Grūti neatkārtot visu to klišejisko atsauču un kontekstu gūzmu, ar ko apaudzis Jaunā Rīgas teātra jauniestudējums Dons Kihots jau kopš brīža, kad publiski tika izziņots sezonas repertuāra saraksts un tapa zināms, ka izrādes režisors būs Ādolfs Šapiro. Iepriekš ik pa brīdim parādījās ziņas, ka kāds no teātriem bijušo Jaunatnes teātra galveno režisoru ir aicinājis, bet saņemts atteikums. Tas nešķita pārsteigums, jo pēc teātra likvidācijas Ādolfs Šapiro ne tikai aizbrauca no Latvijas, bet arī uzrakstīja diezgan paštaisnu un aizvainojuma pilnu savu versiju par notikušo – grāmatu Kā aizvērās priekškars, kas iznāca Maskavā. Šķita – nekad vairs.
Kāds viņš ir šobrīd
Protams, atgriešanās Lāčplēša ielā 25 ir simbolisks akts, kā to visi ir uztvēruši, bet, kā sociālajos tīklos ir norādījis JRT mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis, pats Ādolfs Šapiro vairāk sevi saista ar Jaunatnes teātra vēsturisko adresi Lāčplēša ielā 37, galu galā tā dēvētās vecās Dailes ēka Jaunatnes teātra rīcībā nonāca 1978. gadā. Cik dzirdēts, mēģinājumi JRT esot notikuši salīdzinoši harmoniskā atmosfērā, kas nozīmē, ka ir mainījies režisora darba stils salīdzinājumā ar viņa spēka periodu 70.–80. gados, par kuriem ļoti neviennozīmīgas atmiņas publicētas Lenvijas Sīles (sadarbībā ar Maiju Eglīti) veidotajā interviju krājumā Ar ko pārsteigsit? (Zvaigzne ABC, 2024). Šajā grāmatā atplaiksnī brīžiem pat stindzinošas bailes, ko sajuta Jaunatnes teātra pirmā aktieru kursa studenti, kurus galvenais režisors drīzāk aizvēra nekā atvēra lomas izpratnei. Vienlaikus no izrādes Dons Kihots horeogrāfes Olgas Žitluhinas intervijas portāla Lsm.lv krievu versijā jaušams, ka režisora pieeja mēģinājumu procesam tomēr ir atšķīru sies no tā, kā strādāt pieraduši īpaši jaunie aktieri.
Vienīgais pašreizējās JRT trupas aktieris, kurš ir spēlējis Jaunatnes teātra izrādēs, ir Gundars Āboliņš – Dona Kihota skatuves versijas tulkotājs un Sančo Pansas atveidotājs. Pārējiem aktieriem sastapšanās ar Ādolfu Šapiro nozīmē apmēram to pašu, ko samērā daudziem jaunākās paaudzes skatītājiem: varbūt ir redzēts kāds ieraksts, varbūt nav, un zināms ir tikai uzvārds un arī tas – leģendas līmenī. Un tad ir jautājums – kādu Ādolfa Šapiro rokrakstu mēs redzam šobrīd?
Vieglāk gan ir pateikt, kāds Ādolfs Šapiro vairs nav. Tas pilnīgi noteikti nav sabiedriski politiski asais Šapiro, kurš iestudēja Trešās impērijas bailes un postu. Drīzāk tas ir Neglītā pīlēna (jeb Dāņu stāsta) Šapiro, kurš jūt līdzi radošai personībai, kurai ir jāsastopas ar apkārtējās pasaules neizpratni, bet arī šim konfliktam vairs nav asuma. Dons Kihots ir daudz dzīvē pieredzējuša cilvēka refleksija. Savulaik režisors prasīja aktieriem, ar ko viņi viņu pārsteigs, bet tagad šķiet, ka pats viņš neplāno nevienu pašmērķīgi pārsteigt. Un Migela de Servantesa romānu viņš lasa dažādos līmeņos, katrā ziņā tas nav tikai viens vēstījums skatītājam.
Teātris un dzīve
"Manā skatījumā cilvēki dalās divās grupās – māksliniekos un cilvēkos, kuri nav mākslinieki," saturiski piesātinātajā izrā des programmiņā saka Ādolfs Šapiro. Viens no izrādes slāņiem ir sapņotāja do na Kihota pretstāve viņa līdzcilvēkiem, kuri grib viņu novilkt pie zemes un likt aizmirst "muļķības". Kā ironiska atslēga šim konfliktam izvēlēts pats izrādes sākums, kad četri ciema ļaudis stāv, pavērsuši skatu pret debesīm, no kurām nogāžas kaudze grāmatu, un tūlīt seko priestera mudinājums tās savākt un iznīcināt, jo tieši grāmatu dēļ dons Kihots sācis sevi uzskatīt par bruņinieku. Pārējie rīkojumu gan pilda, bet uz dažiem grāmatu vākiem tomēr met kārus skatienus un cenšas pa sējumiņam paslēpt apģērba krokās.
Ir zināma atšķirība starp Kaspara Znotiņa donu Kihotu pirmajā un otrajā cēlienā. Sākumā Kihots tiešām jūtas kā bruņinieks, kurš meklē savu iedomāto skaistuma ideālu – Dulsineju –, bet otrajā cēlienā viņam tiek atklāts, ka par viņu ir sacerēta grāmata. Un tad jau turpmākā darbība rit, apzinoties publikas pieprasījumu pēc šāda ekscentriska varoņa, beigās uz mirkli liekot noticēt, ka dons Kihots ir vecs, slims un atteicies no sava sapņa. Dīvainā bruņinieka dzīve, kam patiesībā ir maz sakara ar realitāti, ir kā eskeipisma veids, paralēlā eksistence, varētu pat teikt – mērķtiecīgs ārprāts, kas padara šo donu Kihotu tipoloģiski līdzīgu Alvja Hermaņa 2000. gadā nospēlētajam Heinriham IV JRT izrādē Pētera Krilova režijā. Bet tikai šāda dzīve izrādās jebko vērta, jo tajā slēpjas piedzīvojuma alku piepildījums.
Otra atslēga, kas Ādolfam Šapiro ir ļoti svarīga, ir teātris kā pasaules modelis. Izrāde ir teatrāla pēc formas, un tajā ir atsevišķas ainas, kurās tas īpaši tiek uzsvērts, kaut vai brīdī, kad Evelīnas Priedes romantiskā varone uznāk uz skatuves ar parūku rokā, lai tūlīt to uzmauktu galvā. Aktieru partnerības aspekti parādās arī dona Kihota un Sančo Pansas dialogos. Savukārt dona Kihota sastapšanās ar aktieru komediantu trupu, kas viņam nospēlē ainiņu par dona Kihota cīņu ar lauvu, tomēr nav gara līdzinieku tikšanās – pārāk raiba, skaļa un tukša ir šī kompānija, un man kā skatītājam jādomā, kāpēc tas tā.
Sančo Pansas uzticība
Izrādes programmiņā režisors atklāj, ka sākumā gribējis nosaukt izrādi Dons Kihots un Sančo Pansa. Noskatoties iestudējumu, ir skaidrs, kāpēc tā. Gundara Āboliņa Sančo ir reizē dona Kihota pretmets, tomēr viņi abi viens bez otra nevar iztikt. Publika priecīgi ķiķina, kad Sančo nepareizi lieto dažādus terminus, demonstrējot savu neizglītotību, bet viņa pāri malām plūstošā labsirdība ir atbruņojoša. Gundara Āboliņa pieeja lomai ir ļoti konkrēta, aktieris šoreiz maz koķetē ar publiku, kaut arī labi apzinās, ka varētu to darīt. Sančo Pansa ir zemes cilvēks ar ģimeni, kuru dona Kihota neprātība tomēr neatturami pievelk, pat vairāk par apsolīto salas pārvaldīšanu vai trim ēzelīšiem. Starp citu, dzirdot, kā Gundara Āboliņa Pansa savu ēzelīti sauc par Pelēcīti, man radās aizdomas, ka tas ir paša aktiera pienesums, un pavisam neprātīgi galvā dzima versija, ka šāda apzīmējuma kājas aug nevis no Servantesa, bet no Jāņa Streiča filmas Limuzīns Jāņu nakts krāsā, kurā Gundars Āboliņš nospēlējis Lilitas Bērziņas varones radinieku Uģi – atcerieties, Mirtas tante savu žiguli arī sauca par Pelēcīti.
Kaspara Znotiņa varonis ir viengabalaināks, jo viņam īsti nav dilemmu – aizraujoties ar bruņinieka sūtību un Dulsinejas meklējumiem, dona Kihota izpausmēm nav neierobežota izteiksmes līdzekļu arsenāla. Tas gan nenozīmē, ka Kaspars Znotiņš būtu vienveidīgs no sākuma līdz galam. Ap abiem varoņiem riņķo formā izkāpinātu personāžu galerija, kurā gribas izcelt Jāni Skuteli – uz viņa garīdznieku ir interesanti skatīties konsekventi izturētās mīmikas un plastikas dēļ. Būtiska loma izrādes otrajā cēlienā ir arī Ričarda Murāna mācītais vīrs Samsons. Ansamblis kopumā ir vienots un, šķiet, izbauda iespēju strādāt ar tādu meistaru kā Ādolfs Šapiro.
Režisora un kostīmu mākslinieces Kristīnes Pasternakas piedāvātais pasaules modelis ir ļoti eklektisks, tajā ir vieta arī mūsdienīgi tērptiem cilvēkiem un repošanai, kas gan šķiet diezgan neobligāta. Jāpievienojas Toma Treiberga mulsumam portālā Tvnet.lv, ka režisora izvēlētā mūzika, īpaši dzīvespriecīgi estrādiskais dona Kihota klejojumu pamatmotīvs, pārsteidz. Estētiski raibais ņigu ņegu norit uz lakoniska fona, jo scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis ir veidojis ļoti askētisku telpu ar ažūriem motīviem, kuras centrālie elementi ir zirgs un ēzelītis. Jā, un milzīgo, hipertrofēti lielo ķēvi izrādē necenšas saukt par Rosinanti. Jau otro reizi, vizualizējot Lamančas idalgo stāstu (scenogrāfs 2004. gadā veidojis arī baleta Dons Kihots scenogrāfiju), scenogrāfs vējdzirnavas transformē ventilatorā, tātad no mehānisma, kas darbojas, pateicoties vējam, uz ierīci, kas rada mākslīgu gaisa plūsmu. Gaismu mākslinieks Niks Cipruss un videomākslinieks Artis Dzērve darbojas kā pilntiesīgi vizuālā tēla līdzautori. Aktieru skatuvisko eksistenci ar savām idejām papildinājusi horeogrāfe Olga Žitluhina.
Sevišķi pirmajā cēlienā izrādes nesteidzīgums var likties mazliet nogurdinošs, īpaši tiem, kas uz sešiem vakarā atklumpačojuši pāri Rīgas kupenām tieši no darba. Ādolfa Šapiro pasaule prasa pieslēgšanos visiem iekodētajiem līmeņiem, un tas notiek pakāpeniski. Ne viss šajā kompozīcijā ir vienlīdz jēdzieniski uzlādēts, taču kopumā ir radīta izrāde, kurā atspoguļojas režisora dzīves pieredze, abstrahējoties no pasaules aktualitātēm. Tādā ziņā Dons Kihots diezgan labi iekļaujas JRT repertuāra politikā, kurā jau ir, piemēram, Alvja Hermaņa Arkādija. Nedēļu pirms izrādes noskatīšanās žurnālā SestDiena deklarēju, ka kritiķi kājās neceļas, bet, uz skatuves parādoties režisoram, piecēlos arī es – cieņā pret talanta mērogu, ko nevar nejust arī šoreiz.
Dons Kihots
JRT Lielajā zālē līdz 28.III
Biļetes pārdotas