Pagājušajā svētdienā, 8. martā, Kauņā Jāņa Streiča ģimene un tuvinieki atvadījās no režisora. Spīdēja spoža saule, Nemunā bija izkustējies ledus, un rosīgu kņadu radīja putni. Zālē smaržoja baltas un sarkanas rozes, aiz logiem pavasaris gāja savu gaitu, un saule ar žilbinošo starojumu naivi mēģināja kliedēt zaudējuma skaudrumu.
Latvieša rakstura esence
Pagājusi nedēļa kopš ziņas par Jāņa Streiča aizsaukšanu mūžībā. Šajās dienās ir izteikts tik daudz cieņas un mīlestības piepildītu vārdu par mākslinieku, ka, šķiet, viss jau ir pateikts, parādīts un no arhīviem izcelts – gan raidījumi par Jāni Streiču, gan viņa filmas, kuras ir skatāmas televīzijā un vietnē Filmas.lv. Ir sajūta, ka Jāņa Streiča aiziešana ir izsmēlusi vārdus – nav spēka mēroties ar teikumu virtenēm piemiņas rakstu daiļrakstīšanā.
Varu vien noliekt galvu un pateikties režisoram par sarunām un tām neaizmirstamajām viesošanās reizēm pēdējos gados, kad vasarās kopā ar Dairu Āboliņu un Ināru Slucku braucām pie Jāņa Streiča uz Lietuvu. Mēs viņu apciemojām bez žurnālistiska vai birokrātiska virsuzdevuma, bez pētnieciska iemesla, lai gan šīs sarunas ar Jāni – par visu! – pilnīgi noteikti bija arī iespēja ļauties zaudētā laika meklējumiem un noskaidrot, kādu piņķerīgu detaļu par kinosistēmas funkcionēšanu senajos laikos Rīgas kinostudijā – šajā sarežģītajā sistēmā, kāda bija kino veidošana padomijā ar garantētu finansējumu un plānotajām "ražošanas vienībām" (filmām), un neizbēgamo ideoloģisko kontroli, kuru Jānim Streičam daudzās filmās izdevās virtuozi neitralizēt.
Jānis Streičs šajā sistēmā prata gan attīstīt un izkopt savu radošo stilu, gan radīt filmas, kuras tagad uzskatām par nacionālās kultūras kodu un latvieša rakstura esenci: vai tas būtu Mans draugs – nenopietns cilvēks (1975), ar kuru būtībā sākās režisora Jāņa Streiča kā nozīmīga autora ceļš, vai leģendārais Limuzīns Jāņu nakts krāsā (1981). Limuzīns ir fenomenāla filma – ir pagājuši 45 gadi kopš tās uzņemšanas, bet tās popularitāte nemazinās. Šī filma ir kļuvusi par neaizstājamu latvieša dzīves cikla un laika rita sastāvdaļu, par sava veida pašmāju Kasablanku (ja atminamies vienu no visu laiku populārākajām amerikāņu filmām). Limuzīna citāti ir folklorizējušies, tāpat kā filmas varoņi un viņu mantiskās un miesiskās kaislības.
Dzelžaini argumenti
Jānim Streičam bija apbrīnojama atmiņa, viņš varēja atbildēt uz jautājumiem par dažnedažādām niansēm kādreizējā Rīgas kinostudijas universā – šajā kinocitadelē, kurā aizritēja viņa radošā jaunība un brieduma gadi un tapa filmas, kuras uzskatām par Latvijas kino klasisko mantojumu. Jānis Streičs bija personība, kuras vārdam, domām, darbiem bija milzīga jauda un ietekme.
Par spīti faktam, ka mūža pēdējos piecus sešus gadus viņš dzīvoja Lietuvā, sievas Vidas Streičas dzimtas mājās, viņa ieinteresētība un klātbūtne Latvijas kultūras procesos un norisēs neatslāba ne mirkli. Jānis bija aizrautīgs sarunu biedrs, viņu interesēja viss jaunais, arī filmas, kaut gan pats no kino uzņemšanas procesa bija attālinājies.
Jāņa Streiča pēdējā filma Rūdolfa mantojums tapa 2010. gadā. Bija iecerēts arī turpinājums, bet dažādu iemeslu dēļ tam nebija lemts īstenoties. Pēcāk viņš vairākkārtīgi pieminēja savu vēlmi strādāt ar Eslingenes tēmu – uzņemt filmu (seriālu) par "dīpīšu" nometni, bet arī šīs ieceres neīstenojās. Tomēr Jāņa Streiča radošums, kas bija viņa vitalitātes avots, neaprobežojas tikai ar kino. Viņš gleznoja, rakstīja, draudzējās, bija sabiedriski aktīvs un aizrautīgs.
Jānis Streičs gribēja skatīties jaunākās latviešu filmas, un viņam par tām bija savs pamatots viedoklis. Tas varēja krasi atšķirties no dominējošā uzskata arī par vienu otru lokāliem panākumiem lutinātu filmu. Jānim Streičam daudz kas nepatika, viņš nepiedeva paviršību vai nezināšanu vēsturisko detaļu – gan notikumu, gan vides – atspoguļojumā. Viņa paša vēstures zināšanas bija enciklopēdiskas, pamatīgas, gan literatūrā, gan paša pieredzē balstītas. Jāni Streiču līdz galam nepārliecināja mūsdienu režisoru mēģinājumi stāstīt Latvijas vēsturē balstītus stāstus – tie, viņaprāt, grēko ar detaļu neprecizitāti un sižeta līniju deklaratīvismu. Jānim Streičam vienmēr bija dzelžaini argumenti.
Autors demiurgs
Viss pēdējās nedēļas laikā par Jāni Streiču pateiktais apliecina ne tikai to, ka viņš bija režisors, kurš ir uzņēmis noteiktu skaitu labu un izcilu filmu, bet arī to, ka viņš jau sen ir pārdzīvojis gan savas filmas, gan konkrēto devumu Latvijas kino – tās ir 22 pilnmetrāžas filmas (vairākums tapušas Rīgas kinostudijas aktīvās darbības periodā). Jā, Jānim Streičam un viņa laikabiedriem bija lemts strādāt labi ieeļļotā kinoražošanas sistēmā, kādā līdz neatkarības atgūšanai darbojās Rīgas kinostudija. Šajā ļoti konkrētā laika un filmu ražošanas sistēmas rāmējumā viņam izdevās uzņemt filmas, kas gan nes sava laika nospiedumu, gan ir unikāla režisora interpretācija par konkrētu Latvijas vēstures posmu.
Kāpēc Jāņa Streiča zaudējuma sajūta ir tik visaptveroša, tik liela? Viņa vārdu zina arī tie, kas, iespējams, nav redzējuši nevienu viņa filmu. Manuprāt, Jānis Streičs jau sen bija kļuvis par režisora demiurga – radītāja – personifikāciju. Kas ir režisors? Cilvēks, kurš rada pasauli no nekā – no vārdiem, kas uzrakstīti uz papīra, no scenārija, no radoša haosa – aktieriem, filmēšanas grupas dalībniekiem u. c. Izcila režisora rokās šī jaunradītā pasaule iegūst savu jaudu, spēku, pašpietiekamību. Īpašos gadījumos šī pasaule – radītā filma – kļūst par kaut ko vairāk nekā konkrēta "ražošanas vienība" vai kinoteātra piedāvājums, kas nāk un aiziet bez būtiskām pēdām.
Jāņa Streiča filmām ir izdevies tas, kas izdodas ļoti reti un tikai lielu režisoru darbiem. Viņa kino ir gan vitālu, krāšņu raksturu piepildītas pasaules, gan tautas mentalitātes, gan konkrēta laikmeta gara spogulis. Laiks, laikmets visā savā godībā ir svarīgs elements Jāņa Streiča filmās, piemēram, absurdais sociālisma laiks, kuru Jānis Streičs ir attēlojis krāšņiem triepieniem – no delikātiem kā filmā Mans draugs – nenopietns cilvēks (1975) līdz farsa koncentrācijai Aizaugušā grāvī viegli krist (1986). Viņa filmās Likteņdzirnas (1997) un Vecās pagastmājas mistērijas (2000), kuras tapa jau pēc Rīgas kinostudijas sagruves un tradicionālā, tik prognozējamā un stabilā padomju kino finansēšanas modeļa izbeigšanās, ieskanas 90. gadu haoss, apjukums un vērtību krīze.
Savulaik, gadsimtu mijā, toreizējiem Dienas kritiķiem – Normundam Naumanim un man – šīs filmas nešķita spilgti mākslas sasniegumi. Recenzijas bija skarbas un nebija komplimentāras. Jānis Streičs par tām neapvainojās. Pienācis laiks pārvērtēt arī šīs filmas, jo tām ir noteikta un loģiska vieta gan autora radošajā mūžā, gan Latvijas kino posmā, kurš sākās pēc neatkarības atgūšanas, kas kino iezīmējās kā nabadzības, finansējuma trūkuma un "bezfilmu" laiks.
Sieviešu stāsti
Tagad, kad Jānis Streičs ir devies prom, bet mums ir palikuši viņa darbi, būtu jātiek tālāk par tautas mīlētiem grāvējiem. Tālāk par Limuzīnu, Manu draugu – nenopietnu cilvēku un Cilvēka bērnu (1991), kas nes režisoram tik būtisko Latgales kultūras kodu. Viņam ir arī dramatiskas, traģiskas, satricinošas, ekstrēmas filmas par sievieti karā. Tie ir mūsdienu jauno režisoru piesauktie sieviešu stāsti – tādus Jānis Streičs ir veidojis, uzņemot Carmen Horrendum (1989) un Tikšanās uz Piena Ceļa (1985; galvenajā lomā – Ināra Slucka). Viņam pašam Tikšanās uz Piena Ceļa vienmēr ir bijis īpašs darbs, filma, kurā ir blīvs semiotiski kodēts vēstījums. Abas filmas ir krievu valodā, un arī tā bija sociālisma, padomju kinoražošanas sistēmas uzspiestā prasība – veidot filmas krievu valodā.
Īpaši jaudīga ir arī drāma Svešās kaislības (1983) ar izcilo Viju Artmani galvenajā lomā. Šajā darbā ģimenes traģēdija kļūst par spoguli pēckara laika un padomju okupācijas režīma brutalitātei. Viju Artmani Jānis Streičs ir filmējis arī elegantajā Teātrī (1978), tā ir ironiska, Londonas vidi stilizējoša divsēriju filma par novecošanu un radošu konkurenci. Teātrī Jānis Streičs pats iejūtas autora demiurga lomā – viņš ir radījis šo ekrāna pasauli, viņš izvieto tajā varoņus un priekšmetus, ieslēdz un izslēdz prožektorus.
Jānis Streičs bija kā vienojoša ass starp to seno Rīgas kinostudijas laiku un mūsdienām, kad kino ražošanā un pasaulē ir mainījies teju viss. Jānis Streičs paliks vēsturē kā personība, kas ir vairāk nekā konkrētu filmu režisors – viņš simbolizē radītāju, kura vārdos ir jāieklausās un kura viedoklis ir jārespektē.
Kādā no intervijām man jautāja: varbūt Jānim Streičam bija jākļūst par aktieri, jo viņš pats esot ko tādu minējis kādā no savām neskaitāmajām intervijām? Domāju, ka Jānim Streičam būtu pārāk šauri būt tikai aktierim, viņš bija savu pasauļu radītājs demiurgs, ne velti lomas, ko viņš nospēlēja savās filmās, ir īpašas. Tie nav ikdienišķi cilvēki, bet gan garīdznieki un režisori – Dieva gribas skaidrotāji un pasaules radītāji.
Paldies, Jāni, par filmām, ko radīji! Paldies par draudzību un veselīgo humora izjūtu, par sarunām un radošumu! Paldies par spēju būt režisoram simbolam! Tādu mums vairs nav.
22. martā Jāņa Streiča filmas tiks demonstrētas Vērmanes dārzā. Šajā dienā Rīgas Latviešu biedrības namā Latvija atvadīsies no režisora, kurš mūžam paliks Latvijā, bet atgriezīsies Lietuvā.