Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Intervija ar Laimu Kauguri. Lina izjūta

Var jau būt, ka esmu traka ar to linu? Saruna ar tekstilmākslinieci Laimu Kauguri

Viss, ko šeit darām, nav bizness. Tā ir sirdslieta – izvadājot pa savas Studijas Naturals darbnīcu Bruņinieku ielā, kur meistares vēl šobaltdien ar rokām auž nu jau visā pasaulē slavenus modernus linu audumus, saka tekstilmāksliniece, dizainere Laima Kaugure. Vakarā, kad viņu apciemoju, augšstāva steļļu koris klusē, taču plauktos redzamo audumu krājums liecina par nemitīgu, pacietīgu un apgarotu darbu. Studijai aprit divdesmit gadu, un jubilejai par godu tapusi skaista grāmata Linen. Laima. Latvia par linu tekstilu un Studijas Naturals vadītāju Laimu Kauguri. Šī būs viena no retajām Latvijā izdotajām estētiskajām grāmatām, kuru ir lepnums pasniegt ciemiņiem un kura pašiem ir iedvesmas avots, lai tepat tuvajā un šķietami pierastajā atrastu skaisto, kvalitatīvo un iedvesmojošo.

Jautāšu banāli: 20 gadu – tas ir daudz?

Mūsu studijai ir 20 gadu, taču es ar šo lietu nodarbojos visu mūžu. Pēc Mākslas akadēmijas beigšanas ļoti aktīvi audu gobelēnus profesionālajām izstādēm. Strādāju ar vilnu, pēc tam apgleznoju zīdu. Līdz ar Latvijas neatkarību pievērsos linam. Tas bija tieši tā, jo līdz ar Latvijas neatkarības pasludināšanu pavērās iespēja braukt uz starptautiskajām profesionālajām izstādēm, pirms tam tas nebija reāli. Tā nu esmu strādājusi ar visiem trim dabiskajiem tekstilmateriāliem, kādi vien ir pieejami.

Sākumā nodibinājām firmu Mākslinieku savienības paspārnē, bet pēc tam sapratu, ka tomēr nepiekrītu teicienam, ka viens nav karotājs. Ideju var realizēt tikai tad, ja saimnieks ir viens. Tad tu to dari – no sirds un sev –, un nav nesaskaņu. Esmu ievērojusi – tur, kur divi īpašnieki vai saimnieki, agrāk vai vēlāk rodas domstarpības.

Protams, komandai ir ļoti liela nozīme. Manas meitenes, kas strādā lejā, birojā, ir brīnišķīgas: biroja vadītāja, grāmatvede, mārketings. Man ir SIA, un tas ir ārprāts – savienot mākslu ar SIA grāmatvedību. Tur vajadzīga speciāla domāšana, kas man, radošam cilvēkam, ir pasveša. Ar gadiem arvien vairāk jūtu, ka manī ir pretestība pret birokrātiju un papīru kalniem. Birokrātija ir izteikti pret radošo, bet nekur tu nevari aizbēgt.

Kas ir jūsu grāmatas adresāts? Tā sniegs informāciju vai pati ir mākslas darbs?

Grāmatai briedu ilgi, jo vēlējos kaut ko paliekošu, nevis kārtējo katalogu. Es labi apzinos, ko es māku, un nekad neesmu slēpusi, ko es nemāku un nekad nemācēšu. Vispirms piecus gadus Lietišķās mākslas vidusskolā apguvu amatu, lietišķās mākslas kombinātā Māksla audām milzīgus pasūtījumus, dreļļus, kurus veda uz Krieviju. Mana mamma arī auda, mājā stelles vienmēr klabēja. Pēc tam studēju Mākslas akadēmijā, un visa dzīve ir ar tekstiliju saistīta. Domāju, arī dakteris mūža otrajā pusē var pateikt, ka viņš māk un pārzina savu amatu. Tieši tā arī es par sevi varu pateikt un esmu atbildīga par to, ko esmu izdarījusi. Man likās, ka to vajag parādīt ļoti paliekošā – grāmatas – formā. Es gribētu, lai to izlasītu arī jaunatne, jo, saskaroties ar jauniešiem, redzu, ka viņi visu grib ātri, fiksi. Taču nekas nenotiek bez darba, pacietības un sirds. Ir liela laime, ka visu mūžu esmu darījusi to darbu, kas man ir tuvs.

Reāli pie grāmatas strādājām divus gadus. Kad sapratām, ka paši to nevaram finansēt, bijām ļoti priecīgi, ka sastapām pretimnākšanu gan Rīgas domē, gan Valsts kultūrkapitāla fondā. Tad radās doma, ka grāmatai vajag piesaistīt mākslas skolu, amatniecības skolu un bibliotēku auditoriju un lai tas arī būtu izdevums, ko būtu patīkami nopirkt un aizvest līdzi kā dāvanu no Latvijas, – lai arī par vienu mazu jomu, jo šī ir tikai viena maza linu darbnīca. Biju iecerējusi grāmatu ar haiku ievirzi, un nu ir ļoti skaisti, tēlaini teksti, kuru autore ir Nora Ikstena. Uzrunāju arī pastāvīgos klientus par viņu viedokli. Ievadu uzrakstīja Sandra Kalniete.

Viņa ir mākslas zinātniece, un, starp citu, nopietnākā grāmata par Latvijas tekstilmākslu – gobelēniem – ir Sandras Kalnietes sarakstīta. Pirms politiskajām aktivitātēm un arī paralēli tām viņa pati ir nodarbojusies ar šūšanu un rokdarbiem. Tekstilmāksla viņai ir tuva, viņa to ļoti labi izjūt, un viņa ir sekojusi līdzi manam darbam no pirmsākumiem. Linen. Laima. Latvia nav autobiogrāfiska grāmata. Tā ir viena tēma. Tajā, tāpat kā mums studijā, ir divas līnijas: mājas tekstils un apģērbi. Gribējās, lai grāmata ir garšīga, smeķīga un lai to ir patīkami pašķirstīt, uzdāvināt. Kaut kas foršs tajā pelēkajā ikdienā. Gribējās iedot lina sajūtu. Lins kā dzīvesveids. Bet var jau būt, ka esmu traka ar to linu?

Būtu pareizi apgalvot, ka lins izsenis ir viena no raksturīgākajām Latvijas zīmēm? Kā tā integrējas mūsdienu pasaulē?

Pēdējos gados man ir mazliet bail, vai Latvijā linu nedevalvēs tāpat kā dzintaru, kas tika devalvēts padomju laikos, un visi Vecrīgas veikaliņi ir pilni ar apšaubāmas kvalitātes suvenīriem. Vecpilsētā visur – arī Venēcijā un Parīzē – ir vislētākie, visneforšākie suvenīri. Šādi dzintara izstrādājumi, kādus redz Vecrīgā, nav tas labākais suvenīrs no Latvijas. Man ir bail, ka ar linu notiek tas pats, jo tagad auž visi, kam nav slinkums. Nav slikti, ka auž, bet lai domā un rada paši, nevis kopē un barojas no tā, ko ir radījusi Studija Naturals. Es pamatoti to saku un atbildu par saviem vārdiem. Arī te ir grāmatas nozīme: nu tad lai redz, no kurienes tas ir nācis. Lai redz saknes!

Visā ir ieguldīts milzīgs darbs. Ne tikai manas studijas, bet arī tālāk izglītošanās darbs. Lai varētu noturēt līmeni un profesionālajās izstādēs izraisīt interesi klientu vidū, visu laiku ir jāattīstās. Tu nevari sēdēt uz tā, ko esi saražojis. Visu laiku ir jāmācās un jāredz, kas notiek pasaulē. Ne tikai tekstilā, bet arī modē, kino, teātrī, jebkurā kultūras jomā. Otrkārt, ir ļoti jāiedziļinās etnogrāfijā, taču caur sevi. Tas ir mākslinieka uzdevums: izmantot etnogrāfiju – mūsu īsto etnogrāfiju – un ne tikai savu, bet arī cittautu un caur sevi pasniegt tekstiliju jaunā formā.

Nesen kāda vēstnieka kundze man teica, ka viņai katru dienu pienāk ielūgums uz kāda linu veikaliņa, ekspozīcijas atklāšanu. Mūsu sociālā sistēma tagad spiež, un ir labi, ka cilvēki dara. Taču ir jāsaprot, ka esi amatnieks, nevis profesionāls mākslinieks. Neuzdod sevi par dizaineru! Radi pats, caur sevi – tikai tad tas ir interesanti. Bieži vien apskatos šos darinājumus, un man ir kauns, ka tas skaitās Latvijas lins. Man tiešām ir kauns!

Latvijas dizaineru izstādes ir iespēja apliecināt īstās vērtības?

Jā, taču attiecīgajām institūcijām vajadzētu ļoti pārdomāt, kas tajās pārstāv Latvijas dizainu, kas brauc. Vajadzētu piesaistīt kādu profesionāli, jo parasti visas šīs aktivitātes notiek bez profesionāļu piesaistīšanas kritēriju ziņā. Latvijā vairāk vajadzētu uzticēties un paļauties uz profesionāļiem. Nevar birokrātiskā instancē ierēdnis, kuram ir vara lemt, pēkšņi tēlot, ka viņš ir dizainers un mākslinieks. Mākslai ir milzīgs spēks, un faktiski tas ir vienīgais, kam ir vērtība. Man ir ļoti žēl, ka to nenovērtē tie, kas varētu dot kultūrai vairāk, lai tā varētu pasauli izglābt.

Es te runāju par sev ļoti tuvu tēmu, bet, no otras puses, draudīgajā notikumu kontekstā pasaulē šobrīd tas viss droši vien ir nieks. Ir grūts laiks, to pierāda arī starptautiskās izstādes, jo cilvēki tagad ir piesardzīgi. Un linu Latvijā neaudzē vispār, un jau labi sen.

Kāpēc?

To varam pajautāt tiem cilvēkiem, kuri pēc Latvijas neatkarības atgūšanas iznīcināja un likvidēja pilnīgi visu. Varbūt nav rentabli. Linu diegus mēs iepērkam galvenokārt Lietuvā, savukārt izejmateriālu lietuvieši iepērk Eiropā, varbūt arī Baltkrievijā. Te nevaru nepieminēt arī skandālu ar Eiropas prezidentūras šallēm, kuras auda ar mašīnām Lietuvā un uzdeva par Latvijas suvenīru. Bet tās varēja noaust latviešu meistari – ar rokām. Par to es varētu stāstīt divas stundas, bet īsumā – uzskatu, ka atbildīgās iestādes absolūti nenovērtē to, ko var uztaisīt šeit, uz vietas Latvijā. Mēs arī piedalījāmies konkursā. Teica – par dārgu. Nenovērtēja, ka tas ir roku darbs un ka te nav Ķīna, meitenes nevar aust par trim eiro vienu šalli. Audēja šeit uz vietas, visu dienu strādājot, var noaust divarpus šaļļu. Ļoti sasprindzinoties – varbūt trīs. Bet vēl jau būtu jāizgatavo kastītes un birciņas. Uzrakstīju, ka apšaubu tādu iepirkumu. Pēc tam par šo tēmu intervēja gan prezidentu, gan Laimdotu Straujumu. Atbildēja: mēs noskaidrosim. Bet cilvēki, kuri strādā Nacionālajā bibliotēkā, man stāstīja, ka turpat stūrī šīs dāvinātās šalles bija izmestas ārā.

Varbūt pie vainas vēlēšanās par katru cenu ietaupīt?

Nevis taupība, bet pilnīga vienaldzība, attieksme, kur visu nosaka burta kalps. Man nepatīk kašķēties, bet es varēju pierādīt savu taisnību. Iestāde šo iepirkumu marinēja veselu gadu un pēc tam paziņoja, ka mēneša laikā vajag tūkstoš šaļļu. To paspēt vairs nevarēja pat mašīnas. Lietuvieši par mums smējās: jūs domājat, ka mēs sēžam un gaidām jūsu astoņsimt šalles? Mums ir aizņemta ražotne, termiņi, pasūtījumu rinda. Es nevaru teikt, ka tāda ir Latvija. Tie ir konkrēti ierēdņi, konkrēti uzvārdi. Nesmuki. Totāla neieinteresētība, viss vienalga. Eiropas ierēdņiem ir tāds budžets, tādas algas, bet viņš ne par ko neiestājas. Viņš aizver durvis, un sāpe ir nost – viņu tas neinteresē. Interesē krēsls, labklājība, karjera. Uzskatu, ka tā ir totāla necieņa pret labiem uzņēmējiem, kas varēja to izdarīt Latvijā. Tajā skaitā Studija Naturals. Mēs tā neesam pieraduši. Ja strādājam, tad vienmēr gribam, lai ir labāk. Kādreiz to varētu iztirzāt pa punktiem, bet kuru vairs tas interesēs. Būs jauni skandāli.

Vai Latvijā gaidāma linu renesanse arī industriālā vērienā, cilvēku ikdienā?

Es nedomāju, ka Latvijā vairs tas ir rentabli. Ir kaut kas palaists vējā, jo brīnišķīgu, stilīgu industriālo linu ražo tepat blakus, Lietuvā. Arī Itālijā un Beļģijā. Latvijai vairs nav ko cerēt pārspēt Eiropas valstis. Es nedomāju, ka mēs kaut ko no tā iegūtu. Ir zema pirktspēja, un Latvijai tagad ļoti grūti būtu atrast savu nišu izstādēs, lai pirktu no mums. Lietuviešu lins pasaulē ir nenormāli slavens. Es to redzu ne tikai Eiropas valstīs, bet arī Japānā un ASV, kur vien aizbraucu. Lietuviešu lins ir jauks, patīkams, mūsdienīgs, stilīgs, daudzveidīgs. Tu vari kļūt interesants tikai tad, ja izdomā kaut ko savu. Piemēram, Laimas Kaugures studija – ar savu skatījumu un to, ka aužam ar rokām, nelaužoties iekšā citās jomās, kur nekad nebūsi vinnētājs. Es nevaru noaust tā, kā auž mašīna. Man jāauž ar rokām un jāieliek mīlestība, lai cilvēks sajūt šo auru, roku pieskārienu.

Kas diktē noteikumus – jūs vai lins, lina daba?

Abpusēji. Bieži nodiktē pilnīga nejaušība un kļūda. Pilnīgi neiedomājama. Dažreiz klients pasaka kaut ko tik vājprātīgu, ka es apturu sevī kritiķi un iedomājos: kaut kas tur ir interesants! Piemēram, kā es atradu buklē linu, kuru tagad zina visa Latvija. Toreiz es vēl strādāju citā kompānijā. Braucu iepirkt linu un rūpnīcā ieraugu ļoti interesantu spolīti, kuras pavediens nav vienāds: diedziņš, cilpiņa, diedziņš. Jautāju, kas tas tāds? Viņi man atbild: tas ir brāķis! Nopirku un pamēģināju izaust, un man ļoti patika. Atgriezos un gribēju šādu diegu pasūtīt. To nevarot atkārtot, jo toreiz bija saplīsusi mašīna. Tad teicu: tad plēsiet atkal! Tā radās buklē lins, ko tagad visi auž. Inspirēšanās atnāk pilnīgi negaidot. Var ietekmēties arī no citiem materiāliem, bet ir jābūt labai lina izjūtai. Tas jājūt gaisā. Dažas firmas, kas arī sevi prezentē kā Latvijas tekstila dizainu, izmanto šausmīgus krāsu salikumus. Es nebaidos teikt – šausmīgi krāsu salikumi! Ir jābūt gaumes izjūtai. Ja tu reprezentē Latvijas dizainu, tu nedrīksti izskatīties kā Centrāltirgus tantuki, kas tur malās kaut ko pārdod.

Lina audumi košos, priecīgos toņos vai raibos, puķainos rakstos liecina par bezgaumību?

Lina audumu krāsu gamma ir ļoti dažāda, bet izvēli nosaka gaumes izjūta. Es, piemēram, neizjūtu košu linu. Man patīk piezemētās krāsas. Uzskatu, ka spilgtās krāsas ir vardarbība pret linu pasauli. Īsti koši linu nokrāsot var tikai industriāli. Tagad ir vienreizējas tehnoloģijas. Lina audumu var uztaisīt tik bagātīgu, ka tas brīnišķīgi izskatās arī art deco stila dzīvokļa interjerā. Tikai dizaineram, interjeristam jāsaprot, kas tur der. Tur izskatīsies nevis tradicionālais, klasiskais, etnogrāfiskais lins, bet mūsdienīgi askētiskais. Esmu to arī pierādījusi, strādājot jūgendstila dzīvokļos, un cilvēki ir apmierināti. Esmu strādājusi kopā ar mūsu vadošajiem arhitektiem – Andri Kronbergu, Andi Sīli un vairākkārt ar Zaigu Gaili, jo viņas izjūta man ir tuva un man patīk viņas objekti un viņas attieksme pret darbu.

Linu principiāli izvēlaties arī sev?

Jā, un ne tikai vasarā. Lins var būt arī ļoti silts. Man ir ziemas mētelis, un tas ir arī iemesls, kāpēc studijā sākām šūt. Diezgan ilgi staigāju šajā mētelī, līdz atklājās, ka daži ļoti zinoši klienti bija pārliecināti, ka es staigāju ļoti dārgā pasaulē pazīstama zīmola mētelī. Kad teicu – nē, tas ir mans –, viņi bija ļoti pārsteigti un teica: mēs arī tādu gribam.

Attieksmē pret linu esmu ļoti ekstrēma. Man patīk, ja lins ir saburzīts. Man ārkārtīgi patīk saburzīts lina galdauts. Saburzīts lins ļoti daudz liecina par pašu mājas saimnieku vai valkātāju. Tie, kam gribas visu taisni nogludināt, biroja kostīmiņus no lina nevilks, jo lins burzās. Ja neburzās, ir skaidrs, ka tur ir sintētika klāt. Kāds interjera dizainers vjetnamietis, kurš dzīvo Francijā, ieraudzīja mūsu pašu izmazgāto, negludināto audumu: tas ir tas, kas man ir vajadzīgs! Tā arī aizgāja. Tagad lielākoties visi klienti lūdz noausto izmazgāt un šūt negludinātu. Tad lins iegūst otro elpu, to foršumu, bet, protams, tev tas jāmīl. Un ar varu mīļš nekļūsi. Domas dalās.

Burzīgums ir laikmeta diktēts. Kaut gan – man ir ļoti skaista grāmata ar baltajiem darbiem, ar daudzām fotogrāfijām no franču brokantēm. Vai zināt, kas ir brokantes? Franču krāmu tirgi. Tur pārdod vecos linus, kas ir mazgāti gadsimtiem. Un daudzi no tiem ir saburzīti! Taču turpat blakus daudzi ir perfekti nogludināti un stērķelēti. Un tad es aizbraucu uz Franciju pie savas draudzenes gleznotājas Barbaras Gailes. Viņa ir uzklājusi manu lina galdautu, un man ir tik labi ap sirdi, jo tas nav gludināts!

Tomēr apģērbu līniju oderējat ar smalku zīdu?

Visiem mūsu izstrādājumiem, arī aizkariem liekam zīda oderi. Dažreiz to pat ieaužu. Zīdu es pērku Parīzē no labiem dizaineriem ierobežotā daudzumā. Dabiskā lina kostīmiņš, bet ķermenim pieskaras poliestera odere – kur nu vēl absurdāk! Daudzas ražotāju markas grēko, liekot no dabiskajiem materiāliem šūtajiem apģērbiem sintētisku oderi.

Jūs sakāt – lins kā filozofija, dzīvesveids. Ko cilvēkos ietekmē un maina šī īpašā izjūta?

Man un, es domāju, arī daudziem, kuri nēsā manu linu, tas saistās ar attiecīgu mūziku, filmām, ēšanu, kultūras izjūtu.

To jau manu, klausoties mūziku, tostarp no Vāgnera operas Tanheizers, kas skan tepat jūsu studijā arī mūsu sarunas laikā. Iedvesmo?

Man ļoti patīk laba mūzika, apmeklēju daudzus koncertus un operas izrādes, arī ārzemēs. Taču esmu diletante mūzikā, un ar gadiem arvien vairāk izkristalizējas mana muzikālā gaume un izpratne, kas ir jāaudzina. Gadiem ejot, kļūst arvien grūtāk ieslēgt Radio Skonto, Latvijas Radio 2 vai citu popmūzikas kanālu.

Vai stelles ir kā Stradivāri vijoles?

Tā tiešām varētu būt. Daudzas ir ļoti vecas, tām ir vēsture un patina klāt. Man daudzi zvana no lauku mājām un prasa, vai nevēlos stelles savākt. Tomēr tās vairs nav piemērotas taisnu, platu audumu aušanai, jo koks ar laiku sagriežas, un mums vairs nav steļļu meistara, kas visu pielaboja. Es ļoti relaksējos, ja pati varu iesēsties stellēs. Tad smadzenes sakārtojas un atpūšos, jo domāju tikai par to, ko es daru, un neviens nerausta. Taču tam vairs fiziski nav laika. Viss, ko te darām, nav bizness. Tā ir sirdslieta, un visam jāstāv klāt. Mēs aužam ļoti ierobežotus daudzumus, un sagatavošanas process ir tik darbietilpīgs, ka faktiski būtu jāprasa par izstrādājumiem vismaz divreiz vairāk.

Jūsu lins ceļo pa visu pasauli. Starptautiskajās izstādēs konkurence ir skaudra?

Jau piecpadsmit gadu divreiz gadā piedalāmies izstādē Maison & Objet Parīzē. Tur ir astoņas halles, piedāvājums ir milzīgi liels, un ir tāds nosacītais sarkanais paklājs, robeža, aiz kura tālāk cilvēki vispār neaiziet. Taču mums jau kopš pirmajām reizēm ir brīnišķīga vieta pašā tekstilhalles sākumā, jo tā, kā mēs to darām ar rokām, neauž neviens. Bieži atnāk cilvēki, kuri saka: mēs strādājam citā jomā un atnākam vienkārši pamielot acis, jums ir tik skaisti izstrādājumi. Maison & Objet izstādes ir mūsu garīgā maize, gandarījums ir milzīgs.

Grāmatvede tikko pabeidza atskaiti par pagājušo gadu, un izrādījās, ka mūsu lins vispieprasītākais ir valstīs, kuras ir ārpus Eiropas Savienības, – ASV, Austrālijā, Japānā. Man liekas, japāņu mentalitāte ir ļoti tuvu tam, ko es daru. Pāris klientu ir arī Dienvidkorejā. Tikko bijām izstādē Singapūrā, un es biju pārsteigta, ka mūsu lins ieinteresējis arī taizemiešus un vjetnamiešus. Līdz Ukrainas notikumiem viens no mūsu lielākajiem klientiem bija Krievija. Tagad tas ir apstājies. Agrāk izstādēs man stāvēja rindā uz pasūtījumiem, bet tagad pasūtītāju vispār ir mazāk. Ir citi laiki, pasaule mainās.

Virkne Latvijas uzņēmēju mērķē arī uz tirgu Ķīnā. Arī jūs?

Nē, es visu laiku vairījos, jo man reiz bija slikta pieredze. Frankfurtes mesē naktī izzaga mūsu vitrīnu ar visjaunāko kolekciju, un man bija aizdomas, ka to izdarīja ķīnieši. Viņi ļoti nesmuki uzvedas izstādēs – slepus fotografē, kur tas ir aizliegts, un zog idejas.

Varat iztēloties, ka pēc laika varbūt vairs nebūs jādiskutē par tekstilijām, jo cilvēki sildīsies virtuālā laukā un aizkarus aizstās hologramma?

Tāds jau ir. Japānā jebkurā veikalā var nopirkt plāksnītes, kuras var uzlikt uz apģērba, – un tās tevi sasilda. To pati esmu izbaudījusi. Tomēr es personiski ar digitālo pasauli esmu ļoti uz jūs. Man liekas, ka zūd kaut kas ļoti cilvēcisks. Kad iztēlojos, ka visi cilvēki jau tagad spaida savus viedtālruņus un planšetdatorus un tas viss ir kaut kur gaisā, domāju – ārprāts, kādā vidē mēs dzīvojam, ko elpojam un ēdam! Es nevaru neko internetā nopirkt, izņemot CD vai grāmatu. Man vajag redzēt, aptaustīt. Es nevarētu internetā nopirkt ne mēbeli, ne apģērbu un uzskatu, ka mans lins nav pārdodams internetā. 


Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja