Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains

Kora ģimenes filosofija. Intervija ar kora Kamēr… māksliniecisko vadītāju un diriģentu Aivi Greteru

Cēsu Mākslas festivāla atklāšanas piedzīvojumā Kamēr… upē varēs sajust, kāpēc jauniešu korim Kamēr… šķietami neiespējamais izdodas maģiski un skaisti.

Jauniešu koris Kamēr… un tā mākslinieciskais vadītājs un diriģents Aivis Greters pēc ilgāka pārtraukuma atsāk koncertdzīvi un kolektīva 30 gadu jubilejas vasarā uzstāsies Cēsu Mākslas festivāla atklāšanas koncertā 25. jūlijā Gaujas krastā ar īpašu a cappella programmu – performatīvu piedzīvojumu Kamēr… upē. Garais klusēšanas periods ir ļāvis smelties iedvesmu Latvijas dabas skaistumā, par ko mūzikā radoši izteikušies komponisti Jāzeps Vītols, Jānis Zālītis, Pēteris Vasks, Ēriks Ešenvalds, Rihards Dubra, Andris Dzenītis, Selga Mence, Valts Pūce, Evija Skuķe, Juris Vaivods, Imants Ramiņš un tautas dziesma mūsu klasiķa Alfrēda Kalniņa apdarē.

Aivis Greters uzsver, ka programma iekrāsos latvisko un garīgo cilvēku – viņa pārdomas par sevi un pasauli visapkārt. Pasākums norisināsies Gaujas kreisajā krastā – posmā no Cēsu tilta līdz Žagarkalna kempinga pludmalei. Aivis Greters, kurš kopš 2018. gada septembra ir kora Kamēr… mākslinieciskais vadītājs, iepriekš bijis gan šī kolektīva dziedātājs (kopš 2009. gada), gan otrais diriģents (kopš 2012. gada). Piecus gadus viņš vadījis LU jaukto kori Dziesmuvara, kuru atstāja, kad kļuva par Kamēr… māksliniecisko vadītāju. Ieguvis bakalaura grādu kora diriģēšanā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā (JVLMA) profesoru Jāņa Lindenberga un Andra Veismaņa klasē, studējis arī Stokholmas Karaliskajā mūzikas akadēmijā, bet nu jau trešo gadu studē simfoniskā orķestra diriģēšanu JVLMA asociētā profesora Mārtiņa Ozoliņa vadībā. Jaunais diriģents ieguvis pirmo vietu Imanta Kokara 1. starptautiskajā jauno kordiriģentu konkursā (2013), speciālo balvu Jāzepa Vītola Starptautiskajā kordiriģentu konkursā (2014), kā arī pirmo vietu Ziemeļvalstu kordiriģentu konkursā Dānijā (2017).

Koris Kamēr..., kas ilgi asociējās ar diriģentu Māri Sirmo un līdz šim uzvarējis ap 100 starptautiskos konkursos, turpina strādāt augstā līmenī. Jau Aivja Gretera vadības pašā sākumā izcīnīta spoža uzvara Tolosas Starptautiskā koru konkursa 50. jubilejas balvas izcīņā, iegūstot gan Grand Prix, gan skatītāju balvu. Savukārt pērn, Kamēr… 30. jubilejas sezonas sākumā, koris triumfēja Eiropas koru Grand Prix uzvarētāju milžu cīņā Areco, Itālijā, kļūstot par pasaulē vienīgo kori, kas šo balvu tās pastāvēšanas vēsturē izcīnījis trīs reizes. Idejas, kā vērienīgi atzīmēt kora Kamēr… 30 gadu jubileju, Aivim Greteram bija jau pirms diviem gadiem.

Vai Covid-19 pandēmijas dēļ jūsu plāni ir kļuvuši pieticīgāki?

Vēlējos kora trīsdesmitgadi atzīmēt ar māksliniecisku vērienu, lai tas būtu redzami un interesanti gan korim, gan auditorijai. Kopā ar menedžmenta komandu strādājām pie kora Kamēr… jubilejas festivāla ar trim koncertiem pusgada garumā. Tie atbilst principiem, kurus iekopa Kamēr… dibinātājs Māris Sirmais. Plānojām teatrālu, performatīvu, ar kustību saistītu uzvedumu, vokāli simfonisko koncertu ar orķestri un visbeidzot a cappella koncertu, kurā ir tīra kora skaņa un gan izlolots, gan pilnīgi jauns repertuārs. Pandēmija radīja lielas bažas, kā viss varētu notikt, jo mūsu pirmajam koncertam vajadzēja notikt 30. maijā…

Teatrālais performatīvais priekšnesums sākotnēji bija plānots kā kopā ar komponistu un klarnetistu Jēkabu Nīmani, dramaturgu Evartu Melnalksni un režisori Kristu Burāni veidota performance Cēsu festivāla atklāšanai. Pandēmijas dēļ tas neizdevās. Vienkārši fiziski nevarējām pie tā strādāt, un arī festivāls pārcēla sākotnējos datumus un vīziju, kas un kur ir iespējams. Visbeidzot nācām ar ierosinājumu meklēt alternatīvu. Priecājos par festivāla uzticēšanos mums. 

Ar Cēsu Mākslas festivālu mums ir jau diezgan senas mākslinieciskās saites un draudzība, tikai parasti koris festivālā ir papildinošs elements – bijām otrā plāna aktieri, veidojot dažādus ansambļus un pildot kora funkciju dažādos uzvedumos, kā pirms četriem gadiem Džordža Gēršvina operā Porgijs un Besa un pagājušajā gadā – Leonarda Bernsteina mūziklā Vestsaidas stāsts. Tā mums bija brīnišķīga sadarbība ar diriģentu Andri Pogu un solistiem no ārzemēm, kas iedvesmoja mūsu jauniešus izdarīt ko tādu, ko ikdienā nedarām.

Domājot par alternatīvajiem variantiem, sapratām, ka šovasar nevarēsim uzstāties koncertzālē. Izkristalizējās doma par būšanu pie upes un uz upes. Sāksim ar "peldošu uvertīru", kur būsim dalīti divos jauniešu koros Kamēr.... Tie dosies viens otram pretī un satiksies uz skatuves ļoti skaistā, ainaviskā Gaujas krasta vietā. Šis būs mūsu pirmais a cappella koncerts Cēsu Mākslas festivālā. Esam par to ļoti pateicīgi, jo šodien iespēju uzstāties ir ļoti maz. Ceru un ticu – šī programma iepriecinās ne vien mūs pašus, bet varēsim ar mūsu enerģiju iepriecināt arī publiku. Tas gan būs ļoti vēlā vakara stundā, bet šķiet, ka radīs vajadzīgo sajūtu, ļaus nedomāt par ikdienu un pandēmiju, varēsim ieklausīties dabā, klusumā un nedaudz nomierināties. Programmu caurstrāvos noskaņu mūzika.

Mūsu kora tradīcija ir koncerti maijā LU aulā – vienā no kormūzikai akustiski labākajām zālēm Rīgā. Gribējām tur dziedāt a cappella programmu un ceram to īstenot oktobra beigās. Septembrī Doma baznīcā sniegsim koncertu kopā ar orķestri Sinfonietta Rīga – atskaņosim triju dažādu paaudžu latviešu komponistu – Riharda Dubras, Pētera Butāna un Jēkaba Jančevska – garīgās mūzikas darbus. Jēkabs Jančevskis par godu mūsu jubilejai ir uzrakstījis jaundarbu. Man tas ir īpašs notikums, jo šis ir mans pirmais pasūtījums Kamēr… mākslinieciskā vadītāja lomā. Jēkabs man ir arī ļoti tuvs draugs, kuru apbrīnoju kā komponistu. Ja nekas nemainīsies, koncerts notiks 12. septembrī. Vēl nezinām, cik klausītāju drīkstēsim aicināt, taču padomā ir sadarbība ar Latvijas Radio 3 Klasika.

Kāpēc pirmajam koncertam pēc lielās pauzes izvēlējāties tieši latviešu mūziku?

Man šķita, ka, atgriežoties pēc lielās klusēšanas, ir jādzied tas, pēc kā esam visvairāk sailgojušies, – skaņdarbi, kas radītu skaidru, tiešu emocionālo pārdzīvojumu. Lielākajā daļā programmas ir kaut kas tāds, kas man pašam ir ļoti tuvs gan saturiski, gan muzikāli, un arī jūtu, ka šī mūzika ļoti uzrunā kori. Šī ir labākā recepte, kā sasniegt un uzrunāt klausītāju. Darīsim to ar mums veltītiem darbiem un tādiem, kurus gadu gaitā esam izlolojuši par saviem. Meklējām atbildes latviskumā un dabas pasaulē. Pandēmija mums ļāva atgriezties pie ģimenei mīļām vietām un dabas takām, kurām neatliek laika ikdienā. Tāpēc gribējās izcelt tos darbus, kuru komponisti un dzejnieki ir iedvesmojušies no latviskās vides un dabas.

Vai pašam arī bija iespēja būt dabā vairāk, nekā ierasts?

Man lielākais iedvesmas avots bija būšana kopā ar ģimeni. Mums nekad nav bijis tik daudz laika būt kopā kā šajā pavasarī, gaidot jaundzimušo. Ļoti novērtēju, ka bija dota iespēja apstāties un sakārtot vidi, lai, mūsu dēlam Leonardam ienākot pasaulē, mums pašiem te būtu ērti. Cēsu puse man ir aktuāla: manai sievai ir lauki pie Vecpiebalgas, mammai – netālu no Ērgļiem. Regulāri braucām turp veldzēties.

Pārņemot Kamēr… vadību, jums uzreiz bija jāmetas Eiropas Grand Prix Tolosā un šo konkursu uzvarētāju milžu cīņā, kur Kamēr... triumfēja trešo reizi. Tas ir unikāls sasniegums pasaules kontekstā.

Skaistākais ir tas, ka pirmoreiz (2004. gadā) šo apbalvojumu koris ieguva ar diriģentu Māri Sirmo, 2013. gadā tas izdevās ar Jāni Liepiņu (es tolaik biju kora otrais diriģents), trešo reizi – jau manā vadībā. Ir vislielākais prieks un gandarījums, jo tas bija atspēriena punkts, ticības apliecinājums mums pašiem. Vissvarīgākais bija nevis iegūtais tituls, bet tas, ko mēs kopā spējām izdarīt: pārliecība, ka saprotamies un esam viens organisms, kam nav nepieciešami svešķermeņi. Priecājos, ka mums izdevās, jo Kamēr... to ir pelnījis. Es lepojos ar kora tā brīža sastāvu, un paldies visiem, kuri man noticēja. Loģiski, ka visas pārmaiņas pavada šaubas, un tādas noteikti bija arī par mani.

Šobrīd konkursus neplānojam, jo nav skaidrības par ceļošanu, un, manuprāt, ir vēl daudz citu skaistu lietu, kas var sniegt gandarījumu, nevis tikai sacensība ar kādu citu. Latvijas koriem konkursi ir ļoti motivējošs mērķis, kas visos rada stresu, darbaspējas tiekties uz mērķi un sniedz prieku par novērtējumu. Taču man šķiet, ka šo novērtējumu ir jāiemācās uztvert arī koncertos, jo konkursiem nav jābūt mākslinieka ikdienai.

Ciktāl vispār pašreizējos apstākļos ir iespējams darīt un plānot?

Kad bija absolūtais aizliegums tikties, klātienē neko nedarījām un pamēģinājām strādāt sistēmā Zoom. Koris dzirdēja mani, bet es nedzirdēju viņus, tomēr tas bija jēgpilni pavadīts laiks, gatavojot jauno materiālu.

Arī nedzirdot, kā dziedātājiem sanāk?

Vismaz zināju, ka visi ir pieslēgušies un ar to nodarbojas. Tiklīdz tika atļauts, sākām tikties mazās grupiņās. Tagad jau mēģinām gan ietilpīgās telpās, gan ārā, lai saprastu, kā būs Cēsu festivālā.

Dziedāt ārā iepatikās?

Labāk ir dziedāt telpās ar labu akustiku, kur telpa palīdz klausīties citam citā. Taču šobrīd dziedāt iekštelpās būtu sarežģīti distancēšanās prasību dēļ.

Kāpēc latviešu mūzika, piemēram, latviešu komponistu operas, vietējo publiku neinteresē? Bet varbūt kormūzikā ir pilnīgi pretēji?

Šis ir komplekss jautājums. Manuprāt, vissvarīgākais ir saturiskais vēstījums, kurš vai nu uzrunā, vai neuzrunā. Tas, protams, ir subjektīvi. Varbūt kaut kas ir novecojis, neaktuāls šābrīža sabiedrībai, un tas rada problēmu – "cauro tiltu" uz sabiedrību. Par spīti tas arī nav jādara. Tikai to, kas uzrunā un pārliecina mani pašu, varu nest tālāk kādam citam – kordziedātājiem, publikai. Ja ir jācīnās, jo pašam ir grūti kaut ko pieņemt, saprotu: tas šobrīd nav man. Pandēmijas laiks raisījis pārdomas par svarīgo. Es sapratu, cik ļoti man pietrūka kora – mūsu kopīgās skaņas veidošanas un kopīgās interpretācijas risinājumu meklēšanas.

Ko sakāt par populārā komponista un diriģenta Ērika Vitekra globālo virtuālo kori?

Tā nav dzīvā muzicēšana vienlaikus. Te runa ir par spēju vienoties digitālam priekšnesumam, samontējot ierakstus. Mani tas īpaši neinteresē, taču tas uzrunāja ļoti daudzus cilvēkus un popularizē kormūzikas pasauli.

Kā jums veicas ar simfoniskās diriģēšanas studijām?

Šīs ir manas otrās bakalaura studijas. Tikko pabeidzu trešo kursu, palicis pēdējais studiju gads. Izrādījās, ka stipri labāk spēju apmeklēt lekcijas Zoom, jo nekur nebija jāiet un varēju sekot līdzi, pat būdams mašīnā. Īpaši novērtēju pasniedzēju spēju mainīties un ar visu tikt galā. Pats, mācot diriģēšanu Rīgas Doma kora skolā, sapratu, ka tas nav vienkārši un prasa vēl lielāku gatavošanos un koncentrēšanos nekā stundai klātienē, ierastajā vidē.

Pandēmija iemācīja lietas, kas var noderēt arī vēlāk. Tā var rīkot sapulces, kurām nereti ir grūti atrast visiem kopīgu tikšanās laiku. Praktiskajai muzicēšanai gan tā nav alternatīva. Tehnoloģijas vēl nav tā attīstījušās, lai tas varētu notikt tieši tāpat kā dzīvē.

Vai orķestra priekšā ir satraukums, vai jūtaties tikpat komfortabli kā ar kori?

Dīvainākā sajūta bija Lielās ģildes diriģentu telpā. Man iedeva atslēgu, un, slēdzot vaļā durvis, sapratu, kādi kungi pirms mēģinājumiem un koncertiem sēdējuši šajā pašā telpā. Tai piemīt laba aura. Šad tad pat ļoti uztraucos arī pirms kora uzstāšanās, bet, kolīdz uzkāpju uz skatuves, satraukums pazūd. Sen gan nav bijušas tādas sajūtas…

Domāju, ka dzīve pati sakārtos, kur man būt. Kad sāku iedziļināties orķestra mūzikā, man atklājās, cik ļoti bagāta ir šī pasaule, kuru līdz šim zināju tikai virspusēji. Man paveicās, jo LNSO uzaicināja iestudēt Mocarta pirmo operu Bastiēns un Bastiēna, kuru februārī īsi pirms pandēmijas paspējām realizēt LeNeSOna izglītojošajā programmā. Tas bija ļoti skaists notikums Lielajā ģildē ar jaunajiem solistiem Ansi Bētiņu, Edgaru Skarbuli un Katrīnu Paulu Felsbergu. Esmu arī bijis pie Vidzemes kamerorķestra. Ir vēl citi uzaicinājumi, bet nav zināms, kas būs iespējams.

Kā jūs varētu aprakstīt kora Kamēr… īpašo skaņu un seju?

Svarīgākais ir viena organisma un ģimenes filosofija. Tas, ka mums ir jābūt it visā vienotiem. Pirmkārt mērķtiecīgums, vilkme uzlaboties ir īpašība, bez kuras nevar būt Kamēr… dziedātājs. Mēs visi cits citu gribam papildināt un paspilgtināt, padarot mūsu kopējo priekšnesumu tik krāšņu, cik vien iespējams. Būtiska ir jauneklīgā dzirksts, kas ar briedumu sāk zust. Tā mums visiem kopā maģiski un skaisti izdodas šķietami neiespējamais. Emocionalitāte un katras dziesmas unikāls izpildījums. Mēs nenodziedāsim vienu un to pašu divas reizes vienādi.

Koris Kamēr...

Programma Kamēr... upē

Gaujas kreisajā krastā, no Cēsu tilta līdz Žagarkalna kempinga pludmalei, 25.VII plkst. 21.30

Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 15

Top komentāri

nu tad
n
beidzot kaut kas bez uzspēles un glamūra Latvijas mūzikas dzīvē un tās atainojumā! Citādi vieni vienīgi pseidointelektuāļi, mahinatori, "man jau sen pāri 30, bet gribu būt maza" un pārējie dzeltenās preses vāku varoņi.. Aivis Greters runā īsti un prātīgi un koris Kamēr... reizēm dzied ār-prātīgi skaisti un neviltoti. Lai izdodas!
Anna2
A
Jā, tīkami cilvēciski, dabiski, svabadi. Paldies Dievam, ir vēl arī tādi `kultūras industrijas` bruņinieki.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Viss reizē zied Andrejostā

No 20. augusta līdz 13. septembrim Andrejostas teritorijā norisināsies Otrā Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle (RIBOCA2) viss reizē zied, kura tika iecerēta kā nākotnes valdzinājuma ...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja