Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +18 °C
Skaidrs
Piektdiena, 24. maijs
Marlēna, Ilvija, Ziedone

"Galma māksla" krustcelēs. Starp tradīciju un laika garu

Kādam jābūt prezidenta oficiālajam portretam? Vai tam pirmkārt ir harmoniski jāiekļaujas Rīgas pils arhitektoniskajā ansamblī, vai iespējamas arī atkāpes par labu laikmetīgās mākslas valodai un izteiksmes līdzekļiem?

Valsts prezidenta kanceleja 17. septembrī iepazīstināja mākslas jomas un plašsaziņas līdzekļu pārstāvjus ar Rīgas pils Svētku zāles jaunākajiem griestu gleznojumiem – Alekseja Naumova Tautas manifestācija Daugavmalā un Andra Eglīša Latvijas Republikas dibināšana 1918. gada 18. novembrī – un Valsts prezidentu portretu galeriju. Kolēģu Roberta Muža, Miervalža Poļa un Rituma Ivanova veikumam tika pievienots gleznotājas Frančeskas Kirkes gleznotais Valsts prezidenta (2015–2019) Raimonda Vējoņa portrets.

Šie ir pirmie Rīgas pils Svētku zāles griestu gleznojumi, kas tapuši pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas. Lielākā daļa vēsturisko griestu gleznojumu radīti XX gadsimta 30. gadu beigās – tos gleznojuši Ludolfs Liberts, Augusts Annuss, Jānis Kuga, Oto Skulme u. c. meistari –, daži gleznojumi – padomju okupācijas laikā. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas nepiemērotās ideoloģijas dēļ tie noņemti.

"Rīgas pils ir izcili skaista celtne, arhitektūras piemineklis ar vairāk nekā 500 gadu senu vēsturi, un tas uzliek zināmas prasības, domājot par dizaina papildinājumiem, jebkādām pārmaiņām. Rīgas pils Svētku zāle ir unikāla telpa visā Latvijā, Rīgas pils centrālā vieta, kurā atspoguļota valsts vēsture. Svētku zāles griestu gleznojumu nav daudz, bet katrs nes simbolisku vēstījumu, tāpēc Rīgas pils atjaunošanas padomes lēmums 2017. gadā par gleznojumu tēmām – Tautas manifestācija Daugavmalā un Latvijas Republikas dibināšana 1918. gada 18. novembrī – nebija viegls. Tikpat svarīgs bija lēmums par māksliniekiem, kuri uzņemsies šo atbildīgo pienākumu – radīt Rīgas pils Svētku zāles griestu gleznojumus un Valsts prezidenta (2015–2019) Raimonda Vējoņa portretu," atklājot jaunos mākslas darbus, sacīja Valsts prezidenta kancelejas vadītājs Andris Teikmanis. "Svētku zāles gleznojumu nav daudz, bet katrs no tiem ir ļoti simbolisks. Tāpēc Rīgas pils atjaunošanas padomei nebija viegli izvēlēties, vai papildināt ar jauniem un, ja papildināt, – tad ar ko. Ir vēl dažas tukšas griestu gleznojumu vietas. Ļoti jādomā, kā tās aizpildīt. Varbūt agrāk kā pēc 20–25 gadiem tos nevajadzētu aizpildīt, varbūt pat – ne agrāk kā pēc piecdesmit, jo Rīgas pils ir vairāk nekā 500 gadu veca un tā stāvēs, es ļoti ceru, vēl vismaz 500 gadu," uzskata Andris Teikmanis.

Kādi ir kritēriji, Valsts prezidenta kancelejai uzrunājot prezidenta portreta mākslinieku, un vai nākotnē ir pieļaujamas atkāpes no ierastā kanona?

"Mums nav mērķa domāt par kaut kādu abstraktu valsts pasūtījumu. Šajā gadījumā prezidenta kancelejai bija pasūtījums konkrētai vajadzībai – divi griestu gleznojumi, kas ir ļoti veiksmīgi īstenoti un iekļāvušies kopējā Svētku zāles ansamblī. Arī prezidenta portreta pasūtījums ir tradīcija. Neesam domājuši par speciālu valsts pasūtījumu kaut kam. Cenšamies izmantot jau esošo mākslu, jo mums ir radīts tik daudz izcilu mākslas darbu, sākot no Hūna un Purvīša un citiem XIX gadsimta māksliniekiem līdz mūsdienām, un mums jau ir ko izvēlēties. Ja mums kaut ko vajag Rīgas pilij, varam izvēlēties no esošā, kas ir mūsu krājumos. Tā ir patiešām izcila māksla. Tādu plānu kā valsts pasūtījums Rīgas pilij mums nav.

Domājam, piemēram, par pils dārza pārmaiņām. Padarīt to skaistāku, ērtāku un krāšņāku gan ar ziediem un kokiem, gan arī mākslu. Mana paaudze diezgan labi atceras mierīgas pastaigas pils skulptūru dārzā. Tā bija izcila vieta, kur varēja pastaigāties un meditēt. Nesaku, ka mums vajag jaunu skulptūru dārzu, nē, tam ir sava funkcija, bet vairāk mākslas un skulptūru tur noteikti iederētos ļoti labi. Bet tās nav jārada, tās jau ir.»

2018. gadā kā daļa no Somijas simtgades svinībām tika radīts oriģināls Somijas prezidenta Sauli Nīnistes portrets, kas lauza tradīciju prezidentu attēlot reālistiskā, nedaudz glaimojošā precizitātē. Prezidenta kanceleja sadalīja 100 fragmentos Sauli Nīnistes fotogrāfiju un izsniedza tās daļas 100 jauniem gleznotājiem, ļaujot katram brīvi interpretēt. Portrets veidojās, saliekot kopā visu mākslinieku versijas kā mozaīku.

Uz KDi jautājumu, vai tamlīdzīgs portrets kādreiz varētu kuplināt arī Latvijas prezidentu portretu galeriju, Andris Teikmanis atbild: "Par to būs jādomā – cik tālu mēs varam atkāpties vai neatkāpties no esošās tradīcijas. Mēs esam konkrētas pils sienās, konkrētā vietā, kas ir piesaistīta pils vēsturei. Izmaiņām būtu jāsaņem arī konkrētā gleznotā prezidenta piekrišana. Tas būtu tikai korekti, ja prezidents akceptētu mākslinieka izvēli. Arī mēs nekādā veidā nedodam māksliniekam norādījumus, kā gleznot portretu. Frančeska Kirke pati izvēlējās savu piedāvājumu, un arī mūsu uzaicinātajiem ekspertiem tas likās ļoti labs, augstvērtīgs un iederīgs pils ansamblī. Protams, var būt arī kāds pilnīgi cits piedāvājums. Katrs mākslinieks pasauli redz atšķirīgi, un tas viņos ir labākais. Vai šo neizmērojamo atšķirību var ielikt prezidenta portretā – par to ir jāpadomā. Tas ir atklāts jautājums."

 

Cilvēki ir lepni un drosmīgi
Gleznotājs Aleksejs Naumovs

"Man ir liels gods un emocionāls saviļņojums strādāt pie griestu gleznojuma Tautas manifestācija Daugavmalā Rīgas pils Svētku zālē. Darbā apvienojas manas personīgās atmiņas par tā laika notikumiem, vēstures materiālu pētniecība un sarunas ar gājiena dalībniekiem. Tā ir skaista atgriešanās pie monumentālās glezniecības, par ko bieži sapņoju, ar kompozicionālo risinājumu, ar krāsu un kustību, kas parāda cilvēku spēku un vienotību ceļā uz brīvību. Tas ir prieka, svētku un cerību noskaņojums, jo karogi plīvo un cilvēki ir lepni un drosmīgi. Gleznojot es biju kopā ar viņiem, kur visi ir draugi, kolēģi, domubiedri."

 

Ievietoju ainavā
Gleznotāja Frančeska Kirke

"Tas man bija liels izaicinājums – tikko bija beigusies mana izstāde Rīgas biržā, kas mani pašu ļoti pacilāja, un es domāju, kas varētu būt nākamais solis, ko es varētu gribēt darīt, kas varētu būt jaunais izaicinājums. Un pēkšņi bija Raimonda Vējoņa zvans un saruna. Sapratu, ka man ir interesanti. Pirmkārt, tāpēc, ka tas ir parādes portrets, tos esmu gleznojusi tikai ar galīgi neskaidriem un abstraktiem personāžiem. Šeit ir konkrēts cilvēks, vēsturiska persona. Atslēgas vārdi bija: parādes portrets, vēsturiskums, iemūžināšana. Tas paliks uz diezgan ilgiem laikiem, tā ir liela atbildība. Man likās interesanti lauzt tradīciju – atainot nevis pusi no tēla, bet pilnā augumā ievietot Raimonda Vējoņa tēlu ainavā, jo kādreiz viņš ir bijis vides ministrs. Kāpēc ne? Likās interesanti arī no tāda viedokļa, ka tas varētu sasaukties ar Baltijas ozolu tēmu un manu glezniecības manieri, un tas viss kopā varētu izskatīties interesanti. Atainoju Raimondu Vējoni kā cilvēku, kurš ir saposies kādām svinībām, bet viņš ir ievietots "nepareizā" vidē. Viņš nav iekštelpās, bet ārā, pie dabas. Portrets tapa mokoši un ilgi, apmēram gada laikā ar žūrijas klātbūtni, pārvarot grūtības."

 

Karoga vietā – gaismas fons
Gleznotājs Andris Eglītis

"Vispirms gribu pateikt lielu paldies Valsts prezidenta kancelejai un ekspertu grupai, kas izvēlējās man uzticēt šo uzdevumu. Process bija tāds: sākumā biju uzaicināts piedalīties skiču konkursā par šo tēmu. Sāku domāt, kā jēdzīgi varētu kaut ko izdarīt, ņemot vērā visus iepriekšminētos apsvērumus par reprezentativitāti. Visiem zināmā Viļa Rīdzenieka fotogrāfija ir vienīgais šī brīža dokuments. Neizbēgami nācās ar to nostāties kaut kādās attiecībās. Pamazām atnāca ideja un sajūta, ka, turpinot savu interesi par gaismu kā metafizisku lielumu, varētu to pašu situāciju saglabāt arī Nacionālajā teātrī, tikai mazliet pamainīt dekorācijas. Toreiz tas bija pēdējā dienā Jāņa Kugas saorganizēts karogs, bet šajā gadījumā tas varētu būt gaismas fons. Kā jau manam procesam ir raksturīgi, šī glezna ir maza aisberga spicīte, kas rēgojas virs ūdens. Darbnīcā mērogā viens pret vienu tika uzbūvēta Nacionālā teātra skatuve ar visu gaismas fonu. Tika uzaicināti modeļi, kas pozēja, iemiesojoties valsts dibinātājos. Vairākas studijas tika veidotas reālajā izmērā. Arī gaismas studijas – neskaitāmi baltā gaismas stara mēģinājumi, lai panāktu vēlamo intonāciju un spriegumu. Ir brīnišķīga grāmata Latvijas valsts dibinātāji, kurā ir izlasāms katra dzīvesstāsts. Iedziļinājos tajā visā, bet, jo tālāk process virzījās, jo glezna kļuva stīvāka un nedzīvāka. Komisija atnāca vērtēt gandrīz jau pabeigtu darbu, un visi vienojāmies, ka darbs ir aizgājis ne tur, kur visi gaidīja. Tika radīta vēl viena noslēguma versija, kas tapa vienā elpas vilcienā. Tajā brīdī, kad ar vienas otas vilcienu izdevās trāpīt, sapratu, ka viss ir kārtībā. Tas man pašam izvērtās par vērtīgu procesu. Iesāku pagājušogad rudenī, tieši valsts dibināšanas laikā. Bija interesanti paskatīties tā laika liecības. Bija pandēmijas fons, briesmas un tā tālāk, bet, par spīti visam karam un haosam, tolaik, kā es to iztēlojos, gaisā virmoja dzīvesprieks un vitalitāte. Tā bija milzīga dzīvotgriba, entuziasms un aizrautība, kas man šķita klātesošs visā procesā. Noskaņas ziņā gribēju to panākt arī savā darbā

Viens no lielākajiem izaicinājumiem bija – kā panākt vēsturiskā glezniecības žanra atbilstību mūsdienu situācijai un klātbūtnei, radīt darbu, zem kura nebūtu kauns parakstīties."

 

Jādomā par to, ko nozīmē valsts pasūtījums
Nacionālā muzeja direktore Māra Lāce, pieaicinātā eksperte

Kad 1938. gadā pēc Eižena Laubes projekta tika izveidota Svētku zāle un kādam radās ģeniālā doma radīt šos gleznojumus par vēsturiskām un ar latvisko dzīvesziņu saistītām tēmām, šie cilvēki neiedomājās,

cik tas ir sarežģīti – radīt šādus tematiskus gleznojumus. Tad, kad sākās padomju okupācija, daļa gleznojumu jau bija gatavi, daļa – vēl ne, daļa tapa pēc Otrā pasaules kara. Kad tika atjaunota Latvijas neatkarība, daži darbi tika izņemti no griestiem. Protams, nav viegli ienākt ar savu piedāvājumu tur, kur valda tik izteikta reālistiskā glezniecība. Man bija ļoti interesanti skatīties, kā strādā Andris Eglītis. Tad, kad Boļševičkā ieraudzīju Nacionālā teātra skatuvi ar visiem uzstādījumiem, man palika vaļā mute un es domāju – ārprāts, kā viņš beigās tiks līdz simboliskajam žestam, vēzienam, tai sajūtai, kas mūs uzrunāja, kad izvēlējāmies Andri Eglīti kā potenciālo darba autoru.

Aleksejs Naumovs, par pamatu ņemot savu mīlestību uz krāsu, ir attēlojis manifestāciju kā krāsu un karogu jūru. Saprotu, kāds var teikt, ka tas īsti nav Latvijas karogs, bet mūsu karoga sarkanums vispār ir ļoti grūti atainojams, bet karogu jūra ir ļoti liela un nopietna.

Runājot par portretiem, redzam, cik tie ir ļoti dažādi un ka autoriem ir dota brīvība, lai izpaustos. Mūs patiesi uzrunāja Frančeskas Kirkes piedāvājums parādīt Raimondu Vējoni pilnā augumā un ienest gleznā ainaviskos elementus. Grūti ir salikt šos portretus vienā telpā.

Domājot, kas varētu gleznot prezidenta Vējoņa portretu, radās pārdomas, kas mums vispār varētu gleznot portretus. Tā ir problēma. Es domāju, kaut kad varētu rasties radikālākas izmaiņas pieejā prezidentu portretu galerijai. Mums ir jādomā arī par to, ko nozīmē valsts pasūtījums. Šis nu ir valsts pasūtījums vistīrākajā veidā. Četras vietas vēl ir brīvas, un, cik saprotu, prezidenta kancelejai ir iecere turpināt pasūtīt gleznojumus. Ir jautājums, kāda turpmāk būs attieksme, pieeja un risinājumi un cik mūsu mākslinieki ir gatavi iesaistīties šādos darbos? Man par šo procesu ir ļoti daudz pārdomu, bet gribu akcentēt, ka visi ir strādājuši no sirds, ar vislabākajām domām, idejām un vēlmēm.

 

Vai atbalstāt atkāpšanos no līdzšinējās tradīcijas, kas pieļautu arī eksperimentālākus risinājumus prezidentu portretos un Svētku zāles sienas gleznojumos?

 

Kāds ir uzdevums?
Mākslas zinātniece Laima Slava

Portretu gadījumā – tas noteikti būtu vajadzīgs. Portrets jau iet savam laikam līdzi. Fotoportreti ir lieta, kas pastāvēs vienmēr. Bet, ja ir mākslas pasūtījums, tam vajadzētu atspoguļot arī noteiktu laiku. Svētku zāles gleznojumos – nē, šeit ir grūtāk. Ir jautājums, kāds ir uzdevums, jo pils tomēr ir ansamblis. Rāmis ir tāds, kāds tas ir. Viss patiesībā ir atkarīgs no tēmas un uzdevuma. No iemesla. Pēc tam – skaties mākslas ainavu un meklē, kas to adekvāti varētu izpildīt. Ļoti sarežģīti.

Valsts dibināšanas akts glezniecībā vēl nav ticis attēlots. Par Naumova darbu – tas pats. Tie ir divi notikumi, kas nešaubīgi saistās ar kādu konkrētu laiku, taču katrs mākslinieks ir atradis savu pieeju. Uz nākamajiem Svētku zāles darbiem attiecas tas pats, atliek izvēlēties mākslinieku, un viņš risinās gan simbolismu, gan estētiku. Nav svarīgi, kāda ir izvēlētā maniere. Svarīgi, lai rezultātā justu, ka tas ir talantīgs darbs. Faktiski, tas ir vienīgais svarīgais kritērijs.

 

Drosmīgāks, ekspresīvāks, neordinārāks
Laikmetīgās mākslas centra direktore Solvita Krese

Cik dzirdēju no arhitektu vides, bija liela šķēpu laušana par Rīgas pils vēsturiskā veidola atjaunošanu. Redzam, ka lēmumi ir pieņemti, vairāk stūrējot vēsturiskās īstenības virzienā. Man kā cilvēkam, kas nāk no laikmetīgās mākslas vides, gribētos vairāk pludināt iekšā jaunās tendences. Es domāju, ka vienā brīdī mums nāksies to darīt. Kā savā uzrunā minēja Māra Lāce un Teikmaņa kungs, nav tik daudz mākslinieku, kas varētu uzgleznot reālistisku portretu, kurā cilvēku varētu atpazīt. Es ļoti pozitīvi skatītos uz atkāpēm no kanona un tradīcijas, kas palaistu brīvāk prezidenta portreta attēlojumu – lai tas būtu abstraktāks, ekspresīvāks, drosmīgāks, neordinārāks.

 

Doma ir jāvirza
Mākslinieks Jānis Mitrēvics

Var visādi. Pats būtiskākais ir mākslinieciskais kritērijs, nevis ar varu uzturēt tradīciju. Tradīciju nevajag pārspīlēti uzturēt, bet ar modernismu – arī prātīgi. Runājot par Svētku zāles mainīgo ekspozīciju, ir grūti kaut ko darīt uz mūžīgiem laikiem, jo laiki un situācija tomēr visu laiku mainās. Par portretiem. Ja maiņu izdara talantīgi, viss ir kārtībā. Mums visas lietas tagad ir burbuļos. Ir jābūt domai, un tā ir jāvirza. Citādi, ja domu nevirza, ir 40 procentu antivakseru.

 

Redzēt laika nervu
Gleznotāja Sandra Krastiņa

Vaina nav glezniecībā, bet ļoti konservatīvajā pasūtījumā. Rāmis ir nosprausts, un pēc šī rāmja piemeklē dažus māksliniekus, kas spētu tajā izpausties. Varu pilnīgi droši apgalvot, ka daudzi gleznotāji, ja viņiem piedāvātu gleznot eksprezidentu portretus, uzgleznotu tā, ka viņi būtu pazīstami ar saviem vaibstiem, bet tā būtu pilnīgi citas izteiksmes glezniecība un izteiksmes līdzekļu valoda. Būtība ir pasūtījuma nostādnē, nevis izpildījumā vai medijā. Runājot par Andra Eglīša panno gleznojumu, tas ir brīnišķīgi un būtiski, ka tas ir veidots viņa rokrakstā un šā laika glezniecības valodā. Ja skatāmies uz iepriekšējiem gleznojumiem Svētku zālē, varam nezināt, kurā laikā katrs darbs ir tapis, bet varam redzēt sava laika nervu. Tagad piespēlēt kaut kādai citai manierei, kas šobrīd nav aktuāla, nav jēgas.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja