Elziņ, tās taču Dzejas dienas!

Kā no skolas sola ārā, tā nevienu Dzejas dienu neesmu apmeklējusi. Nevelk pūlī stāvēt un klausīties rīmēs,kas itin nemaz nav ne tik aktuālas, ne nu arī ģeniālas. Man jau liekas, ka tie vārdi, kuri tiešām skar dziļi sirdī,gan dvēselē , atrod gan lielākas ļaužu masas, gan tikai dažus interesentus. Pēdējos gados, labi ja kādā dziesmā aizķeras kaut kas vērtīgs. Manuprāt, dzejnieki, par daudz savā sulā vārās un ir ļļļoti tāli no kosmiska vieduma īstajā brīdī, īstajā laikā, vai vēl labāk.... unikāli un progresīvi savās domās un vārdos.

Es domāju, ka Rupenheite var neuztraukties par milzu pūļiem, kas ar savu klausīšanos izvaros viņas trauslo dzeju. ("Kā grūtāko, lasot dzeju "lielu pūļu priekšā", Ieva Rupenheite iztēlojas "ļoti jūtīgo dzejoļu" likteni"). Šāda veida pasākumus nemaz tā apkārt negāž. Nav manīts, ka kāds ķertu grābtu grāmatnīcās Rupenheites dzejas krājumus. Turklāt, izlasot šādus tekstus no autora puses, delikāts un taktisks cilvēks, pat, ja bij domājis iet, atsakās no šīs idejas, lai nekļūtu par dzejnieku kaitinošo un mulsinošo pūli. Tas varbūt izskaidro to, kāpēc man nekad nav patikušas ne dzejas dienas, ne prozas lasījumi. Ļooooti strāvo no autoriem augstprātība pret baurisko pūli, proti, tiem nedaudzajiem, kas iemaldījušies pasākumā un nav ne viņu čomi, ne pudelesbrāļi attiecīgo aprindu iecienītajos šeņķos. Es esmu no tiem, kas uzskata, ka dzejas dienas sevi ir izsmēlušas. Nav svarīgi, ko kuro gadu dara Raiņa lelle, tā ir ārēja izpausme.

Ar Raini ir sarežģīti- viņš manā biogrāfijā ienāca ar bērnu dzeju. Un tāpēc nemaz nekļuva plakanāks skolas laikā.Ar Rokpelni laikam ir citādāk, jo viņa tēvs arī dzejoja padomju garā bet līdz Raiņa vērienam nepacēlās. Bet tiem, kam nav bijis :Inča ģīmetnes" un "Saulītes slimnīcā", laikam gan ir grūti pierast pie sirmgalvja ar bārdiņu. Man secīgi nāca gan tulkojumi, gan lugas, un tā līdz pieaugušā vecumam. Tāpēc neviens cits netika nievāts un man būtu žēl, ja Dzejas dienu tradīcija izzustu kā nebijusi, tikai tāpēc vien, ka šī paaudze Raini nejūt kā savu.

Tas ir brīnišķīgi, ka visu gadu var būt Dzejas Dienas! Protams cilvēkam, kurš mīl dzeju!

Interese par Dzeju rodas vien tad un tiem, kas spējīgi to uztvert. Vārdu savirknējums, marginālijas pēc spaisa nav tūdaļ jādēvē par dzeju. To rādīs laiks, vai dzeja šodien vispār pastāv. Vai dzejas diena kā svētki pastāvēs. No tā, ka daži aizies pie Raiņa, ikdienā dzejnieku neatpazīstot un no viņa darbiem neko nesmēlušies. Klusums, manprāt, ir augstāka kategorija par troksni. Ja tu proti klusumā ieklausīties, tavā galvā un autiņa salonā beigs dunēt. Bīstami, jo jāsāk redzēt, dzirdēt, domāt, strādāt!

Man patika, kad barons Frišvagaram "Purva bridējā" savu cieņu ļaužu acīs vēlēja uzturēt pašam. Cien. lieldzejniekiem novēlu to pašu. Ja sapratāt, ko gribēju teikt.