"Man trīcēja kājas," godīgi atzīstas šķietami nesatricināmais Einars Repše, vaicāts par savām izjūtām, 1992.gada 7.maijā ierodoties Latvijas Televīzijā. Tovakar viņam, Latvijas Bankas prezidentam, kopā ar premjeru Ivaru Godmani bija jāpaziņo tautai par Latvijas rubļu laišanu apgrozībā. Pulksten deviņos vakarā sākās raidījums, un Godmanis tajā svinīgi paziņoja, ka krievu naudas ēra Latvijā ir beigusies. Tagad, atskatoties uz Latvijas rubļa gadu, Repše saka — viņa ideja tika īstenota faktiski ideāli. Taču doma par savas naudas ieviešanu uzreiz netika uzņemta ar sajūsmu: "Tieši otrādi, viss ekonomikas zieds, visa profesūra, prese — visi bija ļoti negatīvi noskaņoti, domāja, ka nekas nesanāks. Tajā pašā laikā situācija bija kritiska, tā bija jārisina, un nevienam nebija labākas idejas. Tā bija mana milzīga atbildība, tāds modelis, cik man zināms, nekur citur pasaulē nav īstenots," Repše tagad atviegloti smejas, piebilstot — ja izrādītos, ka viņš nav kaut ko līdz galam izdomājis, tad šī ideja varēja paralizēt visu Latvijas ekonomiku. Tomēr Latvijas rubļa idejas autors bija tik pārliecināts, ka viņa reforma strādās, ka Starptautisko Valūtas fondu (SVF) informēja tikai post factum, nebūdams drošs, ka tas šo ideju atbalstīs.
Ar piekto ātrumu
Jaunās pagaidu naudas grafiskā dizaina izstrādāšanai tika sameklēts mākslinieks Kirils Šmeļkovs, kurš, kā pats saka, īstajā brīdī atradās pareizajā vietā. Tobrīd viņš bija vienīgais no šīs jomas profesionāļiem, kurš bija apguvis datora iespējas grafiskā dizaina veidošanā jeb, vienkāršāk izsakoties, prata strādāt ar datoru. Bijusi doma paņemt kādas ārzemju naudas paraugu, uz kura izvietot ciparus un nepieciešamos vārdus. Taču tik "amatnieciska" pieeja unikālai iespējai kā Latvijas naudas zīmēšana Šmeļkovu neinteresēja, un viņš piedāvāja izstrādāt pats savu naudas dizainu.
Mākslinieks iedvesmojās uz ielas — ejot pa Rīgu, vēroja nacionālā romantisma stilā veidotus namu dekoratīvos elementus, tos arī ielika "repšiku" dizainā. Lai šoks par naudas zīmju maiņu sabiedrībā nebūtu pārāk liels, Šmeļkovs Latvijas rubļu krāsas veidoja līdzīgas padomju rubļiem: divdesmit "repšu" — violeti kā PSRS 25 rubļu banknote, viens "repsis" — dzeltens kā rublis, piecītis attiecīgi zils, desmitnieks sarkans… Tolaik Šmeļkovs strādāja avīzē Dienas Bizness, un te viņš arī algas dienā saņēma kasē paša veidotos Latvijas rubļus.
Vēl var kompensēt
"Repšiku" tēvs uzskata, ka Latvijas rublis nokalpoja ideāli, kā trūkumu atzīstot tikai sliktu komunikāciju attiecībā uz naudas maiņas plāniem. "Cilvēki gaidīja, ka vismaz daļu naudas, kas bija Latvijas Krājbankā, apmainīs ar privileģētiem nosacījumiem. To mēs varbūt varējām darīt. Bet tad ir ļoti skaidri jāpasaka — kad sākumā runājām, ka Krājbankā noguldīto naudu līdz zināmam apjomam noteikti un godīgi mainīs, tad vēl dzīvojām tajos tolaik plaši izplatītajos modeļos, ka tikai daļu vecās naudas apmaina jaunajā naudā. Proti, reforma ir konfiscējoša. Ja mēs būtu izšķīrušies par tādu, tad mainītu tikai Krājbankā noguldīto un ne visu. Mēs toreiz izšķīrāmies par godīgāku, ekonomikai saudzīgāku un vispārīgāku variantu — apmainījām visiem viens pret vienu, un tad pret divsimt, arī cenām samazinoties par divsimt. Mēs apmainījām visu naudu un līdz ar to uzskatījām, ka solījumu apmainīt Krājbankas noguldījumus esam izpildījuši. Bet, protams, cilvēki bija gaidījuši, ka daļu tās naudas apmainīs ar privileģētiem nosacījumiem, vārdu sakot, no valsts piesubsidēs. Budžetā tādas naudas nebija, bet varbūt šai ziņā mums tomēr vajadzēja būt elastīgākiem, daļu naudas apmainīt privileģēti. To, cita starpā, jebkura valdība arī šobrīd var īstenot, ja ir politiska griba — visi saraksti ir saglabājušies."