Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā +18 °C
Daļēji saulains
Pirmdiena, 8. augusts
Vladislava, Vladislavs, Mudīte

Brīvība ledus laukumā

Saruna ar operatoru Gintu Bērziņu par melnbaltā kino mākslinieciskajām un saimnieciskajām priekšrocībām un filmas producentu un izplatītāju aizspriedumiem

Melnbaltajā attēlā bija iespēja daudz precīzāk parādīt šī vēsturiskā stāsta skaudrumu – sarunā ar KDi atzīst režisora Viestura Kairiša jaunākās spēlfilmas Melānijas hronika operators Gints Bērziņš, caur kura kameras aci ir iemūžināts dramatiskais stāsts par Melānijas Vanagas (1905–1997) izsūtījuma ceļu Sibīrijā pēc viņas pašas sarakstītā atmiņu romāna Veļupes krastā motīviem.

Bez poētiska sakāpinājuma

"Tam bija gan radoši, gan tīri saimnieciski iemesli," par monohromā attēla izvēli teic operators, jo tā ir palīdzējusi pacelt tik apjomīgu un ilglaicīgu projektu, kurš ir ticis filmēts trīs gadus. Viņš stāsta, ka melnbaltās krāsas palete ļauj brīvāk rīkoties gan atšķirīgās diennakts stundās, gan atšķirīgos gadalaikos. "Tā ļauj noķert rudeni aiz astes un nomānīt par vasaru, lai negaidītu nākamo," atklāj Gints Bērziņš un nodēvē to par producentu medusmaizi.

Monohromajā kino attēlā operators jūtas kā zivs ūdenī, jo ilglaicīgi ir nodarbojies ar melnbalto fotogrāfiju, kuras pamatus ir apguvis pie Andreja Granta, kura uzvārda un amata brālis Teds Grants savulaik ir teicis: ja tu fotografē cilvēkus krāsainus, tu fotografē viņu drēbes, ja melnbaltus – viņu dvēseli. "Protams, tas ir poētiski sakāpināti, bet kaut kāda taisnība tajā visā ir," apstiprina operators.

Pirms 25 gadiem Laila Pakalniņa kopā ar Gintu Bērziņu nofilmēja melnbalto noskaņu gleznu Veļa (1991), kas ir izaugusi no operatora aizraušanās ar fotogrāfiju. Kopā ar nākamajiem darbiem Prāmis (1994) un Pasts (1995) tā veido noslēgtu triloģiju, kurai Kannu kinofestivālā ir piešķirta Pasaules kinokritiķu asociācijas FIPRESCI balva. Pēc diviem gadiem latvieši atgriezās šajā Vidusjūras pilsētā ar Lailas Pakalniņas pirmo spēlfilmu Kurpe (1998).

Karote šokolādes sīrupā

Pēc vairākiem gadiem Laila Pakalniņa un Gints Bērziņš vēlreiz ir atgriezušies melnbaltā kino pēdās – katrs savās. Pērn rudenī tika pirmizrādīta režisores filma Ausma, kuru viņš ir noskatījies Tallinas kinofestivālā Black Nights – tajā šogad tiks izrādīta Melānijas hronika. Ausmas operators ir polis Vojcehs Starons, kurš par šo darbu ir ieguvis Latvijas kino balvu Lielais Kristaps. "Ausmā ir vairākas lietas, ko es nevarētu atkārtot," Vojceha Starona veikumu novērtē latviešu kolēģis.

Patlaban Laila Pakalniņa un Gints Bērziņš gatavo savu nākamo kopīgo dokumentālo filmu Karote, kuras galvenās varones dzīvesstāsts tiks izstāstīts monohromā krāsā. Kāpēc šāda izvēle? "Tāpēc, ka nafta ir melna, bet karote ir balta," šī gada Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma topošo projektu prezentācijas laikā paskaidroja tās režisore un atgādināja, ka kino veidotāju izvēle par labu melnbaltajam attēlam var nosvērties dažādu apsvērumu dēļ.

Piemēram, Mārtins Skorsēze savu sporta drāmu Satrakotais vērsis/Raging Bull (1980) ar Robertu de Niro galvenajā lomā esot uzņēmis melnbaltu, lai atšķirtos no Džona Evildsena sporta drāmas Rokijs/Rocky (1976) ar Silvestra Stallones varoni, kurš pirms vairākiem gadiem bija savaldzinājis skatītājus visā pasaulē. Runā, ka asiņu vietā Mārtina Skorsēzes mākslinieki ir izmantojuši Hershey’s šokolādes sīrupu, kurš reālistiskajās boksa cīņu ainās šķīst uz visām ringa pusēm.

Šaujamlūka kontraktā

"Kaut kas nav kārtībā ar filmas krāsu! Tā ir melnbalta!" atskan vienā no Vima Vendersa filmas Lietu kārtība/The State of Things (1982) dialogiem, kurā viņš ironizē par mākslinieku un naudas devēju attiecībām. Tas ir stāsts par kādu vācu režisoru Frīdrihu, kurš dodas uz Losandželosu, lai sameklētu savu producentu Gordonu un dabūtu līdzekļus savas monohromās filmas uzņemšanas pabeigšanai, bet rezultātā viņš dabū nelāgu galu. "Loģiski!" smejoties piebilst Gints Bērziņš.

"Tā ir pametusi mūsu kino komerciālu, nevis māksliniecisku iemeslu dēļ," par melnbalto krāsu sacīja Aleksandrs Peins pēc savas filmas Nebraska (2013) pirmizrādes Kannās, apliecinot, ka laiki mainās, bet dažas lietas paliek nemainīgas. Producenti un izplatītāji apgalvo, ka monohromu filmu neviens neskatīsies. "Tās ir muļķības!" uzsver Gints Bērziņš. "Lai viņi parāda kādu Excel tabulu, kurā šis arguments ir pamatots ar skaitļiem!"

Brāļi Džoels un Ītans Koeni savu filmu Cilvēks, kura nebija/The Man Who Wasn’t There (2001) ar Billiju Bobu Torntonu friziera Eda lomā uzņēma krāsainu, pēc tam viņi to transformēja melnbaltā krāsā, izmantojot kādu "šaujamlūku" savā kontraktā, rakstīja britu izdevums The Guardian. "Tā ir filmēta uz krāsu negatīva – 35 mm (Kodak Vision 320T 5277) –, es kā šodien atceros," piebilst Gints Bērziņš, kurš uzskata, ka kino var iedalīt tikai labā vai sliktā, nevis krāsainā vai melnbaltā.

Melnbaltā kino paisumi

Par melnbaltā attēla šarmu atgādināja šī gada Venēcijas kinofestivāls, kura konkursa programmā bija iekļauti trīs monohromi darbi – Lava Diasa Sieviete, kura aizgāja/The Woman Who Left, Fransuā Ozona Francis/Frantz un Andreja Končalovska Paradīze/Paradise, kura dod mājienu par to, ka savus grēkus Dieva priekšā mēs visi sūdzēsim tieši melnbaltās krāsās. "Kinoindustrijā viss notiek viļņveidīgi," šādu monohromā kino daudzumu komentē Gints Bērziņš.

Par vienu no izcilākajām kino vērtībām, kas ir izskalota pēdējo paisumu un bēgumu laikā, operators nosauc Pavela Pavlikovska filmu Ida (2013). "Tā visos iespējamos balvu dalīšanas kantoros nostartēja tā, ka nošņakstēja vien." To vidū bija gan Eiropas Kinoakadēmijas, gan Amerikas Kinoakadēmijas pasniegtās balvas. "Šīs filmas pamatā ir visa poļu fotogrāfijas vēsture, kura šajā melnbaltajā stāstā atsedzas slāni pa slānim," raksturo Gints Bērziņš.

Viņš izceļ arī Orsona Velsa šedevru Pilsonis Keins/Citizen Kane (1941), kuru uzskata par melnbaltā kino kvintesenci, un Andreja Tarkovska filmu Stalkers (1979) pēc brāļu Arkādija un Borisa Strugacku filozofiskās fantastikas darba Pikniks ceļa malā motīviem, kurā režisors pareģoja Černobiļas katastrofu. Viens no šī unikālā darba operatoriem ir Aleksandrs Kņažinskis, kurš bija Ginta Bērziņa skolotājs Valsts kinematogrāfijas institūtā Maskavā.

Pagātnes putekļu notraukšana

"Man ir nepieciešami trīs mēneši, lai pārstātu domāt melnbaltās un sāktu domāt krāsainās kategorijās," atzīst Gints Bērziņš, kurš šovasar ir piedalījies jaunās režisores Madaras Dišleres debijas filmas Paradīze ‘89 uzņemšanā. Pirms tam operatora daiļradē ir bijis Veras Glagoļevas kinodarbs Divas sievietes pēc Ivana Turgeņeva lugas Mēnesis uz laukiem motīviem, kurā Reifs Fainss atveidojis Mihailu Aleksandroviču Rakitinu un ielauzījis savu angļa mēli krievu valodā.

Vienu no savām labākajām lomām slavenais britu aktieris ir nospēlējis Stīvena Spīlberga melnbaltajā holokausta drāmā Šindlera saraksts/Schindler’s List (1993), kuras kameras vīrs bija polis Janušs Kaminskis. No vācu ekspresionistu un itāļu neoreālistu kino iedvesmoto attēlu viņi papildināja ar vienu krāsainu triepienu – ar mazu meitenīti sarkanā mētelītī. "Gluži kā Sergeja Eizenšteina Bruņukuģī Potjomkinā (1925), kurā ar roku uz celuloīda kinolentes tika iekrāsots karogs."

"Lai būtu skaisti!" – šis Veras Glagoļevas izteikums jau ir iegājis kinovēstures lappusēs, no kurām Gints Bērziņš notrauc putekļus. Galvenais ir tas, ko mēs saprotam ar vārdu "skaisti". Operators atklāj, ka viņa pieredzē ir bijuši gadījumi, kad pliks "skaisti" ir bijusi vienīgā reference, kā taisīt filmu, bet Veras Glagoļevas Divu sieviešu gadījumā tas ir bijis milzīgs sagatavošanās darbs un ilgstoša sarakste. "Mēs kā traki viens otram sūtījām brīnišķīgus krievu mākslinieku darbus," kādā no intervijām stāstīja filmas režisore.

Tāds ir darbs

Uz jautājumu, kā Gintam Bērziņam izdodas sastrādāties ar tik dažādiem režisoriem, kuriem ir tik dažādi rokraksti, operators atbild, ka tas ir jāuztver kā darbs. "Tu esi kā kārtīgs profesionāls hokejists, kurš grauž ledu," paskaidro Gints Bērziņš, kuram šajā kinematogrāfa ledus laukumā ir nepieciešama brīvība. Operatoram ir svarīga sajūta, ka režisori uz viņu paļaujas, nevis nemitīgi saka priekšā, kas viņam ir jādara. "Viesturs Kairišs paļaujas," piebilst Gints Bērziņš.

Operatora sadarbība ar Melānijas hronikas autoru ir sākusies pirms 19 gadiem, kad viņi radījuši Latvijas Kultūras akadēmijas pirmā kinorežijas kursa kopīgā diplomdarba Dzīve Nr. 2 (1997) noveli Svešās debesis. Pirms šī ieraksta Viestura Kairiša daiļrades sarakstā ir atrodams vēl viens nosaukums – melnbaltā īsfilma Gaiļa dziesma (1995), kurā viņš pats ir atveidojis vienu no lomām. "Par to gan viņš man neko nav stāstījis," saka Gints Bērziņš.

Kopā viņi ir radījuši spēlfilmu Tumšie brieži (2006) pēc Ingas Ābeles lugas motīviem un vairākas dokumentālās filmas. To vidū ir Romeo un Džuljeta (2004), Loengrīns no Varka Kru (2009) un Neredzamā pilsēta (2014) par dzīvi Černobiļā, kurā režisors ir bijis operatora asistents un nesis kameras statīvu. "Nest es nesu labi," LTV raidījumā Personība. 100 g kultūras atcerējās Viesturs Kairišs, taču, līdzko nolicis uz zemes, tā Gints Bērziņš to ir pārlicis pa savam.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja