā 2003. gadā sarakstītajai lugai Es atgriežos no tālienes un savai dokumentālajai filmai Iļģuciema māsas. Elita Kļaviņa uzsver, ka tas noteikti nav jāuztver kā "vakars, kur vienkārši kopā salikti divi kēksi".

Lugas galveno varoni Kamillu Elita Kļaviņa atveidos pati. Pirmkārt tāpēc, ka mīklaini suģestējošās lugas atkodēšanai ir veltījusi vismaz pusotru mēnesi un baidās, ka citai aktrisei nepagūs izstāstīt to, ko pati jau ādas līmenī ir sapratusi.

"Divas mākslas valodas apvienotas vienā projektā par ģimenes saitēm un sievietes cerībām un spēku dzīvot," – tā izrādi piesaka teātra anotācija. Vai izrādi labāk izjutīs sievietes? "Nu, ja pieņemam, ka ģimene un bērni attiecas tikai uz sievietēm, tad jā," atbild Elita Kļaviņa un piebilst: "Laikam jau vīriešiem nepatīk redzēt, ka sieviete cieš..."

Pēc režisores domām, gan filmu, gan izrādi vieno atplaukšanas tēma. "Atdzimšana no pelniem. Kamilla izrādē no ļoti zema punkta, realitātes nepieņemšanas, dodas iluzorā realitātē, kas viņu gandrīz noved līdz vājprātam. No tā brīža sākas viņas atgriešanās realitātes pieņemšanā garīgā veidā. Arī filmā galvenā tēma ir par sieviešu atplaukšanu, par spīti tam, ka realitāte ir skarba un sāpīga."

Tev ir uzticēts atklāt Jaunā Rīgas teātra sezonu. Ko tev tas nozīmē?

Šīs domas cenšos aizairēt pēc iespējas tālu. Cenšos par to pilnīgi nedomāt. Vienkārši ir jāuztaisa šī izrāde. Esmu procesā, grūti spriest, kā tas no malas izskatās. Uztaisīju filmu Iļģuciema māsas, tad nāca piedāvājums to rādīt teātrī. Bija skaidrs, ka vienu pašu filmu nevar rādīt, ka pirmajā daļā vajag arī izrādi. Sameklējām materiālu, kas sader ar filmu. Abi darbi ir tematiski vienoti – par ģimeni. Lai arī filma ir par cietumu, pamatā tēma ir par ģimenēm, kurās viņas ir uzaugušas, un kas bija par iemeslu, kāpēc sievietes nonāca cietumā.

Vai apzināti meklēji lugu, kas līdzsvarotu filmas Iļģuciema māsas intonāciju?

Pirmajā daļā es gribēju, lai nebūtu stilistiski tik smagi. Lai materiāls būtu vieglāks. Tematiski – līdzīgi, bet stilistiski tomēr ar zināmu franču vieglumu. Nezinu, vai varēsim to pacelt, vai aizlidosim. Jau gadiem ir pierasts ar psiholoģiskiem materiāliem. Ir grūti pacelties spārnos. Pirmais impulss bija – latviešu sieviešu likteņstāsti, Regīna Ezera vai tamlīdzīgs virziens. Kopā ar teātra dramaturģi Margaritu Ziedu nonācām pie secinājuma, ka tas nav vajadzīgais virziens. Tulkotāja Agnese Kasparova bija atnesusi parādīt tulkot iesākto lugu. Nevaru teikt, ka uzreiz sapratu, ko ar to darīt, bet intuitīvi likās, ka šis materiāls ir precīzāks. Nolēmu riskēt un teikt jā – gan jau vēlāk izdomāšu, kā to atrisināt. Arī izrāde ir par ģimeni, par to, cik viss ir trausli un cik grūti to nosargāt.

Klodīnes Galeā luga Es atgriežos no tālienes uzrakstīta īpatnējā estētikā. Noslēpumainais balsu koris, lakoniskās impresionistiskās atlūzas no varoņu iekšējās pasaules vairāk šķiet piemērotas radioteātrim. Kā tev veicās ar lugas kamertoņa atrašanu?

Materiāls stilistiski ir ļoti grūts. Es diezgan ilgu laiku esmu strādājusi ar šo izrādi. Biju domājusi, ka tas notiks ātrāk. Nācās aiziet dažādos sānceļos un saprast, kāds ir nepieciešamais stils. Aktieriem arī bija grūti pārslēgties uz citu spēles veidu, kas nav tikai psiholoģisks. Tas bija grūts uzdevums. Kā autore ievadvārdos raksta: secību diktē nevis saprāts, bet iztēle un zemapziņa. Atvērt sevī čakras, kurās balsties tikai intuīcijā, nebija viegli. Arī par sevi biju pārsteigta, cik ļoti esmu apsūbējusi ar tradicionālo veidu, kā domāt. Joprojām ar to ņemos.

Varbūt tas viss notiek galvenās varones iztēlē un viņa nemaz neaiziet no ģimenes? Kā tu interpretēji?

Luga ir ambivalenta un daudznozīmīga. Nav kļūda uztvert, ka tā ir sieviete, kas aiziet no mājām, vai sieviete sērās, kura sēras izdzīvo tādā veidā, ka rada fantāziju par savu ģimeni, kas it kā ir dzīva. Sieviete aiziet no mājām, bet beigās izrādās, ka tik gluži vienkārši nav. Ir kāds noslēpums, kas iedod lugai vēl otru stāsta līniju.

Dramaturģijā, iespējams, zināmākā luga par sievietes aiziešanu no ģimenes ir Ibsena Nora. Vai iespējams vilkt kādas paralēles?

Nē, šī luga ir pilnīgi kaut kas cits. Nora ir psiholoģiska luga, tajā ir izteiktas motivācijas. Šeit ir cits gadījums. Lugas forma radīja grūtības. Tā ir uzrakstīta daļēji dzejā, daļēji – prozā, viss iet smeldzīgas melodrāmas virzienā. Tagad izklausās, ka es nezinu, ko ar to darīt, bet tā nav! Sākumā nezināju, bet tagad es zinu. Nedēļu vēl ir jāpulē (intervija notiek 4. septembrī – U. A.). Jau pirms kāda laiciņa ieraudzīju, kādai lugai ir jābūt. Bet tas nebija tā – klikš! Tāpēc ir forši kādreiz riskēt, nevis doties jau zināmos virzienos, kuros var paredzēt ieguvumus un zaudējumus. Šis bija intuitīvs risks. Līdzīgi kā zelta meklētāji, kuri ierauga upi un domā – ai, šajā upē varētu kaut kas slēpties, lai gan nekas par to neliecina.

Kā mijiedarbībā ar lugu mainās filma?

Intuitīvi jūtu, ka filmai tas ir ļoti labvēlīgi. Ir daudz saskarsmes punktu, vairāk sajūtami nevis racionāli, bet zemapziņā. Tur ir sieviete, ilgas pēc ģimenes, tur ir māte un bērns. Visām cietuma sievietēm mājās ir palikuši bērni, un kaut kādā ziņā arī viņas ir aizgājušas no mājām, un arī viņas galvā fantazē scenārijus, kas notiek ar viņu bērniem. Piemēram, ar vienu no manām varonēm Gintu man ir sarakste. Viņai patīk rakstīt, un viņa man sūta savas sacerētās pasakas, un galvenie tēli, cik es saprotu, ir viņas mirušie bērni. Mātes un bērna ilgas pēc mīlestības un harmoniskas ģimenes – tas ir gan franču dramaturģes lugā, gan ir raksturīgi visām cietuma sievietēm. Tas viņām nāk jau no bērnības – nepiepildītības sajūta, traumas un neizpratne, kāda ir normāla ģimene. Ģimenes neesamība viņas iemet vakuumā, kur viss kaut kas var notikt.

Lai arī Iļģuciema māsu pirmizrāde notika jau martā dokumentālo filmu festivālā Artdocfest, vēlētos par to parunāt ar tevi sīkāk. Noziegums objektīvi ir izdarīts, bet, klausoties sieviešu baisajos pieredzes stāstos par piedzīvoto vardarbību jau no bērnības, aug augumā netaisnības izjūta. Viņas drīzāk ir upuri, kas būtu jādziedē ar mūzikas terapiju un maigām masāžām, jo viņas tik daudz visādos veidos ir sistas...

To jau arī Rudīte Losāne dara un apzi­nās, ka cietums pats par sevi nav vieta, 

kas kādu pārmainīs. Viņa cenšas visu ko piedāvāt. Tāpēc ir teātris un citi pulciņi. Divas manas aktrises nāk tieši no programmas Mirjama, kurā dziedniecība notiek ar mākslas spēku.

Tev filmā ir izdevies notvert brīnumam līdzīgu pārvērtību, kā sievietes atplaukst. Viņas visas izskatās tik skaistas. Radās iespaids, ka veltītā uzmanība un cilvēciskā attieksme viņu dziļi nospiestās un ievainotās dvēseles ir atbrīvojusi no cietuma un tās uz ekrāna ir kļuvušas redzamas. Vai pati pamanīji?

Jā, tāpēc man bija vajadzīgs teātris, jo stāstīt stāstus pa tiešo par savu dzīvi – tur ļoti daudz var samelot, un mēs tam varam ticēt vai neticēt. Bet, ja tas nāk caur Čehova tekstu, teātri, nav vajadzības izlikties vai melot. Tā ir tīra pieslēgšanās ar emocijām kaut kam citam. Skatītājam, redzot viņas gan teātrī, gan dzīvē, ir iespēja izvēlēties un izdarīt savus secinājumus, kad ticēt un kad – ne. Tāpēc man bija vajadzīgs teātris.

Artdocfest/Riga vadītājs Vitālijs Manskis Iļģuciema māsas ir raksturojis kā "filmu, kas mūs visus dara labākus". Vai, uzņemot filmu, tu pati domāji tādās kategorijās? Apzinājies abpusējo šķīstīšanās potenciālu, ko filma varētu izraisīt? Laura Stašāne recenzijā portālā Kinoraksti secina, ka "filmas autores izvēlas skatīties uz ieslodzītajām sievietēm un viņu dzīvēm ar maigumu, atsakoties iedziļināties cietumnieču subkultūrā, un tā ir izvēle, ko nevar nepamanīt". Vai šī empātija un skaistā ieraudzīšana cietuma apstākļos bija tava apzināta izvēle?

Es strādāju šausmīgi intuitīvi. Tikai palēnām viss izkristalizējās, tāpēc bija lielas mokas, kad bija jāraksta sinopses un skaidri jāpasaka, kāda būs filma. Intuitīvi jūti, ka būs. Man nelikās jēdzīgi taisīt filmu, kurā analizētu, kā tika izdarīti noziegumi. Mēģināt pateikt – vainīga vai nevainīga. Man gribējās, lai tas būtu vispārinājums par cilvēka dabu, kurā ir gan labais, gan sliktais. Filmas veidošana bija ļoti grūts process, tāpēc negribējās radīt filmu, kas noder tikai vienam gadam, – apskatīsim, kādas sievietes šobrīd ir cietumā un ko viņas ir noziegušās. Vēlējos runāt par universālu cilvēka dabu, kurā ir iespējams viss. Kā mēs redzam, cilvēks var būt gan eņģelis, gan noziedznieks. Tas, ka filmā viņas ir vairāk eņģeļi, ir mākslas spēks. Noziegumi ir reāli, bet par to lai runā juristi, kriminālistikas eksperti un žurnālisti. Mani interesēja cilvēka pētniecība.

Visticamāk, tieši tāpēc filma ir tik īpaša, ka līdzīgi kā Herca Franka Augstākā tiesa nepaliek viendienības, reportāžas līmenī. Un tomēr – vai tev ar savu filmu bija svarīgi iekustināt arī diskusiju par sociāli asiem jautājumiem – par vardarbības milzīgo izplatību Latvijā un liekulīgo attieksmi pret Stambulas konvencijas ieviešanu?

Mana ideja sākumā bija teātris cietumā. Vardarbības tēma iznāca ārā tikai pēc tam. Tikai sākot sievietes iepazīt, sapratu, ka visām manām trim māsām, kuras biju izvēlējusies, ir vardarbības epizodes ģimenē. No tā nevarēja izvairīties, un tas kļuva par vienojošu fragmentu. Tas atnāca dabiski. Ar šādu pieredzi bija arī daudzas citas sievietes, kuras to gribēja izstāstīt. Visus stāstus filmā nevarēju ielikt. Par vardarbību ģimenē cietumā dzirdēju uz katra soļa. Tie stāsti bija tik šausminoši. Kā var neratificēt Stambulas konvenciju – es nesaprotu. Par to taču lemj it kā izglītoti cilvēki. Tas ir skaidri formulēts instruments, kā novērst vardarbību. Pilnīgi to ignorēt un aizbildināties, ka mēs pret geju laulībām un tiesībām, ir tumsonība. Ir tikai dažas Eiropas valstis, kuras nav pievienojušās konvencijai, un Latvija ir viena no tām. Vai deputāti, kas to neratificē, neprot lasīt, vai viņi ir analfabēti? Tā ir pret vardarbību. Tam nav nekāda sakara ar homoseksuālismu, noliksim to malā. Tā ir tāda aprobežotība pat neiedziļināties šajā jautājumā, vai tiešām vardarbība ir tik reāla. Mani arī statistika nesilda, un tu it kā nenotici, bet, ieejot cietumā, es redzēju, ka tieši tā varētu būt, ka katra trešā Latvijas sieviete līdz 15 gadu vecumam emocionāli vai seksuāli ir saskārusies ar vardarbību. Ingu, piemēram, tēvs jau 14 gados iepazīstinājis ar narkotikām. Nezinu, par cik grādiem tas mainītu situāciju, bet savu aizspriedumu dēļ nedarīt neko, kas varētu kaut mazliet vērst situāciju par labu, ir nepiedodami.

Ginta divas reizes bija vērsusies Baložu policijā. Pirmkārt viņai bija likts maksāt 11 eiro, kuru viņai tajā brīdī nebija. Nākamajā reizē vardarbīgais vīrs laikam bija savākts uz kādu brīdi, bet tūlīt atvests atkal atpakaļ. Līdzīgi arī Sarmītei. Ir kaut kādas likumu izmaiņas par labu, bet izteiktu – nav. Stambulas konvencija dotu iespēju vairāk krīzes centru izveidot laukos, kur ir ļoti daudz problemātisko ģimeņu, sniegt juridiskās konsultācijas, tiesu ekspertīzes. Bet deputāti dzīvo pilsētā, kādi tur lauki...

Filmā esi precīzi notvērusi to kauna, neērtības un pat vainas sajūtu, kāda pārņem cilvēku, kurš pats dodas atpakaļ brīvībā. Šajā gadījumā aktieri aiz sevis aizver cietuma durvis, bet līdzīgi droši vien jūtas tie, kas atvadās no pansionāta iemītniekiem vai smagi slimiem cilvēkiem. Aktieri minstinās un mēģina vēl kādu sekundi uzkavēties, it kā tas ko mainītu...

Jā, skaidrs, ka tas bija uz to brīdi un tad tas pārtrūka. Iespējams, kādai sievietei bija sajūta, ka tas varētu turpināties. Tāpēc tas bija ļoti emocionāls brīdis. Diemžēl nākamajās dienās mēs tur nevarējām tikt iekšā. Tieši pēc Trīs māsu pirmizrādes cietumā esot bijis ļoti daudz emociju. Viņas saprata, ka pacēlums ir beidzies.

Vai viņas pašas filmu ir redzējušas?

Inga ir redzējusi. Esmu apsolījusi to nogādāt arī Gintai. Viņas redzēs. Negribu filmu īpaši izplatīt cietumā, man tas neliekas pareizi. Tajā, iespējams, ir informācija, kuru viņas nestāsta cita citai. Tur tomēr ir pamats neuzticēties. Redzēju cietumā arī pamatīgas intrigas. Tā nav filma, kas jārāda cietumā.

Lai gan Iļģuciema māsas rada gandrīz idillisku sajūtu par māsību, kurā cita citu žēlo, mierina un vienīgās cita citu pa īstam saprot.

Jā, toreiz tā bija, bet viņas jau mainās. Tagad ir jaunas istabas biedrenes, viena aiziet, atnāk cita. Filmas uzņemšanas brīdī tā bija mazliet oāze. Pat Rudīte Losāne atzina – kad atgriezusies pēc atvaļinājuma un sākusi strādāt, esot valdījis pacēlums. Tad sākās pandēmija un nenotika vispār nekādas nodarbības, un atkal bija tikai skarbā cietuma dzīve. Tādā ziņā filmā viss nav objektīvi, bet tāds bija brīdis, kad mēs bijām cietumā, to redzējām un piedzīvojām. Esmu dzirdējusi komentāru no kāda kino cilvēka, ka man vajadzēja taisīt filmu no nogalinātā bērna skatpunkta. Man nelikās, ka nogalinātajiem bērniem gribētos manu filmu izmantot kā instrumentu, lai atriebtos mātēm. Manuprāt, nogalināto bērnu dvēselēm būtu svarīgi saprast, kāpēc tas vispār varēja notikt. Es nesaku – attaisnot. Saprast. Garīgu gaismu ir grūti noturēt, bet tā tur ir. Ja vienreiz esi ar to saskāries, varbūt ir iespējams šos brīžus pagarināt?... Domāju, ka varbūt arī šīm sievietēm filmas tapšanas laiks un gaišā pieredze palīdzēs vēlāk dzīvot. Tāds ideālistisks skatījums. Nezinu, kurš to ir teicis, varbūt Dostojevskis. Tiem cilvēkiem, kuriem ir viszemākās "apakšas", ir arī visaugstākās "augšas". Tādā nozīmē, ka tu vari būt izdarījis vislielāko noziegumu, bet tev var būt arī pieejamas visaugstākās garīgās sapņošanas virsotnes. Šajās sievietēs redzēju abus polus – viņas var būt ļoti zemu lejā, bet reizē arī ļoti augstu. Tieši viņu dvēseles spējas un nepiepildītība pēc augstuma viņas ir novedusi lejā. Tas ir dīvains pretpolu likums, ko redzēju visās sievietēs. Viņu ideālisms un romantiskā pasaules uztvere par izteikti labāku dzīvi, kurai viņas gribētu ļauties. Ir arī racionālāki cilvēki, kam viss ir vienā līnijā.

Nepārspīlējot izklausās, ka Čehovs tekstus būtu uzrakstījis viņai katrai personīgi. Saplūsme ar pašu dzīvi un izjūtām ir tik nepastarpināta.

Jā. Tādā ziņā tas bija arī pētījums par aktiera dabu. Mēs jau saprotam, ka viena lieta ir profesija un treniņi, un Staņislavskis, Strasbergs un Mihails Čehovs, bet tas viss īsti nepadara par aktieri. Lielo dramaturģiju lielā mērā tomēr nospēlē emocionālā bagāža. Mūsu teātra aktieriem tas bija ļoti interesants piedzīvojums – spēlēt ar izteikti neprofesionāliem aktieriem, bet vienlaicīgi izrāde tomēr notiek. Nevarēja melot. Viņas momentā jūt. Aktierim arī bija "jāpievelkās", lai nebūtu "tikai" profesionālis.

Šī ir tava otrā dokumentālā filma. Vai esi jau paguvusi saskarties ar dokumentālistu ētisko dilemmu, cik tālu savā dzīvē ielaist filmas varoņus un kā turpināt dzīvot pēc filmas uzņemšanas?

Novilkt strīpu – tas nav iespējams. Nē, es to nevarētu. Līdz šim gan šīs sievietes, gan iepriekšējās filmas varone Zorjana ir jutušas robežu, cik tālu var iet, cik tālu es turpināšos viņu dzīvē. Šobrīd man nav tādas ļoti lielas dilemmas. Nekad neesmu mēģinājusi norobežoties. Man ir patīkami sazvanīties ar Zorjanu (dokumentālā filma Zorjana Horobraja, 2019 – U. A.), un mani interesē, kas tālāk notiek ar cietuma sievietēm. Es jūtos arī atbildīga. Uzticēšanās pakāpe bija ļoti liela, kādas nav ar draugiem un paziņām. Tā bija vienreizēja pieredze.

Es atgriežos no tālienes
JRT Mazajā zālē
9.–11.IX, 27.–29.XI, 4.X plkst. 18.30
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 20–28

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Pasniegs teātra antibalvas Zelta muša 2022

Pirmo reizi Latvijas profesionālā teātra vēsturē notiks alternatīvā teātra gada balva Zelta muša 2022. Antibalva suminās aizvadītās teātra sezonas spilgtākos notikumus un personības, kas savu māksli...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja