Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Anna Rancāne. Aiziet pirms Skaidrās volūdas

Anna Rancāne: "Mani ierobežo tas, ka no manis gaida kaut ko patriotisku"

"Skraidu pa Latgali" — pēdējos deviņus gadus raksturo Anna Rancāne. Dzejniece un žurnāliste, kura labāk gribētu, lai viņu dēvē par rakstītāju. Lai nu "dzejniece" paliek Aspazijai un Ķempei. Annai Rancānei katrreiz sāp, kad par Latgali jāraksta kaut kas slikts. Tomēr kā Dienas korespondente Latgalē viņa godprātīgi raportē par dzīvi gandrīz visām rubrikām: pārraksta ar datoru Rēzeknes pensionāra sūdzību par nesalabotajām ielas bedrītēm, uzklausa pagastveču runas, stāsta par rēzekniešiem, kas ar "karstām lūgsnām ik dienas žēli lūkojas ne jau uz baznīcas torņiem, bet uz vietējā siltumtīkla uzņēmuma skursteni...". Anna Rancāne spēj pat mazai ziņai piešķirt teju biblisku mērogu, nemaz nerunājot par cilvēkstāstiem SestDienā, pēc kuriem raud visa izkaltusī Rīga.

Vai, strādājot žurnālistikā, nepazūd lielā dzejas elpa?

Pazūd gan. Man pēdējā laikā ir sajūta, ka es dzenu prom tos vārdus, kuri nāk pirmie. Dzenu prom frāzes, kuras nāk pirmās. Tās nav tās, kuras gribētu rakstīt.

Vai nav apgrūtinoši būt simbolam — sakām Anna Rancāne, domājam — Latgale?


Ir apgrūtinoši šad un tad. No koncertiem, kuros, es zinu, dziedās Skaidro volūdu, aizeju pirms beigām. Ir bijušas vietas, kur mani aizkustina līdz asarām. Piemēram, manā pusē, Rogovkā, kad dzied vīri savās vīru balsīs. Bet, ja tā pārvēršas par dzērāj… nu, nē, šlāgerdziesmu… Mani turklāt vēl jāpieceļ kājās, lai pamāju ar roku. Kā tas dzejolis radās? Tas ir fragments no poēmas, kas veltīta ļoti drosmīgam un gudram cilvēkam — atmodas laika zemnieku tiesību aizstāvim Pīteram Migliniekam, kurš nomira 33 gadu vecumā. Savukārt Eugēns Karodznīks, būdams liels Latgales patriots, lai arī lielāko dzīves daļu nodzīvoja Kurzemē, bez manas ziņas uzrakstīja mūziku. Ļoti skaistu. Mani ierobežo tas, ka no manis gaida kaut ko ļoti patriotisku, noteikti latgalisku.

Anna Rancāne neslēpj, ka tad jau labāk anonīmā smieklīgā iepazīšanās portālā rakstot dienasgrāmatu. Vīru neesot dabūjusi, bet daudz labu draugu gan.

Ko jums dod, ko — ņem darbs žurnālistikā?

Dod — maizi. Ja es būtu viena pati, noteikti iztiktu, nez vai strādātu žurnālistikā. Man maizei, vīnam un vienistabas dzīvoklim pietiktu. Tā kā man ir bērni, kuri jāskolo, atbildība ir lielāka. Es kādreiz esmu domājusi, ka varētu rakstīt kā Daniela Stīla. Uzraksta vienu romānu, pēc tam ieliek tikai citus personāžus. Laikam jau nevarētu — būtu garlaicīgi. Žurnālistika dod arī skatījumu uz dzīvi. Man gan ļoti patīk, gan ļoti nepatīk. Ļoti patīk tāpēc, ka varu braukt pa visu Latgali, iepazīties ar savas puses cilvēkiem, varu viņus uzklausīt, varu tikt tādās vietās, kur es varbūt citādi netiktu. Man nepatīk tāpēc, ka ir jālien dvēselē. Jāuzdod jautājumi, uz kuriem cilvēkam ir grūti atbildēt. Tad es mēģinu būt dzejniece. Tomēr pa Latgali cenšos nebraukt kā dzejniece, bet kā žurnāliste. Piemēram, kad bija knišļu uzlidojumi un sprāga govis, mēs aizbraucām uz vienām mājām. Cilvēkam tikko nobeigušies divi buļļi, viens turpat vēl uzpūties guļ, bet mēs — viens ar fotoaparātu, otrs — ar diktofonu... Zemnieks bija gatavs mums ar nazi skriet virsū. Un es viņu sapratu. Kā dzejniecei viņš varbūt ar nazi virsū neskrietu, bet kā žurnālistei... Bieži vien ir tā, ka vakarā atbrauc mājās un tas viss ir galvā. Viss jāizlaiž caur sevi — vai tu esi pareizi darījis... Mūsu profesijā jācenšas būt pēc iespējas objektīvam un jāuzklausa abas puses. Bet pat tad, kad man liekas, ka esmu darījusi pareizi, zvana no abām pusēm un abas nosauc par negodprātīgu. Latgalē cilvēki saka to, ko domā. Viņi netēlo. Izlamā. Citreiz varbūt arī atvainojas. Naida es maz dzīvē esmu jutusi. Gan pret sevi, gan sevī. Man ir laimējies. To varbūt var uzskatīt par dzīves laimi?

Krājumā Zīmes (2006) secinājāt, ka jūsu valodā vārda "laime" nav? Ir prīca, dzeive, ir nūceja (cerība)...

Jā, bet tagad šādā veidā formulēju. Laikam sanāk bēru intervija... Manam kolēģim Klāvam Elsbergam šogad būtu 50. Hermanis Marģers Majevskis nomira, kad viņam bija 50. Man šis laiks pirms dzimšanas dienas bija baigi grūtais. Es tagad sākšu strādāt vairāk. Man bija... varbūt vērtību pārvērtēšana? Jebkuram cilvēkam jāsaprot, ka nu jau laika vairs nav daudz. Ka laiks tomēr ir galīgs jēdziens. Agrā jaunībā mēs domājām, ka mums vēl priekšā "mūžība gara", kā rakstīja Imants Ziedonis. Mēs esam pārāk stresaini, pārāk steidzamies. Aizvakar biju Latgales podnieka Evalda Vasilevska Akminīšos pie Rāznas ezera. Ievēroju, ka viņš runā ļoti lēni, nesteidzīgi, viņš grib savu domu attīstīt. Es bāžos pa vidu — man taču vajag ātri, man ir intervija! Tāpēc mēs arī neko neizdarām. Šopavasar biju pie tēlnieces Valentīnas Zeiles Parīzē. Mēs gājām pa Parīzi un runājām latgaliski. Arī viņā ir kaut kas tāds — viņa negrib izšķērdēties sīkumos, paviršos kontaktos un paviršos darbos.

Pēc intervijas Dienas dārzā Anna Rancāne satraukti metas redakcijā interesēties, kad termiņš rakstam par Cibuļa Latgaliešu ābecēm. "Ceru, ka nav rīt," — termiņi ir viņas dzīves lielākais ienaidnieks.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja