Lita Silova, ieklausoties Kārļa Skalbes balsī, seko viņa izteikumiem un atklāj vēsturiskā Skalbes pasaules uztveri, dzīves piedāvātos impulsus, ieradumus un ikdienu. Autore iezīmē motīvu tīklu, kas veido Skalbes Visumu. Autore māca lasīt Kārļa Skalbes dzeju un pasakas lēni, uzmanību pievēršot valodai un tēlu plūsmai. Paturēt atmiņā izskanējušu vārdu, ļauties noskaņai. Pētījums par Skalbi ir viens no iespējamiem ceļvežiem Skalbes pasaulē, kurā katram kokam, augam vai radībai ir sava dvēsele, – monogrāfiju par Kārli Skalbi Pēclaiks raksturo literatūrzinātnieks Raimonds Briedis.
Grāmata iznākusi izdevniecības Dienas grāmata sērijā Es esmu.... Sērijā iecerēti 26 darbi – 13 romāni un 13 monogrāfijas par latviešu literatūras klasiķiem.
Lita Silova. Pēclaiks. Izdevniecība Dienas grāmata. 2025. 488 lpp.
Kārlis Skalbe katram ir savs, bet vienmēr – ar dziļu iejūtu un spilgtu domu. Viņš ir pelnījis gan sirsnīgus lasītājus, gan pārdroša lasītprieka pārņemtus baudītājus, gan iedziļināties kārus un plašākas saiknes izzinošus pētniekus, kas skatījumā uz radošo cilvēku, dzeju un pasakām nebītos meklēt kopsakarības: daba – cilvēks, pasaka – tēlojums, vienkāršais – izsmalcinātais, izdomātais – gluži reālais. Svarīgākais ir ar rakstnieku veicamais lasīšanas un iepazīšanas ceļš – monogrāfiju Pēclaiks ievada Lita Silova.
Kārlis Skalbe nu ir autors, kurš sērijā Es esmu... ticis pie sava pāra, jo 2023. gadā par dzejnieku, prozaiķi un politiķi Kārli Skalbi iznāca rakstnieka Svena Kuzmina romāns Skaistums un nemiers par Skalbes trauksmaino jaunības periodu, kad pasaku ķēniņš vēl nebija uzrakstījis nevienu pasaku.
Pēclaiks ir 1923. gadā publicētā Kārļa Skalbes dzejoļu krājuma nosaukums. "Tas ir krājums, par kuru dzejnieks nekādas godalgas vai prēmijas nav saņēmis, taču tas ir ļoti skalbisks izdevums," monogrāfijas ievadā raksta Lita Silova. Kāpēc? – par to arī grāmata.
Vai jūs vairāk laika pavadījāt arhīvos vai pļavā? Jautājums nedaudz izklausās pēc joka, bet jūs un tie, kas grāmatu jau izlasījuši, sapratīsiet, ka tas ir domāts pavisam nopietni.
Var teikt, ka viena liela daļa laika tika pavadīta grāmatu pļavās – dzejas un pasaku pļavās. Šis projekts Dienas grāmatai ir no 2019. gada. Pēclaiks ir sākts jau 2019. un 2020. gadā, tas bija tolaik, kad arhīvi bija slēgti. Romānu var rakstīt, balstoties fantāzijā, un romānam tas ir normāli. Dzejas vārdnīca man patiesībā tapa no izmisuma – grūti jau tobrīd bija tikt klāt papildu materiāliem. Tas bija tik ilgs teksta ekscerpēšanas variants, ka to tiešām var nosaukt par dzīvošanu dzejas pļavās. Man brīžiem bija sirdsapziņas pārmetumi, ka laiks iet, bet es netieku klāt tam, ko gribu izzināt, iepazīstot rakstnieka personību.
Tātad ideju par augu vārdnīcu jums piespēlēja kovidlaika ierobežojumi?
Patiesībā jā. Darbošanās aiz izmisuma (smejas).
Bet tieši šis "ziedošās un zaļojošās dzejas tēlu katalogs" ir jūsu pētījuma savdabīgākā un negaidītākā daļa. Vai tā ir jūsu oriģināliecere vai bija kādi ietekmes avoti?
Tieši šāda veida vārdnīcai paraugu ātrumā nepateikšu, bet mani iedvesmoja farmācijas doktores Ingas Sīles promocijas darbs Ārstniecības augi latviešu tautas ārstniecības pierakstos un to praktiskā lietojuma analīze Rīgas Stradiņa universitātē. Par to uzzināju kādā intervijā 2022. gadā. Inga Sīle savā nozarē nopietnus jautājumus skata kontekstā ar latviešu folkloru un latviskajām zālītēm. Mani saistīja ideja, ka var runāt par botāniku, bet ne īsti par botāniku. To varētu uzskatīt par zināmu iedvesmu, ka kaut ko pilnīgi taustāmu var skatīties arī no citas puses. Iespējams, nedaudz ietekmēja arī Janīnas Kursītes Vārdenes tipa grāmatas.
Par Skalbi lielā mērā ir iegājies stereotips, ka viņu dēvē par Saules dzejnieku. Zentas Mauriņas esejas iespaidā tas nevarētu būt, jo viņa Skalbi nosaukusi par klusuma burvi. Saules dzejnieks – tas nav nepareizi, bet, ja godīgi, man liekas, saule viņam bija vajadzīga tādēļ, lai viss pārējais zaļotu, zeltu, plauktu un pilnveidotos. Ja es šādi salieku kopā, zaļojošās un smaržojošās dabas viņa darbos ir daudz vairāk nekā tikai saules tēls viens pats.
Es vispār teiktu, ka man grāmatas tapšanas laikā svarīgas ir bijušas sarunas. Sarunas ar domubiedriem un draugiem zinātnē, ar gudriem cilvēkiem arhīvos. Arī ar Svenu Kuzminu šad un tad satikāmies lasītavās, es teiktu, ka mēs varbūt nojautām, ko dara otrs, taču – ne mazāk svarīgi – netraucējām būt katram par sevi (Svens Kuzmins sērijā Es esmu... ir uzrakstījis romānu par Kārli Skalbi Skaistums un nemiers – U. A.).
Lasot jūsu monogrāfiju, pārliecinājos, cik man ir vienpusīgs skatījums uz Kārļa Skalbes darbiem un cik daudz plašāka ir viņa daiļrade. Vērtīgs šķita jūsu atgādinājums, ka Kārlis Skalbe ir rakstījis arī par tumšo, neglīto, varmācīgo (protams, lai izceltu pretējo), viņa spalva nav apdziedājusi tikai visu daiļo, labo un saulaino, bet rakstījusi arī par mušu slaktēšanu, mušmirēm, skudru siekalām un čūsku ģifti.
Piecpadsmit ir viena no manām mīļākajām Skalbes pasakām. Jā, tas tikai lieliski apliecina, ka Skalbe nav vienpusīgs, viņš ir arī poētiski ļoti daudzveidīgs rakstnieks. Viņš patiešām ir moderns autors. Viņš nevelk tikai vienu līniju un neaizskar tikai vienu stīgu. Kāds varbūt teiks, ka monogrāfijā ir ļoti daudz Skalbes dzejas vai pasaku citātu, bet tā ir ļoti mērķtiecīga izvēle. Es tiešām uzskatu, ka Skalbes pasakas ir jālasa, nevis jārunā tālāk uz priekšu tas viens teikums, ko tev kāds par tām ir teicis. Pirms vairākiem gadiem pat izcēlās vesela diskusija, un Skalbe bija jāaizstāv. Nesaucot vārdā konkrētus cilvēkus – pastāv uzskats, ka no psihoterapijas viedokļa nedrīkst lasīt Skalbes pasakas, jo tās degradējot cilvēku, viņa pašapziņu, tās mācot tikai piekāpšanos un padevību.
Kārlis Skalbe ar ģimeni ap 1937. gadu. Fotogrāfs nezināms. No Vecpiebalgas muzeja Orisāre krājuma
Grūti izprast, kā spēku piedot var uztvert par vājumu...
Jā. Tas ir pirmkārt, nav augstāka spēka par to. Otrkārt, emociju daudzveidībā nedrīkst būt tā, ka ir tikai pozitīvās vai negatīvās emocijas vienas pašas, ir jābūt pilnam emociju spektram. Treškārt, Skalbes pasakās ir tik daudz kā cita, ko no šaura skatpunkta ar klapītēm uz acīm nav izdevīgi redzēt, bet tur ir! Tāpēc es mazliet pastrīdējos arī ar savu zinātnisko konsultantu Raimondu Briedi, kurš ir pieminēts saistībā ar Latvijas kultūras kanonu, kurā Skalbe ir iekļuvis tikai ar vienu krājumu – Ziemas pasakas (1913). Es saprotu, ka pētniekiem tas ir ļoti labs krājums – tas ir tāds tīrs, tur ir tikai pasakas. Bet Skalbem galu galā pirms un pēc šī krājuma ir tik fantastiskas pasakas, ka ar vienām Ziemas pasakām man ir par šauru. Man šķiet, ka tur vajag paplašināt. Es tiešām uzskatu, ka Kārlim Skalbem kanonā ir jābūt ar pasaku žanru, nevis vienu krājumu. Ja Imants Ziedonis var būt pārstāvēts ar dažādiem darbiem, tad tas pats attiecas arī uz Skalbi. To var mainīt. Kopumā Latvijas kultūras kanons ir ļoti labs instruments, lai izglītotu un ieinteresētu, bet, ja izceļam tikai vienu, var gadīties, ka cilvēks apskatās, bet tā nav tā viņa īstā pasaka, ar kuru sākt.
Neapšaubot Skalbes pasakas Kaķīša dzirnavas izcilību, ienāk prātā, varbūt arī nācijas mīļākā grāmata varētu būt cita, ja cilvēkiem būtu dziļākas zināšanas?
Jā, tā ir viena no retajām Skalbes pasakām, ko cilvēki zina. Savas grāmatas tapšanas laikā esmu dzirdējusi no cilvēkiem, ka viņiem ir bērnības trauma no Skalbes pasakām tāpēc, ka bēdīgas, skumjas vai vēl kādas. Bet tur ir arī jautras! Tas nozīmē, ka tu no citas puses esi iegājis Skalbes pasaku pasaulē. Kaķīša dzirnavas, man šķiet, ir viena no viņa dziļākajām un niansētākajām pasakām Ziemas pasaku klāstā. To nosaka arī personiskais mirklis – kad Skalbe raksta šo pasaku, viņš nav brīvē. Kamēr viņš nav brīvē, piedzimst viņa meita. Ir princese Ilzīte, un viņam ir Ilze. Šajā pasakā ir daudz personisku aspektu. Es noteikti domāju, ka cilvēki minētu arī citas Skalbes pasakas, ir tikai jālasa.
2014. gadā latviešu tauta nobalsoja par Kaķīša dzirnavām kā par nācijas mīļāko grāmatu. Attēlā – izdevniecības Liesma 1974. gada izdevums ar mākslinieka Induļa Zvagūža ilustrācijām. Publicitātes foto
Varbūt botāniskā kataloga dēļ, bet man šķiet, ka jūsu monogrāfijā galvenais akcents ir likts tieši uz Kārļa Skalbes īpašajām attiecībām ar dabu. Viņa talants izteikt cilvēka dvēseles pārdzīvojumus ar pāris neizpušķotiem vārdiem, savīt tos ar dabas tēlojumu, man šķiet, ir nepārspēts. Jūs esat apkopojusi Skalbes laikabiedru un kritiķu raksturojumus, citu par citu skaistāku. "Viņa meldijas aizlokās pa mīļajām dzimtenes tekām, kur ne smildziņa mums nav vienaldzīga" (Teodors Zeiferts). Kas, jūsuprāt, Kārlim Skalbem ļāva rakstīt tik daiļā vienkāršībā – silti, precīzi, bez mazākās salkanības?
Viņš ir gājējs un staigātājs. Skalbem piedēvē to, ka viņš ir mūsu lielais klejotājs. Cik daudz viņš izstaigā! Un staigājot viņš neapšaubāmi ir vērīgs. Atsaucoties uz pirmo nodaļu, kur mazos fragmentiņos esmu sadalījusi literatūrzinātnieka Pētera Birkerta veikto daiļrades psiholoģijas pētījumu, – Skalbe nav dzimis bagātos apstākļos, bet uzaudzis skaistas dabas vidū. Un, ja tu esi tādā, tu no bērnības iemācies visu redzēt citādi. Man liekas, pirmkārt, tas nāk no turienes. Otrkārt, no ārkārtīgi talantīgā redzīguma pasaulē. Viņš redz. Viņš pamana detaļas un nianses. Un viņu tas arī interesē. Arī man augu daļā bija ārkārtīgi daudz interesantu atklājumu.
Ne vien rozes un liepas, bet arī ašķis un citi mazāk zināmi un literatūrā retāk pieminēti augi?
Jā. Atsevišķos gadījumos viņš lieto arī apvidvārdu variantus, kur ir piesaiste tieši Piebalgas dabai un apvidum. Skalbem svarīga ir iešana, vērošana, domu virpināšana un ritināšana. Tikai tad, kad viņam kaut kas ir nobriedis prātā, viņš var to pierakstīt. Skalbe pats tā saka vairākās epizodēs. Dažkārt viņš ir pierakstījis tikai pēc diviem gadiem. Viņam vajag šo ļoti spilgto iespaidu klāstu. Bet Skalbe jau nav rakstījis tikai par dabu vien. Mazāk zināmais viņa dzejā un pasakās ir tēlotā pilsēta. Viņš ir daudz uzturējies arī pilsētā. Arī tagad mēs sēžam vietā, kur Skalbem būtu paticis (franču kafejnīcā pretim Bastejkalnam – U. A.). Viņam patika sēdēt kafejnīcās, būt burzmā un pūlī, bet būt pašam sevī. Un tieši tur – tajā burzmā – viņš var būt pats. Viņam nav jābūt citādākam. Un pilsētā arī ir daba. Skalbe novērtē arī pilsētas kokus – kā viņš saprot tos un kā viņam šķiet, ka tie ar viņu runā un uzrunā. Kokus Skalbe uztver kā savējos. Šis viņa vērojums pazib arī vēstulēs – kā viņš vienā aizlūzušā zariņā vai kociņā redz, cik tas spītīgi aug tālāk. Viņš skaisti redz to analoģiju. Tas ir talants redzēt tēlos un veselās ainās.
Grāmatas atklāšanā stāstījāt, ka jums pašai arī bija svarīgi noiet vienu ceļa gabalu, pa kuru gājis Kārlis Skalbe. Pastāstiet, lūdzu, par to!
Jā, tas bija 2021. gada 11. augusts. Man gribējās izstaigāt to konkrēto Piebalgas gabaliņu. Principā es braucu strādāt Orisāres arhīvā (Piebalgas muzeju apvienība – U. A.). Tas bija galvenais. Paldies visiem no Orisāres, kas ļoti atbalstīja, arī jau tagad mūžībā esošajiem speciālistiem, un nesa klāt visu, ko es gribēju. Orisāres arhīvs tobrīd atradās relatīvi netālu no draudzes skolas, kurā Skalbe ir mācījies. Konkrētais ceļa gabals veda uz Saulrietiem, kur Incēni ir pāri ceļam. Sapratu, ka gribu to noiet kājām, lai redzētu, kāda tur mūsdienās ir ainava, jo es sevi neidentificēju ar Piebalgu, lai gan viens tāls dzimtas atzars no tās puses nāk. Gāju baudot un skatoties. Patika, kā pamazām atklājās vienas un otras mājas, par kurām biju kaut ko lasījusi, jau pētot Skalbes piezīmes un vēstules. Apzinos, ka tajā laikā, kad Saulrietus uzcēla, tur bija cita ainava, visi lielie koki ir vēlāk saauguši. Pēc lielā negaisa un vētras, kas tur 2022. gada vasarā gāja pāri, tagad faktiski ir jāaudzē jauns mežs. Ejot to ceļu, gribēju saprast mērogu, ieraudzīt, ko Skalbe apmēram varētu būt redzējis. Pēc sarunas Saulrietos devos uz lielo ceļu, uz autobusa pieturu. Skalbe tobrīd jau būtu varējis arī ar autobusu, viņam ceļš ietu slīpāk pāri pļavai, kā man rādīja Orisāres vadītāja Līva Grudule. Man todien bija īpašs gājiens, sāka vilkties un vilkties mākoņi, bet man bija jāturpina iet, nebija jau variantu. Piedzīvoju, ko tas nozīmē, kad negaisa mākonis tiešām nāk virsū un es esmu uz ceļa viena. Gabaliņš, ko iet, ir, un negaiss ir, bet ko es varu darīt. Tas bija ārkārtējs negaiss, bet skaists. Kad jau nonācu pieturā, lai sagaidītu transportu uz Cēsīm, drīz arī negaiss rimās. Tas bija skaisti! Zīmes tajā nemeklēju, bet uztvēru kā ārkārtīgi īpašu dabas parādību. Citā situācijā nobēgtu kaut kur maliņā, bet toreiz – kur slēpsies, zem kokiem negaisa laikā nedrīkstot stāvēt, tad nu es vienkārši gāju.
Kārlis Skalbe: "Man gribētos teikt tā: mēs dzīvojam kā miegā, bet dzeja priekš manis ir atmošanās." No Vecpiebalgas muzeja Orisāre krājuma
Daudzu laikabiedru atmiņās atkārtojas raksturojums, ka nejauši satiktajam Skalbem bijušas it kā trakas acis. Jūs rakstāt, ka Skalbe nebija vien sevī vērsts sapņotājs, bet redzēja arī cilvēku sejas un dzirdēja laikmeta balsis. Paraksturojiet, lūdzu, šo otru Skalbi, kurš nevēro katru zāles stiebriņu, bet domā par sabiedriskajām norisēm un latviešu tautas valstiskumu. Kādu, rakstot savu monogrāfiju, jūs ieraudzījāt Skalbi sava laika kontekstā?
Skalbem nekad nav bijis vienalga. Par to liecina arī tas, ka viņš ir bijis liecinieks visiem svarīgākajiem XX gadsimta pirmās puses notikumiem. Viņš nekad nav stāvējis malā. Viņa klātbūtne ir tikusi gan izcelta, gan ilgstoši noklusēta atkarībā no dažādām varas spēlēm, piemēram, iesaiste 1905. gada notikumos vai viņa saikne ar tikpat dzejiskiem laikabiedriem Latvijas dibināšanā. Pirms tam vēl Kārlis Skalbe kā korespondents bija iepazinis Pirmā pasaules kara notikumus. Viņam bija ļoti svarīgi nebūt malā. Tas ir ļoti subjektīvi, bet man šķiet, ka atšķirībā no Raiņa, kuram, no vienas puses, arī bija svarīgi būt Saeimā, ministrijā un teātra direktora pienākumos, bet, no otras, tas viss traucēja viņa radošajām izpausmēm, Skalbem tas nebija tik kategoriski, viņš no sabiedriskajiem pienākumiem nevairījās, un arī literārā daiļrade turpinājās. Viņam svarīgs un īpašs žanrs ir piezīmes – gan kara laika piezīmes, gan, protams, Mazās piezīmes. Tajās viņš pauda, ko viņš tajā brīdī patiešām redzēja, domāja un saprata.
Skalbe bija deputāts 1. un 4. Saeimā un paralēli turpināja rakstīt. Skalbes runas Saeimā un Satversmes sapulcē ir publicētas, tās var analizēt. Bet mazāk zināms ir tas, ko viņš darīja, būdams, piemēram, izglītības komisijas vadībā. Par ko tikai viņam nav bijis jāizsakās! Ir jādomā ne tikai par skolotāju algām, kas ir klasika, vienalga, pirms simt gadiem vai mūsdienās, – tiek cilāti arī dažādu tautību skolu jautājumi. Ir daudz interesantu lietu, par kurām Skalbe kā politiķis ir domājis. Viņš noteikti nav redzējis un dzirdējis tikai sila zvaniņus. Viņa pirmajā pasakā Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties var tradicionāli runāt par tuvumu un tālumu, bet tur, piedošanu, ir arī erotiskas ainas.
Kam šajā pasakā ir adresēta zemo debesu metafora – aiz kurām var aizbāzt karoti? Alegorija par sabiedrības procesiem vai tomēr cilvēka iedabas filozofisks vispārinājums?
Es domāju, ka drīzāk tas ir plašāk tverams. Skalbe nekad neadresētu tikai kaut kam vienam, lai gan vienu brīdi Blaumanis uz viņu bija apvainojies, jo saskatīja, ka vienā no tēliem ir portretēts viņš, ka viņš ar visiem tikai pa labam grib utt. Es to tomēr celtu plašākā metaforā, ka tas ir viņa redzējums par tolaik aktuālajiem procesiem sabiedrībā.
Ar pārsteigumu un baudu lasīju, cik daudz ir saglabājušās paša Skalbes atmiņas un liecības par savu dzīvi. Skalbe atceras pat mātes krūti no zīdāmā vecuma, kā stāvējis šūpulī un dzirdīts ar kumelīšu tēju. Par tālākām atmiņām nemaz nerunājot. Vai jums, rakstot monogrāfiju, tas palīdzēja vai varbūt pat traucēja?
Nē, man tas netraucēja. Man tas tieši šķita interesanti, jebkura veida atmiņās līdzās emociju vai laika uzslāņojumam var atrast faktus. Jā, tie fakti dažkārt mēdz būt neticamāki vai vēl kā citādi, bet man arī Skalbes laikabiedru atmiņās bija svarīgi ieraudzīt faktus. Kaut vai par Lizetes iecienīto ragū, kādu viņa taisa. Atmiņas ir interesants materiāls, kurā līdzās emocijām, iespaidam vai viedoklim ir arī fakts. Man ļoti gribējās, lai pirmā daļa sanāktu kā sarunāšanās ar klāt neesošo Skalbi. Klusībā ceru, ka ir izdevies padarīt viņu klātesošu.
Jūs izvirzāt priekšlikumu par vienota digitāla Kārļa Skalbes kopkrājuma nepieciešamību. Kā jūsu skatījumā šo ideju varētu realizēt?
Iniciators varētu būt, piemēram, Latvijas Nacionālā bibliotēka. Šobrīd jau vienotā krājumā no dažādiem resursiem varam lietot materiālus par Raini un Aspaziju. Līdz tam prasīt prasītos nākamā līmeņa digitāla to materiālu apstrāde, kuri ir Latvijas Valsts vēstures arhīvā, jo ar tiem nav strādājuši filologi kā, piemēram, Rakstniecības un mūzikas muzejā. Arhīvā ir pilnīgi citāda situācija. Ir daudzas mapes, kas ir sistematizētas tematiskajā ziņā, bet tālāk ne. Savukārt Rakstniecības un mūzikas muzejā vai Orisāres arhīvā, ja es zinu, ka man vajag tāda un tāda datuma vēstuli, es katalogā pasūtu, un man to atnes. Bet vēstures arhīvā man atnesīs visu mapi, kurā ir apmēram 200 vēstuļu, un tad ej nu cauri un meklē. Tas būtu pirmais solis – ļoti kvalitatīva starpinstitūciju sadarbība. Es saprotu, kāpēc tas viss ir nonācis Latvijas Vēstures arhīvā un kāpēc tas ļoti ilgstoši ir bijis slepenajā fondā, jo tie bija materiāli no Skalbes pēdējās dzīvesvietas Rīgā – Antonijas ielas dzīvokļa. Lizete Skalbe savulaik vēstulēs vairākkārt rakstīja – kur tas viss ir palicis? Vai tas ir gājis postā? Bet, re, kur tas viss ir. Lizete Skalbe 1972. gadā aizgāja mūžībā, nezinot, kas ar to visu ir noticis. Šī Skalbes arhīva daļa tika publiskota tikai 90. gados.
Kurā klasē ir pirmā saskare ar Kārļa Skalbes darbiem?
Tas jau var būt pat pirmsskolā, bet šo posmu es mazāk pārzinu. Šogad, strādājot četrās vecumposmu grupās, trijās no tām man bija absolūti loģiska vajadzība runāt par Skalbi. 7. klasei mācību grāmatā ir viena Skalbes pasaka. Man tas netraucē likt klāt vēl arī citas, ja gribu. Visvairāk par Skalbi nācās runāt ar 11. klases jauniešiem. Mana pieeja ir tāda, ka ar kādu pasaku mēs darbojamies kopīgi, bet pēc tam viņi lasa pasakas pēc savas izvēles un veido savas asociācijas. Katram ir tiesības atrast savu pasaku.
Ko jaunieši ierauga un sadzird Skalbes pasakās? Kas viņus uzrunā?
Es nedodu lasīt tikai Ziemas pasakas. Var izveidot veselu sarakstu un sākt no citas puses. Šogad jaunieši vairāk bija pamanījuši pasaku Leļļu lāpītāja, kurā nabadzīga meitene, lāpot lelles, izdzīvo savu princešu dzīvi. Jauniešus vairāk uzrunā kaut kāds emociju patiesums. Patiesas emocijas nav tikai priecīgas emocijas. Atslēgas vārds ir patiesums. Man šogad bija arī 12. klases padziļinātais kursiņš, tajā vairāk runājām par Pirmo pasaules karu un zudušo paaudzi, pie kuras pieder arī Hemingvejs un Remarks. Šajā kontekstā lasījām Dzimtenes Vēstnesī publicētās Skalbes vēstules no karalauka, kā viņš to redz – kāds, piemēram, izskatās karalauks pēc notikušas cīņas. Uz jaunietēm ļoti iedarbojās Skalbes tēlojums par vēstulēm, kas karalaukā mētājas blakus karavīru līķiem. Kāds taču šos cilvēkus mīlēja! Skalbē ir daudz visa kā. Es teiktu, ka literatūras programma skolās netraucē runāt par Skalbi ikvienā brīdī, kad to gribas.
Kādas ir jūsu pārdomas par to, kā pievērst skolēnus lasīšanai? Turklāt no brīva prāta un patikas? Jaunieši lasa un lasīs?
Pirmkārt, lasa, otrkārt – lasīs. Katram ir jāizaug līdz īstajam brīdim. Ja mēs skatāmies uz rēķināšanu, kas arī ir liels bubulis mūsdienu izglītības sistēmā, ir cilvēki, kas nerēķina un nerēķinās. Ir cilvēki, kas nesporto un nesportos. Viena no skolotāju problēmām varētu būt visu ieraudzīt tikai savā skatījumā un dažkārt pat negribēt pieņemt, ka jaunieši tver un domā citādi. Tu kā skolotājs vari iet un piedāvāt, bet ne to veco konspektiņu, un vispār nemaz nevajag konspektiņu, lai par literatūru runātu. Es lieliski apzinos, kuras bija manas bērnības mīļākās grāmatas, bet tas nenozīmē, ka mūsdienu bērniem arī tieši tām grāmatām jābūt mīļākajām, jo viņiem ir viņu bērnības laiks. Un viņu bērnības laikā ir tādi autori, kuri manā bērnībā vēl nebija pat dzimuši. Viņiem ir tiesības uz sava laika autoriem. Vakardien bija pēdējās mācību stundas. Skolēni ir saņēmuši no manis mazu vēstulīti, kas mani iepriecinātu no tā, ko viņi vasarā radošu varētu paveikt. Pirmkārt, viņi var izvēlēties – viņi var lasīt sarkano, zaļo, zilo vai raibo grāmatu – izvēlēties pēc kaut kādiem citiem parametriem. Viņiem vasarā vairāk ir jādara, jo kultūru var piedzīvot gan notikumos, gan ceļojumos. Literatūras un kultūras pasaule ir gana plaša, un, ja tu būsi aizgājis un pats pieredzējis, piemēram, Koknesi, man šķiet, ka tu būsi gatavāks strādāt ar Lāčplēsi. Zināsi, kas tā Koknese un Lielvārde vispār tāda ir. Man ir svarīgi, lai viņš pats vasarā nemēģina mocīties ar Lāčplēsi, bet, atkal satiekoties, mēs visi kopā to radoši izlasīsim