Virsrakstā citētais formulējums, kas tik tiešām precīzi raksturo arī šodienas klausītāju izjūtas par pianisma leģendas Martas Argerihas spēli, mākslinieces cienītājiem zināms jau kopš 1978. gada un ir tik bieži atkārtots, ka sen jau folklorizējies. Tomēr tam ir konkrēts autors. Šādi savā atsauksmē par tobrīd vēl 37 gadus vecās Argerihas uzstāšanos Ņujorkā, Everija Fišera zālē, kur viņa bija soliste Volfganga Amadeja Mocarta klavierkoncerta atskaņojumā, sajūsmā izsaucās pianists, mūzikas skolotājs, publicists un daudzu starptautisku konkursu žūrētājs Dīns Elders, kura grāmatā Pianists at Play (1982) publicēta arī viena no nedaudzajām Martas Argerihas sniegtajām intervijām.
Svētdienas, 12. oktobra, vakarā Vidzemes koncertzālē Cēsīs cēli sirmā 73 gadus vecā pianiste, kura muzicēja kopā ar savu ilggadējo skatuves partneri vijolnieku Gidonu Krēmeru un viņa orķestri Kremerata Baltica, bija apbrīnojamā formā. Tajā vien retajam sasniedzamajā virsotnē, kurā izkopta meistarība ir savijusies kopā ar pašas dabas dāvātu interpretācijas mākslinieces sūtību. Var teikt – ģenialitāti. Un var arī teikt – nolemtību, jo tā vienkārši ir un citādi nevar, dārgi par to samaksājot ar valūtu, ko sauc par laimi personiskajā dzīvē. Dienu iepriekš Viļņā viņi atklāja Eiropas turneju – ar turpinājumu Minhenē (14. oktobrī), Barselonā (16. oktobrī) un Milānā (19. oktobrī).
Ineses Lūsiņas recenziju par Martas Argerihas un Gidona Krēmera koncertu Cēsīs lasi 16. oktobra KDi!